17.11.2020.

2020. gada notikumi kultūrā: izstādes, izrādes un koncerti neglābjami tiek pavadīti ar paskaidrojumiem, ka tie ir tapuši šajā īpašajā Covid – 19 laikā, kad viss ir tik limitēts un grūti realizējams. Īpaši jau gada otrajā pusē – daudz kas no iecerētā bija jāanulē vai – labākajā gadījumā – jāpārliek uz tuvāku, tālāku datumu nākotnē, cerot, ka tas tā arī paliks. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) filiāle, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs (DMDM) savu izstādi “Madernieka stils” atklāja 4. novembrī, kad stingrāki pulcēšanās ierobežojumi vēl nebija paziņoti un izstādes viesi – lai arī tikai tie, kam bija ielūgumi, to varēja vērot, baudīt, kā arī klausīties organizatoru uzrunas. Laimīgā kārtā tāda iespēja arī bija man. Sejas masku dēļ dažbrīd bija pagrūti atpazīt arī kādu savu paziņu, tāpēc bija jādomā par savulaik tik populāro Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera dziesmu “Dzejnieka karnevāls”. Tikai neviens maskas nerāva nost, bet gan regulāri tika atgādināts tās lietot.

Izstādes autores: kuratore Rūra Rinka, projekta vadītāja Inese Baranovska Madeniekam veltītajā izstādē  ir iesaistījušas daudzus savas jomas profesionāļus: grafiskā dizaina un video māksliniekus, mākslas vēstures pētniekus, restauratorus un citus. Tas šķiet saprotami un pamatoti, jo tāda mākslinieka kā Jūlijs Madernieks (1870 – 1955) veikums grafikā, ornamenta attīstībā, glezniecībā, mēbeļu un interjera dizainā nepārprotami prasa ļoti rūpīgu un detalizētu izpēti. Un, galvenais, ko tad īsti piedāvāt 21. gadsimta skatītājam no mākslinieka tik daudzveidīgā mantojuma? Un retoriskais jautājums: kas īsti ir šis “Madernieka stils”? Vai tas ir aktuāls arī šodien, jeb paliek tikai kā Latvijas mākslas vēstures daļa, kuru pacenšoties var atrast kādā no vecajiem “Atpūtas” žurnāliem? Vai varam un, vai vajag lietot jēdzienu “latvisks” attiecībā uz Madernieka ornamentu?

Man, personīgi, šis muzejs, 13. gadsimtā celtā Sv. Jura baznīca, vienmēr ir šķitusi perfekta vieta, kur veiksmīgi var iedzīvoties praktiski jebkura mākslas izstāde. Nelielā, romānikas stilā celtā baznīca spēj sniegt to atmosfēru, kas noteikti palīdz apmeklētāju satuvināt ar mākslas notikumu.

Minētās daudzās Madernieka darbības sfēras pavisam noteikti ļauj viņu pielīdzināt renesanses laika cilvēkam. Un tieši tāda tipa mākslinieka radošais mantojums var būt par klupšanas akmeni jebkuras izstādes rīkotājiem. Pavisam triviāla iemesla dēļ,  jo var “pārcensties” un saliekt visu iespējamo, ko viņš radījis, tādejādi radot eklektisku (termins ne tajā labākajā nozīmē) rezultātu.

Esmu pārliecīnāts, ka muzeja projekta lielā veiksme ir tieši šis balanss starp kvantitāti un kvalitāti, kā arī vienojošais elements – Madernieka ornamentu izmantošana izstādes noformējumā. Dažādu ornamentu izkārtojums, to ritmiskais cikliskums veido telpas izjūtu. Tas ir video mākslinieka Mārtiņa Ratnika veiksmīgs atradums, lai Madernieka ornamentu organiski iekomponē mūsdienu digitālajā laikmetā.
Neraugoties uz to, cik izglītots apmeklētājs dosies uz izstādi, ir vērts pavisam nedaudz ieskicēt Madernieka daiļrades galvenos virzienus.

Jūlijs Madernieks savas profesionālās studijas uzsāka Pēterburgā, Štiglica zīmēšanas skolā (1892. – 1898.). Bija slavenā latviešu mākslinieku pulciņa “Rūķis” biedrs. Un, tāpat kā vairāki citi tā laika latviešu studenti, arī viņš ieguva stipendiju, lai stažētos ārzemēs. Divu gadu garumā jaunajam māksliniekam bija iespēja apmeklēt Eiropas mākslas centrus un papildināties Parīzes Mākslas akadēmijas darbnīcā.

Štiglica skolas prasības, iespējams, bija pat stingrākas nekā Pēterburgas Mākslas akadēmijā. Zīmēšana, gleznošana tika apgūtas pamatīgi, taču jau tad dominējošā bija interese par grafiku un ornamentu. Gadsimta sākumā Rīgā mākslinieks pievērsās arī interjeru noformēšanai tobrīd aktuālajā jūgendstilā.

Advokāta F. Alberta ēdamistabas iekārta (1903). No „Mājas Viesa Mēnešraksts”, 1904.

Daudz strādāja kā grāmatu ilustrators. Un – pats galvenais: interese par latviešu nacionālo ornamentu, etnogrāfijas studijas pakāpeniski attīstījās līdz tam, ko pašreiz saucam par “tipisko Madernieka ornamentu”.

Izstādē praktiski viss, kas saistās ar  Madernieka mākslu, ir iekārtots, eksponējot priekšmetus pa to nozarēm un tajā pašā laikā ir atrasts līdzsvars, lai tā būtu skatāma kā vienots veselums, izvairoties no sadrumstalotības

Skats no izstādes “Madernieka stils”. Foto: Didzis Grodzs

Veiksmīgs ir arī izstādes muzikālais noformējums. Ir daudz rakstisku liecību, ka Maderniekam, paralēli mākslai, svarīga bija arī literatūra, teātris, bet – jo īpaši mūzika un draugi – mūziķi. Šodien ir neiespējami pārbaudīt, cik profesionāla bija Madernieka vijoles un ērģeļu spēle, ko viņš cītīgi apguva bērnībā un mīlēja muzicēt arī brieduma gados, taču izstādes aprakstā daudzreiz minētā mākslinieka ornamenta “muzikalitāte” nav bez pamatojuma. Madernieka ornamenta savdabība un tā pielīdzināšanu skaņu mākslai, ritmam uzsvēra jau mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš (1896 – 1991). Izstādē cikliski atkārtojas Madernieka drauga, komponista Alfrēda Kalniņa (1879 – 1951) klavieru skaņdarba “Rudens” pirmās frāzes, kuras kā tāds muzikāls ornaments papildina mākslinieka rokrakstu.

Izsmeļošs ir izstādes buklets. Tajā rīkotāji detalizēti skaidrojuši savu redzējumu par Madernieka daiļradi un pamato izstādes konceptu. Izstādes ietvaros ir vairākas lekcijas un ekskursijas. Dažas no tām jau ir notikušas, taču nākošā gada 14. un 21. janvārī ir plānotas lekcijas par Jūlija Madernieka ornamenta interpretāciju mūzikā, kā arī  interjeriem un mēbeļu dizainu, kas var būt saistoša tēma tieši Dizaina mākslas vidusskolas izglītojamajiem.

Izstāde “Madernieka stils” būs apskatāma līdz nākošā gada 28. februārim. Neraugoties uz daudzajiem ierobežojiem, muzeji, par laimi, ir atvērti un jācer, ka tā tas arī paliks. Lai arī Covid kārtējais vilnis pār mums, iespējams, karājas kā tāds Dāmokla zobens, tāpēc daudziem no mums, iespējams, arī zudusi vēlme kaut kur doties, jo katru dienu jādzird kārtējās negācijas. Taču apmeklēt izstādi ir vērts. Domāju, katrs tur varēs atrast sev tuvāko un saprotamāko “Madernieka stilu”. Un vēl –  ja nemaldos, muzejā jau var iegādāties sejas masku ar uzdrukātu Madernieka ornamentu. Tāds kā bonuss. Zināms fakts, ka maskas nepasargā no vīrusiem simtprocentīgi, taču jācer, ka kopā ar kavalitatīvu mākslu drošības izjūta noteikti būs spēcīgāka.

Autors: Guntars Gritāns

Reklāmkarogs: Kristīne Markus (Attēls: Izstādes “Madernieka stils” vizuālā identitāte. 2020. Mākslinieks: Mārtiņš Ratniks)