05.01.2017.

Rūdolfs Strēlis ir PIKC „Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas” absolvents, kurš, pabeidzot bakalaura studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, ir devies apgūt dizaina menedžmentu Ņujorkas Pratt institūtā. Satikām Rūdolfu, lai pajautātu, kā aizrit dzīve ASV un kādas ir dizaina studijas otrpus okeānam.

Tu studē dizaina menedžmentu Pratt institūtā Ņujorkā. Kāpēc esi devies tik tālu, kā Tu tur nonāci un kāpēc izvēlējies tieši šo augstskolu?

Tā bija zināma apstākļu sakritība. Sāku ar to, ka izpētīju augstskolu reitingus, jo es vēlējos vai nu kaut ko ļoti labu vai vispār neko. Alternatīva būtu bijusi ceļot apkārt pasaulei vai pārsteigt sevi ar kādu citu neikdienišķu rīcību, jo līdz šim manā dzīvē viena skola bez pārtraukumiem nomainīja nākamo. Paralēli mācībām piedalījos dažādos intensīvos projektos, atrados nemitīgā notikumu virpulī, un tas palīdzēja izvērtēt, vai tas, ko daru, ir labākais, ko es varētu paveikt dizainā. Rezultātā secināju, ka man nesniedz gandarījumu veidot tikai kaut ko ļoti praktisku un taustāmu, tādēļ sāku meklēt maģistra programmas, kas piedāvā apgūt stratēģiskāku pieeju dizainam. Nolēmu, ka došos uz Ameriku, jo Eiropa likās pārāk tuvu un šķita, ka, ja šobrīd kaut kur ir jādodas, tad pēc iespējas tālāk. Atradu vienu augstskolu Kalifornijā un divas Ņujorkā - Parsons dizaina skolu un Pratt institūtu, kas piedāvāja apgūt dizaina menedžmenta programmas. Studējot akadēmijā, iepazinos ar grafikas dizaineri Maiju Rozenfeldi, kura bija absolvējusi Pratt, un no viņas saņēmu informāciju par skolu - par tās plusiem un mīnusiem, par to kā pieteikties un kā saņemt stipendiju. Sapratu, ka pieteikties ir reāli, un to arī izdarīju. Vēl studējot akadēmijā, saņēmu ziņu par to, ka mans pieteikums maģistra studijām ir apstiprināts.

Foto: Rūdolfs Strēlis

Kādas ir ārzemju augstskolu studiju maksas un kā students no Latvijas var īstenot mācības Amerikā?

Ja tā ir laba skola, tad tie vidēji ir 20 000 - 30 000 EUR gadā, studējot bakalaura programmā. Maģistra studiju izmaksas ir augstākas - aptuveni 40 000 EUR gadā. Ir vairāki finansējuma veidi, kurus var izmantot, dodoties studēt. Viens no tiem ir BAFF (Baltic-American Freedom Foundation), kas atbalsta Baltijas studentu un profesoru apmaiņu un maģistra programmu studijas. Otrs - Fulbright stipendijas. Fulbright gadījumā gan jāievēro, ka organizācija pati piemeklē atbilstošu skolu, kas nozīmē lielāku risku netikt tieši tajā universitātē, kurā esi iecerējis. Manas studijas atbalsta BAFF, ir palīdzējis arī Valsts Kultūrkapitāla fonds - rakstīju projektus dizaina un arhitektūras nodaļā, kur ir iespēja prasīt līdzekļus izglītībai ārzemēs. Kā kārtīgs students saņemu arī universitātes piedāvātās stipendijas.

Foto: Rūdolfs Strēlis

Tu esi mācījies „Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā”, Tev ir bijusi bakalaura studiju pieredze Latvijas Mākslas akadēmijas funkcionālā dizaina nodaļā un tagad tuvojas noslēgumam Tavas maģistra studijas Pratt institūtā. Ko Tev katra no šīm pieredzēm ir devusi, kādi ir bijuši to plusi un mīnusi?

Manā izpratnē skola ir instruments, kas maina domāšanu, un „Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola” bija mans pirmais ieskats dizaina industrijā. Vidusskolā apgūtais nebija tīrs produkta dizains, tā drīzāk bija mākslas un dizaina sintēze, bet nodaļas vadītāja Ivara Drulles vadībā mūsu kurss tika veiksmīgi ievirzīts dizainā. Tā bija mana pirmā estētikas skola, kurā iemācījos atšķirt to, kas ir labs un kas slikts, kas ir funkcionāls un kas nē. „Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola” skolēns rada lietas, kas labi izskatās un ir funkcionālas, taču mācību procesā pietrūkst padziļinātas izpētes daļas, kas, iespējams, vidusskolas vecumā vēl nav kritiski nepieciešama. Dizains ir apjomīgs mācību process, kuru var uztvert kā kaut ko līdzīgu ārstu vai arhitektu izglītības struktūrai, kurā teorētiskās zināšanas mijās ar praktiskiem testiem un projektiem.
Akadēmijas laikā es strādāju divos darbos un paralēli ar domubiedru Artūru Analtu darbojos VARIANT studio. Tā kā pārsvarā nepiekrītu tam, ko man saka, un meklēju savas atbildes, tad visu dzīvi man ir bijušas domstarpības ar skolotājiem, un akadēmija man lika apgūt saskarsmes mākslu. Savas idejas tolaik pārsvarā realizēju ārpus mācībām, un skola bija vide, kurā iemācījos runāt ar pasniedzēju kā ar potenciālo klientu, kurš kādreiz varētu piedalīties kādā no maniem projektiem un ar kuru man būtu jāprot veiksmīgi sadarboties. Akadēmija nepaaugstināja manas dizaina kvalitātes, bet attīstīja komunikācijas prasmes, kā arī neapšaubāmi attīstīja manas pingponga iemaņas stundu laikā.
Savukārt skola, kurā studēju šobrīd, ir nākamā mācību iestāde pēc pamatskolas, kurā atkal daudz mācos. Apgūstamais materiāls ir ļoti plašs, un mans mācību process beidzot ir papildināts ar to, kas iepriekš ļoti pietrūka - projekta izpētes daļu. Lai arī programma klasificējas kā MBA (Master of Business Administration) un ir biznesa centrēta, visa apgūstamā viela ir saistīta ar dizaina izpēti un idejas stratēģisku pamatojumu. Izstrādājot projektu, nav nozīmes tam, kāds sākotnēji šis topošais produkts vai serviss veidojas. Ir būtiski, ka tas darbojas kā noteiktas problēmas risinājums. Skolā un jo īpaši Pratt dizaina menedžmenta programmā ir ļoti liels uzsvars uz ilgtspējīgu, videi draudzīgu un lietotāja orientētu dizainu. Uz dizainu kā centrā ir cilvēks. Šāda pieeja dizainam nav tikai par tīru peļņu, kaislīgu dabas aizsardzību vai fantastiski skaistu, bet nepraktisku un dārgu dizainu, tā izaug ap sabalansētu un pārdomātu dizaina stratēģiju, kas ir katra projekta pamats. Iespējams, ka man visas apgūtās skolas būtu bijis vērts izstudēt apgrieztā secībā, jo patiesībā tikai tagad es iegūstu to, ko varu nodēvēt par bāzi. Tikai tagad es beidzot sāku kaut ko saprast, lai gan droši vien tāpat teikšu arī pēc desmit gadiem.

Foto: Rūdolfs Strēlis

Jo vairāk mācāmies, jo vairāk kaut ko jaunu uzzinām, jo vairāk saprotam, ka tik daudz ko nezinām. Vai pēc šīm atšķirīgajām pieredzēm ir mainījusies Tava uztvere par to, kas ir vai nav dizains?

Jā, redzējums ir absolūti mainījies, jo, ja dizainu ievieto funkcionāli estētiskajā rāmī, tad tas arī paliek vidusskolas līmenī. Šāds dizains ir kvalitatīvs, to var pārdot, bet tas vairs nav mūsdienīgs un, pats galvenais, ilgtspējīgs. Mēs, dizaineri, šobrīd, pirmkārt, esam atbildīgi par resursu tērēšanu, un tas, manuprāt, ir būtiskākais jautājums, par ko aizdomāties, pirms ķerties pie kaut kā klāt. Taču kopumā dizaina nozare šobrīd ir ļoti daudzšķautņaina un kļūst arvien daudzveidīgāka. Es varētu dizainu salīdzināt ar filozofiju un matemātiku, jo tāpat kā šīs zinātnes arī dizains ir noteikta valoda. Dizains ir valoda par cilvēcību. Šai valodai ir estētiski praktiskā puse - daļa, ko mēs izsakām caur formu, krāsu, tekstūru vai materialitāti- un ir filozofiskā, kas būtu saprotama kā dizaina stratēģiskā bāze. Šo pamatu mēs šobrīd saucam par dizaina domāšanu, bet, iespējams, to drīzumā aizstās kāds cits, precīzāks formulējums.
Tāpat dizains šodien ir nesaraujami saistīts ar tehnoloģijām, jo, tiklīdz tiek radīta kāda inovācija, ir jāparedz, ka tā tiks ietērpta noteiktas estētikas risinājumā. Neils Postmans ir uzrakstījis aizraujošu grāmatu «Technopoly», kas apraksta fantastiskas idejas par mūsu dzīvi tehnoloģiju laikmetā. Digitālā un fiziskā vide saplūst. Ar dizaina palīdzību mēs mēģinām integrēt tehnoloģijas ikdienā arvien vairāk, profesionālāk un nemanāmāk, un tas dizains ir labs dizains, kas nav pamanāms. Dizainam nav jākliedz: «Hei, es esmu dizains!» Dizainam vienkārši ir jāliek justies labi.

Foto: Rūdolfs Strēlis

Ar ko Tev saistās amerikāņu dizains?

Pirmā asociācija, kas man nāk prātā saistībā ar mūsdienīgu domāšanas otrpus okeānam, ir IDEO studija - tie ir cilvēki, kuri ne vienmēr rada kaut ko taustāmu un skaistu, bet viņu darbība ir jaudīgs dizaina domāšanas piemērs. Šo uzņēmumu gan ir grūti saistīt tieši ar Ameriku, jo viņu darbība ir ļoti globāla.

IDEO pārdod idejas, kas nav saistītas ar tradicionālu pieņēmumu par to, kas ir dizains, piemēram, risina ekoloģijas vai attīstības valstu problēmas. Vai šādus risinājumus ir iespējams pārdot tikai metropolēs un cik drīz šāda dizaina uztvere varētu nonākt līdz Latvijai?

Noteikti var pārdot arī ārpus. Ja es fiziski 8 stundās varu atbraukt līdz Latvijai, tad ideja var atceļot vēl ātrāk. Angļu valodā ir tāds termins reverse innovation (atgriezeniskā inovācija)- process, kad dizains tiek veidots attīstības valstu vajadzībām un šīs pašas idejas vienkāršotā veidā tiek piemērotas arī attīstītajām valstīm. Ja attīstības valstīs problēmas parasti ir ļoti rafinētas un skaidras un to risinājumiem ir jābūt realizētiem ar ļoti minimāliem resursiem, tad pēc tam izskaistināt ideju un pārdot attīstītajām valstīm jau ir salīdzinoši vienkāršāks uzdevums.

Foto: Rūdolfs Strēlis

Lai atceļotu uz Latviju, Tev vajag dažas stundas, bet ideja pārvietojas vēl ātrāk. Cik liela, Tavuprāt, šobrīd nozīme ir dizaina ģeogrāfijai, un vai šobrīd vēl pastāv jēdziens nacionālais dizains?

Droši vien man vajadzētu definēt, kas īsti ir nacionālais dizains, jo man nav līdz galam skaidrs, kas ir tās nacionālās īpatnības, kas dizainā var tikt iekļautas, konkrēti runājot par Latvijas dizainu. Dizains noteikti var būt iespaidots no kulturālām īpatnībām, piemēram, ja es dzīvotu uz salas un iemācītos no vietējiem iedzīvotājiem pīt palmu lapas viņiem raksturīgā manierē, uztaisītu šādā tehnikā modernu krēslu un uzsāktu tā ražošanu. Tas būtu veids, kā no noteiktas kultūras bāzes paņemt tai raksturīgus elementus un izmantot citādāk. Bet, ja es atvedu aborigēnu pinumu uz Latviju un Austrālijas koksnes vietā lietoju ozolu, vai tas būs aborigēnu vai latviešu dizains? Manuprāt, nacionālais dizains ir pārāk stiepts jēdziens. Savukārt, runājot par Latviju, vēsturiski mēs esam ļoti eklektiska kultūra. Es cienu tradīcijas un vēsturisko bāzi, bet neuzskatu, ka tam būtu jāstāv pāri dizaina funkcijai, jo tas, kas bija vajadzīgs cilvēkam pirms 500 gadiem, nav obligāti ļoti nepieciešams šobrīd. Ļoti uzskatāms piemērs - senlatviešu pirts. Vai mums mūsdienās ir jāceļ tāda paša pirts, kā to cēla mūsu senči, vai arī mēs varam uzcelt mūsdienīgu funkcionālo ēku un vēsturisko principu izmantot tikai rituālā? Iespējams, ka viens no dizaina aspektiem šajā gadījumā ir spēja adoptēt kultūras vērtības, mainot un pielāgojot tās mūsdienu vajadzībām. Un stāsts vienmēr nav jāizpauž ar vizuālu lietu starpniecību - lins un auseklis ir vizuālas metodes, bet ideju var izcelt arī citādāk.

Foto: Rūdolfs Strēlis

Vai dizaina studija VARIANT, ko savulaik dibinājāt ar kolēģi Artūru Analtu, darbojas arī šobrīd, Jums katram atrodoties dažādos kontinentos?

Jāatzīst, septiņu stundu laika atšķirība ir nedaudz traucējoša, taču studija kā tāda turpina darboties. Pakāpeniski mainās arī mūsu dizaina redzējums - lai arī paralēli darbojamies ar jau aizsāktām idejām, ir nešaubīga vēlme iet stratēģisku ceļu. Ir jādodas laikam līdzi, un mēs nevaram darboties tikai ar tām iestrādēm, kas ir izveidotas un bijušas aktuālas pirms pieciem gadiem. Varu atklāt noslēpumu, ka Artūrs pamazām pārvācas no Londonas atpakaļ uz Rīgu, un pēc gada te būšu arī es. Tā kā drīzumā gaidiet jaunas idejas!

Runājot par nākotnes plāniem, vai esi iecerējis atgriezties Rīgā?

BAFF stipendijas ietvaros man divus gadus pēc mācībām ir jāpavada Latvijā, tā kā kādu brīdi kalšu plānus un darbošos šeit. Taču mana šī brīža vēlme ir izveidot pēc iespējas plašāku paziņu loku arī Amerikā, jo vide, kurā šobrīd atrodos, ir lieliska platforma, ar kuras palīdzību nonākt dažāda veida lielos dizaina projektos. Tas nenozīmē, ka es raujos tikai pēc tā, lai vairāk nopelnītu, taču, jo lielāks ir projekts, jo lielāka ir tā ietekme, un, vienkārši sakot, ja gribas kaut ko labu izdarīt, tad ir jādara lielākas lietas.
Bet, ja esi izveidojis kontaktu loku, ja Tev ir iestrādes, vai vispār ir nozīme, vai atrodies Rīgā vai Ņujorkā?
Domāju, ka radošiem cilvēkiem vide ir jāmaina, jo vieta, kurā atrodamies, un cilvēki ir tas, kas mūs veido, un, ja mēs esam vienuviet, tad vide sāk mūs ierobežot, un dizaina potenciāls tiek nemanot iespiests rāmī. Ja mēs ceļojam un uztveram pārvietošanās procesu brīvi, tad arī Latvijai mēs varam radīt daudz labākas lietas. Ir svarīgi apzināties, ka mēs nākam no spēcīgas kultūras un mūsu zelts ir zināšanas. Kā jau katra “problēma” arī globalizācija un šī brīža dzīves dinamika ir jāuztver kā iespēja- ne zaudējums.

Jā, ja atgriežamies pie tā, ka dizaina pamatvērtība ir empātija, kas ir iespējama tikai sadarbojoties ar cilvēkiem.

Tieši tā. Empātija kā viena sastāvdaļa no emocionālās inteliģences kopuma. Iesaku iegūt savam grāmatplauktam tādu lasāmvielu kā Big Pivot, Cradle to Cradle, Emotional Intelligence, The Design of Everyday Things.

Foto: Rūdolfs Strēlis

Intervijas autore: Jeļena Solovjova

Attēls: Kristīne Markus