14.02.2020.

Dizaina un arhitektūras izstādes

Līdz 29. februārim Modes muzejā skatāma autorleļļu izstāde “Parfīms”, kurā izstādītas vairāku valstu leļļu mākslinieku veidotās lelles un teddy lācīši, kas piedalījušās starptautiskā konkursā “Parfīms”. Konkursu organizējusi Baltkrievijas leļļu māksliniece Nadežda Ciganovska.  Par iedvesmas avotu leļļu māksliniekiem kalpojuši slaveni aromāti un modes vēsture. Konkursā piedalījās leļļu mākslinieki no 16 valstīm. Par laureātiem starptautiska žūrija atzina 36 darbus. Rīgā apskatāmas lelles un lācīši, ko žūrija izraudzījusies no konkursa labākajiem darbiem. Šī ir jau otrā leļļu izstāde, kas muzejā tapusi sadarbībā ar starptautisko autorleļļu izstādi “Panna Dollя”.
 

Līdz 29. februārim Latviešu Biedrības nama Baltajā zālē skatāma trīs igauņu tekstilmākslinieču – Ainiki Eiskopas, Sigridas Huikas un Sirjes Raudsepas darbu izstāde “Mūsu stāsti / Meie lood”, kas stāsta par viņu māksliniecisko pašizpausmi un mīlestību pret zīda apgleznošanas iespējām un paņēmieniem. Izstādē skatāmi 22 darbi, kas radīti zīda apgleznošanas tehnikā. Visas trīs mākslinieces ir studējušas tekstila dizainu Igaunijas Valsts mākslas institūtā (tagadējā Igaunijas Mākslas akadēmijā), bet to ir darījušas dažādos laika posmos, tāpēc arī viņu darba paņēmieni un izteiksmes līdzekļi ir atšķirīgi. Kopīgās izstādēs mākslinieces sadarbojas kopš 2012. gada. 

Līdz februāra beigām Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes ātrijā skatāma diplomprojektu izstāde “100% organiski arhitekti”. Jaunie arhitekti diplomprojektos nav vairījušies risināt tēmas, kur nepieciešams izvērtēt un līdzsvarot dažādus, pat savstarpēji pretrunīgus vides attīstību ietekmējošus faktorus – atzītā un neērtā vēsturiskā mantojuma attīstības perspektīvas, dzīvojamās vides un urbānās publiskās telpas revitalizācijas jautājumus un pat dzīvestelpas paplašināšanu aiz mūsu planētas robežām. Savos darbos viņi drosmīgi izmanto jaunas pieejas un digitālos rīkus.
Izstāde ļauj iepazīties ar 3D tehnoloģijām ēku projektēšanā, ar mūsdienīgiem ieslodzījuma vietu projektēšanas principiem Eiropā, ar sabiedrisko centru nozīmi sarūkošu pilsētu rajonu revitalizācijā, vairākiem vēsturiskās arhitektūras un industriālā mantojuma saglabāšanas un attīstības projektiem, studentu redzējumu uz sporta kompleksu un kultūras objektu arhitektūru.

Līdz 15. martam Rīgas Porcelāna muzejā skatāma Levona Agadžanjana radošajai darbībai veltīta izstāde. Levons Agadžanjans (1940-1999) ir armēņu izcelsmes mākslinieks, kura radošais mūžs ir nesaraujami saistīts ar Latviju. Viņa porcelāna, fajansa, māla un citu materiālu darbi rotā Latvijas nozīmīgāko mākslas muzeju kolekcijas un ekspozīcijas, kā arī daudzu Latvijas iedzīvotāju sekcijas un trauku skapjus. 20. gadsimta 70. un 80. gados līdzās Rīgas Porcelāna rūpnīcas tiražētajiem dizainiem, Levona Agadžanjana rokai piederēja virkne unikālu liela un maza formāta mākslas darbu mālā, šamotā, akmens masā, tāpat arī porcelāna apgleznojumu, izpildītu autortehnikā. Izstādes ekspozīcijā skatāmi gan unikāli mākslas darbi, gan plaša patēriņa produkti – tējas, kafijas un pusdienu servīzes, tāpat arī ražošanai neakceptētas dizaina versijas un rūpnīcā izpildīti mākslas darbi.

Līdz 22. martam muzejā “Rīgas Jūgendstila centrs” skatāma Antoņinas Paškēvičas  (1951) izstāde “Jūgendstila noskaņas porcelānā”. Mākslinieci vienmēr ir interesējis sievietes tēls mākslā, un jūgendstils sniedz bagātīgu iedvesmu mākslinieka fantāzijai. Dabas, stihiju un sievietes tēli porcelāna traukos un sīkplastikā spoži demonstrē mākslinieces stilu, interesi par vēsturi un mitoloģiju.  Antoņina Paškēviča izglītību ieguvusi tradīcijām bagātajā Abramcevas lietišķās mākslas skolas Keramikas nodaļā, Krievijā. Pēc absolvēšanas studijas turpinājusi Maskavas Tehnoloģiskā institūta Mākslas fakultātes Mazo formu tēlniecības nodaļā. Kopš 1978. gada Paškēvičas dzīves un darba gaitas bijušas saistītas ar Latviju. No 1978. līdz 1994. gadam Paškēviča strādājusi Rīgas Porcelāna rūpnīcas mākslinieciskajā laboratorijā, veidojusi dekoru metus, trauku komplektu dizainus un sīkplastiku. Paškēvičas radīto rūpnieciskās mākslas darbu kolekcija atrodas Rīgas Porcelāna muzeja krājumā.
 

Joprojām turpinās izstādes:

Līdz 1. martam Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāma Edītes Pauls-Vīgneres (1939)  personālizstāde “Kafijas kantāte”, veltīta tautā iemīļotās mākslinieces 80. dzimšanas dienai un viņas radošās darbības 50 gadu jubilejai.
 

Līdz 19. aprīlim Modes muzejā skatāma tērpu izstāde “Dāma krinolīnā”.
 

Vizuālās mākslas izstādes

Līdz 22. februārim galerijā “Daugava” skatāma gleznotājas Madaras Neikenas (1988) personālizstāde “Gaistoši. Glezniecība”. “Man glezniecībā ir būtisks pats process. Vērošana, izzināšana un radīšana – sajūtu ietērpšana vizuāli. Būtiski noskaņot sevi it visā. Gleznoju apzināti intuitīvi. Laika gaitā esmu sapratusi, ka viss, ko gribu pateikt caur glezniecību, ir meklējams un izzināms tepat, acu priekšā. Tas, ko gleznoju, ir atkarīgs no vietas un laika, kur esmu. Nozīmīga ir klātbūtne. Glezniecība ir tiekšanās uz kaut ko īstāku, pat vārdos neizsakāmu ... Šādā ziņā (izstādes darbu kontekstā, varbūt arī kopumā attiecībā uz visu glezniecību) - izceļot gaismas nozīmi ... gan gaismā gan tumsā vairāk vai mazāk ir nepieciešama gaisma...” tā par izstādi saka Madara Neikena.

Līdz 28. februārim Rīgas cirka Ziloņu zālē skatāma izstāde “Anna Ceipe (KLĪGA) – Sērijveida risinājumi (Banalīkas)”, kurā skatieniem pakļausies dažādu autoru sadarbības projekti. Mākslinieki veido personālizstādes – grupas izstādes hibrīdu, kurā mākslinieks pārņem kuratora funkcijas un savā mākslinieciskajā iecerē patvaļīgi iesaista arī citus autorus. Jaunajā izstādē būs skatāms Annas Ceipas un anonīmo mākslinieku kolektīva “Klīga” piedāvājums. Anna Ceipe 2016. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu, kā arī studējusi The Royal Academy of Fine Arts, Beļģijā. Kopš 2011. gada piedalās izstādēs Latvijā un ārpus tās. Starp nozīmīgākajiem projektiem ir personālizstāde “Meklējot oāzi” galerijā “LOW” (2018), grupas izstāde “Melos” izstāžu zālē “Arsenāls” (2019), “Apceres apstākļi” Rīgas mākslas telpā (2016) un dalība izstādē “Nebeidzamais ceļojums, neredzamā sala” K .K. fon Stricka villā Rīgā (2016).
 

Līdz 29. februārim mākslas galerijā PUTTI skatāma mākslinieka un grafiķa Roberta Koļcova (1966) skulptūru un grafiku izstāde “Pāris”. “Pat šī gada skaitļa cipari liek aizdomāties par PĀRA nozīmi vispārīgi izskatot ikdienu un svētkus. Šī gada izstādē skaitlis 2 ir mugurkauls variācijām, ko Botāniķis novēro gan dabā, gan attēlo savā izstādes ekspozīcijā. Pamattēls Kentaurs tik ļoti tieši raksturo būtnes divejādo dabu - dzīvniecisko savienojot ar cilvēcisko, ja cilvēcisko izskatam, kā cēlu, domājošu, intelektuālu un dzīvniecisku, kā dabas dziņu, spēka, un kosmiski primāru uzdevumu pildošu. Kentaurs ir ļoti dinamisks tēls, kam ir pamācoša iedaba, un tas ļoti bieži ir skolotāja lomā, ilustrējot iespēju nodot zināšanas ne tikai intelektuāli,” informē izstādes veidotāji. Roberts Koļcovs absolvējis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Tēlniecības nodaļu un Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu. Regulāri piedalās izstādēs. Veidojis ilustrācijas grāmatām un preses izdevumiem, kā arī ir daudzu sabiedrisko telpu un privātmāju interjeru gleznojumu autors.

Līdz 29. februārim galerijā “Bastejs” skatāma Artūra Virtmaņa (1971) izstāde “Saule nezin cik tā tumša/Šīs pasaules putekļos”. “Ideālists Rainis un dekadenti pesimistiskais filozofs Jūdžins Takers (Eugene Thacker) – iespējams ir, dīvaina kombinācija, taču šinī gadījumā tieši tāda veida atsauču tiltu būvēju ar saviem darbiem. Un šis ir turpinājums maniem eksperimentiem ar nepastāvīgiem, īslaicīgi pastāvošiem mākslas darbiem, kas pirms dažiem gadiem aizsākās Drawing Center eksperimentālās programmas Open Sessions ietvaros. Manā gadījumā “putekļi” ir ne tikai metafora, bet vienlaikus arī burtiska spēle ar putekļiem - ogli un tās atstātajām pēdām uz baltās papīra virsmas. “Šīs pasaules putekļos” jeb In the Dust of This Universe, ir pārfrāzējums par filozofa Takera melanholiskajām meditācijām: par pasauli apokalipses priekšnojautās. Rainis turpretī runāja par kāda idealizēta, augstāka stāvokļa iespējamību. Lūk, starp šīm divām galējībām es velku melnu, trauslu līniju... Monumentāls ogles zīmējums ar īsti nenosakāmas milzu figūras atainojumu varētu pārstāvēt Raini - Kalns, kas, kā šķiet, lūkojās virzienā tālu prom no mums... Tumšie, amorfie, gandrīz tikai tukšumu atainojošie grafikas darbi pārstāv Jūdžinu Takeru. Melna lode vai disks - kā negatīva saule - ir hibrīdforma, kas pastāv starp abiem domātājiem. Kaut kur tur pa vidu esam mēs un viss pārējais...” izstādes ideju ieskicē Artūrs Virtmanis.
 

Līdz 1. martam izstāžu zāles “Rīgas mākslas telpa” Intro zālē skatāma Margaritas Germanes (1986) laikmetīgās tēlniecības izstāde “Metamorfoze”. Margaritas Germanes laikmetīgās tēlniecības izstādē metamorfoze ir vērojama kā pārējas process, kad esi vairākās izmaiņu stadijās vienlaikus. Izstādi “Metamorfoze” veido laikmetīgās tēlniecības objektu grupa – pašportreti, kas izstrādāti autortehnikā un eksperimentālās materiālu kombinācijās, par centrālo izstādes vēstījumu atstājot autores simboliski bezgalīgo pārmaiņu procesu. Margarita Germane absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vides mākslas dizaina nodaļas bakalaura programmu (2010), turpina maģistra studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības apakšnozares programmā, kā arī studējusi apmaiņas programmā Venēcijas mākslas akadēmijā, Itālijā.
 

No 13. februāra līdz 6. martam galerijā Istaba skatāma Vilipsōna (1964) personālizstāde “Suņa dzīve”. Mākslinieka izstādes iemesls ir nesen iznākusī grāmata, kas tapusi tandēmā ar rakstnieci Noru Ikstenu. Grāmatas “Suņa dzīve” galvenie varoņi ir “dzilvēki” – suņi ar cilvēku sirdīm. Vilipsōns grāmatai sarakstījis sunetus un ilustrācijām salipinājis plastilīna suņu figūriņas, kas izstādē būs aplūkojamas gan “dzīvajā”, gan grāmatas iekārtotājas Katrīnas Vasiļevskas fotogrāfijās.
 

Līdz 7. martam Latvijas Mākslas akadēmijas aulā skatāma starptautiskā projekta “Emerging Lines” ceturtā, noslēdzošā izstāde “Emerging Lines #4”. Latvijas Mākslas akadēmija kopā ar Vroclavas Mākslas un Dizaina akadēmiju, Parīzes studentu tīklu “Crous de Paris” un Berlīnes studentu tīklu “studierendenWERK BERLIN” organizē sadarbības projektu mākslā "Emerging Lines". Ar šo projektu, sadarbības valstis popularizē jaunos māksliniekus, veicinot mākslinieku atpazīstamību un karjeru Eiropā. Divu gadu laikā Parīzē, Berlīnē, Vroclavā un Rīgā notiek izstādes, kurās piedalās 32 mākslinieki no visām dalībvalstīm. Projekta izstādes kopumā, tāpat kā katrs tajās eksponētais darbs, stāsta par būtisko un svarīgo katra mākslinieka dzīvē un radošajā darbībā. Šie individuālie, personificētie skatījumi, mijiedarbojoties ar izstāžu vietu arhitektoniskajiem tēliem un lokālo kultūru, rada savu īpašu, personificētu stāstu. Katra projekta izstāde ir radoša, iedvesmojoša satikšanās, kas īsteno projekta mērķi – būt par atbalstu brīnišķīgiem, jauniem māksliniekiem un mākslas radošajai idejai kopumā. Izstādē piedalās 8 mākslinieki no 4 sadarbības valstīm: Pauline Beck un Gauthier Kriaa (Francija), Marlies Pahlenberg un Claudio Campo Garcia (Vācija), Justyna Andrzejewska un Sarah Epping (Polija), Evija Skriba un Ingrīda Ivane (Latvija).
 

No 13. februāra līdz 10. martam Māksla XO galerijā skatāma Lauras Veļas personālizstāde “Prāta defragmentācija”. Gleznotāja jau vairākus gadus pievērsusies terminu “identitāte” un “laiks” pētniecībai, kā arī atmiņu pētniecībai laika kontekstā. Izstādes darbi atspoguļo novērojumus, kā mazie atmiņu kadri formē identitāti, kā katra atcerēšanās reize pārraksta vienu atmiņu kadru un, līdzīgi kā pārstāstot stāstus, laika gaitā mainās. Kā stāstītie stāsti veido fiktīvas atmiņas, kas ar mums nekad nav notikušas, un kā ar spilgtajiem stāstiem varam piemānīt paši sevi. Laura Veļa 2017. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu un ieguvusi Borisa un Ināras Teterevu stipendiju maģistrantūras studijām. Kopš 2014. gada piedalījusies vairākās kopizstādēs Latvijā, Lietuvā un Vācijā, sarīkojusi 3 personālizstādes. Māksliniece strādā ar plašu materiālu klāstu - visbiežākais izteiksmes veids ir glezniecība, ir veidojusi arī instalācijas, video mākslu, animācijas un performances.
 

Līdz 29. martam Kim? Laikmetīgās mākslas centrā skatāmas divas personālizstādes - Ata Jākobsona (1985) personālizstāde “Grid” un Līvas Rutmanes (1984) personālizstāde “PRR”. Atis Jākobsons savā personālizstādē “Grid” pievēršas režģim kā neredzamai, bet klātesošai struktūrai, kas savērpj parādības (un arī idejas un žestus). Savā izstādē mākslinieks izmanto dažādas tehnikas, veidojot daudzšķautņainu kompozīciju. Atis Jākobsons šobrīd dzīvo un strādā Berlīnē un Rīgā. Izmantojot glezniecību, ogles zīmējumu, video un instalāciju, mākslinieks rada jūtīgas plaknes, lai uztvertu viņpus esošo telpu. 2010. gadā ieguva maģistra grādu glezniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā. Izstādēs piedalās kopš 2004. gada. Par izstādi “Dark Matter” (2015) Mūkusalas Mākslas salonā mākslinieks saņēma “Dienas gada balvu kultūrā”, tika nominēts Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas rīkotajai Gada balvai “Kilograms kultūras” un izvirzīts “Purvīša balvai 2017”.
Līva Rutmane absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļas maģistrantūru. Strādā ar lielformāta zīmējumiem un mazformāta plastikāta objektiem. Pēdējā personālizstāde “Kūciņa Līvai”, galerijā Low (2017). Darbojas mākslinieku grupā “Klīga”. Pēdējā dalība izstādē “Blocker” (2017) galerijā “Alma”. Kad notikumi paliek pavisam neievērojami, izdod pašizdokļus, pēdējais – Rīgas Zīnu Festivāla ietvaros izdotais “Darbiņš” (2018).
 

Līdz 29. martam izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa” skatāma Kristīnes Kutepovas (1982) gleznu sērijas vienotā personālizstādē “Redzējumi”. Gleznotājas rokrakstā visbūtiskākā loma ir krāsai, formai un faktūrai. Krāsu laukumi, to kontrasti visbiežāk kārtoti impulsīvi, brīvi un aizrautīgi, izmantojot kā miniatūrus audeklus, tā arī lielus formātus, tādējādi tie izstrādāti var būt smalkām otu līnijām un vienlaikus – slotas vēzieniem, pēdām, krāsu lējumiem. Mākslinieces skatījums par dažādajām tēmām variē no abstraktām līdz popārtiskām vīzijām. Kristīne Kutepova absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļas glezniecības bakalaura (2017) un maģistra (2019) studiju programmu. Saņēmusi LMA balvu konkursā “SEB stipendija glezniecībā” 2017. gadā un Mecenātes Ināras Teterevas stipendiju mākslā 2015. gadā. Kopš 2014. gada piedalījusies dažādās grupu izstādēs, tostarp starptautiskos projektos Itālijā un Vācijā. Līdz šim šī ir pirmā tik vērienīga apjoma Kristīnes Kutepovas personālizstāde.

Līdz 29. martam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā skatāma Ērika Apaļā (1981) personālizstāde “Ģimene”. Ēriks Apaļais ir viens no oriģinālākajiem un izdomas bagātākajiem jaunās paaudzes gleznotājiem Latvijā. Izstāde piedāvā mākslinieka līdzšinējās darbības pārskatu piecās sadaļās. Pirmajā sadaļā “Prelūdijā” pārstāvētas autora reti redzētās agrīnās gleznas, tapušas šī gadsimta pirmās desmitgades pēdējos gados. Otrajā ekspozīcijas sadaļā ietverta virkne Ērika Apaļā noslēpumaino burtu gleznu. Tās sasaucas ar mākslinieka izlasīto – sākot ar Lakānu un beidzot ar Malarmē. Šis darbu kopums bija māksliniekam būtisks, jo tas nostiprināja viņa ārkārtīgi individuālo, atpazīstamo stilu, kurā apvienojas konceptuālisms, simbolisms, abstrakcija un formveide. Vēlāk Ēriks Apaļais kļuva pazīstams ar sev raksturīgajiem neaizpildītajiem, monhromajiem krāsu laukumiem, kuros figūras un priekšmeti peld telpā, kā arī ar alūziju piesātinātiem elipsveida naratīviem, kas izvēršas uz minimālu glezniecisku “uzvedinājumu” pamata. Visbeidzot autors piedāvā jaunu darbu ciklu “Tukums–Tomska” (2019–2020), kurā ierokas vēl dziļāk pagātnē – gan ģimenes, gan kolektīvajā vēsturē. Gleznas reflektē par bēdīgi slaveno padomju okupācijas laika latviešu deportāciju uz Sibīriju Otrā pasaules kara laikā, kurā cieta arī Ērika vecmamma. Ar šo darbu izlasi, kas pirmo reizi eksponēta kopā, Ēriks Apaļais atklāj, cik smalki viņš virzās cauri slidenajai atmiņu un pagātnes teritorijai. Izstāde beidzas ar sapņainu, krāsu piesātinātu vidi, ko veido video un gleznas instalācija, kas noslēdz šo loku. Tāpat ekspozīcijā ietverti virkne zemsvītras piezīmju, atsauces uz būtisko mākslinieka radošajā procesā, ieskaitot Andreja Tarkovska (Андрей Тарковский) un Orsona Velsa (Orson Welles) filmu fragmentus, Marsela Brodhaera (Marcel Broodthaers) video darbu un Vijas Celmiņas grafiku.

Līdz 5. aprīlim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva izstāžu zālēs un Kupola zālē skatāma izstāde “Džemma Skulme. Viņas glezniecība”. Izstāde “Džemma Skulme. Viņas glezniecība” tika iecerēta 2018. gada nogalē, pašai māksliniecei aktīvi piedaloties. Laiks licis šo darbu pabeigt, Džemmai mūžībā esot. Izstāde akcentē Džemmas Skulmes mākslas aspektus, ar kuriem rakstīta ne vien viņas biogrāfija, bet arī Latvijas mākslas vēsture. Izstāde sniedz unikālu iespēju redzēt Džemmas Skulmes abstrakcijas, kas gleznotas 2019. gada vasarā, kā arī fragmentus no pierakstiem, kas mākslinieces radošajā procesā bija svarīgi. Ekspozīcijā ir iekļautas gleznas no autorei ļoti svarīgās kolāžu grupas, kas runā par laikmetu griežiem – “Kariatīdes” jeb “Vēstures piezīmes”. Izstāde piedāvā arī izcilākos piemērus no Džemmas Skulmes monumentālā figurālisma, kas devis nozīmīgu ieguldījumu modernās glezniecības attīstībā padomju periodā un vēlāk. Džemma Skulme (1925–2019) ir dzimusi Latvijas modernisma klasiķu gleznotāja Oto Skulmes un tēlnieces Martas Skulmes ģimenē. Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības nodaļu (1949) un Iļjas Repina Valsts akadēmiskā glezniecības, tēlniecības un arhitektūras institūta aspirantūru Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga; 1955). 1995. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni, 2019. gadā – ar Purvīša balvu par mūža ieguldījumu.

Joprojām turpinās izstādes:

Līdz 16. februārim LNMM Mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA skatāma Frančeskas Kirkes (1953) izstāde “trauslums/fragile”.
 

Līdz 22. februārim kultūras centra Grata JJ mākslas galerijā MuseumLV skatāma Alekseja Naumova un Vilena Künnapu izstāde “Vieta. Tēls. Enerģija”.
 

Līdz 23. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē ARSENĀLS skatāma Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētā izstāde “Nenorunātās tikšanās”.
 

Līdz 23. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles ARSENĀLS Radošajā darbnīcā skatāma Ievas Kraules-Kūnas (1987) personālizstāde “Hot Babas”.
 

Līdz 29. februārim Mūkusalas Mākslas salonā skatāma Zuzānu kolekcijas izstāde “Dzīvā ķēde”, kurā pedalās Andris Breže, Sandra Krastiņa, Jānis Mitrēvics, Ģirts Muižnieks, Ojārs Pētersons, Edgars Vērpe, Aija Zariņa, Vilnis Zābers.
 

Fotogrāfijas izstādes

Līdz 20. martam Arhitektūras muzejā skatāma fotoizstāde “Sešdesmitie gadi: skats uz pilsētu”. Kopš leģendārajiem sešdesmitajiem gadiem ir pagājis vairāk kā pusgadsimts. Šī distance ļauj minēto laikmetu vērtēt kā unikālu parādību, kas ietekmēja dzīvi miljoniem cilvēku visā pasaulē. Tas bija brīvības un cerību laiks, kas vispirms sevi pieteica ar studentu nemieriem un seksa revolūciju rietumos un destaļinizāciju un politisko atkusni Padomju Savienībā. Pārmaiņas cita starpā nolasāmas arī utopiskajā skatā uz pilsētu, kas atspoguļojās kārtējā modernisma uzplaukumā Dzelzs priekškara abās pusēs. Izstāde piedāvā iespēju palūkoties uz sešdesmito gadu pilsētu caur fotogrāfijas prizmu. Fotogrāfa vēstījums no arhitekta skatījuma atšķiras ar to, ka fotogrāfs uztver pilsētu tās kontekstā, tiecoties koncentrēties uz raksturīgākajām detaļām, izcelt no apkārtējās vides būtiskāko.  Izstādes pamatu veido Vladimira Gaiļa (1917–2009) – kinooperatora un izcila fotogrāfa, kurš aktīvi fotografēja Rīgu – uzņēmumi. Šī ir pirmā lielākā, līdz šim maz zināmā, Gaiļa darbu retrospekcija. Laimoņa Stīpnieka (1936) darbi veltīti tieši arhitektūrai – ēkām, to detaļām, interjeriem. Tas ir profesionāls, tostarp radoši pārveidots skats uz pilsētu. Gunāra Bindes (1933) darbi ir Latvijas fotogrāfijas klasika, kuras autors sevi pieteica tieši sešdesmitajos gados. Visiem ir labi zināmi meistara fotografētie portreti, taču Bindes pilsētas fotogrāfijas daudziem ir pilnībā nezināmas. Māras Brašmanes (1944) fotogrāfijas var kalpot kā laikmeta vizītkarte, viņas uzņemtajos attēlos sešdesmitie gadi atklājas pilsētas ikdienā.

Līdz 5. aprīlim Latvijas Fotogrāfijas muzeja izstāžu zālēs skatāma baltkrievu fotogrāfa Maksima Saričava izstāde “Es gandrīz dzirdu putnus”. Šis projekts tika radīts starp 2017. un 2019. gadu Baltkrievijā, Austrijā, Čehijā un Vācijā. Izstādē apskatāmi fotoattēli un video, kas tapuši Malijtrascjaņecas memoriālā starp 2017. un 2019. gadu, fotoattēli no pētnieciskajiem ceļojumiem uz Berlīni, Prāgu un Vīni, materiāli no arhīviem un luminogrāfiskas sērijas, kas balstītas uz arheoloģiskiem materiāliem. Saričavs pēta aizmirstību un ģeopolitisko neredzamību, kas saistīta ar Malijtrascjaņecas nometnes darbību. Viņš runā par informācijas trūkumu saistībā ar notikumiem šajā nometnē, kā arī to, kāpēc valdības pārstāvji izvēlējās patiesību noklusēt. Viņš tiecas uzsākt sarunu par pagātni, raisot empātiju ar personīgās attieksmes palīdzību, zināšanām un iztēli. Projekta mērķis nav detalizēti atjaunot vēsturiskos notikumus, bet sniegt skatītājam iespēju izprast un veidot jaunu personīgo pieredzi, sastopoties ar traumatiskiem notikumiem. Projekts uzdod jautājumus par cilvēci, atmiņu saglabāšanas mehānismu, vardarbības ekstrēmām izpausmēm, kā arī mūsu lomu šajos procesos. Maksims Sarjačavs ir fotožurnālists un vizuālais mākslinieks, kurš dzīvo un strādā Minskā, Baltkrievijā. Maksims ir nozīmīgu apbalvojumu un konkursu laureāts Baltkrievijā. Viņa darbi ir bijuši izstādīti tādās vietās kā: “Winterthur” fotogrāfiju muzejs (Šveice), “Circulations” foto festivāls (Francija), “Konstepidemin” mākslas centrs (Zviedrija), “Kasarna Karlin” (Čehija), Čonkvingas mākslas muzejs (Ķīna), Genocīda upuru muzejs (Lietuva), Laikmetīgās mākslas telpa (Gruzija), Tbilisi Vēstures muzejs (Gruzija).

Apskatu sagatavoja: Kristīne Markus