02.02.2017.

Jaunā dizainere Dita Pāne (1990) nupat absolvējusi Eindhovenas Dizaina akadēmiju, Man and Well-Being nodaļu Nīderlandē. Pirms tam mācījusies Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Pēc studijām izvēlējusies atgriezties atpakaļ Latvijā un veidot savu karjeru šeit. Intervijā viņa stāsta par savu pieredzi un sasniegumiem ārzemēs, kā arī savas atmiņas par Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu.

Pastāsti par sevi! Kuru nodaļu Tu absolvēji Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, un kur pēc tam Tu izlēmi studēt augstskolā?

Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā (RDMV) es absolvēju dekoratīvās tēlniecības nodaļu, kas šobrīd, ja nemaldos, saucas Formas dizains.

Gadu pēc RDMV absolvēšanas es strādāju, piedalījos dizaina konkursos un meklēju, kur vēlētos studēt tālāk. Uzzināju par Eindhovenas Dizaina akadēmiju kādā augstskolu un universitāšu prezentācijas pasākumā.

Meklējot vairāk informāciju par šo skolu, aplūkoju absolventu darbus, kas mani uzrunāja un likās ļoti saistoši un "svaigi". No praktiskā viedokļa arī studiju maksa bija "paceļama", jo atceros, kā vienu no augstskolu variantiem apskatīju arī Central Saint Martins Londonā, kur studiju maksa bija septiņas reizes lielāka, kā arī dzīve Londonā būtu ļoti dārga. Eindhovena studiju ziņā ir ideāla, maza pilsēta, kur ārpus akadēmijas īpaši nav ko darīt, tā kā visa dzīve un uzmanība grozās ap studijām. Lielākā daļa pasniedzēju ir zināmi dizaineri, kuri uz stundām ierodas no Amsterdamas vai pat citas Eiropas malas. Studenti ir no visas pasaules. Skola ir ar savu spēcīgu identitāti un vārdu.

Kādēļ Tu izvēlējies studēt ārpus Latvijas?

No Latvijas nolēmu aizbraukt, jo vēlējos iegūt vērtīgu dizaina izglītību un dzīves pieredzi.

Ko Tu tur apguvi?

Šo jautājumu varētu izvērst ļoti gari. Galvenais, ko es iemācījos, ir analizēt situāciju, saprast problēmu (ja tāda vispār ir), uzdot jautājumus, pamatot savu izvēli un konceptuāli to izstrādāt.

Kā iestāties Eindhovenas Dizaina akadēmijā?

Ir jāizpilda divi no skolas uzdotajiem mājasdarbiem un jābrauc uz skolu tos prezentēt, līdzi ņemot portfolio. Atlase notiek diezgan individuāli, skatoties uz katru studentu - viņa pieeju dizainam, izteiksmes veidu, un ko šī skola viņam varētu dot un kā šajā skolā students varētu attīstīt savu redzējumu. Priekšzināšanas dizaina jomā nav obligātas. Galvenais ir interese, savs redzējums un vēlme mācīties. Iespēja mācīties un pierādīt sevi tiek dota daudziem, taču pirmajā gadā ir cilvēki, kuri atkrīt - vai nu pēc pašu vēlmes aiziet, nepanesot slodzi, vai saprot, ka tas tomēr nav priekš viņiem, vai arī nav varējuši nokārtot skates.

Kāda ir augstskolas studiju maksa, un kā students no Latvijas var īstenot mācības Nīderlandē?

Mācību maksa Eiropas Savienības dalībvalstu studentiem ir demokrātiska - 2000 eiro gadā, ārpus Eiropas studentiem - 8700 eiro gadā. Piemēram, Latvijā Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras bakalaura programma maksā 4400 eiro gadā. Ja ņem vērā, ko par šiem 2000 eiro gadā mēs dabūjam pretī - pasniedzējus, no kuriem daudzi ir zināmi dizaineri un mākslinieki, aprīkotas metāla, koka, plastmasas, ģipša, tekstila, sietspiedes darbnīcas, fotostudiju, datorklases, zinošus un laipnus instruktorus, tad domāju, ka tas pilnībā atmaksājas. Kā to var atļauties? Ir dažādas iespējas - vecāku atbalsts, mācību kredīts, darbs paralēli studijām utt. Tas, kurš patiešām gribēs studēt, iespējas atradīs.

Vai latviešu studentam ir viegli iejusties Nīderlandē?

Jā, šī ir ļoti internacionāla skola, un visi ir atbraukuši no dažādām pasaules malām. Gandrīz visi mēs esam vienādā situācijā.

Washi fan. Prakses laikā StudioWM veidotais gaisa atsvaidzinātājs. Foto: © StudioWM

Kā norisinās mācību process akadēmijā?

Šobrīd skolas mācību sistēma ir nedaudz mainījusies, kāda tā bija, kad es uzsāku mācības. Būtībā pirmajā mācību gadā katru mēnesi tiek izmēģināta cita nodaļa, paralēli ir arī vispārīgās stundas. Kompas klases ir vispārīgās klases, departaments - sava nodaļa, un abi notiek paralēli. Otrajā gadā jau sāk mācības savā departamentā.

Šajā skolā departamenti, mācību struktūra ir atšķirīga kā citās augstskolās. Piemēram, Man & Well-being, Man & Communication, Man & Leisure, Food & Non food utt. Paralēli ir Kompas klases, kur māca praktiskākas iemaņas, piemēram, prezentēt sevi un savu darbu, krāsu mācību, video veidošanu, formas mācību, metālapstrādi, kokapstrādi utt. Kompas klasēs iegūst zināšanas, kas ļauj pilnvērtīgāk strādāt kā dizainerim. Departamentā jeb nodaļā sākumpunkts ir tēma, tās analīze un koncepts, bet, ar kādiem izteiksmes veidiem, medijiem, materiāliem tu to realizē, ir tavā ziņā.

Mēs esam topošie dizaineri, nevis amatnieki, lai gan paši mācāmies un spējam izgatavot lielāko daļu mācību procesa projektu. To uzdevums ir izprast amatnieka darbu, lai nākotnē veiksmīgi komunicētu par savu projektu un izprastu, ko mēs prasām no amatnieka vai ražotāja.

Trešajā gadā ir jāiziet obligāta prakse kādā dizaina studijā. Pats vari izvēlēties dizaina kompāniju, studiju, kur vēlies pieteikties - jebkurā pasaules malā. Es, pēc pašas vēlmes, izgāju 2 prakses - vienu StudioWM Roterdamā, otru Scholten & Baijings Amsterdamā. StudioWM prakses laikā strādāju pie Hermes "šovrūma" un logu noformējuma Milānā, un Scholten & Baijings izstrādāju stikla paneļu kolekciju Čikāgā bāzētai stikla paneļu kompānijai Skyline design.

Pēdējais pusgads - gads, cik nu kuram gludi iet, ir diplomdarba izstrāde. Ļoti traks un intensīvs laiks. Pēc diplomdarba pabeigšanas oktobrī seko Dutch Design Week, kur mēs 10 dienas prezentējam savu diplomdarbu plašākai publikai. Katru gadu tiek izlaists arī katalogs ar tā gada absolventu projektiem.

Ditas Pānes diplomdarbs. Foto: © Design Academy Eindhoven

Pastāsti par savu diplomdarbu!

Mana diplomdarba pamatā bija interese par koka amatniecības tehniku, latviski - inkrustāciju, angliski - marquetry vai inlay. Diplomdarba pamatā bija vēstures pētījums, kura laikā arī braucu uz Amsterdamas Rijks Museum. Tur tuvāk apskatīju vēsturiskas kumodes, galdus un citus objektus, kur tika izmantota šī tehnika. 16.-19. gadsimtā, lai izgatavotu šādas inkrustāciju tehnikā ornamentētas mēbeles, tas aizņēma pat 25 gadus. Arī izmantotie materiāli bija ekskluzīvi, un tika importēti no visas pasaules. Tādi materiāli, kā mahogoni koks, ebonija koks, ziloņkauls, bruņurupuču bruņas, perlamutrs, utt. Pat koks, kas mūsdienās jau ir salīdzinoši ekskluzīvs - ozolkoks, tika izmantots tikai kā pamatmateriāls finierējumam. Kad sākās industriālā revolūcija, šī tehnika izzuda, jo tā kļuva pārāk dārga.

Taču šobrīd mēs esam vēstures punktā, kad industrija ir tik ļoti attīstījusies, ka šo tehniku varam atgriezt ar mašīnu palīdzību apvienojumā ar roku darbu. Arī lozungs manam diplomdarbam bija between craft and industry (latviski - starp amatniecību un industriju). Tā vietā, lai izmantotu ekskluzīvus materiālus un kokmateriālus no visas pasaules, es izvēlējos strādāt tikai ar vienu masu produkcijas materiālu – bērza saplāksni, kas kā patēriņa prece mums jau ir tik ļoti pašsaprotama, ka mēs jau esam aizmirsuši, ka tas ir koks.

Vēlējos parādīt, cik viens koks var būt krāsains, mainot tā šķiedras virzienu, un celt vērtību masu ražotam kokmateriālam ar šīs tehnikas palīdzību, izmantojot CNC frēzi, lāzergriešanu un roku darbu. Varētu pat teikt, ka izmantoju materiālus un tehnoloģijas, kuru rezultāts, kad tas tiek pielietots dizaina nozarē, man nekad nav paticis, un radīju neredzētu rezultātu.

Publikācija žurnālā Wallpaper 01/2018

Kā Tu nokļuvi žurnālā Wallpaper, un vai tam ir kādi sekojoši panākumi saistībā ar Tavu diplomdarbu?

Ja godīgi, pat īsti nezinu. Katru gadu - oktobrī Dutch Design Week laikā skola izlaiž katalogu, kur ir apkopoti ap 200 tā gada absolventu diplomdarbu. Vasarā - jūnijā ir skolas organizēta mūsu diplomdarbu fotosesija, kuras rezultātu paši redzam tikai oktobrī gatavā katalogā. Pirms Dutch Design Week, tātad pirms vispār biju savu darbu prezentējusi plašākai publikai un presei, saņēmu e-pastu no Wallpaper, ka viņi ir izvēlējušies manu diplomdarbu janvāra numura jauno talantu dizaina sadaļai, un pielikumā viņi bija pievienojuši atvērumu no kataloga ar bildēm, kuras pati nebiju pat vēl redzējusi, un lūdza nosūtīt darbu uz Londonu fotosesijai. Darbu saņēmu atpakaļ dienu pirms dizaina nedēļas.

Par sekojošiem panākumiem grūti spriest. Domāju, ka tas ir vienkārši labs portfolio papildinājums sadaļā press, bet, vai tas jūtami iespaidos projekta attīstību, domāju, ka nē. Protams, pašai ir prieks, un jūtos novērtēta, ka viņi ir izvēlējušies manu darbu šai publikācijai.

Ar ko no holandiešu pieejas dizainam atšķiras mūsu dizaina pieeja?

Diemžēl tādas "mūsu pieejas" nemaz nav. Mums nav sava dizaina identitāte. Varbūt, ja salīdzinām dažādas dizaina nozares Latvijā, tad identitāte varbūt nedaudz sāk parādīties modes mākslā, kur tiek uzburts tumšs, dūmakains tēls, bet, vai tā būtu saucama par pieeju, šaubos. Drīzāk, kā jau minēju - ir tāds Latvijas modes mākslas tēls, kas ir nedaudz iespaidojies no Royal Academy of Fine Arts Antwerp modes nodaļas. Bet runājot par produktu dizainu, interjera dizainu un arhitektūru, te nav konkrēti definējamas identitātes, pieejas. Daudzi pat Rietumeiropā nezin, kur ir Latvija, un kur nu vēl, kāds varētu būt Latvijas dizains.

Bet tas, ka mums nav šīs identitātes, dod mums arī brīvību un baltu lapu to veidot. Mēs esam tāds mistisks Austrumeiropas nostūris, kas atrodas Eiropas Savienībā. Ir daļa cilvēku, kas mūs saista ar Krieviju, un reti kuram ir kāds priekšstats par to, kas te notiek, pat mums pašiem ne. Pie mums ir tik daudz labas ražotnes, par kurām mēs nemaz neko nezinām, jo tās strādā uz eksportu. Tas, kas nopietni pieklibo, lai attīstītos dizains Latvijā, ir savstarpēja sadarbība un uzticība starp dažādu nozaru pārstāvjiem - dizaineriem, ražotājiem, amatniekiem, zinātniekiem, ekonomistiem, tehnologiem, māksliniekiem, analītiķiem, pilsētplānotājiem, arhitektiem utt.

Holandes dizains ir konceptuāls, tas bieži robežojas ar mākslu. Daudz tiek eksperimentēts ar jaunām tehnoloģijām, vai arī procesa laikā tiek atklāta jauna tehnika. Ļoti svarīgs holandiešiem ir process, kad process un eksperimenti noved pie galarezultāta, nevis, kad jau no procesa sākuma ir izdomāts konkrēts objekts, kas tiks izstrādāts. Gala objekts, produkts var kalpot kā diskusijas aizsācējs par materiālu, ražošanas procesiem, funkcijas apšaubīšanu, politiku, būt kā apgalvojums, deklarācija. Kā tipiskākos Holandes dizainerus noteikti varētu nosaukt Maarten Baas, Makkink & Bey, Wieki Somers, Hella Jongerius, Aldo Bakker.

Kas, Tavuprāt, ir labs dizains?

Mēs dzīvojam daudz kompleksākā laikā nekā pirms 20-70 gadiem, kad kā labu dizainu mēs definējām tādu, kas ir funkcionāls un ergonomisks. Šobrīd dizaineriem ir jāatbild uz daudz sarežģītākiem jautājumiem kā, piemēram, funkcionālisms. Es personīgi uzskatu, ka arī skaistums ir funkcionāls, tāpēc pat šo vienkāršo kritēriju var izvērst plaši. Laba dizaina kritēriji atšķiras arī no mēroga un konteksta, vai tas ir mēbeļu milzis Ikea, kura ietekme uz planētu un cilvēku dzīvi ir liela, vai mazu studiju, kur konceptuālas idejas tiek realizētas pāris eksemplāros un produktam ir mākslas darba vērtība. Masu produkcijai ir nepieciešams atbildēt uz sarežģītiem jautājumiem, kā ražošanas process, loģistika, konteksts, ekoloģija, cilvēktiesības, resursi, caurspīdīgums, ilgstpējība (kas ietver sevī produkta izskatu) utt. Interjera dizainā un arhitektūrā laba dizaina centrā būtu jāliek cilvēks un viņa labsajūta, uzmanību pievēršot gaismai, materialitātei un telpu plānojumam.

Kādām īpašībām ir jāpiemīt labam dizaineram?

Analītiskām spējām apvienojumā ar intuīciju. Spējai pamatot savus lēmumus un vizuāli baudāmi realizēt savu ideju. Jo, lai arī cik spēcīgs nebūtu koncepts verbāli, dizainera galvenā valoda ir vizuāla, tai ir jābūt spēcīgākai par mūsu vārdiem. Ideālā variantā darbs ir izdevies, ja cilvēki bez tava paskaidrojama, tikai ar vizuāliem, materiāliem izteiksmes līdzekļiem, saprot, ko tu ar savu darbu esi vēlējies pateikt vai jautāt.

Kādai, Tavuprāt, būtu jābūt talanta un ieguldītā darba proporcijai, lai nonāktu līdz labam dizainam?

Domāju, ka nav tādas ideālās proporcijas. Darba rezultāts ir atkarīgs no dažādiem apstākļiem, nevis tikai no talanta un tava darba, piemēram, vai īstajā laikā atradīsi pareizos cilvēkus, kas būs atvērti un palīdzēs radīt tavu ideju. Tikai pēdējos gados esmu sapratusi, ka lielākā dizainera darba daļa ir komunikācija, jo viss ko mēs radām - skices, materiālu paraugi, rasējumi un tamlīdzīgi, ir, lai mēs spētu ar savu ideju komunicēt ar klientu, amatnieku, pasniedzēju utt.

Man patīk vārda "talants" vietā lietot vārdu "intuīcija", kad tu jūti, ka tam ir jābūt tā, un, ieguldot darbu, tu pierādi, ka tava intuīcija ir pareiza - tā kopā, manuprāt, strādā talants un darbs - intuīcijas pierādīšana - komunikācija.

Ar ko Tu šobrīd nodarbojies pēc studijām Nīderlandē?

Pēc 5 gadu prombūtnes vēlējos atgriezties Latvijā. To arī izdarīju. Šobrīd strādāju kā freelance dizainere, kā arī no janvāra sākšu darbu kā interjera dizainere. Tuvākajā laikā vēlētos atrast arī vairāk laika saviem personīgajiem dizaina projektiem, kā arī turpināt attīstīt savu diplomdarba projektu.

StudioWM prakses laikā Hermes veikala skatlogu noformējums, detaļu veidošana. (dizaineri Wendy Legro un Maarten Collignon) Foto: © StudioWM

Vai studijas Nīderlandē Tev sniegušas plašākas iespējas Tavā karjerā?

Jā, noteikti un vairākos veidos. Pirmkārt, skolas vārds ir kā labs zīmols, iekļaujot to savā CV, tas salīdzinoši viegli nodrošina prakses vietu studiju laikā. Otrkārt, katru gadu Eindhovenas Dizaina akadēmija rīko diplomdarbu izstādi Dutch Design Week ietvaros, kuru plaši apmeklē dizaina preses pārstāvji, ražotāji un interesenti, kur tavu darbu var pamanīt, un tas var rezultēties labā publikācijā vai piedāvājumā sadarboties u.tml. Treškārt, iegūtais kontakts studiju laikā ar pasniedzējiem, kas ir labi zināmi dizaineri (manā gadījumā, Formafantasma, Ilse Crawford), un kuri, zinot tavus darbus un darba stilu, dod vērtīgus padomus vai iesaka kompānijas, ar kurām būtu vērts sazināties utt. Un, ceturtkārt, pati izglītība kā tāda ir palīdzējusi vairāk katram individuāli atrast savu nišu. Lielākā daļa absolventu ir spējīgi būt neatkarīgi dizaineri ar savu dizaina studiju. Vai tas finansiāli ir katram pa spēkam, tas ir cits jautājums, jo tā ir viena no lietām, ko Eindhovenā neapguvu - dizaina finansiālo pusi un to, cik būtu jāmaksā manam darbam, lai nebūtu mīnusos.
Karjeras iespējas var būt ļoti dažādas. Grūtākais ir saprast, kur tu pats sevi redzi kā dizaineri - mazā studijā, lielā kompānijā, strādājot kā pašnodarbinātais, vai veidot savu praksi vai ražotni, pasniegt stundas, konsultēt utt.

Vai, mācoties Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, esi apguvusi kādas iemaņas, kas ir īpaši palīdzējušas iestāties un studēt Eindhovenas Dizaina akadēmijā? Varbūt tieši pretēji – kaut kas ir traucējis?

Varu teikt, ka abi varianti - gan palīdzējis, gan traucējis. RDMV izglītība, vismaz laikā, kad es mācījos, balstījās uz "smuku kopēšanu", cik smuki tiks nokopēts, uzveidots gludeklis no māla, cik smuki nokopēta no dabas, uzzīmēta ģipša galva, cik smuki uzgleznota stikla pudele. Bet sapratu, ka, tiklīdz ir jādod kaut kas no sevis, sava pievienotā vērtība, tad ir grūti.

RDMV ir iemācījusi praktiska darba kvalitāti - labi noslīpēt, smuki uzzīmēt, labi sagriezt papīru, nepāriet pāri līnijām, kvalitatīvi izpildīt darbu, bet tam trūka pievienotās vērtības. Kvalitāte ir svarīga, bet tikpat svarīgs ir izpildāmā darba gala rezultāta pamatojums. Atceros, kad RDMV 4. kursā pienāca diplomdarba laiks, tas ļoti labi parādīja, cik svešs ir radošais process, kad trīsarpus gadus galvenais ir bijis, lai smuki izskatās, bet pienāk laiks, kad jāpamato un jāprezentē savs radošais projekts, tā ir problēma.

Šobrīd atskatoties varu teikt, ka nebija līdzsvars starp amatniecības uzdevumiem un dizaina uzdevumiem - domāšanu, procesu un realizāciju. Uzsāku mācības RDMV pirms 11 gadiem, tāpēc pieļauju, ka sistēma skolā ir mainījusies. Bet kopumā es domāju, ka priekš vidusskolas vecuma jauniešiem, līmenis RDMV ir ļoti labs. Man tas liekas pārsteidzoši, ka vidusskolnieku dizaina nozares diplomdarba projekti ir vienā līmenī ar Latvijas augstākās dizaina nozares izglītības diplomdarba projektiem. Tas, ka Eindhovenas Dizaina akadēmijā mācās tik daudz studenti no Latvijas un tieši no RDMV, parāda, ka Latvijā pēc RDMV diemžēl dizaina izglītībā vairs nav, kur augt.

Kāda nozīme Tavā izaugsmē bija Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolai?

Personiskajā attīstībā tam bija liela nozīme. RDMV bija sajūta, ka pret tevi izturas un runā kā ar pieaugušu cilvēku. Neviens pasniedzējs nelika justies kā muļķim, ja nevarēji atbildēt uz jautājumu vai arī sniedzi nepareizu atbildi. Atmosfēra stundu laikā bija brīva un nepiespiesta. Lāčplēša ielas darbnīcā vienmēr skanēja mūzika, klačojāmies, jokojāmies, strādājām. Diplomdarba laikā pat Drulle nakts vidū atbildēja uz mūsu, audzēkņu e-pastiem, dodot pēdējos padomus pirms aizstāvēšanas. Parastā vidusskolā nekas tāds nebija iedomājams. Viss bija cilvēcīgi un jauki – līdz skatēm, kad daudzi no mums iztērēja sava mūža negulēto nakšu limitu.

Ko Tu novēlētu Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas audzēkņiem un pedagogiem?

Novērtēt individualitāti, ļauties procesam, nebaidīties no kļūdām un saglabāt darbu izpildes kvalitāti.

Kādas ir Tavas nākotnes ieceres?

Domāju, ka, lai ērti justos dizaina jomā un pārvaldītu visu dizaina procesa praktisko pusi, man ir vēl, kur augt un praktizēties. Pagaidām domāju strādāt zem citu studiju, biroju vārda un iepazīt dizaina ideju realizācijas procesu "reālajā" pasaulē. Paralēli tam arī centīšos attīstīt savus projektus - mēbeļu, objektu dizainu un piedāvāt to ražotājiem, kā arī interjeru un scenogrāfijas dizainu un projektēšanu. Un pamazām, ja klientu un pasūtījumu daudzums būs pietiekošs, kļūt par patstāvīgu dizaineri, izveidot dizaina studiju un regulāri arī prezentēt sevi dizaina izstādēs Eiropā un pasaulē.

Intervijas autore: Kristīne Markus

Intervija tapusi sadarbībā ar VKKF.