05.01.2022.

MĀKSLAS VĒSTURES SOCIĀLĀS UN PEDAGOĢISKĀS KOMPETENCES

Intervija ar profesoru Ojāru Spārīti

Domāju, ka nebūs pārspīlēts, ka mēs, kas esam studējuši pie profesora Ojāra Spārīša, varam pavisam droši teikt, ka viņa lekcijas Latvijas mākslas un Mākslas stilu vēsturē Latvijas Mākslas akadēmijā bija tās, kur bija uzreiz saprotams, ka cilvēks, kas šīs lekcijas vada, ar savu tēmu ir pārņemts. Faktiski bija jūtama tāda monoizrāde, kurā galvenais varonis vienlaicīgi cenšas iesaistīt arī savu publiku. Tāpat nevar tik viegli aizmirst vismaz sešas stundas garos eksāmenus, kurus nokārtot ar pirmo reizi ne vienmēr izdevās un dažreiz nācās (ak, ko nu tur slēpt – arī šīs intervijas autoram) par kādu no tēmām parunāt atkārtotā eksāmenā. Mākslas zinātnieks un filologs Ojārs Spārītis tajā pašā laikā nav atrauts no notiekošā Latvijas izglītībā un pavisam noteikti nedzīvo kaut kādā mistiskā, nepieejamā “mākslas pagātnes ziloņkaula tornī”. Es apzināti izvēlējos nejautā profesoram neko par viņa pieredzi politikā un vadošajos amatos, jo šoreiz mani vairāk interesēja Spārīša kunga domas par izglītības kvalitāti Latvijā, pedagoģiju un mākslas vēstures kā studiju priekšmeta aktualitāti šobrīd. Esmu pārliecināts, ka visas šīs tēmas būs saistošas tiem, kuriem tās faktiski ir neatņemama profesionālās darbošanās daļa.

G.G. – Atzīšos, ka savai intervijai, kas šoreiz būs vairāk par pedagoģiju un pārmaiņām mūsu izglītības sistēmā, mana izvēle par labu Jums bija ļoti apzināta. Tagad, kad strādāju RDMV, kur pasniedzu mākslas vēsturi un kultūru, es kaut kādā brīdī sapratu, ka ir reizes, kad es Jūs neapzināti kopēju kā skolotāju.

O.S. – Bet tas ir neizbēgami! Mēs visi ietekmējamies. Arī kā pedagogi. Man arī ir bijušas autoritātes, kuras ir iedevušas labu paņēmienu kā vadīt stundu.

G.G. – Es diezgan spilgti atceros Jūsu pirmo lekciju Mākslas akadēmijā Latvijas mākslas vēsturē mūsu kursam.  Jūs mūs aicinājāt nepārtrakti runāt un argumentēt.

O.S. – Bet man jau neviens nav teicis, kas ir tas īpašais manās lekcijās, kā mani uztver apkārtējie? Tur jau ir tas joks, man tas būtu jaunums (smejas).

Foto no O.Spārīša arhīva

G.G. – Tad es varu pastāstīt! Man, personīgi, patīk, ja profesors – šajā gadījumā Jūs – savu lekciju nelasa no lapas. Imponēja, ka materiāls tiek nodots studentiem caur ļoti personīgu prizmu un savām atziņām. Bija saprotams, ka cilvēks “prot runāt”. Savukārt ar eksāmeniem bija tā, ka varu tikai citēt vienu savu 1. kursa audzēkni, ko viņš teica par mani, bet tagad pāradresēšu Jums: “Tu esi foršs, bet eksāmeni pie Tevis ir nāve!”. Tad mans atkārtotais jautājums Jums: kā nonācāt līdz šādai pasniegšanas formai? Tas bija dabīgs process vai savu lomu nospēlēja arī Jūsu pirmā filologa izglītība?

O.S. – Tas viss noteikti ir summējies. Pēc universitātes beigšanas vēl trīs gadus tās aspirantūrā es lasīju pa kādam kursam tiem pašiem filologiem. Bet, tā ka es biju pārliecinājies, ka filoloģijas fakultātē neiemāca visu kultūras spektru un man pietrūka mūzikas, mākslas, arhitektūras, psiholoģijas un vispār mākslas veidu sintēzes, jo mēs tikām orientēti tikai uz poēziju, prozu, teātri un dramaturģiju, tad man šķita, ka es studentiem varu dot to, kas man pašam pietrūka. Es jau biju sagatavots, jo paralēli universitātes oficiālajām mācībām es ļoti daudz ar sevi strādāju, lai apgūtu tēlotājmākslas zināšanas, arhitektūru, mākslu...Tas nu ir jāatzīst, ka filoloģijas fakultāte mācīja domāt un runāt, to nevar atņemt nevienam un par to var priecāties. Tā trenē domāšana kultūru un domāšanas sistēmu, ieliekot šajā sistēmā zināšanas kā atsevišķus komponentus, lai jūs ar viņiem operētu. Cenšaties panākt rezultātu, ietekmi, panākt to, lai jūs saprot auditorija vai jūsu pretspēlētājs. Tas tad ir arī pedagoģijas pamats. Būtībā: ar vārdiem, darbiem, žestiem, ķermeņa valodu, ar jebkuru citu kontekstuālo materiālu pārliecināt savu sarunas biedru.

G.G. – Es vienreiz Jūs redzēju akadēmijas kafejnīcā runājam ar profesori Ausmu Šponu, pie kuras arī studēju pedagoģiju Latvijas universitātē. Man viņa palika atmiņā kā barga dāma... Esat iepzinies ar viņas metodiku?

O.S. – Burvīga dāma un izcila metodiķe! Septiņdesmitajos gados viņa mums lasīja metodikas kursu. Es redzēju, ka viņa ir sistemātiskās domāšanas cilvēks, bet arī viņai nācās pārorientēties un daudz ko mainīt savā pedagoģijas sistēmā, kā to pieprasīja attiecīgais periods toreiz padomju laikā un tagad, kad ļoti daudzi uzskati un vērtības ir mainījušies. Vienmēr esmu jutis, ka viņa atrodas pedagoģijas sistēmas veidošanas virsotnē arī pašreiz. Šponas kundze ir spējusi vairāku universitātes paaudžu kohortai iedot savus principus, kuri ir dzelžaini un nelokāmi. Mēs tos varam modificēt, bet tie ir kā pamatvērtība, uz kuras bāzes ir iespējams būvēt vai nu savu stāstījumu, vai savu pedagoģisko stundu. Un variēšanas iespējas tur ir. Viņa kā pedagoģijas speciāliste ir ļoti pieprasīta Vācijā, kura ir sistēmiskās zinātnes dzimtene.

G.G. – Sarunas sākumā Jūs iesākāt runāt par to, ka studiju laikā Jums pietrūka mākslu sintēzes, kā rezultātā ļoti veiksmīgi nonācāt pats pie mana nākošā jautājuma par izglītības kompetenču sistēmu, kas pašreiz ir novitāte visām skolām un pedagogiem. Jāatzīst – nevienmēr ir saprotams, kā to lai realizē? Varat ko komentēt par šīm aktualitātēm un vai Jums tās ir zināmas? Vai mūsu augstskolas, Mākslas akadēmiju iesaitot, spēs jau pašreiz sagatavot tādus speciālistus, kas brīvi orientēsies ne tikai savā priekšmetā, bet arī mūzikā, literatūrā, kino, teātra mākslā un daudz kur citur, lai to pasniegtu profesionāli?

O.S. – Sākumā es pateikšu, ka ir viena brīnišķīga lieta, kas jādara. Un tas ir tas: nedrīkst jauniešus nobaidīt ar jūsu tekstu un runu sarežģītību. Tas nenozīmē, ka mēs atmetam sarežģītas tēmas, bet viņi nedrīkst baidīties no tā, ka pedagogs ar viņiem runā kā ar pieaugušajiem. Vienkārši lai ir tā, ka rodas izjūta, ka runā gudrs ar gudriem (izcēlums – G.G.). Nedrīkst piezemēt zināšanu pasniegšanas veidu un runāt ar studentiem banāli vai pārāk vienkārši saprotami. Bet, ja pedagogs dod zināšanas, kas ir krietnu pakāpi augstākas par audzēkņu zināšanu līmeni, viņi tās uztver gan intuitīvi, gan verbāli, saprotot kontekstu un spējot integrēt savā zināšanu vai nezināšanu sistēmā. Un, pat ja kaut kas netiek uztverts līdz galam, otrajā un trešajā lekcijā audzēkņi atcerēsies, ka to jau ir dzirdējuši un pievienos jaunās zināšanas klāt. Pedagogam ir svarīgi definēt, kas ir tas, ko audzēkņi, studenti pagājušajā reizē nespēja izprast. Nedrīkst baidīties dot studentam augstāka līmeņa zināšanas, svešvārdus vai konstrukcijas, ar kurām viņš sastopas pirmo reizi. Pedagogam ir jāprot parādīt ceļu, kas būtu ejams, lai nokļūtu pie rezultāta. Pavisam noteikti nevajag spīdēt ar savu visgudrību. Tai jābūt tādai, lai klausītājs to varētu nojaust.

Bet, runājot par šo kompetenču izglītību. Domāju, ka problēma ir tā, ka kompetenču  būtība nav definēta, jo pirmkārt, tā nav sistēmiska, un otrkārt, tā ir kā upe bez krastiem – par visu un neko. Mēs runājam par Izglītības ministrijas metodiķu sastādītām nevis programmām, bet valdības dokumentiem, kuros tiek nekritiski pārkopēts kaut kas no pasaulē klejojošiem normatīvajiem dokumentiem, ko ir izstrādājuši tie, kuri paši nav pedagogi. Bet mums tiek uzspiests priekšstats, ka kompetence ir nedefinēts zināšanu apjoms. Bet šī kompetence nevar kļūt instruments, ar kuru cilvēks izprastu literatūru, arhitektūru vai inženierzinātni. Šī kopmetence ir amorfs jēdziens, kurā nav nedz attīstības sākumposma, nedz arī “sasniedzamie” griesti. Pēdējie var būt tieši nesasniedzami. Mūsu kompetence var izbeigties jebkurā brīdī: starp tās sākumu un bezgalību. To visu nosaucot par kompetenci, mēs grēkojam par zināšanām vispār un to, ka mēs neiedodam mērauklu, etalonu, kurā brīdī kompetence ir pietiekama, lai slaucītu ietves, brauktu ar mašīnu un cik tās vajag, lai strādātu par skolotāju skolā. Kompetencei ir jābūt kvalifikācijas līmeņiem un tie ir jādefinē. Šajos līmeņos ir jāieliek saturs: viens ir sētnieka izglītībai, otrs – augstskolas pedagoga. Un te mēs nonākam pie Jūsu pirmā jautājuma par mākslas vēsturi un tās saskari ar pārējām disciplīnām, ko nosaucāt. Mākslas vēstures profesija, patiesību sakot, ir ļoti grūti definējama profesija. Es pat teiktu, ka tā nav īsti zinātne, bet vairāk māksla. Tā sevī ietver runas un sintēzes prasmi, bet mēs tajā ieliekam iekšā dzīves pieredzi, kas mūsu audzēkņiem vēl ir pieticīga. Mēs tur nevaram ielikt visu kultūras pieredzi, jo tā vēl nav apgūta. Tas viss attiecas uz reliģiju, filosofiju un daudzām citu sfēru pieredzi. Bet tāda nevar būt 12. klasi beigušam skolēnam! Viņš tajā brīdī var zināt, ka Ēģiptē ir piramīdas, bet Zemgalē Rundāles pils. Uzdodiet pats sev jautājumu: cik garš ir bijis ceļš, lai Jūs justos komfortabli klases vai auditorijas priekšā? Lai varētu bez bailēm runāt ar pārliecību par to, ko zināt ļoti labi, bet klausītāji nē. Vai pat vispār nezina. Pedagoga zināšanām vienmēr jābūt trīs pakāpes augstākām par viņa auditorijas. Lai pedagogs varētu viņiem iedot priekšstatu gan no viena aspekta, otra, treša...Vārdu sakot – padarīt zināšanas telpiskas.

G.G. – Ideja par kompetencēm ir skaista, bet, manuprāt, problēma ir tā, ka mums nav īsti skaidrs, kas ir tie “ieroči”, lai sasniegtu mērķi un kas ir tas mērķis? Mēs katrs rīkojamies pēc savas saprašanas un vairāk intuitīvi.

O.S. – Jā! Pedagoģija ir bezspēcīga, jo gala rezultātā sanāk tā, ka katrs autodidakts šajā sistēmā var darīt ko viņš prot un kā viņš saprot. Kompetences, diemžēl ir birokrātisks žargonvārds, dežūrvārdiņš, ja gribat, ar kura skaņu var aizpildīt tukšumu. Tāpēc tas kļūst par žargona vārdu, kuram nav kritēriju un metodikas.

G.G. – Tagad regulāri visapkārt citē Raiņa “pastāvēs, kas pārvērtīsies!”, ar to norādot daudzu nevēlēšanos mainīties.

O.S. – Piedošanu, bet šī nodrāztā, banālā frāze tiek padarīta par klišeju, aiz kuras aizsedzas gan ierēdņi gan politiķi, jo viņu rīcība vairo tukšumu. Šai frāzei nekas neseko! To var lietot, bet tad būtu jāseko piepildījumam: sistēmai, metodei, instrumentiem un ir jābūt definētam zināšanu un prasmju apjomam, ko mēs vēlamies redzēt šajā kompetenču jēdzienā.

G.G. – Ir vēl viena nianse, kas ir būtiska mūsu skolai. Mūsu priekšmeta, arī citu piesaiste praksei, produktam, ko audzināmie piedāvās. Arī šāds aspekts, šķietami saprotams, tomēr rada zināmus sarežģījumus, kā lai to realizē.

O.S. – Protams, ar sava darba produktu indivīdam ir jāiekļaujas darba tirgū, ir jābūt sabiedriski vajadzīgam. Pavērtēsim mūsdienu scenogrāfiju vai kādu reklāmas noformējumu, pilsētas dizaina piemēru. Vājajā rezultātā mēs redzam, ka trūkst zināšanu par stiliem un periodiem, par kompozīciju, kurai vēstījums jāpadara viennozīmīgi uztverams. Bet vizuālās informācijas sistēmās valda haoss un totāla nezināšana.  Vai arī eklektika. Cilvēki bez jebkādiem kritērijiem jauc dažādus iespaidus, turklāt nezinot šo iespaidu ģenēzi, informācijas veidotāji nespēj prognozēt nedz auditorijas reakciju, nedz arī uzrunāt visaptverošāko auditoriju. Ja renesanse ir dzimusi no antīkā mantojuma konstruktīvās loģikas, tad skolotājam šāda informācija ir jāsniedz un audzēknis to realizēs praksē. Šo praktisko daļu noteikti var attīstīt, bet ir grūtāk zināt, kādā veidā, piemēram, iepriekšējo stilu sasniegumus varam integrēt mūsu laikmeta vajadzībām un videi. Taču nezināšanu var labot ar zināšanām. Tikai lai spertu šo soli, mūsdienu cilvēka pacietība ir par īsu un psihes konstrukcija par nestabilu. Arī mūsdienu sabiedrībai gaumei nav robežu, jo šo gaumi neviens neveido, izņemot komercindustriju, kas adresēta pārdošanai pēc iespējas lielākā apjomā. Taču, izvelkot kādu renesanses citātu vai formu bez prasmes integrēt to mūsdienu uztveres un vēstījuma mērķiem rodas kompetences trūkuma radīta problēma abām pusēm: uztvērējs nesaprot, ko mākslinieks ir gribējis pateikt, un mākslinieks nespēj sev definēt nedz ideju, nedz domu, nedz atrast tai adekvātu formu. Es domāju, Guntar, ka Jūsu darbā, runājot par stiliem un periodiem, ir jāuzsver konstruktīvā kompozīcija. Visur: arhitektūrā, glezniecībā un tā joprojām. Ja audzēkņiem būs zināšanas, kāds izskatās baroka, rokoko un klasicisma krēsls, tad viņi sapratīs, ka konstrukcija faktiski pamatā ir nemainīga. Var mainīt gabarītus, dekorējumus, bet krēsls paliks krēsls. Aristokrātu dzīvesveids savulaik noteica to, kāds būs galds, kumode vai krēsls. Ja paņemam šo 21. gadsimta krēslu (rāda uz kabinetā esošo), un “aplipināsim” to ar 17. gadsimta  ornamentiem, tad dabūsim baroka stila sēdekli. Audzēknim vienkārši jāizprot konstruēšanas loģika un mehānisms. Domāju, ka jums vajag visiem nodefinēt to, kāds ir šis audzēknis – “produkts”, kurš, saņemot diplomu, spēj iekļauties darba tirgū. Taču ar ļoti konkrētiem kritērijiem, nevis lozungiem par viņa kompetencēm.

Kompetencēm  faktiski būtu jābūt zināšanu un prasmju kopumam, lai risinātu savas nozares specifiskos uzdevumus. Taču Latvijas izglītības sistēmā kompetence ir sinonīms vārdam paviršība, nepilnība. Kompetencei ir jābūt ar ļoti konkrētu programmatisko saturu, bet, ja Izglītības ministrija to nespēj iedot, tad katra skola to veido pēc savas izpratnes un labās gribas. Jo redziet, ministrijas cilvēki, kas izstrādā norādījums, vienmēr ir anonīmi un paši nestrādā skolās. Tādēļ vienīgi jums visiem savā skolā ir iespējams radīt tādus kritērijus, pēc kuriem pilnveidot mācību programmas, lai tās apguvis RDMV absolvents ir sagatavots amatnieks. Es negribu teikt, ka jau profesionālis. Viņš labākajā gadījumā būs tas, ko viduslaikos sauca par zelli.  Meistars viņš būs, kad pabeigs augstskolu. Un amatnieks nekādā gadījumā nav pazemojošs vārds! Amatnieks ir tas, kurš spēj izstrādāt produktu pēc klienta pasūtījuma un no klienta dotajiem materiāliem, lai produkts būtu funkcionāli ērti lietojams un estētisks. Meistars produktam piešķirs augstāko māksliniecisko kvalitāti, bet amatnieks – praktisko un funkcionālo.

G.G. – Labi! Bet tagad mēs varam turpināt ar tēmu, ko parasti aktualizējat Jūs, kaut gan šeit būs daudz kopsakarību ar iepriekšējo. Jūs mums pirmajā kursā daudz runājāt par samērā slikto studentu sagatavotību. Tātad – tas jau bija arī toreiz.

O.S. – Šie studenti atnāk no vidusskolām. Un vidusskolai būtu jāiedot spēju cilvēkam rīkoties ar zināšanām (izcēlums – G.G.). Zināšanas, kuras students prot klasificēt, pateikt, vai tās man der vai nē, salīdzināt zināšanas no vairākiem avotiem. Augstskolā studentam jau jāsāk domāt zinātniski. Te tad arī noder vidusskolas instrumentu kopums, lai students varētu jau analizēt citas izzinātas struktūras, un ar savām augstskolas zināšanām radītu augstāka līmeņa zināšanu produktu kā oriģinālu teorētisku konstrukciju vai mākslas darbu (izcēlums – G.G.). Šeit viņš ieliek savas zināšanas, talantu un pieredzi. Tas pats ir arī mākslas zinātnes studentiem, kuru referāts vai kursa darbs jau būtu klasificējams kā oriģināls mākslas darbs vai teorētiskās domas konstrukcija.

G.G. – Ir pagājuši gandrīz desmit gadi kopš tā brīža, kad šeit sāku studēt. Atceros Jūsu pārdomas par jau minētajām problēmām, arī vācu valodas neesamību studentu vidū un slikto latviešu valodas gramatiku. Kas ir mainījies, ja runājam par studentiem, kuri studē pie Jums tagad? Kāds ir Jūsu teksts, uzruna pirmajā lekcijā?

O.S. – (smejas) Nav mainījies nekas līdz pat šai baltai dienai! Bet līmeni es ieraugu klātienes nodarbībās, kad izveidojas diskusija. Es redzu, vai auditorija domā līdzi un tā ir sagatavota. Ir cilvēki, kas pārvar savu kautrīgumu un iesaistās diskusijā ar pasniedzēju, viņi tad ir uz pareizā mācīšanās ceļa. Bet pat, ja diskusijā vērojamas nezināšanas kļūdas, šī nezināšana tiek kompensēta ar aktivitāti un vēlēšanos uzzināt. Ar savu dalību šajā procesā viņi apliecina savu gribu iekļauties jaunajā zināšanu sistēmā. Protams, ka daudz interesantāka ir saskarsme ar tiem studentiem, kuriem šī būs jau otrā vai pat trešā  augstākā izglītība. Un tādu mums ir: juristi, ekonomisti, IT speciālisti. Viņiem jau ir ne tikai zināšanas, bet arī dzīves pieredze un motivācija studēt, kas ļauj iekļauties studiju procesā daudz veiksmīgāk.

G.G. – Jūs minējāt par klātienes studijām. Mēs visi, arī akadēmija, labu laiku strādājām zoom programmā, kas daudziem audzēkņiem un pedagogiem, mani ieskaitot, bija traumatiska. Kādas ir Jūsu domas? Jo esmu dzirdējis viedokļus, ka zoom apmācības forma ir labs risinājums, nākotne un atkal tiek piesaukts Raiņa citāts.

O.S. – Te ir nekontrolējamības moments. Kas slēpjas aiz tā tumšā kvadrāta, kas ir ekrānā? Taču daudziem studentiem tas ir bijis produktīvs periods kaut vai tāpēc, lai saprastu, ka klātienē ir vajadzīga. Es to sajutu mūsu kopīgajā ekskursijā uz Poliju. Viņiem bija tādas zināšanu alkas! Bet runājot par nākotni? Esmu dzirdējis, ka, piemēram, e-grāmatas pasaules grāmatu produkcijā vēl pagaidām aizņem desmit procentus no kopējās tirāžas. Taču deviņdesmit procenti joprojām paliek papīra drukā. Cilvēkiem tātad vajag šo rakstīto tekstu sajust tīri fiziski. Domāju, ka tas, kas attiecas uz zoom nākotni, tā kļūs ierastāka un vērsīsies plašumā, bet cilvēkiem nepazudīs normāla vēlēšanās pēc kontakta ar grāmatu un komunikācijas turot informācijas avotu rokā.

G.G. – Tā ir arī mana cerība! Bet, kas attiecas uz zoom stundu klātbūtni un “melnajiem kvadrātiņiem”, tad es savās stundas pieprasīju, lai audzēkņi tajās būtu tikai un vienīgi ar ieslēgtu kameru. Pretējā gadījumā stunda netika ieskaitīta.

O.S. – Tiešām? Un Jums tā ļāva? Šo sistēmu tad es pārņemšu no Jums!

G.G. – Mēs tik daudz runājām par izglītību un jaunajām reformām. Mani nodarbina viens cits jautājums jau ilgāku laiku. Un tas ir saistīts ar tā dēvēto krievu skolu, kura, atzīstam vai nē, bet mums ir bijusi klātesoša ilgus gadus. Kā mūziķis es teikšu, ka šajā sistēmā ir ļoti daudz kas pozitīvs, arī par metodiku runājot. To lieliski pierāda kaut vai mūsu starptautiski pieprasītie latviešu mūziķi. Jums nešķiet, ka to kaut kādā veidā vajadzētu saglabāt?

O.S. – Jā, tā dēvētā Pēterburgas skola, ko esam pārņēmuši, ir savdabīga arī ar savu tīri emocionālo aspektu. Taču jāatceras, ka šī faktiski purvainā vieta, kas kļuva par skaistu pilsētu, savu sistēmu aizguva no Vācijas, Diseldorfas un Drēzdenes mākslas akadēmijām, adaptēja to programmas, pārņēma metodes, bet pievienoja savu nacionālo kolorītu.

G.G. – Tad jau sanāk, ka tagad, kad attālināmies no krievu skolas un ejam atpakaļ uz Vācijas, Eiropas sistēmu, darbojamies it kā pa apli? Bet realitātē tomēr ir lielas izmaiņas.

O.S. – Nē, tā tas nav. Zaudējot Pēterburgas Mākslas akadēmijas tradīcijas, mēs neatgriežamies pie Vācijas apmācību metodikas pirmsākumiem, bet zaudējam arī tos. Pašreiz notiek vispārīgā globalizācija un šis process ir daudz briesmīgāks, jo noliedz visu, neko neliekot vietā.

G.G. – Spārīša kungs, man ir ļoti daudz labu audzēkņu, bet es Jums parādīšu Formas tekstila audzēknes Ellas Viļumsones ieskaites darbu par Viduslaiku gotikas periodu Francijā. Pašreiz uzskatu, ka tas ir mans “pedagoģijas maksimums”. Ko Jūs varētu komentēt?

O.S. – (pēta) Otrajam kursam tas ir iespaidīgi. Un franču gotikas baznīcas plānu pat akadēmijā ne visi spēj uzzīmēt. Taču man ir meitenei jautājums: ja vēlēsies studēt mākslas zinātnes nodaļā, vai tā ir apzināta izvēle un apziņa, ka tā būs viņas turpmākā profesija, kurā radoši strādāt? Jeb vienkārši ir šīs spējas un labā atmiņa iegaumēt faktus un gadskaitļus? Par to ir jāpadomā!

G.G. – Es noteikti viņai to pajautāšu, bet šķiet, ka audzēknei tiešām ir interese par mākslas vēsturi. Profesor, mūsu saruna tuvojas beigām, taču nevaru nepajautāt: ar ko pats pašreiz nodarbojaties? Ir kāda jauna tēma vai top grāmata?

O.S. – Pašreiz strādāju pie grāmatas kopā ar kolēģiem par mākslinieku Miervaldi Ķemeru (1902 – 1980). Izcils, bet maz zināms gleznotājs, Vilhelma Purvīša skolnieks. Tā ka viņa pirmā profesija bija teoloģija, tad, protams, padomju varai tas nebija īpaši tīkams fakts.

G.G. – Un visbeidzot: ja mani atmiņa neviļ, tad parasti šajā laikā uzreiz pēc mūsu eksāmeniem jūs devāties kaut kur uz Alpiem slēpot. Brauksiet arī šogad?

O.S. – Šogad laikam nē, bet es dzīvoju Jūrmalā un pastaigas gar jūras piesnigušo krastu arī ir nomierinošas un relaksējošas. Bet ziniet, man pēkšņi ienāca prātā, kā mēs varētu beigt šo sarunu, kas attiecas uz mākslas vēsturi kā disciplīnu un kā to mums visiem vajadzētu pasniegt. Kas ir māksla un tās vēsture? Faktiski mākslas vēsture ir sociālā vēsture. Tās ir domas, tēmas un reālā dzīve. Tad tai ir nozīme un praktisks pielietojums.

G.G. – Profesor, paldies par rosinošo sarunu un domu apmaiņu!

Kā jau tas bija gaidāms, arī pēc izslēgta diktafona (kura nosaukums, starpcitu, ir zoom) mūsu saruna turpinājās: par doktorantūru, interesantiem personāžiem un dzīvi vispār. Un tas tad arī ir labākais pierādījums, ka šīm robežām starp mākslu kā zinātni un vienkārši dzīvi nevajadzētu būt. Te vietā būtu arī kāds cits dzejnieka Raiņa citāts: ”kas zina, ko grib – spēj, ko grib”.

Intervijas autors: Guntars Gritāns

Reklāmkarogs: Kristīne Markus