10.07.2024.

Autore: Elga Sīle

Jaunās gleznotājas Renātes Pagastes radītais universs ir simbolisma pilns, nereti pētot robežas starp cilvēku ārējo tēlu un iekšējo pasauli. Arī viņa pati meklē atbildes uz līdzīga duālisma pilniem jautājumiem, meklējot savu vietu mākslas pasaulē.

Kā ir būt māksliniekam 21. gadsimta kapitālisma mežonīgajos Rietumos, kādas ir studijas Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības bakalaura programmā un kādi— jaunās mākslinieces tālākie plāni, uzzini, lasot interviju.

Tikko pabeidzi studijas LMA glezniecības bakalaura studijās. Kā vispār nolēmi, ka vēlies studēt Mākslas akadēmijā?

Pēc vidusskolas neaizgāju standarta ceļu un nekur neiestājos tālākām studijām. Nevarēju saprast, ko gribu dzīvē darīt. Man bija tāda sajūta, ka vienīgā augstskola, kurā es tiešām gribu studēt, bija Mākslas akadēmija. Bet, tā kā gribēju studēt tieši glezniecības nodaļā, kurā ir visaugstākā konkurence, pabeidzot vidusskolu, man tas likās tikpat neiespējami kā aizlidot uz mēnesi. Biju gājusi bērnu mākslas skolā, bet ar to akadēmijai nepietiek.

Izaicinājums bija iestājeksāmeni?

Tev ir jākārto iestājeksāmeni, kur ir jāzīmē kails modelis, galvas, tad jāglezno figūra, un tur vienkārši ļoti akadēmiska tehnika. Ja tev nav tādas pieredzes, tu vienkārši nevari dabūt tos punktus, lai tiktu iekšā. Tad varbūt vari tikt kaut kādās mazāk populārās nodaļās, bet glezniecībā vidēji ir četri cilvēki uz vienu vietu. Vismaz manā gadā tā bija.

Kā Tev gāja sagatavošanas kursos?

Bija ļoti vērtīgi. Pirms es uz tiem gāju, salīdzināju arī citas opcijas, bet, par to mācību apjomu un par stundu daudzumu viņi ir lētākais un kvalitatīvākais ko tu vispār vari dabūt.  Jo manā laikā tie bija 200 eiro mēnesī, bet tie bija trīs vai četri vakari nedēļā, katrs četras stundas.

Kursi ir vienoti visiem, lai sagatavotos iestājai akadēmijā. Tur ir gleznošana un zīmēšana. Lai kurā akadēmijas nodaļā tu iestādos, glezniecības un zīmēšanas pamati ir vajadzīgi.

Vari pastāstīt, kā tev gāja studijās? Kādi, piemēram, bija lielākie izaicinājumi?

Man liekas, ka stājoties iekšā, biju ārkārtīga naiva. Vispār nezināju, uz ko es parakstos. Es vienkārši gribēju iemācīties gleznot, bet īstenībā vēl nesapratu, ka studijas tev iemāca profesiju. Tiešām ļoti visaptveroši iemāca to, ko nozīmē būt māksliniekam. Man iepriekš nebija ne jausmas par to, kā tā vide vispār eksistē, un nespēju noticēt ka tā var būt arī profesija.

Tas noteikti ir arī vairāk tehniski nekā gaidīts, vai ne?

Tas tiešām ir tehniski. Mēs tieši instalējot diplomdarbus smējāmies par to, cik ļoti tiešām multifunkcionālam cilvēkam tev jābūt. Tev, piemēram, jāprot ieurbt caurums sienā, jāmāk uztaisīt tie audekli, nogruntēt tos. Tas ir arī fiziski smagi staipīt audeklus no vietas A uz vietu B. Ļoti daudz dažādas prasmes.

Tev bija kāds mīļākais kurss vai mīļākās lietas, ko tu akadēmijā iemācījies?

Es pat nezinu, vai mīļākais kurss, jo principā jau tās studijas ir diezgan brīvā gaisotnē. Pirmos gadus noteikti vairāk koncentrējas uz akadēmisko pusi, uz cilvēku gleznošanu un zīmēšanu, bet noteikti interesantākā daļa ir tā sadarbība ar pasniedzējiem. Tu vari izvēlēties no pilnīgi visiem gleznošanas pasniedzējiem, pie kā tu gribi mācīties kompozīciju, kā veidot savas gleznas.

Un tā kā tur ir viss Latvijas mākslinieku krējums, ļoti interesanti vienkārši skatīties, kā sadarboties ar, teiksim, Viju Zariņu vai Kasparu Zariņu, vai Brekti vai Ati Jākobsonu.

Ar ko tu sadarbojies?

Es īstenībā gandrīz visus viņus pamēģināju. Vislabāk man sanāca sadarboties ar Ati Jākobsonu. Ar viņu bija tāda ļoti brīva gaisotne. Es domāju, tieši tā interakcija ar pasniedzējiem bija vērtīgākā, it sevišķi kompozīcijas jomā. Bieži vien tas ir viens pret viens, ka tu esi divatā, un tur ir ļoti individuāla pieeja.

Tev ir arī sajūta, ka mācoties ieguvi kontaktus, kas tev būs vajadzīgi profesionālajā dzīvē?

Jā, noteikti, tāpēc ka es pirms akadēmijas mēģināju pati kaut ko darīt mākslas jomā, bet vispār no malas tikt iekšā tajā vidē šķiet diezgan neiespējami. Akadēmija iedod kaut kādu rāmi, kurā strādāt, tev iedod tās pirmās izstāžu pieredzes, kā ir rakstīt izstāžu pieteikumus, izstāžu anotācijas, kā ir kaut ko sarunāt ar izstāžu vietām. Sākumā to dara caur grupu izstādēm. 

Ir ļoti daudz vietas, kurām ir sadarbība tieši ar akadēmijas studentiem. Tur no malas nemaz nevar tikt iekšā. Kā, piemēram, “Grand Poet Hotel” ik pa pāris mēnešiem rīko konkursu, un tu vari pieteikties, un uztaisīt personālizstādi. Bet viņam ir sadarbība tieši ar akadēmijas studentiem
Un tā ir daudzās vietās.

Sanāk, ka tā vide ir diezgan noslēgta un ka akadēmija ir viens no veidiem, kā tajā ielauzties?

Tā ir. Viens ir tā noslēgtība, kurā tu tiec iekšā caur akadēmiju, bet pilnīgi cits līmenis ir tad, ja esi tajā mākslinieku vidū vai tev jau ir atpazīstams uzvārds, vai tu esi piedzimis mākslinieku ģimenē. Tur ir jau citas priekšrocības.

Vai plāno turpināt studijas arī maģistrantūrā?

Jā, es jau rakstu pieteikumu. Principā visi tie, kas ir pabeiguši bakalauru glezniecībā un grib turpināt studijas, tiek uzņemti, un brīvās vietas tiek citiem cilvēkiem. Tur bieži vien arī mācās cilvēki, kuriem vispār nav mākslas izglītības.

Kāpēc tu gribi iet maģistros? Kā izdomāji, ka tev to vajag?

Negribas, lai vispār beidzas tas akadēmijas laiks. Vēlos vēl pabūt tajā skaistajā ēkā ar saviem mīļajiem cilvēkiem vēl divus gadus.

Vai tās būs studijas par valsts budžeta līdzekļiem?

Jā un arī tas ir vēl viens iemesls studēt tagad. Visu laiku tiek runāts par to, ka tās studijas varētu būt par maksu. Ja es parakstu līgumu tagad, vēl noteikti studēšu bez maksas.

Vari pastāstīt arī vairāk par saviem mākslas darbiem? Ko tev patīk gleznot, kādas tēmas izpētīt?

Gleznošana ir tāds interesants process tajā ziņā, ka tu, sākot gleznot, bieži vien nesaproti, par ko ir darbs. Tad tu viņu pabeidz un saproti, ka tas ir autobiogrāfiski. Neatceros, kuram māksliniekam bija tas teiciens, ka visi mākslas darbi ir autobiogrāfiski, un tā arī ir.

Tās tēmas, kuras es risinu, kuras visvairāk aktuālas, viņas arī parādās mākslas darbos. Tās šobrīd ir attiecības ar savu ķermeni, pagātnes pieredžu transformēšana. Arī kādi psiholoģiskie portreti un tādas lietas.

Vai tas darbojas kā sava veida pašterapija?

Noteikti. Pats gleznošanas process ir ļoti dziedinošs, jo tu esi ļoti iekšā tajā brīdī. Noteikti negribas teikt, ka visi mākslinieki kaut kādus iekšējos dēmonus risina uz audekla, bet bieži vien tā ir. Tev pat liekas, ka tu varbūt to nedari, bet, pēc gadiem paskatoties atpakaļ, ko tu esi gleznojis, tas viss ir skaidrs kā uz delnas, ar ko tu tur cīnījies tajā laikā.

Ko tev dod mākslas process?

Visu. [Smejas] Tā ir bijusi vienīgā lielā jēga man. Tas, kā pavadīt šo diezgan daudz ciešanām pilno dzīvi jēgpilni. Atrodot to savu lietu, tā dod tik daudz enerģijas un tik daudz atpakaļ. Tas ir tiešām tāds dvēseles sauciens. Jo jēgas tā kā nav. Tas maksā tik daudz laika, tik daudz naudas, tik daudz nervu, un tu dabū atpakaļ piepildījumu, tādu misijas apziņu.

Vai tev mākslā ir mērķis?

Nu, šobrīd es par to ļoti domāju. Brīdī, kad iestājos maģistros, vajadzētu būt kādai virzībai. Bet tā kā visu laiku ir tā cīņa par to, ka paralēli jāpelna nauda, šobrīd mēģinu saprast, kā es varu radīt mākslu, kurai ir dziļāka jēga, bet ko arī cilvēki gribētu redzēt pie sienas. Jo ir liela atšķirība starp muzeju mākslu un to, ko cilvēki pērk.

Iepriekš stāstīji, ka sevi studiju laikā un pirms tam uzturēji, pārdodot pašas gatavotas rotas. Kā tu šajā jomā atradi savu nišu?

Tur nav vispār nišas. Sāku 2013. gadā, kad “Etsy” sasniedza savu popularitātes pīķi. Bija ļoti daudz mārketinga kampaņu, un visiem bija tāds, vai tu zināji par šo unikālo platformu kur pārdod roku darbu, kas tiešām tajā laikā visi bija 100% pašu rokām veidoti. Cilvēks taisa lietas un pārdod viņas. Kad sāku, arī nebija tik grūti izsisties.

Tā niša, ar ko es sāku, bija brošas (angliski “collar clips”). Bija tāds jocīgs trends tajā laikā. Atradu, ka tie veikali, kas to pārdod, diezgan daudz pārdod. Tajā laikā bija ļoti populāri, ka tu nēsā adītas jakas, un tā vietā, lai sapogātu, sastiprini ar brošu katrā stūrī, un tad tā tas turējās.

Kā tu šo atklāji?

Es vienkārši meklēju kaut kādus variantus. Izpētīju atslēgvārdus. Sāku ar “Google Keywords”, un tur bija arī atsevišķas saites, kas bija tieši domātas “Etsy”, un varēja redzēt meklējumu skaitu dažādiem atslēgvārdiem. Ir diezgan liels meklējumu skaits, diezgan mazs piedāvājums, un tad tu vienkārši taisi to lietu.

Tā ir tāda diezgan analītiska lieta. Es arī esmu mēģinājusi taisīt vairākus veikalus, kur es tiešām mīlu, ko es daru, man liekas ka tās rotas ir vienkārši skaistākais, ko es jau kad esmu redzējusi, un tas vienkārši nevienam neinteresē. Tāpēc vieglāk ir pārdot to, ko cilvēki jau meklē. Jo tad man nav  jānodarbojas ar mārketingu. Principā tas ir pilnīgi pasīvi, tikai ir jāuztaisa tās rotas un katru nedēļu jāizsūta.

Kādi, tavuprāt, ir izplatītākie maldīgie priekšstati par māksliniekiem un mākslas radīšanas procesu?

Tādu ir ļoti daudz. Sāksim ar to, ka vispār ir tāds pieņēmums, ka māksliniekiem patīk ballītes, narkotikas un tādas lietas. Bet es nezinu nevienu no maniem kursa biedriem, kas iet gulēt vēlāk par kādiem vienpadsmitiem. Tas vienkārši vispār nav atbilstoši.

Arī priekšstats par pašu akadēmiju, ka tur ir kaut kādas trakās ballītes vai visi lieto narkotikas, un tādas lietas notiek. Pilnīgi nekā tāda nav.

Nav tās bohēmas, ja?

Vispār nav bohēmas. Vispār. Arī izstāžu atklāšanās daudzi vispār nelieto alkoholu.

Tie varētu būt novecojuši priekšstati?

Es domāju, ka tas ir novecojis. Jautāju rektoram par to, viņš teica, nu, mūsu laikā jau tāda bija, bet tagad jau neviens tā vairs nedara. Varbūt tas arī bija saistīts ar padomju laika dzeršanas kultūru. Tajā laikā akadēmijā arī bija tās trakās ballītes.

Varbūt agrāk arī bija vieglāk ar mākslu nopelnīt?

Padomju laikā bija. Tāpēc, ka viņiem bija valsts līmeņa pasūtījumi. Ja pabeidzi akadēmiju, tev varbūt bija garantēts darbs visu dzīvi.

Vēl viens priekšstats ir par iedvesmu. Par to, ka mākslinieki vienkārši skatās sienā un gaida, kad tā iedvesma atnāks pie viņiem. Tas tā vispār nestrādā. Tu vienkārši ņem un dari. Es neesmu dzirdējusi tādu vārdu kā iedvesma šo četru studiju gadu laikā nevienu reizi. Tas ir kā jebkurš darbs, tikai radošs. 

Arī par to, ka ir kaut kāds iedzimtais talants, es pilnīgi nepiekrītu. Ja tu katram cilvēkam prasītu, cik stundas tu esi nodarbojies ar mākslu, nu, tur vienkārši uzreiz ir skaidrs, ka tas nav dabas dots. Dabas dota var būt interese. Ja tev ir tā interese, tad tu arī ieguldi darbu. Tas ir tiešām tikai prakses jautājums.

Ko tu gribētu, lai cilvēki zina to maldīgo priekšstatu vietā?

To, ka no malas tā vide liekas tāda nepieejama, bet tad, kad tu esi tajā iekšā, cilvēki ir ļoti, ļoti atsaucīgi. Visi pasniedzēji ir ārkārtīgi pretimnākoši. Man arī bija tāds priekšstats par akadēmiju kā par tādu augstas klases vietu, bet tā vispār nav. Vienkārši parasti cilvēki dara savu darbu.

Arī tas, ka to var izdarīt. Arī cilvēks no malas var tik tur iekšā, ja ļoti grib. Un tas ir tā vērts. Tu nevari dabūt to pieredzi ārpus skolas. Tu vari iemācīties varbūt labi gleznot, bet dabūt tos cilvēkus apkārt ir vienkārši ļoti grūti. Man vislielākais ieguvums no bakalaura ir mani kursa biedri. Jo arī pirms studiju uzsākšanas man likās, ka mūs kāds mācīs. Realitātē tu glezno, pie tevis ienāk varbūt reizi trijās stundās pasaka vienu lietu un aiziet prom. Tevi māca principā kursa biedri, mēs vienkārši apskatām viens otra darbus, izsakām kritiku, palīdzam viens otram.

Jā un tā arī varētu būt ļoti vērtīga mācību daļa, ka tu iemācies analizēt.

Un arī dabūt savus laika biedrus, kam arī interesē tas pats, kas tev. Ļoti ātri un ļoti viegli var sadraudzēties. Tās draudzības, kas man ir, esmu pārliecināta, ka viņas būs visu dzīvi.

Arī tās pašas izstādes – es nezinu, vai es vispār viena saņemtos. Tas ir milzīgs darba apjoms. Bet es esmu četru mākslinieču grupā, un mums ir bijušas jau vairākas izstādes, drīz būs vēl viena. Uzreiz ir tas atbalsts, jo ir tik daudz resursu vajadzīgs, lai vispār uztaisītu izstādi. Tur vajag transportu, kādu, kas vienkārši prot pielikt gleznas pie sienas, kādu, kas prot uztaisīt afišu, uzrakstīt anotāciju. 

Vai tavi darbi kaut kur ir izstādīti arī šobrīd?

Mākslas akadēmijas diplomantu izstādē. To var apskatīt galvenajā ēkā līdz 14. jūlijam. 

Būs vēl kāda izstāde tuvākajā laikā?

Jā, Kuldīgā, Atdatu Fabrikā, pilsētas svētkos 26. jūlijā būs arī izstādes atklāšana. 

Runājot par darbu rādīšanu citiem, kādas ir tavas attiecības ar kritiku un cilvēku viedokļiem par tavu mākslu?

Viņas akūti trūkst tieši no kvalificētu cilvēku puses. Viens no vērtīgākajiem moduļiem akadēmijā bija īss lekciju cikls “Grupas kritika” ar vieslektoru. Tas ir tik ārkārtīgi vērtīgi, ka tu paņem mākslas darbu, nostādi viņu priekšā un 20 cilvēki vienkārši izsaka viedokli. Tā ir tāda ļoti pieņemta prakse ārzemju mākslas skolās, bet pie mums kaut kā nav ieviesta. Bet tāds cilvēku viedoklis no malas – patīk, nepatīk, ir emocijas, nav emociju – tas nav baigi svarīgi.

Ja ir par maz kritikas, tad droši vien vēl nevajag biezu ādu, vai ne?

Biezo ādu vajag tad, kad tu esi publiska persona. Jebkurai publiskai personai būs kritika.

Vai arī mākslinieku vidū ir līdzīgi kā ar biznesa nozarēm, ka ar Latvijas tirgu nepietiek un, lai izdzīvotu, nepieciešams eksportēt?

Jā. Tāpēc es tagad, vasarā, domāju iesākt savu mākslinieka-influencera dzīvi. [Smejas] Tas būtu tikai uz ārzemju auditoriju. Mums [Latvijā] vienkārši nav vidusslāņa, kas varētu atļauties mākslas darbus. Mums nav arī tā kultūra, ka ir normāli pirkt mākslu.

Ļoti grūti nopelnīt ar mākslu. Pat atzīti jaunie mākslinieki ar vairākām balvām nespēj pārdot savus darbus par diezgan smieklīgām summām. It sevišķi tad, ja tie darbi neiekļaujas tādā vizuāli saprotamā tēmā. Ir, kam paveicas, kam tie darbi ir arī estētiski. Bet tad, ja tu taisi kaut kādu dziļo, sarežģīto mākslu, bieži vien cilvēki to nesaprot.

Par problēmu, ka ar Latvijas tirgu tev kā profesionālim nepietiks, runā arī mākslas akadēmijā?

Nē. Es domāju, tas arī ir vislielākais akadēmijas trūkums. Mēs it kā mācāmies šo profesiju, bet tu pabeidz un ko tad tu dari? Pat, ja tev ir izstādes atzītās galerijās, tu pārdod pāris darbus par tūkstoti, diviem tūkstošiem, četriem tūkstošiem, tu tāpat nespēj par to izdzīvot. Galerija vēl paņem pusi summas.

Mums mākslas akadēmijā vajadzētu būt mārketinga kursiem vai biznesa kursiem. Tas, kā kursa biedri cīnās ar to, ka nesaprot nodokļu sistēmu, kad sāk pārdot mākslu, kā vispār reģistrēties, arī tas ir tā ļoti miglaini.

Akadēmijas vide ir tendēta uz to, ka tu esi tas mūsdienu mākslinieks, kas ir muzejos, galerijās, kas piedalās konkursos, lūdz kultūras kapitāla fondam naudu, bet tu par to nevari dzīvot.

Domāju, ka vēl viena problēma ir komerciālo galeriju trūkums, kur cilvēks parastais varētu iegādāties mākslas darbus.

Es arī nedomāju, ka tā ir tikai Latvijā. Bija, piemēram, statistika par to, ka Anglijā vidējais pilna laika mākslinieks pelna tikai desmit tūkstošus mārciņu gadā.

Nobeigumā varbūt vari pastāstīt par saviem nākotnes plāniem un mērķiem? Sapratu, ka plāno turpināt studijas maģistrantūrā, izveidot savu mākslinieces profilu “Instagram”. Vai ir vēl kaut kas, par ko tu sapņo?

Sapnis noteikti būtu nopelnīt ar mākslu. Es gribu iesākt sociālo mediju ceļu un saprast, kā tirgot mākslu interneta vidē. Arī atrast to stilu, kas ir publiski saprotams, bet kas man arī patīk. Es domāju, tas nav neiespējami. Tāds ir plāns: sākt darboties sociālajos medijos un vairāk saņemt grožos to, ko es pati varu kontrolēt. Es nevaru kontrolēt to, vai mani izvēlēsies kāda galerija. Bet varu kontrolēt, cik aktīva esmu sociālajos medījos un kaut kā izaugt ar to. Esmu kaut kādā ziņā arī sapņojusi būt aktīvāka ar savu balsi, savām pieredzēm, runāt par to, kas man ir svarīgi.