19.01.2021.

“Man nav saistoši vēlreiz gleznot ziedu kompozīciju...”

Guntara Gritāna intervija ar mākslinieku, gleznotāju Kristapu Priedi.

Foto: 2020.g. (no K.Priedes arhīva)

Kad studēju Mākslas akadēmijā, šad tad tās gaiteņos Kristapu manīju. Kursabiedri nebijām, tāpēc mūsu komunikācija labākajā gadījumā bija “čau!” līmenī. Mākslas zinātnes nodaļas studentiem akadēmijā ir atvēlēts pirmais stāvs, bibliotēka atrodas otrajā. Pa šo trajektoriju tad bieži vien arī noritēja mana studiju dzīve, nereti izpaliekot tik vēlamajam kontaktam ar dažādu nodaļu studentiem. Taču to nevar attiecināt uz visiem. Kādam citam mākslas zinātnes studentam, iespējams, šāda saikne bija. Ar Kristapu labāk iepazināmies, kad viņš, studējot Šveicē, FB ielika sludinājumu, ka meklē apgāda Zvaigzne ABC grāmatu par Šveici. Ieskenēju un nosūtīju. Tagad Kristaps ir atgriezies Latvijā, strādā Liepājas Mūzikas un mākslas vidusskolā, kur pasniedz zīmēšanu un gleznošanu. Mūsu saruna, kas notika 2020. gada izskaņā, visvairāk bija par to, kādai vajadzētu būt ja ne ideālajai, tad vēlamajai mākslas izglītības sistēmai, kā arī par paša Kristapa iecerēm un projektiem. Viņa pieredze, studējot gan Latvijā, Anglijā un Šveicē ļauj uz daudzām lietām, notikumiem paskatīties no dažādiem rakursiem.

G.G. – Tā, ka esi RDMV absolvents, varbūt sākumā vari nedaudz pastāstīt par šo laiku savā dzīvē?

K.P. – Es pabeidzu Vides dizaina nodaļu. Kad tur stājos, man nebija pat nojausmas, kas tur būs un ko es mācīšos. Kas īsti ir vides dizains? Jau bērnībā mani interesēja scenogrāfija. Es dzīvoju dziļos laukos, faktiski mežā. Labākā draudzene man bija tāda veca tante. Kad viņa nāca ciemos, es viņai spēlēju teātri. Mums bija liels konkurss, kad es stājos šajā skolā. Tagad šī nodaļa ir sadalīta Reklāmas un Interjera dizaina nodaļās.

G.G. – Es šeit strādāju pirmo gadu. Arī man teica, ka tieši tur ir vislielākais konkurss. Taču pirmajā kursā, kur mācu mākslas vēsturi un kultūru, vidējais līmenis visās nodaļās ir augsts. Daudzi audzēkņi ir ļoti talantīgi. Bet, atgriežoties pie Tevis: bez teātra spēles, kādas vēl bija intereses?

K.P. – Es dejoju arī sporta dejas, apmeklēju Ērgļu mākslas skolu. Es to pabeidzu trīs gados... Mācoties devītajā klasē, agri no rīta sestdienās braucu uz Rīgu, konsultācijām, lai sagatavotos iestājeksāmeniem. Tās pašas dienas vēlā vakarā – uz mājām. Man tagad tik grūti paskaidrot, kāpēc izvēlējos tieši šo nodaļu. Modes dizainā sevi neredzēju, arī “metālistos” nē. Laikam labāk zināju, ko tieši negribu. Jā, pabeidzot pamatskolu, man vidējā atzīme bija 6,2 un tikt ar tādām ballēm Rīgā...

G.G. – Piedod, bet 6,2 arī provinces skolai nav diži labs rādītājs...

K.P. – Jā, tāpēc ļoti piestrādāju pie praktiskajiem priekšmetiem. Iestājeksāmenos bija zīmēšana, veidošana, gleznošana un kompozīcija. Tas man palīdzēja un vēlāk, šeit mācoties, vidējā atzīme man bija jau 9. Es biju savā vietā. Man ļoti patika tas, ka mums iemācīja  pedantismu un stila tīrību. Patiesībā to, kas es jau pats pēc dabas esmu. Es joprojām atceros skolotāju Ingrīdu Smilškalni, kura neskopojās arī ar spēcīgākiem izteicieniem. Bet tas viss noderēja, jo bija arī cīņa par stipendijām. Tagad, atskatoties uz to laiku, varu teikt, ka tas bija praktiski bakalaura līmenis. Mēs bijām labs kurss, 24 audzēkņi, kuriem savā starpā bija veselīga konkurence.

G.G. – Esmu pamanījis, ka viņiem vārds “kurss” aprobežojas tikai ar savu nodaļu, un ar citiem audzēkņiem īpaši komunikācija nenotiek.

K.P. – Tā ir. Bet zini, tad, kad nodaļā ir pāri par 20 audzēkņiem, pilnīgi ar to pietiek. Visi dzīvo savā vidē. Tu vari neuztraukties, ka Tavs izdomātais tests, kas bija Ādas dizaina nodaļai, nederēs “tekstilniekiem”, ka jātaisa cits. Viņi nekomunicē, tāpēc informācijas noplūde praktiski nav iespējama.

G.G. – Labi, par Dizaina skolu skaidrs. Tālāk sekoja akadēmija? Daudzi no kursa iestājāties tur?

K.P. – Visi jau neiet. Bija arī tādi, kas stājās četras reizes. Es pats tiku tikai ar otro. Bet visam savs laiks. Kad sāku studēt akadēmijā Funkcionālā dizaina nodaļā, tur gleznošanas priekšmetu bija vairāk, nekā profesionālo. Es drīz vien sevi vairāk sajutu kā gleznotāju. Un akadēmijā tas skaitījās prestiži, ka esi gleznotājs. Tiesa, glezniecības nodaļā iestājos tikai maģistrantūrā.

G.G. – Tātad Tev, mācoties bakalaura programmā, kad notika skates, nebija blakus gleznām izkārtne “Lūdzu atkārtoti izskatīt manu pārcelšanu uz glezniecības nodaļu”? Bieži esmu tādas redzējis.

K.P. – Nē (smejas). Kad iestājos maģistros jau kā gleznotājs, uzreiz aizbraucu uz Angliju. Dabūju Erasmus stipendiju, lai studētu Falmutā (Lielbritānija) vienu semestri. Man tā bija jauna pieredze. Sapratu, ka Latvijā joprojām mums liek gleznot tādā nosacītā “socreālismā”, bet tā jau ir pagātne. Tāpat arī secināju, ka mēs, latviešu mākslinieki, neprotam argumentēt, runāt, spriest par savu mākslu, filosofēt... Ir ērtāk kopēt un priecāties, ka tehniski esam tik varoši.

G.G. – Ko nozīmē “runāt par mākslu”? Un spriest, manuprāt, prot visi...

K.P. – Ar to es domāju, ka tad, kad māksliniekam vajag kaut ko uzrakstīt par savu mākslu, koncepciju kaut vai, viņš ir samērā nevarīgs. Es akadēmijā par savu maģistra darbu dabūju 10, bet Šveicē tas būtu 2. Sanāk, ka esam melnā darba darītāji, bet spējas paskaidrot, izstāstīt ideju ir ļoti zemā līmenī. Tas ir slikti, jo mūsdienās to prasa. Tāpēc arī tagad savā pedagoģiskajā darbā es tam gribu pastiprināti pievērsties. Mani arī saista tā sauktā “moduļu sistēma”, kur audzēkņiem tiek piedāvāta izvēles brīvība. Ka viņi var mācīties to, ko grib. Konkrētu priekšmetu kopumu. Neredzu pamatojumu tam, ka arhitektam ir obligāti jāglezno. Zīmēt jāprot, tas jā. Bet daudzi citi priekšmeti? Kāpēc?

G.G. – Es daļēji Tev piekrītu. Arī saviem audzēkņiem lieku publiski uzstāties un rakstīt esejas, referātus. Ir gan ļoti pozitīvi pārsteigumi, piemēram, Formas dizaina nodaļā, kur divi puiši uzrakstīja izcilus darbus. Bet, runājot pat to, ka Tu salīdzini  šīs divas sistēmas, tas nav nedaudz tāds Sprīdīša sindroms, ka tikai “tur, tajā Laimes zemē” “nauda žāvējas”? Zinu, ka daudzi Erasmus ārzemju studenti, kas atbrauc studēt pie mums, ir priecīgi, ka beidzot var pamēģināt zīmēt cilvēka galvu, ķermeni, ievērojot visus anatomijas likumus?

K.P. – Tāpēc jau ir šie moduļi, ka var izvēlēties. Ja studentu interesē akadēmiskums, labi, lai ir tā, bet tad jārēķinās, ka viņa nākotne ir tikai šeit, Krievijā un vēl kādās postpadomju valstīs. Eiropā un ASV tie nosacījumi ir citi. Tur vairāk ir konceptuālā māksla. Šveicē, kad studēju, bija jūtams, cik liela ietekme ir Bauhausa skolai. Fascinē tas, ka Bernē ir augstskola, kur var iegūt augstāko izglītību, piemēram, performances žanrā. Pie mums tas tā nav. Kas attiecas uz mani, man patīk pedagoģija, taču man vēl nav tik liela pieredze, lai es prastu pasniegt to, ko zinu, izstāstīt to audzēkņiem saprotamā veidā.

G.G. – Vai mums ir pietiekoši daudz tādu pasniedzēju, kas varētu strādāt ar šīm jaunajām metodēm, Tevis minēto moduļu sistēmu?

K.P. – Tā ir problēma, bet atsevišķi pedagogi ir. Pamazām notiek novirzīšanās no šī “socreālisma”. To jūt tēlniecībā. Mani, piemēram, neinteresē figurālisms. Atkārtoju: jābūt izvēlei, nevar taisīt visu laiku cilvēciņu.

G.G. – Zini, ja salīdzina, piemēram, ar mūzikas apmācību Latvijā, tad tā ir krievu skola, un, tici man, ļoti spēcīga. Domāju, ka mākslā ir līdzīgi.

K.P. – Es nevaru komentēt par mūziku, bet mākslā tas bija aktuāli pirms fotogrāfijas parādīšanās. Es esmu ar tik daudziem par šo visu diskutējis. Un mans viedoklis, ka ir jāiziet no šīs komforta zonas, ziedu kompozīcijas jau ir sagleznotas ļoti daudzas, es negribu papildināt šo sarakstu ar savām.

G.G. – Labi, bet tagad par Tavu glezniecību. Skatos Tavas Šveices perioda gleznas. Man patīk, bet tur taču arī tik ļoti redzams šis akadēmiskums... Kalni ir atpazīstami un perspektīvas likumi respektēti...

K.P. - Jā, bet mani tā mācija akadēmijā!

Sērija “The Valais. Window of memory” (2019,a.,e., 40x40) / Foto: https://www.kristapspriede.com/the-valais 

G.G. – Un tas Tev traucē?

K.P. – Es tomēr ceru, ka tur ir nolasāms arī kāds koncepts, nevis redzama parasta ainava.

G.G. – Es varu Tev lūgt nosaukt kādus mūsdienu latviešu māksliniekus, kuru, pēc tavām domām, daiļradē nav Tevis piesauktais “socreālisms”? Kurš, taisnības labad, oficiāli jau beidzās 1990. gadā, kā arī krasas novirzes no tā bija jau pagājušā gadsimta otrajā pusē...

K.P. – Atis Jākabsons, Jānis Šneiders, Kristaps Ancāns...

G.G. – Piekrītu! Bet šiem kungiem, manuprāt, ir ļoti spēcīga tieši šī “akadēmiskā puse”, kas, manuprāt, viņiem arī ļauj tik dažādi izpausties. Jāni, starpcitu, labi pazīstu. Pie viņa mācos gleznošanu un, tici man, joprojām man nav izdevies viņam pa prātam kaut ko “ticami uzgleznot”... Un vispār, vai ideāla apmācības sistēma nebūtu kaut kas līdzīgs “mūsu akadēmiskumam + viņu brīvībai”?

K.P. – Iespējams. Tāpat man šķiet, ka vidusskolas kursu varētu apgūt trīs gados, akadēmiju tāpat. Jau sagatavošanas kursos vajadzētu būt manis minētajiem moduļiem. Studentam tad būtu iespējams izmēģināt visu, un, vajadzības gadījumā, nomainīt nodaļu. Ne vienmēr tas pirmais, kas šķiet “mans”, būs saistošs arī vēlāk.

G.G. – Kā Tu vērtētu gleznotāja Kristapa Priedes mākslu?

K.P. – Sliņķis.

G.G. – Es ne par raksturu jautāju.

K.P. – Manuprāt, viņa mākslā ir meklējumi pēc sakrālā, bet tā nav reliģiozitāte. Svarīga ir daba. Caur pagānisko un sakrālo mēģinājums izprast sevi.

Sērija "The Vehicles" (2016) / Foto: https://www.kristapspriede.com/the-vehicles

G.G. – Ir kādi jauni projekti iecerēti?

K.P.  – Pat vairāki. Viens no tiem “Mēnessdārzs”. Inspirāciju guvu pēc Lugano apmeklējuma, kur ir Raiņa un Aspazijas piemiņas vieta. Gribu uzgleznot sēriju par Latvijas viensētām. Man svarīgi identitātes jautājumi, mana piederība. Es tomēr esmu no laukiem. Kad dzīvoju kopmītnēs “Kaza”, man ļoti pietrūka plašuma, es jutos kā ieslodzījumā. Nevarēja lūkoties tālumā, jo bija redzama tikai istabas pretējā siena.

G.G. – Tu taču zini, ka ir iznākuši Latvijas mākslas vēstures trīs sējumi, pēdējais, septītais būs par laikmetīgo mākslu. Kā Tu domā, Tev vieta tur atradīsies?

K.P. – (smejas) Es vēlos, bet šaubos...Es gribētu vismaz zīmīgajos 33 gados uztaisīt 3 – 4 izstādes. Tāpēc mani skumdina tas, ka man joprojām nav savu telpu, kur strādāt.

G.G. – Kas Tev vēl svarīgs ir bez mākslas?

K.P. – Mans kaķis Toms. Patīk filmas par Bondu. Ceļot. Atceros tās sajūtas, kad apmeklēju to laukumu Romā, kur atrodas Sv. Pētera bazilika...

G.G. – To sauc arī par Bernīni laukumu...Tas tā – nedaudz no “akadēmiskās sfēras”...

K.P. – (seko dažu nepublicējamu vārdu savirknējums)

G.G. – Labi, pēdējais jautājums par kādu tālāku nākotni. Kādu Tu gribētu uzrakstu uz sava kapa pieminekļa?

K.P. – Kāpēc uzrakstu? Es gribu skulptūru! Teiksim, eņģeli vai kādu kailfigūru. Uzrakstu nevajag, ja mans vārds un uzvārds jau tāpat ir skaists. Spēcīgs. 

No mūsu sarunas, protams, daudz kas palika ārpus publicētā. Kristapam ir laba humora izjūta, kā arī spēja par sevi pasmieties, kas daudziem māksliniekiem nepiemīt. Tēmas, kurām pieskārāmies, nebūt nav jaunas vai tādas, par ko nebūtu daudzreiz dzirdēts vai lasīts tēlotājmākslai veltītos izdevumos. Man personīgi radās iespaids, ka Kristaps ir jau tajā radošajā fāzē, kad savu Latvijā un ārzemēs iegūto pieredzi viņš var veiksmīgi realizēt abejādi: gan kā mākslinieks, gan skolotājs. Es kādreiz vienā citā intervijā rakstīju, ka man šķiet samāksloti tie mākslinieki un mūziķi, kas uz savām afišām iekavās zem uzvārda raksta, piemēram, Latvija – Vācija. Tāda izmisīga vēlēšanās šeit visiem parādīt jeb pierādīt, ka “es arī piederu tur”.  Kristapa gadījumā mani vairāk saistošs ir viņa e – pasta nosaukums: latvieti.kristaps@...

"Modernais Jēzus” (2016, a.,e., 95x60, privātīpašums) Foto: https://www.kristapspriede.com/modern-jesus

KRISTAPS PRIEDE: Izglītība: RDMV (2010), LMA (2015, mākslas bakalaurs) , LMA (mākslas maģistrs); Izglītība ārzemēs: Falmūtas universitāte Lielbritānijā (2015), Valē mākslas un dizaina augstskola Sjerā, Šveicē (2019, mākslas maģistrs). Piedalījies personāl un grupu izstādēs. SEB bankas konkursa laureāts (2017).

Intervijas autors: Guntars Gritāns

Reklāmkarogs: Kristīne Markus

Attēls: Kristaps Priede, Sērija “The Valais. Window of memory” (2019,a.,e., 40x40)