27.10.2017.
Bezgalīgā telpa
1963. gadā Jajui Kusama sāka izvērst neskaitāmas telpiskas instalācijas – Spoguļu bezgalības istabas. Tās tika piepildītas ar neona krāsas bumbām, kas karājās dažādos augstumos virs skatītāju galvām. Mākslas darba vērotāju pozicionēja uz mazas platformas, kur tas varēja iluzori "lidot" bezgalīgā telpā. Fantastiskās vīzijas papildināja gaismas un skaņu efekti. Viņas draugu un apbrīnotāju pulkam piebiedrojās arī amerikāņu tēlnieks un avangarda kinorežisors Džozefs Kornels (1903.-1972.). Tomēr, neraugoties uz Jajui Kusamas augošo popularitāti, viņas māksla vēl nekādi nebija finansiāli ienesīga. Tolaik māksliniece dēļ pārpūles tika regulāri hospitalizēta. Tālab viņas patronese O'Kīfa mudināja savu mākslas dīleri Edīti Herberti iegādāties kādus Jajui darbus, kas līdzētu viņai pārvarēt naudas grūtības.
60.-ajos gados Jajui Kusama sāka rīkot arī izaicinošus publiskus hepeningus tādās publikas plaši apmeklētās vietās kā Ņujorkas Centrālparks vai Bruklinas tilts. Šos pasākumus viņa nereti papildināja ar nūdistu klātbūtni un politizēja tos kā pacifistu un kreiso liberāļu vidē ļoti aktuālos protestus pret karu Vjetnamā. Kādā no šādiem hepeningiem viņa manifestēja atklātu vēstuli toreizējam ASV prezidentam Ričardam Niksonam, piedāvājot tam "neaizmirstamu seksu", ja tiks pielikts punkts karam Vjetnamā. Bet kailie performētāji tika apgleznoti ar Kusamas "zirnīšiem". Jāpiezīmē, ka Niksons pie solīta seksa tā arī netika (drīzāk jau nemaz netiecās), jo karš apsīka tikai 70. gadu vidū un beidzās ar amerikāņu sakāvi un kaunpilnu bēgšanu. Komunisti pārņēma varu visā valstī un valda tur joprojām.
Rietumu pasaules advancētā, "progresīvā" sabiedrības daļa, kreisi orientētā jaunatne tolaik aizrāvās arī ar galēju seksualitātes manifestēšanu un eksperimentiem. Un tas negaidīti sakrita ar Jajui Kusamas bērnības pārdzīvojumiem un apslāpētajām personīgajām tieksmēm šajā jomā. Tās pretrunīgi lauzās ārā viņas kreatīvajās izpausmēs. Pašā skaļākajā jaunatnes un studentu nemieru 1968. gadā, ko iezīmēja arī "seksuālā revolūcija", hipiju kustība, visu veco "buržuāzisko" vērtību pārvērtēšana, Kusama sarīkoja provokatīvu hepeningu "Homoseksuālās kāzas", kas notika "Pašiznīcināšanās baznīcā" Vokerstrītā. Viņa vēra vaļā kailķermeņu apgleznošanas studijas un geju klubu KOK jeb Kusana Omophile Kompany. Bet 1969. gadā ievērību guva Kusamas inspirētais hepenings "MoMAs (Modernās Māklslas muzejs Ņujorkā) miroņu atdzīvināšanas Lielā orģija". Tajā deviņi atkailināti "modeļi" sakāpa strūklaku baseinā un nostājās līdzās esošo tēlniecības klasiķu Maijola, Pikaso, Džakometi uc. skulptūru pozās.
Jāpiezīmē, ka privātā aspektā bijusī vīriešu nīdēja tomēr padevās "dabas dziņām" un ieslīga brīvās attiecībās ar savas darbnīcas kaimiņu un dižo amerikāņu avangarda mākslas meistaru Donaldu Džadu. Tas notika paralēli "lielajai mīlai" ar ceturtdaļgadsimtu vecāko sirreālistu un pašizolējušos vientuļnieku Džozefu Kornelu. Tālab še gan attiecības bija visnotaļ tikai platoniskas – tikai ar vēstuļu starpniecību un caur garām ikdienas telefonsarunām. Šī garīgā mīla bija ilgstoša, un to pārtrauca tikai Džozefa nāve 1972. gadā.
Pasaule atzīst
Jajui Kusama nu bija kļuvusi arī par ievērojamu Amerikas popkultūras jundītāju. Slavenajā Ņujorkas rokmūzikas centrā Fillmore East viņa prezentēja tādas uzlēcošas zvaigžņu rokgrupas, kā Fleetwood Mac, Country Joe and The Fish. Kusama gūst panākumus avangarda filmu producēšanā. Tā bija viņu un Džozefu Kornelu radoši vienojoša stīga. Viņa nodarbojās ar rakstniecību, dzeju. Mākslinieces ietekme parādījās arī tērpu dizaina jomā.
Bet lielā starptautiskā atzīšana nāca jau 1966. gadā, kad Kusamu uzaicināja piedalīties Venēcijas 33. Biennālē. Tur viņa izstādīja 1500 sudrabaini spoguļgludas plastmasas bumbas, kas kā lielas eglīšu rotaļlietas noklāja kādu zālāju iepretīm Itālijas paviljonam. "Kinētiskā paklāja" instalācija tika nosaukta par "Narcisa dārzu", šādi paužot arī mākslinieces nevaldāmās paštīksmināšanās principu. Kusama ietērpās zeltītā kimono un sāka iztirgot skatītājiem spožās sfēras par 2 dolāriem gabalā. Tiesa gan biennāles administrācija ātri vien apcirta šo mākslinieces "uzņēmējdarbību". Un nelīdzēja naivas iebildes, ka viņa šādi protestējot pret komercializāciju un "mehanizāciju" mākslas tirgū.
Atpakaļ uz "trako namu"
1973. gadā Jajoi Kusama atgriezās Japānā, būdama ļoti slimīgā stāvoklī. Viņa aizrāvās ar rakstīšanu. Autores dzeju, īsos stāstus un sirrealistiskās noveles izcēlās ar šokējošu neķītrību un rupjībām. Bet uzsāktais mākslas dīlera bizness izrādījās neveiksmīgs. Un jau 1977. gadā māksliniece brīvprātīgi apmetās uz pastāvīgu dzīvi psihiatriskajā slimnīcā Tokijā, kur viņa mājo joprojām. Tās tuvumā tika iekārtota arī darbnīca, kur intensīva daiļrade neapstājās ne mirkli. Māksliniece izteicās: "... ja ne māksla, tad es jau sen būtu padarījusi sev galu...". Šeit turpinājās viņas rakstniecība, šeit tapa neskaitāmi mākslas darbi – koši un sakāpināti nervozi akrila gleznojumi uz audekla.
Otrā atmoda. Veca kundzīte, jauna māksla
Varētu domāt, ka šādā slimnieces režīmā mākslinieces publiskā esība nenovēršami vestu uz pagaišanu. Viņa arī patiesi izgaisa no Amerikas sabiedriskās apziņas. Ņujorkā uzliesmojušais elks ātri vien tika aizmirsts. Tā sakot – out of sight, out of mind... Bet tomēr, lai vēlāk atkal atgrieztos kā jau internacionāla "komēta". Jo 80. - 90. gados Jajui Kusamai sākās un ritēja otrā atmoda. To vainagoja atkārtota dalība Venēcijas Biennālē 1993. gadā, šoreiz jau kā visas Japānas oficiālai pārstāvei. Valsts paviljonā Kusama izstādīja maģisku spoguļu istabu pildītu ar sīkām ķirbju skulptūrām dažādās krāsu gradācijās. Visu papildināja milzīgs dzeltens ķirbis, ko klāja melnu "zirnīšu" raksts. Ķirbis še sāka simbolizēt mākslinieces jauno alter-ego. Tas bija kā pašportrets un metaforiska būtības atklāsme.
2000. gadu ievadā parādās jauna Jajui Kusamas instalācija "Es esmu šeit, bet Nekas". Tā bija it kā parasta mēbelēta istaba. Taču tās sienas pildīja ierastais zirnīšu ornaments, tikai šoreiz jau fluoriscējošs ultravioletajā gaismā. Radās neparasta bezgalības ilūzija, kā bērnības atmiņu refleksija. Tā bija telpa, kas iemiesoja "es" patības un bezgalības izjūtu.
Triumfs 88 gadu vecumā
Pāri pasaulei sāka velties Kusamas atzinības vilnis. Viņas dīvainie veidojumi, peldošie objekti, "zirnīši" jeb polkas punkti nu katru gadu pilda ekspozīciju vietas, parkus, galerijas, muzejus visas pasaules malu malās. Nu viņas darbi atkal uzmirdz Ņujorkā. Viņas izstāžu partneri tagad ir izcilākie amerikāņu popartisti Endijs Vorhols, Džaspers Džonss, Klāss Oldenburgs... Triumfa kalnagalē Kusamai ir jau 88 gadi. Un viņa, joprojām nepagurusi, darbojās mākslās. Tur pavadītā pusgadsimta retrospekcija šogad (2017) tika parādīta Hiršhorna muzejā Vašingtonā. Viens no eksponātiem - 1,2 m2 mazā spoguļistaba ar 60 "ķirbjiem" piedzīvoja muzeja rekordu – 8000 apmeklētāju entuziasmu un objekta sapostīšanu. Un vēl vērienīgāku atjaunotni. Kusamas retrospekcijas izstāde tagad, 2018. gadā, apceļos visu Ameriku un Kanādu.
Jajoi Kusama piedzīvoja simtiem izstāžu visā pasaulē, viņa ir apbērta ar godu, balvu un prēmiju kaudzi, viņas darbi rodami visas pasaules muzejos un galerijās. Viņa ir mūsdienu visdārgākā māksliniece sieviete, kuras darbu vērtība cēlusies miljonos. Nu meitene, kurai reiz bija jāknapinās ar iztikšanu, tagad kļuvusi par kundzīti dižos gados - multimiljonāri. Viņa iemieso radošo enerģiju, kas ikdienu pārvar krātiņu, kurā ieslodzīts psihiski slims cilvēks. Slimība kā brīvības avots – unikāla pieredze mākslā...
Raksta autors: Jānis Borgs
Attēls: Kristīne Markus