10.11.2020.

Par iespēju apmeklēt šeit pieminētās izstādes un par apmeklējuma ierobežojumiem saistībā ar koronavīrusa izplatības ierobežošanas pasākumiem, lūdzam, pirms izstāžu apmeklējuma noskaidrot noteiktos apmeklējuma noteikumus pasākumu vietu tīmkeļvietnē vai viņu sociālajos kontos!

DIZAINA UN ARHITEKTŪRAS IZSTĀDES

Līdz 2021. gada 28. februārim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāma vērienīga izstāde “Madernieka stils”, kas atzīmēs latviešu lietišķās mākslas un dizaina pamatlicēja Jūlija Madernieka 150 gadu jubileju. Novators, reformators, jauno mākslinieku mentors un viens no pirmajiem profesionālajiem latviešu dizaineriem – šodien vērtējot. Jūlijs Madernieks (1870–1955) pavēris ceļu latviešu dizainam, veidojot nozīmīgus sabiedriskos interjerus un mēbeles, radot metus tekstila dizainam, strādājot grāmatu un lietišķajā grafikā, kā arī būdams talantīgs pedagogs un mākslas kritiķis. Izstāde atklāj meistara universālo radošās darbības diapazonu un bagātīgo mantojumu no 21. gadsimta perspektīvas, iepazīstinot ar Madernieka ornamentu kompozīciju metiem un tekstilijām, projektētajām mēbelēm, kā arī lietišķās grafikas paraugiem. Jūlijs Madernieks uzskatāms par konsekventāko ornamenta dizaina un burtveidola reformatoru Latvijā, un viņa paveiktais iedvesmo arī mūsdienu dizainerus. Meistars veidoja preses, grāmatu un lietišķās grafikas dizainu, bija viens no pirmajiem latviešu māksliniekiem, kas mērķtiecīgi pievērsās teksta grafiskajam risinājumam.

Līdz 6. decembrim Mākslas muzejā RĪGAS BIRŽĀ izstāžu ciklā “Āzijas mākslas stāsti” skatāma izstāde “Tējas trauku komplekts. Ķīna, 1930–1934”, kurā eksponēts porcelāna Ķīnas tējas trauku komplekts, kas 1935. gadā tika atsūtīts no Šanhajas. Uz traukiem redzamie gleznojumi atklāj vienus no būtiskākajiem mītiskajiem dzīvniekiem ķīniešu mitoloģijā – pūķi un fēniksu. Izstādē apmeklētāji varēs uzzināt, kā šie mītiskie tēli atšķiras no to ekvivalentiem Rietumu kultūrā un ko tie simbolizē attēloti pārī. Iztulkoti ir arī visi uz darbiem izlasāmie uzraksti senajā ķīniešu valodā, kas ietver gan dzejas rindas, gan būtiskas ķīniešu filozofiskās atziņas. Mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA izstāžu cikls “Āzijas mākslas stāsti” rosina atklāt un izprast noteiktu mākslas darbu sižetus, tehnikas, funkcijas, to filozofisko, reliģisko, estētisko un kontekstuālo nozīmi. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Āzijas mākslas kolekcijā glabājas vairāki tūkstoši mākslas darbu no tuvākām un tālākām.

Līdz 3. decembrim Rīgas Kultūras centra “Iļģuciems” 2. stāva foajē skatāma izstāde no Rīgas Porcelāna muzeja krājuma “Mākslas porcelāns. Rīgas Porcelāna muzeja kolekcija”, kurā apskatāmi 20. gs. otrās puses porcelāna apgleznošanas meistardarbi no Rīgas Porcelāna muzeja krājuma. Vienā eksemplārā izgatavotās vāzes un šķīvji ir unikāli priekšmeti, kuri liecina ne tikai par mākslinieciskajām kvalitātēm, bet arī par ražojošās iestādes jaudu un politisko iekārtu, kuras apstākļos šādi reprezentatīvi objekti varēja rasties. Rīgas Porcelāna rūpnīca 20. gs. otrajā pusē bija slavena ar plašam patēriņam ražoto porcelāna produkciju: traukiem, sadzīves priekšmetiem, suvenīriem. Rūpnīcas mākslinieku izstrādātais formu dizains un dekori veidoja ražotnes stilu un nodrošināja produkcijas atpazīstamību visā Padomju Savienībā. Rūpnīcā tika izgatavoti arī augsti mākslinieciski porcelāna darbi vienā vai dažos eksemplāros, kas bija paredzēti vienīgi reprezentācijai. Rīgas Porcelāna rūpnīcas jauda deva iespēju izgatavot tehnoloģiski sarežģītus priekšmetus vai angažēt spēcīgu māksliniecisko štatu, kas spēja veikt ļoti izsmalcinātus apgleznojumus un tādējādi konkurēt ar citām porcelāna ražotnēm lokālā un starptautiskā mērogā. Ekspozīcijā ir skatāmas desmit dekoratīvas vāzes un desmit dekoratīvi šķīvji no Rīgas Porcelāna muzeja krājuma. Ekspozīcijā redzami rūpnīcas mākslinieču Valentīnas Aksjonovas, Ilgas Dreiblates, Veras Fjodorovas, Māras Generes, Mirdzas Jurčas, Beatrises Kārkliņas, Ārijas Lobanovas, Larisas Maksimenkovas, Aijas Mūrnieces, Ilonas Priedkalnes, Lidijas Turkevičas, Zinas Ulstes un Maijas Zagrebajevas formas un apgleznojumi.

Līdz 2021. gada 28. martam Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā ir apskatāma izstāde “Iļģuciema stikls”, kurā pirmo reizi vienkopus redzama no 19. gadsimta beigām līdz 1960. gadam Iļģuciemā ražotā stikla produkcija. Eksponēti vairāk nekā 300 Iļģuciemā tapuši stikla izstrādājumi no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājuma, kolekcionāru Raita Siatkovska un Vitālija Moločko, izsoļu nama/galerijas “Jēkabs” kolekcijām, kā arī atsevišķi priekšmeti no Bauskas muzeja un privātpersonām. Līdzās krāšņajai Iļģuciema stikla izstrādājumu parādei, kinohronikas, fotogrāfijas, dokumenti, plāni, kartes un darbarīki vēstīs par Iļģuciema fabrikas vēsturi, sniegs ieskatu stikla apstrādes darba procesā. Izstādītā plašā kolekcija raksturo gan stikla rūpnieciskās ražošanas sākumu “J. Beka Rīgas stikla fabrikā”, gan sniedz priekšstatu pa rūpnieciskā stikla priekšmetu dizaina attīstību “Iļģuciema stikla fabrikā”, kā arī atspoguļo raksturīgākās izmaiņas fabrikas darbībā PSRS un nacistiskās Vācijas okupāciju laikā.

Līdz 30. novembrim Rīgas Sv. Pētera baznīcas mazajā Gaiļa zālē apskatāma izstāde “Tornis”, kas veltīta arhitekta Andreja Holcmaņa piemiņai, atklājot vēsturiskus faktus un fotogrāfijas no Pēterbaznīcas torņa atjaunošanas gaitas.Izstādi papildina fotogrāfijas no fotogrāfa Gunāra Janaiša privātkolekcijas. Sv. Pētera baznīca ir unikāls arhitektūras piemineklis, kuram līdzvērtīgu grūti atrast visā Baltijas jūras piekrastē. Vairākus gadu desmitus Rīgas Svētā Pētera baznīca un tās tornis, kas nodega tai liktenīgajā 1941. gada 29. jūnijā tieši Pēterdienā, nebija atjaunots. Tikai 1967. gadā tika uzsākti baznīcas torņa restaurācijas darbi, kas tika pabeigti 1973. gadā. Darbs pie Pēterbaznīcas kļuva par mūža un sirds darbu tās atjaunotājiem, tostarp Andrejam Holcmanim, kuram, esot Rīgas Arhitektūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāja amatā, Rīgas Sv. Pētera baznīcas torņa atjaunošana kļuva par lielāko panākumu.

Līdz 22. novembrim Jūrmalas pilsētas muzejā skatāma Egīla Rozenberga (1948) personālizstāde “Transfigurācija”, kas veltīta atklāsmei, cik interesantā, mainīgā un dinamiskā laikā mēs dzīvojam. Visas iepriekšējās tehnoloģijas ir “garīgi” novecojušas un jau aizmirstas, taču paši materiāli, kuri reiz bija unikāli izgudrojumi, ir saglabājušies, un mākslinieks tos izmanto savos austajos darbos. Šķiedras pārvērtību ēra ir attīstījusies tikpat strauji kā jaunākās tehnoloģijas. Egils Rozenbergs pārliecina, ka brūnās magnetofona un melnās video lentes lieliski izmantojamas mākslas darba radīšanai. 20. gadsimta 70.-80. gados, kad mākslinieks radīja dekoratīvās sienas segas un apjomīgos telpiskos objektus, sintētika nebija tik augstas kvalitātes, turklāt toreiz uzskatīja, ka labs ir tikai viss dabīgais – vilna, lins, kokvilna. Šodien aužot ar poliesteru un polipropilēnu, kuri veiksmīgi kombinējas ar naturālajām šķiedrām, Egils Rozenbergs vēlas pierādīt, ka pārejas periods uz sintētiskiem materiāliem ir likumsakarīgs un pareizs. Pirmais materiālu ieguvums nāca no Francijas kultūras institūta arhīva, tās bija trīsdesmit gadu laikā radītās labāko franču režisoru izcilākās filmas, kuras tika ieaustas gobelēnos. Tāpēc daži nosaukumi aizgūti no franču filmām “Vecā dāma pastaigā gar jūru” vai “Nekas nav tā, kā agrāk” (abi 2017).

Līdz 10.janvārim Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā skatāmas leituviešu keramiķes Egles Einikītes-Narkevičienes izstāde “One Size” un Kaspara Eiduka izstāde “Elementi”. Lietuviešu keramikas māksliniece Egle Einikīte-Narkevičiene (Eglė Einikytė-Narkevičienė, 1972) izstādē cilvēku salīdzina ar plastilīnu. Sākotnēji tā ir viena forma, bet, pakļaujoties noteiktām rokas kustībām un nejaušībām, tā iegūst antropomorfu apveidu, kura likteni nosaka apkārtējā vide. Krāsu harmonijas meklējumos autore ir iedvesmojusies Marka Rotko gleznās noskatītos toņu salikumos un kompozīcijās, īpaši izceļot attiecības starp objektu un fonu, kur dažkārt noteicošā ir figūra, bet citkārt – tās siluets. 

Ekspozīcijā “Elementi” Kaspars Geiduks piedāvā savus pieturas punktus dinamiskajā un brīžam haotiskajā pasaulē. Atsevišķs elements vai to kopums var aktualizēt gan laicīgi sociālas, gan pārlaicīgi metafiziskas tēmas. Tas rosina uzdot jautājumus par objekta-ķermeņa uzbūvi un reflektēt par dabas formu daudzveidību. Keramikā veidotie darbi rada savu mikrokosmu, kur svarīgas ir ne tikai iegūtās aprises, bet arī radīšanas laikā izdzīvotie tehniskie un ķīmiskie procesi.

Joprojām turpinās:

Līdz 20. novembrim Latvijas Arhitektūras muzejā skatāma izstāde “Ziemeļvalstu ilgtspējīgās pilsētas”. Izstādē iekļauti 30 aktuāli risinājumi mūsdienīgai pilsētvidei, ko radījuši Ziemeļvalstu arhitekti un inženieri.
 

Līdz 22. novembrim Rīgas Porcelāna muzejā skatāma Vernera Lazdāna (1965) personālizstāde “Modeļi”. Izstādē skatāmi keramikas darbi, kas tapuši vairāku gadu periodā.
 

Līdz 20. janvārim Modes muzejā skatāma izstāde “No Fortuny līdz Versace. Itālijas modes 100 gadi”, kas veltīta Itālijas modei 20. gadsimtā.
 

VIZUĀLĀS MĀKSLAS IZSTĀDES

Līdz 13. novembrim galerijā “Alma” skatāma Kristas un Reiņa Dzudzilo izstāde “Almamater”, kas veltīta mākslinieku draugam Kristam Auzniekam. “Galerija “Alma” slīd garām kā ainava, kā ainava ar stafāžu, kā interjers, kā eksterjers. Iela ap Almu ir dzīva un arī Alma ir dzīva. Galerijas arhitektoniskais veidols, stikla caurspīdīgais taisnstūra paralēlskaldnis, ir kā analoģija transporta līdzeklim, nogrieznim, kurš pats fiziski nekustas, bet tajā iekšā kustas. Vairākas paralēlas līnijas, kuras tiecas uz augšu, kuras slīd uz augšu kā nebeidzama upe.”

Līdz 15. novembrim “Kamergalerijā” skatāma Aijas Bley (1967) personālizstāde “Zero Waste”. Aija Bley plašāk zināma kā fotogrāfe un kinorežisore, bet izstādē “Zero Waste” Aija Bley debitē kā grafiķe, un šie viņas grafikas darbi tapuši procesuālā kopdarbā ar dabu un mijiedarbībā ar grafikas tehnikām. Aija Bley šajos darbos strādā ar zero waste ideju un tajos integrē ready-made principus. Tie balstās postmodernisma idejā, ka mākslā tiek izmantots tas, kas jau ir radīts, kā arī mākslas darbs nav kaut kas absolūts, pabeigts un neaizskarams. Darba process balstās dabas dokumentēšanā, atlases veikšanā un pēc tam “pārtulkošanā” dažādās grafikas tehnikās (sietspiede, augstspiedums, linogriezums, kokgrebums, dobspiedums, zīmējums, akvarelis, u.c.).

Līdz 16. novembrim galerijā “Māksla XO” skatāma Gļeba Panteļejeva izstāde “Hormonija”. “Hormoni vieno mūs ar dzīvnieku pasauli un sagrauj mītu par cilvēka īpašo izcelsmi, jo ir vienādi un universāli visām dzīvajām būtnēm. Ar šo izstādi mēģinu atrast cēloņsakarības starp fizioloģiskiem, hormonāliem procesiem homo sapiens organismā un cilvēcības būtību. Es nesniedzu atbildes uz lielajiem jautājumiem, bet konstatēju hormonālā fona ietekmi uz civilizācijas vēsturi caur vēsturisko personu – Ļeņina, Riharda Vāgnera, Modesta Musorgska tēliem. Visas skulptūras ietver metaforu, bet radošo metožu diapazons ir no naturālistiska reālisma līdz konstruktīvai, ģeometriskai stilizācijai,” stāsta Gļebs Panteļejevs. “Gļebs Panteļejevs ir viens no spožākajiem un daudzveidīgākajiem Latvijas tēlniekiem, kurš strādā visās tradicionālajās tēlniecības jomās – stājtēlniecībā, vides mākslā un monumentālajā tēlniecībā. Viņa skulptūrām ir skaidra, reālismā balstīta plastiskā forma – no lakoniskas un minimālistiskas līdz barokāli bagātai. Tā var būt gan fotoreālistiska, gan abstrakta, statiska vai kinētiska. Māksliniecisko formu vēl vairāk bagātina dažāda tēlniecisko materiālu izvēle, ko Gļebs Panteļejevs bieži izspēlē asprātīgos un savstarpēji kontrastējošos savienojumos. Viņa darbi ir bronzā, alumīnijā un tēraudā, granītā, marmorā, kokā, stiklā un sintētiskajos materiālos. Tikpat daudzveidīgs ir darbu saturs – filozofisks vai tīri zinātnisks, asprātīgs, sociālkritisks, kultūrvēsturisks un politisks,” mākslinieku raksturo galerijas vadītāja Ilze Žeivate. Gļebs Panteļejevs (1965) beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu (1991). Kopš 1991. gada sarīkojis 16 personālizstādes un piedalījies vairāk kā 40 grupas izstādēs Latvijā, Igaunijā, Baltkrievijā, Zviedrijā, Dānijā, Vācijā, Čehijā, Skotijā, Lielbritānijā, Francijā, Kiprā, Kanādā, Meksikā un Japānā. Saņēmis daudz balvas un godalgas, un radījis virkni ievērojamu, Latvijas vēsturei un kultūrai veltītu pieminekļu un vides objektu dažādās Latvijas pilsētās. Gļeba Panteļejeva darbi atrodas publiskās kolekcijās - Latvijas Nacionālā mākslas muzejā, Jūrmalas pilsētas muzejā, Latvijas Kara muzejā, Latvijas Bankā, Latvijas Nacionālā Operā un Balets, Latvijas Gaisa Satiksmē (Rīga, Latvija), Deutcshe Aerospace (Minhene, Vācija) un Katzovas Skulptūrparkā (Katzova, Vācija).

Līdz 21. novembrim galerijā “Istaba” skatāma Kristiana Brektes (1981) personālizstāde “Asins lietus”, kurā skatāmi grafikas dobspieduma sērijas darbi aukstās adatas tehnikā. Kristiana Brektes darbību Latvijas laikmetīgās mākslas ainā raksturo dažādība un pietāte pret atšķirīgu materiālu, un vizuālās valodas izteiksmes līdzekļu izmantošanu, kā arī viņa interesējošo tēmu loks. Izstādes “Asins lietus” tēma turpina mākslinieka meklējumus par cilvēcības un esamības tumšo pusi, cilvēka daudzšķautnaino dabu un misticismu, kurš ikdienas procesos izrādās biežāk klātesošs, nekā patiesībā varētu šķist. Smalkās tehnikas darbu pamatā ir trīs apgāda “Liels un mazs” izdevniecībā izdotās Māra Runguļa spoku stāstu grāmatas – “Pastaiga mirušo pilsētā” (2016), “Trīs Nāves Mārtiņdienā” (2018) un “Asins lietus” (2020) – kuru mākslinieks bijis Kristians Brekte. Radot vizuālo atšifrējumu katram no Māra Runguļa stāstiem, Brekte veidojis īpašu tēlu sistēmu, kas vienlīdz pilntiesīgi uztverama gan sasaistē ar Runguļa rakstīto stāstiem, gan arī neatkarīgi no tiem.
 

Līdz 21. novembrim mākslas salonā “Aminori” skatāma latviešu gleznotājam Vilim Vizulim (1952-2017) veltīta gleznu izstāde “Krāsu gaismā”, kuras nosaukums sevī ietver galvenos Viļa Vizuļa daiļradi raksturojošos elementus – gaismu un krāsu. Krāsa ir tā, kas mākslinieku glezniecībā patiešām interesēja – krāsa kā viela, materiāls, zaigojums, tonis, intensitāte, zināma ekspresija un enerģija. Vilis Vizulis savā atstātajā radošajā mantojumā mudina pētīt glezniecību kā dabas pasauli un dabas sastāvdaļu, aicina sargāt to, kas vēl nosargājams un nedzīvajam piešķir dzīvību. Tāpat, kā mākslinieks plaknē jauca robežas starp kompozīciju, krāsu un gaismu, tā viņa enerģija, spēks un drosme dod ticību, ka ikkatram jāsaglabā sava patība, individualitāte, krāsa un gaisma.
 

Līdz 28. novembrim galerijā LOOK! skatāma Sandras Strēles personālizstāde “Nenotikušās izstādes”. Šī izstāde ir vēlme uzgleznot daudz un dažādas personālizstādes, kādas māksliniecei ir kādreiz gribējies vai gribētos realizēt šobrīd, taču dažādu iemeslu dēļ tas līdz galam nav izdevies. Darbi vērš uz pārdomām par to, ko nozīmē būt veiksmīgam māksliniekam, patiesam pret sevi un, ko šajā pasaulē nozīmē būt māksliniecei - sievietei. Sandra Strēle 2016. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas maģistrantūru. 2014. gadā semestri pavadīja apmaiņas programmā Antverpenes Karaliskajā mākslas akadēmijā. Saņēmusi Borisa un Ināras Teterevu fonda stipendiju mākslā 2012. gadā, Brederlo von Sengbusch mākslas prēmiju 2014. gadā un SEB stipendiju glezniecībā 2016. gadā. Sarīkojusi vairākas personālizstādes, piedalījusies grupu izstādēs, starptautiskās rezidencēs un meistarklasēs Latvijā, Itālijā, Francijā, Beļģijā, Vācijā, Dānijā, Norvēģijā un citviet.

Līdz 28. novembrim Kultūras centra GrataJJ mākslas galerijā MuseumLV skatāma Ditas Lūses personālizstāde “Saliktais laiks”. “Izstādes centrālais tēls ir attiecības, to atstātās liecības, kuras joprojām aktīvi ietekmē pēcnācējus. Varbūt ir būtiski un skaisti reizēm apstāties un paskatīties uz divu jaunu cilvēku mīlestību vai dzīves līkločiem caur viņu atstātām liecībām – vēstulēm un fotogrāfijām, kas laika zoba apdzeltējušas, tomēr mūs iespaido un parāda, no kurienes mēs nākam un kas mēs esam? Izstādes iedvesmai izmantotas autentiskas vēstules un fotogrāfijas no ģimenes arhīva,” stāsta Dita Lūse.

Līdz 6. decembrim izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa” skatāma izstāde pēc 23. oktobrī turpat notikušās mākslinieku Artūra Virtmaņa un Danielas Vētras performances “Pret traģisko sienu / Against the Tragic Wall”, kuras rezultātā tapa iespaidīga izstāde ar jaunradītiem mākslas objektiem. Abu pasaules pieredzi un atzinību guvušo mākslinieku performance vēsta par šķietami pretējiem impulsiem, kas veido radīšanas un destrukcijas ciklus gan indivīda dziļi personīgā, eksistenciālā līmenī, gan ārējās mijiedarbībās ar sabiedrību kopumā. Iedvesmojoties no Mārtina Lutera Kinga leģendārās runas, kas teikta verdzības atcelšanas simtagades gadskārtā 1963. gadā, šīs performances un izstādes centrālais motīvs ir tās citāts “I have a dream”, kas no vizuāli iespaidīga, dinamiska performances procesa pārtapa par grafisku, entropisku instalāciju, kas tagad vērojama izstādē ar šīs performances norises dokumentāciju. Daniela Vētra ir māksliniece, kas nodarbojas ar performances mākslu, “live art”, instalāciju mākslu, ir laikmetīgā cirka izrāžu autore un aktrise. Šobrīd dzīvo un strādā Rīgā, Latvijā.  MArtūrs Virtmanis ir instalāciju mākslinieks, kas pēc mācībām Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības apakšnozarē ir pārcēlies uz dzīvi Ņujorkā, darbojoties vizuālās mākslas, scenogrāfijas un dizaina nozarēs. Ir projektu autors un līdzautors neskaitāmām izstādēm, Brodvejas mūziklu izrādēm, iestudējumiem Eiropas operām un teātriem, kā arī piedalījies vairāku nozīmīgu projektu īstenošanā, piemēram, Soču Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā, MTV balvas pasniegšanā Ņujorkā, “Cirque de Solei” šovos Dubaijā un citur. Savā daiļradē bieži pievēršas daudzslāņainai laika dimensijas atainošanai, to izvēršot par telpisku monohromu instalāciju.

Līdz 19. decembrim galerijā 427 skatāma mākslinieka Jāņa Dzirnieka (1992) personālizstāde “Flīzēta upe”. Izstādē mākslīgajā apgaismojumā apskatāmi vairāki digitāli drukāti sienas darbi. To tapšanas procesu ir iespējams strikti iedalīt trīs posmos, no kuriem pirmie divi iekļauj mākslinieka sadarbību ar sev neizprotamiem algoritmiem. Pirmajā posmā tiek uzņemti ekrānšaviņi ar pop-up reklāmām, baneriem mājaslapās, kur iespējams iegūt informāciju vai bez maksas skatīties filmas. Otrajā – iegūtie attēli tiek vardarbīgi deformēti, tos izstaipot un samazinot vairākas reizes ar Content-Aware Scale rīku fotoapstrādes programā Photoshop. Trešajā – attēli tiek izdrukāti uz izolācijas materiāla - ekstrudētā putuplasta, un virsma iegūst savu spīdumu no epoksīda sveķu pārklājuma.
 

Līdz 2021. gada 9. janvārim ISSP Galerijā skatāma mākslinieces Diānas Tamanes (1986) personālizstāde “Rokas stiepiena attālumā”, kurā pievēršas sadzīviskiem notikumiem, iesaistot izstādes tapšanā savu ģimeni. Izstādē var aplūkot apjomīgu skaitu Tamanes mātes zīmējumu un videodarbu, kurā mijas mātes un meitas uzņemtie video. Gadu gaitā Tamanes mamma Tatjana, kravas mašīnas šofere, ir kļuvusi par mākslinieces uzticamāko un aktīvāko sabiedroto. Viņa piekrīt fotografēties, uzņem video materiālus meitas darbiem, neiebilst pret abu telefona sarunu publiskošanu pat, ja tās atklāj viņu ne vienmēr gludās attiecības. Izstādē apskatāms apjomīgs skaits Tamanes mammas zīmējumu, kas tapuši pārvadājot preces visapkārt Eiropai, un videodarbs “Vēstules no mammas III, Mišaņa”. Zīmējumi tapuši pēc meitas pasūtījuma – mudinot māti vairāk dokumentēt ikdienu tā vietā, lai romantizētu savu tradicionāli par visnotaļ vīrišķīgu uzskatīto profesiju, kurai mamma pievērsās pirms astoņiem gadiem, kad bankrotēja viņas kafejnīca. Savukārt videodarba pamatā ir mātes stāsts par piedzīvojumiem ar zvērēnu, kas bija nolēmis iekārtoties uz dzīvi zem mašīnas sēdekļiem, un vienmuļš skats pa automašīnas priekšējo logu. To ik pa brīdim pārtrauc abu – mātes un meitas – filmētas dabas un ikdienas ainas, kas kļūst par viņu saskares punktu.

Līdz 2021. gada 21. februārim Žaņa Lipkes memoriālā skatāma Diānas Dimzas – Dimmes (1964) izstāde “Mājvieta”. Izstāde veidota, saistot mazāk zināmos cilvēkglābšanas pieredzes stāstus Otrā pasaules kara laikā un ikdienas māju pieredzi epidēmijas laikā. Savā izstādē māksliniece Diāna Dimza-Dimme māju zaudējumu un cilvēka nespēju atrast mājvietu sasaista ne vien ar kara vēsturi, bēgļu gaitām, ebreju bērnu glābšanas mēģinājumiem, bet arī ar aktuālo pieredzi, kad daļa sabiedrības dzīvo šaurās telpās, kuros neziņa un epidēmijas vēstis apdraud ticību, veselo saprātu un drošības zonu. Arī pandēmijas laikā ģimenēs katrs cenšas atrast vietu, kurai sajūt savu piederību, var būt netraucēts, kamēr citus vajā vientulība un nemiers. Māksliniece darbos uzsver īpaši pamanāmo atšķirīgo dzīves telpas pieredzi, kas bija novērojama pavasarī, valstī noteikto ierobežojumu laikā. Vienam pieejamas lauku mājas, iespēja pamest blīvi apdzīvotu pilsētu, savukārt citam – ikdienas pieredze dzīvoklī, cieši trinoties vienam ap otru, bezdarbs.

Līdz 2021. gada 31. janvārim Latvijas Nacionālās bibliotēkas 4. stāva galerijā skatāma izstāde “Boriss Bērziņš. Lapaspuses”, kas veltīta mākslinieka Borisa Bērziņa (1930–2002) 90. jubilejai un iepazīstina ar neparastiem artefaktiem no viņa apjomīgā mantojuma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā. Šeit parādīti mākslinieka zīmējumi un skices grāmatās, žurnālos, uz reprodukcijām, skrejlapām, aploksnēm un citiem ikdienišķas informācijas un tekstu nesējiem.

No 29. oktobra Muzeju krātuvē Latvijas Nacionālais mākslas muzejs atklāj jaunu pastāvīgo ekspozīciju “Skulptūru mežs. Antīkās un renesanses tēlniecības nolējumi” Muzeju krātuvē, Pulka ielā 8, Rīgā. Pēc desmit gadu pārtraukuma apmeklētāji atkal varēs redzēt pasaulslavenu tēlniecības darbu kopijas no LNMM Ārzemju mākslas departamenta kolekcijas. Jaunā ekspozīcija iepazīstinās ar Senās Grieķijas un Senās Romas, kā arī renesanses tēlniecības meistardarbu ģipša kopijām mūsdienīgā formātā. Ekspozīcijas dizaina autors, tēlnieks Gļebs Panteļejevs izveidojis Skulptūru mežu, kurā laiks un telpa saplūst vienotā veselumā, ievērojot mākslas vēstures hronoloģijas un krājuma veidošanas principus. Vairāk nekā simts gadu senie slaveno tēlnieku darbu nolējumi – Mīrona “Diskobols”, Prāksitēla “Hermejs ar mazo Dionīsu”, “Džustiniani Atēna”, Verrokjo “Dāvids ar Goliāta galvu”, Mikelandželo “Mozus” ir tikai daļa no antīkās mākslas un renesanses laikmeta tēlniecības kolekcijas, kas glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Ārzemju mākslas departamentā (LNMM ĀMD). Nolējumu kolekcijas pamats ir Dr. Vilhelma Neimaņa (Vilhelms Johans Kārlis Neimanis, Carl Johann Wilhelm Neumann, 1849–1919) 20. gadsimta sākuma skulptūru pasūtījumi Rīgas pilsētas mākslas muzeja Kolonnu zālei. Skolu, augstskolu, mākslas, kultūras un zīmēšanas pasniedzējiem un viņu audzēkņiem tiks piedāvāta izglītojoša programma un vieta radošām nodarbībām. Skulptūras varēs iepazīt arī ar virtuālā ceļveža palīdzību planšetdatoros, kurus apmeklētāju izmantošanai ekspozīcijas apskates laikā nodrošina Samsung. Antīkās un renesanses tēlniecības nolējumu ekspozīcija būs atvērta skatītājiem trešdienās, ceturtdienās un piektdienās no plkst. 11.00 līdz 17.00. Drošības apsvērumu dēļ apmeklētāju skaits ekspozīcijā tiks ierobežots.

Līdz 10. janvārim Daugavpils Marka Rotko mākslas jaunajā izstāžu ciklā skatāma Ievas Jurjānes izstāde „Gals & Sākums. Turpinājums” un grafikas izstāde “Japānas stāsti”. Ievas Jurjānes (1972) darbi izstādē varētu šķist dekoratīvi atturīgi, bet tikai līdz brīdim, kad uztverama kļūst tajos paustā skaudrā patiesība – vienīgais, par ko mēs varam būt droši, ir dzīves cikla neizbēgamība. Šai atziņai nav jābūt smagnējai. Tā vienkārši ir, jo bez dzīves rituma neizbēgamības nebūtu arī prieka par jaunuzplaukušajiem pumpuriem, pieredzes diktētu mieru un mirkli starp šiem stāvokļiem.

Grafikas izstāde “Japānas stāsti” ir kolāža par pēdējo gadu tendencēm Japānas laikmetīgajā grafikā. Tajā atrodamas gan tradicionālā naivisma un dekoratīvisma iezīmes, gan ciniska pseidoreālisma un asa abstrakcionisma piemēri. Ekspozīcija parāda šībrīža situāciju Japānas grafikā, fiksējot tās dažādību. Izstādē apvienojušies deviņi mūsdienu Japānas grafikas mākslinieki: Hiroaki Mijajama, Jošio Imamura, Takasuke Nakajama, Suzuki Tošija, Tošiko Hišida, Kjoko Sato, Ajumi Morioka, Mihoko Sekoguči un Masāki Ohnuma.
 

Galerijā “Romas dārzs”, Liepājā, līdz 2021. gada 30. janvārim skatāma mākslinieka Ilmāra Blumberga (1943-2016) pēdējās desmitgadēs tapušo darbu izstāde “Blumbergs Liepājā”. Ilmārs Blumbergs, pateicoties saviem eksistenciālajiem un kodolīgajiem mākslas darbiem, savas paaudzes latviešu mākslinieku starpā jau sen kā ir iemantojis ikonas statusu. Tas, kas viņu padara vienlīdz aktuālu kā dzīves laikā, tā arī pēc nāves, ir viņa darbu tematika – kurā ir iekļautas attiecības starp dzīvi, nāvi un indivīdu. Viņš pats ir izteicies, ka galvenie tēli viņa darbos ir MĪLESTĪBA, NĀVE un DIEVS. Ilmāra Blumberga daiļrade sakņojas vispārcilvēcisko patiesību meklējumos, jautājumos un atbildēs mūsu esībai uz zemes. Izstādē iekļauti dažādi mākslinieka darbi, aptverot radošo laika posmu no deviņdesmitajiem gadiem līdz pēdējam periodam – gleznas, objekti, tēlniecības darbi un fotogrāfijas, tādējādi plašais eksponēto darbu spektrs dod skatītājam detalizētu ieskatu mākslinieka daiļradē.

Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs šobrīd skatāma izstāde “Pavasaris Austrālijā”, kurā skatāmi 27 savās mākslinieciskajās izpausmēs atšķirīgu Austrālijas mākslinieku darbi. Sākot ar Imantu Tilleru, konceptuālajām Jāņa Rūdolfa Nedēļas skulpturālajām instalācijām un beidzot ar apjomīgajām sirreālajām Lidijas Dombrovskas-Larsones vīzijām un Ojāra un Edgara Grestes videoinstalācijām. Pasaules Latviešu mākslas centrs apkopo un izrāda mākslas darbus, kurus radījuši latvieši, atrodoties emigrācijā - Otrā pasaules kara rezultātā trimdā devušies mākslinieki un ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze.

Līdz 31. decembrim Jūrmalas pilsētas muzejā skatāma izstāde “Ceļojuma piezīmes” no Jūrmalas pilsētas muzeja mākslas krājuma. Izstādes mākslas darbu klāstā iekļauti latviešu, vācu, itāļu, irāņu un krievu mākslas skolu darbi. Arī latviešu mākslinieki ļāvušies ceļojuma burvībai un gūtie iespaidi atspoguļojas viņu darbos. Par “latviešu itāli” sauktais Niklāvs Strunke no 1923. līdz 1927.gadam dzīvojis un strādājis Itālijā – Romā, Kapri salā un Florencē. Izstādē skatāms viņa Itālijas laika darbs “Kapri sala. Grande Marina” (1925).

Joprojām turpinās:

Līdz 30. novembrim galerijā “Daugava” skatāma Līgas Purmales (1948) izstāde “Tepat tuvumā”, kuru veido mākslinieces pēdējo trīs gadu darbi.
 

Līdz 13. decembrim Mākslas muzejā RĪGAS BIRŽA skatāma izstāde “Mūsu muzejs. Valsts mākslas muzejam 100”.
 

Līdz 30. decembrim Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) 4. stāva galerijā skatāma izstāde “Līniju arhīvs. Zīmējums un akvarelis Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumā”, iepazīstinot ar 15.–20. gadsimta ārvalstu mākslinieku zīmējumiem un akvareļiem.
 

Līdz 10. janvārim Zuzeum pagarināta izstāde “Mēs dzīvosim. Mūsdienu māksla Zuzānu kolekcijā”, kurā skatāmi 43 starpautisku mākslinieku darbi, kas tapuši pēc 2000. gada.
 

MULTIMEDIJU UN FOTOGRĀFIJAS IZSTĀDES

Fonds “Mākslai vajag telpu” 22. oktobrī tīmekļa vietnē www.atstatuvums.lv atklāja fotoizstādi “Atstatuvums”, kurā skatāmi sešu fotogrāfu mākslas projekti, kas ir mākslinieku tieša pieredze ar pētījumā sastaptajiem cilvēkiem. Izstādītie foto pētījumi piedāvās tuvāk iepazīties ar tādām sociālām grupām kā indiešu kopiena; ģimenes, kurās adoptēti bērni; cilvēki ar mentāliem traucējumiem; pusaudži bērnunamā; Ziemeļkurzemes lībieši (līvi) un Lucavsalas iemītnieki. Foto projektā piedalījās seši fotogrāfi – Andrejs Strokins, Kristīne Madjare, Reinis Hofmanis, Georgs Avetisjans, Ieva Balode un Iveta Gabaliņa –, lai šīs vasaras laikā veiktu foto pētījumus par viņu izvēlētajām mērķgrupām. Katrs mākslinieks tika lūgts visu vasaru pavadīt ar mērķgrupu locekļiem, veidojot ar viņiem attiecības un iemūžinot dažādas sadzīves detaļas, ierakstot sarunas un uzņemot video materiālus, kas atbilstu mākslinieku iecerei atklāt šo sabiedrību vai indivīdu raksturus. Projekta mērķis ir pētīt sociālās grupas un atklāt to cilvēciski emocionālās šķautnes, apzinoties, ka māksla ir labākais veids, kā mudināt sabiedrību lauzt savus stereotipus un mazināt sociālo nošķiršanos. Šis ir aicinājums sabiedrībai apzināties līdzcilvēkus, motivēt nenovērsties, neraugoties uz atšķirībām, bet tieši pretēji – vairot vēlmi komunicēt, iepazīt dažādību un izprast savstarpējo attiecību nozīmīgumu mūsdienu Latvijas sabiedrības veidošanā. Pirms pētījumu uzsākšanas fotogrāfus konsultēja kultūras antropoloģe un Latvijas Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela, sniedzot ieskatu lauka pētījuma specifikā un izpratni ētiskajos principos.

Līdz 12. decembrim galerijā RIXC skatāma Rasas Šmites un Raita Šmita izstāde “Atmosfēriskais mežs”. Izstāde vizualizē komplicētās attiecības starp mežu, klimata pārmaiņām un atmosfēru. Darbs ir balstīts uz trīs gadu garumā veikta mākslinieciska pētījuma, kas norisinājās Finvaldes mežos Šveicē – senos Alpu skujkoku mežos, kas cieš no sausuma. Koki izdala lielu daudzumu gaistošo organisko savienojumu, ko mēs uztveram kā meža smaržu. Zinātnieki jau ilgi ir zinājuši par saistību starp smaržojošo mežu un klimata sasilšanu – kamēr daži uzskata, ka stiprā priežu meža smarža norāda uz to, ka klimata pārmaiņas varētu tikt ierobežotas, citi domā, ka gaistošās emisijas varētu pasliktināt globālo sasilšanu. Atmosfēriskais mežs atklāj saistības, vizualizējot datus, kas ilustrē gaistošās emisijas un sveķu spiedienu priedēs vienas augšanas sezonas laikā. Skatītājs var pārvietoties starp kokiem, kas izplata gaistošās emisijas, vērot mežu no apakšas un izsekot ceļam cauri koka stumbram līdz koku galotnēm, vērojot savstarpejo mijiedarbību starp Zemes ekosistēmām un atmosfēru. Sveķi, kas rada priedēm raksturīgo smaržu, vairāku braucienu laikā tika ievākti Finvaldē un pārveidoti par gaistošu terpentīna un kolofona skulptūru šķidrumu, kas ir izstādīts līdzās VR instalācijai. Rasa Šmite un Raitis Šmits ir starptautiski atzīti mākslinieki un kultūras novatori, kas strādā ar zinātni un jaunajām tehnoloģijām; mākslinieciskajā praksē, Šmiti kopīgi veido mākslas darbus. Šmiti ir Jauno mediju kultūras centra RIXC dibinātāji un ikgadējā RIXC Mākslas un zinātnes festivāla kuratori. Šmiti darbojas kā pētnieki un pasniedzēji Latvijā, Eiropā un ASV. Šmitu jaunākajos mākslas darbos tiek risinātas attiecības starp dabu un tehnoloģijām, cilvēkiem un augiem, piemēram, Runā ar mani un Biotricity darbu sērija, kuri ir bijuši izstādīti Hek Bāzelē, Ars Electronica Lincā, Nacionālajā Zinātnes un tehnoloģiju muzejā Stoholmā, Vanbē Modernās un laikmetīgās mākslas muzejā Eindhovenā, ZKM Karslrūē, MIT Teorētiskās fizikas centrā Bostonā, Venēcijas arhitektūras biennālē. 2017. gadā ieguva LR Kultūras ministrijas Izcilības balvu kultūrā un divas reizes nominēti Purvīša balvai – 2019. gadā par personālizstādi “Mikropasauļu svārstības” un 2020.gadā par mākslas darbu “Atmosfēriskais mežs” izstādē “Kritiskās zonas”, Vācijā.

Līdz 10.janvārim Daugavpils Marka Rotko mākslas jaunajā izstāžu ciklā skatāma Ķīnas fotogrāfijas mākslinieka Siliana Ma (Siliang Ma, 1979) izstāde “Svārstības no nekārtības uz kārtību”. Mākslinieks savā daiļradē meklē atpazīstamas struktūras haotiskās parādībās. Izstādes nosaukums ir aizgūts no kvantu fizikas, kur kvantu svārstības ir īslaicīgas un nejaušas enerģijas daudzuma izmaiņas noteiktā telpas punktā. Tas nozīmē, ka matērijas pamatstruktūra (kārtība) rodas no nenoteiktības (nekārtības/haosa). Mākslinieks Silians Ma šobrīd dzīvo Pekinā, Ķīnā. Studējis fotogrāfiju Londonas Karaliskajā mākslas koledžā. Viņa prakse ietver fotogrāfiju, skaņu un instalāciju. Iedvesmojoties no gadiem ilgās pieredzes reklāmas fotogrāfijā, savā vizuālajā estētikā viņš pēta retorikas un metaforu lietojumu, kā arī vizuālo konotāciju nestabilitāti. Izstāde tiek rīkota 3. starptautiskā fotogrāfijas simpozija ietvaros sadarbībā ar Rīgas Fotogrāfijas biennāli.

Līdz 2021. gada 30. janvārim Talsu kinoteātrī “Auseklis” skatāma Kriša Salmaņa (1977) izstāde “Marginālijas”, kas tapusi par godu kinoteātra 60. jubilejai. Tā veidota kā cieņas apliecinājums kino izrādīšanas vēsturei, izmantojot 21.gs. tehnoloģijas un mūsdienu cilvēka prasmes. Spēlējoties ar kinoteātrī “Auseklis” atrastiem kino materiāliem, mākslinieks ir izveidojis kino priekšgājēju – animācijas mašīnu mutoskopu, iekļaujot savā darbā Rūdolfa Minga veidotu zāles maketu, ar kura palīdzību var iztēloties, kā jaunradītā animācija izskatītos kinozālē. Darba procesā liela nozīme bijusi spēles priekam, ikviens skatītājs ir aicināts iekāpt lielajā ekrānā un šo prieku noķert.

Joprojām turpinās:

Līdz 27. decembrim Liepājas muzejā skatāma multimediāla dzīvo gleznu izstāde “Simbolisms”, kurā jaunās krāsās, skaņās un kustībā uzmirdz vairāk nekā 40 spilgtākās 20. gs. sākuma gleznas.
https://www.liepajasmuzejs.lv/lv/lm/188-aktualitates/n1373/

Apskatu sagatavoja Kristīne Markus

Reklāmkarogs: Kristīne Markus