01.02.2017.
Kristaps Berzinskis ir „Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola” absolvents. Saruna notika dienu pirms viņš atgriezās Sanfrancisko, lai turpinātu darboties pie jaundibinātā projekta Fragmentic izstrādes. Jautājām Kristapam par dizainu, viņa ikdienu un tās atšķirībām, atrodoties dažādos okeāna krastos.
Ar ko Tu šobrīd nodarbojies?
No grafiskā dizainera esmu kļuvis par UX dizaineri, kurš nodarbojas ar lietotāja pieredzes modelēšanu un koncentrējas uz to, kā jūtas lietotājs, izmantojot noteiktu pakalpojumu. Man tas ir jauns darbības lauciņš, izaicinājums un sarežģītības ziņā nākamais attīstības līmenis. Ideja par UX dizainu nāca līdz ar jauna start - up uzņēmuma ieceri - Fragmentic, ar kuru mani pirms gada iepazīstināja Infogram dibinātājs Uldis Leiterts. Šim topošajam uzņēmumam bija nepieciešama identitāte, un es mēģināju stāstu pārtulkot vizuālā valodā. Nedēļas laikā mēs no dizaina idejas vizītkartēm un prezentācijām nonācām līdz programmatūras interfeisam, mēneša laikā es attapos kā uzņēmuma līdzdibinātājs, un man bija jāsāk risināt jautājumi, kas skar ne tikai produkta vizuālo veidolu.
Foto: K. Berzinska privātais arhīvs
Kāda ir šī jaunā uzņēmuma ideja?
Fragmentic lietotāji ir jaunas kompānijas, kas izstrādā internetā bāzētus programmatūras pakalpojumus. Šādu uzņēmu kļūst arvien vairāk, un mēs esam ievērojuši, ka tie visi saskaras ar līdzīgām problēmām, kas tiek risinātas līdzīgos veidos. Mēs vēlamies to darīt viņu vietā. Piemēram, ja kāds vēlas uztaisīt interneta veikalu, viņš izmanto Shopify, ja izveidot blogu - WordPress, bet tiktāl vēl neviens nav sagatavojis konstruktoru, ar ko varētu uzbūvēt programmatūras pakalpojumu. Maksājumu sistēmas, lietotāju atbalsta nodrošināšana, klientu menedžments, lietojamības dati, viss, kas nav tiešā veidā saistīts ar produktu, bet aizņem izstrādātāju laiku. Vēlamies, lai mūsu lietotājs nodarbotos ar produkta izstrādi, nevis ar to, ko var izdarīt kāds cits. Tas ir kā starta komplekts, ar kuru var uztaisīt start - up.
Foto: K. Berzinska privātais arhīvs
Pastāsti, lūdzu, par savām skolas gaitām un dzīvi ārpus tām!
„Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā” es apguvu mēbeļu dizainu kokapstrādes nodaļā. Tas šķita praktiski, pietiekami radoši un risināja noteiktas problēmas. Studiju viela ātri tika papildināta ar ergonomikas apguvi, un tas mainīja manu uztveri. Es vairs nevaru atrasties telpā, nedomājot par tajā esošām mēbelēm, par to, kāpēc galdiņam ir noteikts augstums, ko uz tā ir paredzēts darīt un ko pilnīgi noteikti nevajadzētu. Katra lieta ir radīta noteiktam mērķim, un tas ir tas, ko apguvu RDMV.
Jau mācoties vidusskolā, sapratu, ka mani interesē grafiskais dizains, un ar tā starpniecību nonācu līdz pirmajiem pasūtījumiem. Manam pirmajam klientam, piemēram, bija nepieciešams makets un grafiskā identitāte vēl neeksistējošam 80 lapaspušu biezam žurnālam, un tam visam bija jābūt gatavam nedēļas laikā. Dažu minūšu laikā apguvu Adobe InDesign programmu un sapratu, ka tur ārā viss notiek daudz ātrāk nekā skolā. Ir jāiemācās strādāt patstāvīgi un būt paškritiskam. Jāapzinās, ka neviens vairs neko priekšā neteiks un ka vienīgais skolotājs sev būsi tu pats.
Studijas turpinu Latvijas Mākslas akadēmijā, kur mācos funkcionālā dizaina nodaļas trešajā kursā un šobrīd esmu akadēmiskajā gadā. Pirmajā acu uzmetienā varētu šķist, ka tas ir negatīvi, bet augstskola atbalsta audzēkņu vēlmi bagātināt dizaina pieredzi arī ārpus mācību iestādes telpām, un es izmantoju šo iespēju. Atšķirībā no vidusskolas, akadēmijas pasniedzējs vairs nav tas, kurš visu pateiks priekšā. Ja tev ir ideja, tad tev pašam tā ir jāprot aizstāvēt, ja ir jautājumi, tad lielā mērā tev pašam ir jārod uz tiem atbildes.
Foto: K. Berzinska privātais arhīvs
Kas, Tavuprāt, ir dizains?
Pietiekami bieži uzdodu šo jautājumu arī pats sev, un mani satrauc, ka tam vairs nav vienas precīzas atbildes. Ja iepriekš ar dizainu sapratu noteikta risinājuma atrašanu noteiktai vajadzībai, tad šodien mēs sākam ar to, ka pētām, vai šī vajadzība vispār ir īstā vajadzība. Kas ir tas, ko mēs cenšamies risināt, vai mēs to darām, un, ja jā, tad kādā veidā? Vairs netiek pieņemts, ka kāds zina labāk. Dizains ir kļuvis par kopdarbu un abpusēju pieredzes apmaiņu kopīga mērķa sasniegšanai.
Un kas, Tavuprāt, ir UX dizains?
Pārsvarā tā ir interfeisu un virtuālu rīku veidošana, domāšana, kas pēta lietotāja vajadzības un, uz tām balstoties, veido noteiktu procesu kārtību, analizē to, kādā veidā lietotājs izmanto noteiktu rīku vai pakalpojumu. Primārais šajā darbā ir lietotāja komforts, un tas tiek panākts ar plaša izpētes procesa palīdzību. Process sākas ar loģiskiem spriedumiem par lietotāja saskarsmi ar dizainu, kas pamazām tiek apaudzēts ar noteiktu vizuālo ietvaru. Seko daudzkārtēji lietotāju testi un darba rezultātu mērīšana, analīze un uzlabojumi. Produkts aug līdz ar lietotāju.
Foto: K. Berzinska privātais arhīvs
Kādām kvalitātēm ir jāpiemīt UX dizainerim?
Būtiski ir nesteigties, ieklausīties un būt empātiskam. Censties izprast problēmu, nevis tūlītēji piedāvāt gatavu risinājumu. Mums instinktīvi ļoti āri gribas konstatēt, ka esam izdarījuši kaut ko pareizi, bet reizēm ir labāk pārbaudīt divas vai trīs reizes, vai mēs vispār risinām īsto jautājumu, un tikai tad sākt kaut ko darīt.
Tu esi strādājis datu vizualizācijas uzņēmumā Infogram. Vai vari izstāstīt par šo pieredzi?
Infogram es biju jaunākais dizaineris. Pārsvarā es darbojos ar jau iesākto un izveidojošos identitāti, veidoju personalizētu dizainu infografikas lietotājiem. Mans uzdevums bija atspoguļot lietotāja identitāti mūsu produktā - pārveidot to tā, lai tas izskatās pēc klienta veidota. Kopumā es darbojos ar aptuveni 150 dažādiem lietotājiem, no kuriem liela daļa bija ar pasaulslaveniem vārdiem un lieliski veidotiem korporatīvajiem stiliem. Tas ļāva man analizēt grafiskā dizaina spēcīgās un vājās puses, es iemācījos izvērtēt dizaina kvalitāti un attīstīju savu kritisko domāšanu, un, protams, apguvu datu vizualizāciju. Ar laiku uzdevumi kļuva sarežģītāki, bet vienā noteiktā mirklī es sapratu, ka esmu iestrādājies un ir laiks stafeti nodot tālāk kādam citam jaunam dizainerim. Neilgu brīdi es darbojos patstāvīgi, saskāros ar vairāku grafisko identitāšu izstrādi un datu vizualizāciju, līdz atdūros pret projektu Fragmentic.
Foto: K. Berzinska privātais arhīvs
Kā iemācīties būt paškritiskam?
Man šķiet, ka svarīgi ir sev uzdot jautājumu - vai es saprotu, kādēļ kaut kas notiek tā, kā tas notiek, nevis mehāniski klausīt kāda sacītajam. Ir jāizveido iekšējais dialogs pašam ar sevi, bet jārēķinās, ka ar laiku jautājumu daudzums tikai palielināsies. No cilvēka, kuram ir atbildes, tu kļūsti par cilvēku, kuram ir tikai jautājumi. Sākotnēji atbildes uz šiem jautājumiem tu mēģini rast pats, bet rezultātā sāc tos uzdot citiem. Tad atbildes vairs nav viena cilvēka interpretācija, bet pamatota informācija. Infogram bija pirmā vieta, kur es sakāros ar jēdzienu "uz datiem balstīta domāšana", kas nozīmē atspoguļot patiesu informāciju, un lietas, kas nemelo, strādā vislabāk.
Vai uzreiz iemācījies uztvert kritiku?
Jaunam dizainerim ir būtiski saprast, ka objektīva kritika nav "uzbrauciens" viņa personībai un viņa mēģinājumam censties kādam palīdzēt. Par to, ka dizains ir kaut kas loģisks un pamatots, ir jāsāk runāt jau skolā. Jāieaudzina tas, ka mēs meklējam jautājumus un atbildes, un kritika šajā procesā var tikai palīdzēt. Tas ir kā gadījumā, kad cilvēkam ikdienā ir jālieto insulīns - sākumā tas ir sāpīgi, bet ar laiku pie procesa pierod, apzinoties, ka dūrieni viņam palīdz izdzīvot.
Cik būtiski ir būt radošam dizaina procesā?
Ja, sākot nodarboties ar dizainu, man ļoti gribējās izpausties radoši, tad ar laiku, jo īpaši strādājot ar lietotāja pieredzi, esmu sapratis, ka noteikta estētika tiek ieviesta jebkurā gadījumā un radošums nav tas, uz ko koncentrēties. Tieši otrādi, mana lielākā cīņa pašam ar sevi ir vēlme pārvarēt šo cilvēku, kurš studē mākslas akadēmijā, kurš ir mācījies zīmēt un gleznot un kurš cenšas risināt lietas vizuāli. Ir reizes, kad šis mākslinieciskais aspekts ļoti traucē. Jauns dizaineris vienmēr grib uzzīmēt īsto bildīti, lai izglābtu pasauli, bet visticamāk tas tomēr nebūs atkarīgs no viena attēla.
Ar ko dizaina izstrāde Amerikā atšķiras no Tavas Rīgas pieredzes?
Cilvēki, kuri dodas uz Ameriku, to dara noteiktu apsvērumu pēc, un visdrīzāk tas nozīmē, ka viņiem "deg" kaut ko noteiktu paveikt. Dzīvošana apartamentos tur maksā tik, pusdienas tik, uzturēšanās atļauja tik. Savā ziņā tas ir ceļojums ar laika degli. Viss ir jāizdara iespējami efektīvi, un laiks jāpavada pēc iespējas lietderīgāk. Tu nevari sēdēt rokas klēpī salicis, ir nemitīgi kaut kas jādara.
Runājot par dizaina pieredzi ASV, tur piedalījāmies start - up inkubatorā "500 Startups". Tas ir viens no prestižākajiem start - up akseleratoriem ASV un tajā darbojas ļoti daudz Amerikas kompāniju pārstāvju, un viņu vidū ir arī dizaineri, kuri ir strādājuši tādos uzņēmumos kā Adobe, Microsoft, Yahoo, Google un c. Tā bija ļoti vērtīga pieredzes apmaiņa, un esmu iemantojis vērtīgu kontaktu loku. Iepazīto dizaineru pieredze ir daudz lielāka par manējo, un mani ļoti interesē viņu viedoklis par manu darbu un progresu.
Foto: K. Berzinska privātais arhīvs
Vai, izstrādājot dizainu, ir būtiski tas, kurā pasaules malā atrodies?
Labu dizaina risinājuma izstrādei ir svarīgi komunicēt ar lietotāju, lai izprastu viņa vajadzības. Darbojoties Fragmentic, Sanfrancisko ir lieliska vieta, kur būt. Tas ir jauno tehnoloģiju start - up kompāniju epicentrs un tur satikt mūsu potenciālo lietotāju ir visvienkāršāk.
Taču, runājot par dizainu vispārīgi, daudzi procesi norisinās neatkarīgi no atrašanās vietas. Esmu veidojis plakātus draugu dzimšanas dienas ballītēm, ceļojot pa Holivudu, strādājis Starbuck kafejnīcā, veidojis dizaina projektu un lasījis lekciju par dizainu Irānā, un visās vietās juties tikpat labi kā Rīgā. Pirms es aizbraucu uz Ameriku man ārkārtīgi gribējās noskaidrot, vai kola tur ir garšīgāka, vai kino ekrāni ir lielāki un vai dizains tur ir labāks, bet, jau tur esot, sapratu, ka viss ir līdzsvarā. Nav tā, ka kaut kur kaut kas ir tikai labāks vai sliktāks, lietas vienkārši ir citādākas. Es, piemēram, joprojām neesmu izpratis amerikāņu biļešu iegādes aparātu interfeisa dizainu, ir pagājuši četri mēneši, un es joprojām neprotu iegādāties sev biļeti.
Katrā ziņā, ģeogrāfiskā atrašanās vieta nav izšķiroša - es varu darboties tuksnesī, Ņujorkā, Daugavpilī vai Sabilē, tas nav būtiski. Galu galā, vienīgais, kas ietekmē to, ka mums kaut kur gribas atrasties vairāk kā citur, ir noteikti cilvēki. Ir normāli ceļot, strādāt un uzturēt pasauli atvērtu.
Foto: K. Berzinska privātais arhīvs
Un kādas ir Tavas nākotnes ieceres?
Vēlos turpināt meklēt veidus, kā virzīt vidi, cilvēkus un pakalpojumus uz loģisku turpinājumu. Turpināt racionalizēt pasauli un padarīt to par labāku vietu dzīvošanai.
Intervijas autore: Jeļena Solovjova
Attēls: Kristīne Markus