26.02.2018.

Jaunā rotu māksliniece Paula Treimane pēc Metāla izstrādājumu dizaina izglītības programmas absolvēšanas Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā devās studēt juveliermākslu uz Glasgow School of Art Glāzgovā, Lielbritānijā. Pērnā gada vasarā ieguvusi profesionālā bakalaura grādu sudrabkalšanā un juvelierijā (Jewellery and silversmithing), nesen atgriezusies atpakaļ Latvijā. Pēc dalības Glāzgovas skolas kvalifikācijas darbu izstādē paspējusi jau piedalīties New Designers un Dazzle izstādēs Londonā, bet neilgi pēc tam izstādījusi darbus izstādē IDENTITY galerijā Kath Libbert Jewellery Gallery, Bredfordā.

Tu esi nesen atgriezusies Latvijā pēc studijām Skotijā. Pastāsti, kā nonāci līdz lēmumam studēt tieši Skotijā?

Godīgi sakot, es pirms tam nezināju, uz ko esmu parakstījusies. Zināju tikai to, ka vēlos paplašināt redzesloku, iegūt vispasaulīgāku skatījumu saistībā ar sev interesējošu tēmu. Es viennozīmīgi to arī ieguvu.

Kas ir lielākie ieguvumi no Tavām studijām ārzemēs?

Noteikti spēja likt lietā prātu, dažādus veidus un taktikas, mācīšanās un izpētes procesus, lai vispār rastu ideju, pat, lai rastu savu individuālu pieeju dizainēšanas procesam. Pēc tam atliek tikai realizēt, tā ir savā ziņā vieglākā daļa. Es domāju, ka pasaulē ir daudz cilvēku ar zelta rokām, kuri tehniski varētu izstrādāt jebko. Taču izdomāt, kas vēl šajā mūsdienu patērētāju sabiedrībā būtu cilvēkiem vajadzīgs, kas būtu pieprasīts, reālistiski pārdodams, un kā to pārdot, tas jau ir nedaudz grūtāks uzdevums.

Kāpēc Tevi saista tieši rotu dizains?

Man patīk daudzi aspekti šajā sfērā – domāt, sapņot, iedziļināties domās un idejās, aizsapņoties utt. Citi teiktu: "Kā jau īsta māksliniece." Un, jā, paldies, tas man ir kā kompliments, jo bez tā es nevarētu darīt to, ko daru. Man patīk pats dizaina process un pati radīšana, rotas izveidošana. Sēžot pie juveliergalda, stundas paiet kā minūtes. Esmu tādā kā meditatīvā stadijā. Citreiz jūtos kā budistu mūks, kurš stundām sēž pie mandalas un birdina tos krāsainos graudiņus.

Īsumā atbildot uz šo jautājumu: "I am a jewellery addict!" (tulk. no angļu val. Es nevaru bez rotām!)

Kā Tu sevi piesaki – kā rotu dizaineri vai kā rotu mākslinieci? Vai tas ir viens un tas pats, vai tomēr šie jēdzieni kaut kā atšķiras?

Atceros, Glāzgovā mums bija jāraksta eseja. Bija dažādas tēmas – viena no tām tēmām bija par mākslu, dizainu un amatniecību, kādas ir atšķirības utt. Es tieši neizvēlējos šo tēmu. Tas laikam tobrīd man nebija aktuāli. Laikam jau vēl joprojām nav, jo es uzskatu sevi par visiem trim, jo visām trīs iemaņām jābūt: mākslinieciskam garam, dizainera domāšanai un amatnieka rokām. Bet, ja gribi izdzīvot reālajā dzīvē, jāpievieno vēl viena burvju sastāvdaļa – bizness un mārketings.

Paula Treimane. Piespraude. Koks, sudrabs, papīra masa. Foto: Paula Treimane

Paula Treimane. Kaklarota. Koks, kauls, sudrabs, gumijas aukla. Foto: Paula Treimane

Paula Treimane. Piespraude. Koks, oksidēts sudrabs, kauls, gumijas aukla. Foto: Paula Treimane

Ar kādiem materiāliem Tu vislabprātāk strādā?

Man patīk taisīt torti no valrieksta koka, Āfrikas melnkoka, dažreiz piemetu arī nedaudz kaulu, zeltu, sudrabu. Nu tā! Tad es to visu sasienu kopā ar elastīgu silikona vai, tieši pretēji, kokvilnas auklu. Man patīk eksperimentēt, patiesībā, ar dažnedažādiem materiāliem. Tad es tos pēc saviem ieskatiem visādi miksēju un kombinēju, un kūka gatava!

Vai savas rotas Tu no idejas, dizaina līdz izpildījumam radi pilnībā pati, vai arī ir kāds posms, ko Tu uztici kādam citam?

Pašreiz ir tā, ka visu, ko vien spēju, daru pati. Sudraba liešanas darbus es daru pie citiem profesionāļiem. Tas ir process, kurā vaska forma tiek izlieta sudrabā. Tas ir diezgan komplicēti, un tur ir nepieciešama specializēta tehnika.

Es tikai salīdzinoši nesen esmu atgriezusies Latvijā, tāpēc man pašai arī vēl nav viss nepieciešamais inventārs. Arī tad nākas izmantot citu juvelieru darbnīcas.

Paula Treimane. Piespraude. Bronza, oksidēts sudrabs. Foto: Paula Treimane

Paula Treimane. Piespraude. Koks, sudrabs. Foto: Paula Treimane

Paula Treimane. Kaklarota. Foto: Paula Treimane

Kur Tu gūsti iedvesmu savam rotu dizainam?

Viena lieta, ko es kādreiz nezināju, bija, ka pie iedvesmas ir jāstrādā. Man likās, ka iedvesma jau nu noteikti ir tā lieta, kas atnāk pati. Dažreiz arī atnāca, bet pārsvarā nē. Tas nu laikam būs man jāpatur pie sevis kā savs pedagoģiskais noslēpums.

Kam Tu radi rotas?

Pirmkārt, savam priekam. Protams, forši ir vēl tad, kad redzi, ka cilvēki ir ieinteresēti, un ir pircēji. Ir arī cilvēki, kuri nāk un skaidri zina, ko paši grib. Publika ir ļoti dažāda: kolekcionāri, galeriju īpašnieki, kas meklē jaunus māksliniekus, mākslas un kultūras cienītāji, juristi, zobārsti, pedagogi, deputāti utt. Es radu rotas sev un cilvēkiem!

Kā Tu domā, kāda rotām ir nozīme mūsdienās? Vai tā, salīdzinot ar pagātni, laikam ejot uz priekšu, ir mainījusies?

Šis jau izklausās pēc disertācijas jautājuma, un tur varētu stundām par to runāt, rakstīt, filozofēt un studēt. Rotām var būt dažāda nozīme, tās var simbolizēt statusu, reliģiju, varu, daudz ko. Tomēr mūsdienās viss mainās, un tiešām, laikam ejot uz priekšu, mainās gan to nozīme, gan izpratne par rotu kā tādu, gan tās pielietojums tiek dažādots. Ilgtspējības jautājums, arī koncepcijai un vēstījumam ir liela nozīme.

Ar ko Tu šobrīd nodarbojies, un kādi ir Tavi turpmākie plāni?

Šobrīd es nodarbojos ar aklimatizāciju, adaptāciju un iefiltrēšanos atpakaļ Latvijas vidē. Es strādāju par pedagogu, darbojos ar juvelierdarbnīcas izveidi, ar sava biznesa mārketinga pusi un īstenībā ļoti daudz praktiskām un ne tik interesantām lietām.

Atceroties mācības RDMV, kas ir spilgtākais, ko Tu atceries no tā laika, un kas varbūt turpmākajā dzīvē ir noderējis no tā, ko tur apguvi?

Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskolā es mācījos Metāla izstrādājumu dizaina nodaļā. Es uzskatu, ka šī skola mani ļoti labi sagatavoja tālākām mācībām, jo man jau tika ieliktas daudzas tehniskās iemaņas. Atlika tikai izkāpt no rāmjiem un ļauties lidojumam.

Visspilgtāk es atceros diplomdarba aizstāvēšanu. Es negribu neiedrošināt pašreizējos studentus, bet es nemelošu – tas bija briesmīgi. Pat Glāzgovā mūs tā nespīdzināja.

Es atceros, ka mūs ļoti labi apmācīja praktiski darboties. Man tagad žēl, ka visu kārtīgi nepierakstīju – tas tomēr ļoti noder. Iesaku visiem visu vienmēr pierakstīt.

Ko Tu novēlētu nākamajiem, topošajiem dizaineriem, kas vēl tikai mācās RDMV?

Noteikti laba ideja ir izbraukt dzīvē un pamācīties ārzemēs, jo tas ļoti paplašina redzesloku un uztveri. Tiem, kuriem liekas, ka nav tāda iespēja, īstenībā ir jāpapēta dziļāk. Mūsdienās, lai studētu, ir pieejami dažādi finansiāli atbalsti. Ja ir plāns turpināt mācības Latvijas Mākslas akadēmijā, tad reizi gadā noteikti izbraukt uz starptautiskām dizaina vai rotu izstādēm tepat Eiropā ir laba doma.

Intervijas autore: Kristīne Markus

Intervija tapusi sadarbībā ar VKKF.