11.01.2021.
Nenoliedzami, pastāv vienojošas pazīmes, kas atšķir mākslas priekšmetus, kuri gadsimtu gaitā tapuši Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģionā, no citu reģionu mākslas. 19. gs. tam ticis piešķirts apzīmējums “islāma māksla”, kurš mūsdienās ir saņēmis kritiku kā pārāk eirocentrisks skatījums. Taču kaut kas šajā nosaukumā izrādījies pietiekami noturīgs, lai tas turpinātu dzīvot mākslas pazinēju vidū. Lielajos muzejos kā Metropolitēns, Britu muzejs, Luvra un citi, joprojām atrodamas islāma mākslas nodaļas. Taču sastopami arī mēģinājumi rast nosaukuma alternatīvas. Tā, piemēram, prestižais britu izsoļu nams Sotheby’s, pēdējos 20 gadus savas izsoles rīko nevis ar nosaukumu “islāma māksla”, bet gan “māksla islāma pasaulē”.
Jēdziena plašums, tāpat kā saistība ar reliģiju, radījusi dažādas neskaidrības. Islāms kā reliģiskā tradīcija radās 7.gs, un visas vēlākās estētiskās formas šīs tradīcijas iekšpusē tika radītas bez apzināta nošķīruma starp garīgo un laicīgo, kādu ar laiku iepazina Eiropas kultūra. Ar islāma mākslu mūsdienās varam saprast gan arhitektūru, gan kaligrāfiju, gan miniatūru glezniecību, kā arī dažādus amatniecības izstrādājumus no stikla, māla, metāla, tekstila u.c. materiāliem. Islāma mākslas vizuālā koda pamatā ir rakstītā teksta, augu un ģeometrisku ornamentu sajaukums dažādās proporcijās. Dzīvu būtņu attēlojums sastopams Persijas jeb mūsdienu Irānas reģionā.
Lūgšanu paklājs, Mamluku dinastija 15. gs., Ēģipte, Islāma mākslas muzejs, Berlīne. Foto: G.Niedermeiser
Sheikh Lotfollah mošejas fasāde, 1602-1619, Irāna. Foto: Athikhom Saengchai
No kreisās Muhaqqaq rakstība, Korāna teksts, autors nezināms 15. gs.., Turcija,. Foto: Chester Beatty muzejs, Īrija un Baysonghor Shahnameh, persiešu miniatūra, 1430. Irāna. Foto: Chester Beatty muzejs, Īrija
Daudz dzirdētais dzīvu būtņu attēlošanas aizliegums islāmā sastopams tieši reliģiskā kontekstā, nevis komentējot māksliniecisko darbību. Tās nedrīkst attēlot mošejās un lūgšanu telpās, lai nenovērstu ticīgā uzmanību un neradītu kārdinājumu pielūgt elkus. Korānā nav sastopams aizliegums attēlot dzīvas būtnes, taču hadīsos (paražu likumi, kuru kopumu sauc par Sunnu) atrodams teksts: “Ikvienam, kurš veido tēlu šajā pasaulē, augšāmcelšanās dienā tiks lūgts tajā iepūst dzīvību, taču viņš to nevarēs izdarīt. Bēdas jums! Ja jums tas noteikti jādara, tad attēlojiet kokus vai jebkuru priekšmetu, kuram nav dzīvības elpas.”. Šis aizrādījums ir kalpojis par galveno iemeslu, kāpēc dažos vēstures posmos musulmaņi ekskluzīvi orientējušies uz arhitektūras un dažādu amatniecības izstrādājumu rotāšanu ar ornamentu vai tekstu, nevis ar dabu un cilvēkus attēlojošu glezniecību vai tēlniecību, kādu sastopam Eiropas mākslā. Arī mūsdienās daļa islāmam piederīgo mākslinieku savā radošajā darbībā izvairās no dzīvu būtņu attēlošanas.
Interese par Eiropā attīstījušos mākslas tradīciju ievērojami pieauga 18. gadsimtā Osmaņu impērijas laikā, kad sultāni, mēģinot risināt samilzušās impērijas problēmas, sāka iepazīt un novērtēt Eiropas tehnoloģiskos sasniegumus. Viens no nozīmīgākajiem impērijas reformu ieviesējiem bija Sultāns Mahmeds II (1808–39). Pirmās bija militārās skolas, kuras izglītoja savus studentus detalizētu topogrāfisko pārskatus un tehniskos zīmējumu sagatavošanā. Daudzi virsnieki tādā veidā kļuva par profesionāliem ainavu gleznotājiem. Populāra kļuva eļļas glezniecība, aizstājot līdzšinējos rokrakstus papildinošos miniatūru gleznojumus. Starp pirmajām skolām, kas piedāvāja šādu izglītību, bija 1834. gadā dibinātā Imperatora kara zinātņu skola. Vairāki no skolas nolīgtajiem Eiropas militārajiem ekspertiem sākotnēji tika aicināti mācīt glezniecību, taču ar laiku studenti tika sūtīti uz mākslas skolām Eiropā, lai atgriežoties paši varētu apmācīt citus.
Ne tikai Osmaņu ieinteresētība Eiropas mākslā, bet arī vēlākie gadi zem Anglijas un Francijas pārvaldības pēc Osmaņu impērijas sabrukuma, turpināja virzīt mākslas attīstību šajā virzienā. Mākslinieki sāka izmantot Rietumu modernās mākslas principus arī savas vēstures notikumu un vides attēlošanā.
Tā, piemēram, irākiešu tēlnieks un gleznotājs Javads Salims (Jawad Saleem, 1919–1961) dibināja Bagdādes modernās mākslas grupu 1951. gadā, ar mērķi izcelt unikālo Irākas mākslas lomu. Šī grupa iedrošināja vietējos māksliniekus izteikt arābu kultūras mantojumu modernās mākslas valodā. Salims bija ieguvis mākslas izglītību Parīzē, Romā un Londonā un vēlāk vadīja tēlniecības departamentu Bagdādes mākslas institūtā, ietekmējot jauno tēlnieku paaudzi. Viņš tiek uzskatīts par 20. gs. izcilāko Irākas tēlnieku un veidojis brīvības pieminekli Nasb al-Hurriyah. Tajā attēloti irākiešu neatkarības cīņas notikumi. Tie jāapskata no labās uz kreiso pusi, atbilstoši arābu rakstības likumiem.
Javads Salims, Fragments no brīvības pieminekļa Nasb al-Hurriyah, 1959-1961. Bagdāde, Irāka. Foto avots: http://aloushaa88.blogspot.com/2011/07/blog-post_21.html
Pakāpeniski arābu vidē izplatījās priekšstats par mākslas ciešo saistību ar Eiropas kultūru, bet islāma tradicionālā māksla vairāk tika uztverta kā piederīga amatniecībai un lietišķajai mākslai. Šī tendence nodalīti parādās arī mākslas izglītības iegūšanas procesā. Irākiešu mākslinieks un Jameel Art Prize ieguvējs 2018. gadā Mehdi Mutašars (Mehdi Moutashar), aprakstot savu izglītības pieredzi, izteicies lakoniski: “Es mācījos mākslu Bagdādē. Viņiem islāma māksla ir nevis māksla, bet dekorēšana, kamēr mākslu pārstāv klasiskā Eiropas skola”
Islāma māksla nav tas pats, kas arābu māksla, jo pirmais attiecināms uz reliģisko tradīciju, bet otrais uz etnisko izcelsmi. Otrā pasaules kara un arī vēlāko reģionālo konfliktu ietekmē daļa turīgo un izglītoto arābu ģimeņu emigrēja uz ārzemēm, iekļaujoties citās kultūrās. Taču pārorientējoties uz etnisko nošķīruma, rodas cita problēma. Kur pieskaitīt irāņus, kuri ir nevis arābi, bet islāmam piederoši persieši, vai libāņus, kuri ir arābi, no kuriem liela daļa pieder kristietībai? Mūsdienās arī ne visi arābu izcelsmes mākslinieki darbojas konservatīvā islāma ietvaros vai balstās uz savas zemes vēsturisko mākslas tradīciju un izpratni. Īpaši tas attiecināms uz tiem māksliniekiem, kuri no dzimtenes ir emigrējuši un savu māksliniecisko darbību realizē Eiropā vai ASV. Piemēram, talantīgā marokāņu izcelsmes māksliniece Lalla Esaudi (Lalla Essaydi), daļu savas bērnības pavadīja Saūda Arābijā, vēlāk studēja Parīzē un Bostonā un šobrīd dzīvo un rada savus darbus ASV. Savas dzīves laikā iegūtos iespaidus viņa izsaka fotogrāfijās, attēlojot marokāņu sievietes. Darbos atpazīstama arī orientālisma noskaņa – svešzemnieka skatījums uz Austrumiem kā eksotisku vietu. Attēlu virsma noklāta ar arābu rakstību, sasaistot tradicionālo vīriešu nodarbi – kaligrāfiju – ar tradicionālo sieviešu nodarbi – zīmēšanu ar hennu uz ķermeņa.
Lalla Esaudi, Marokas sievietes: Sultāns, 2008., krāsaina izdruka, 76. ×101.6 cm. Foto avots: https://www.artsy.net/artist/lalla-essaydi
Apbalvojumi mākslā
Islāma mākslas tradīciju turpināšanos veicina dažādas mākslas balvas, kuru sponsori lielākoties ir turīgi arābi. Viens no interesantākajiem projektiem ir 2006. gadā dibinātā Jameel Art Prize, kuru sponsorē Saūda Arābijas biznesmenis Muhameds Abduls Latifs Džamils, sadarbojoties ar Viktorijas un Alberta muzeju Londonā. Uzvarētājs saņem 25000 britu mārciņu un balva tiek izsniegta reizi divos gados. Tā ir paredzēta laikmetīgajiem māksliniekiem, kuri iedvesmojušies no islāma amatniecības un dizaina tradīcijām. Balvas patronese ir pasaulslavenā irākiešu izcelsmes arhitekte Zaha Hadid.
Viena no interesantākajām māksliniecēm, kas tikusi izvirzīta balvai 2011. gadā, ir irāņu māksliniece Monira Šarūdī Farmanfarmaijana (Monir Shahroudy Farmanfarmaian, 1924-2019), kas savos darbos izmanto tradicionālo persiešu spoguļu mozaīku (ayinah-kari). Šīs tehnikas pielietojums ļauj radīt spoguļa virsmu, kuru klāj dažādi ornamenti. Šī tradīcija Irānā attīstījusies no 16. gs., kopš tur tikuši ievesti spoguļi. Lai gan pati māksliniece galvenokārt dzīvojusi Ņujorkā, tieši šīs mozaīku veidošanas prasmes un pieejamo izejmateriālu dēļ viņas darbi radīti Teherānā.
Monira Šarudī Farmanfarmaiana, “Zibens Nedai” 2009., spoguļmozaīka, apgleznots stikls, Kvīnslendas mākslas galerija. Foto: Kvīnslendas mākslas galerija
Tuvo Austrumu reģiona valstis regulāri piedalās Venēcijas mākslas biennālē un iesaistīto valstu skaits arvien pieaug (2019. gadā tās ir 10 valstis – Ēģipte, Irāka, Irāna, Bahreina, Sīrija, Palestīna, Libāna, Apvienotie Arābu Emirāti, Saūda Arābija un Jordānija). Islāma mākslas kontekstā pieminēšanas vērts ir 2019. gadā izstādītais Libānas mākslinieces Katjas Trabulsi (Katya Traboulsi) darbs “Mūžīgās identitātes”. Darbs sastāv no 46 aviācijas bumbu replikām, kādas tika izmantotas Libānas pilsoņu kara laikā. Katrai no bumbām ir piešķirta individuālas dizains, kas apzīmē konkrētu valsti un, kā uzskata autore, tās neiznīcināmo māksliniecisko tradīciju.
Katja Trabulsi, “Mūžīgās identitātes”, Liquid International Art Festival 58. Venēcijas biennāle, Itālija, 2019. Foto: Scene Arabia.
Bagātajās arābu valstīs dibinātas arī dažādas vietēja mēroga balvas, kas izceļas ar ievērojamu finansējuma apjomu. No 2008. gada līdz 2018. gadam Saūda Arābijā, Dubaijā tika piešķirta Abraaj Group Art Prize. Māksliniekam, kas tika izvirzīts šai balvai, balstoties uz vēl nerealizēta projekta pieteikumu, tika piešķirti 100000 dolāru, profesionāls kurators un pusgads laika sava projekta realizēšanai. No 2017. gada tradīciju turpina cita tāda paša apjoma balva – Ithra Art Prize. Apvienotajos Arābu Emirātos 2006. gadā tika dibināta Sheikha Manal's Young Artist Award. Balva ir 110000 dolāru un tā tiek piešķirta jauniem perspektīviem reģiona māksliniekiem četrās kategorijās: māksla, fotogrāfija, multimediji un dizains. Visas šīs aktivitātes liecina, ka arābu vai islāma māksla negrasās izzust, bet ieņem arvien stabilāku vietu laikmetīgās mākslas pasaulē.
Autore: Krista Balode
Reklāmkarogs: Kristīne Markus
Avoti:
De Guise, Lucien. "What is Islamic Art?", http://www.thehandstand.org/archive/march2007/articles/islamicart.htm
Department of Islamic Art. “Figural Representation in Islamic Art.” In Heilbrunn Timeline of Art History. New York: The Metropolitan Museum of Art, 2000–. http://www.metmuseum.org/toah/hd/figs/hd_figs.htm (October 2001)
https://www.metmuseum.org/toah/hd/otto3/hd_otto3.htm
https://www.youtube.com/watch?v=ERBF0yKUrRE&feature=emb_logo