27.05.2021.

“CEĻŠ UZ SEVI”

Katra intervija ir īpaša, jo cilvēki ir dažādi un vienmēr tam, kas jautā, ir zināmas privilēģijas ieskatīties – kaut vai nedaudz – cita dvēselē. Taču sarunu ar Arnoldu es nosauktu par vienu no saistošākajām un emocionālākajām, kas man ir bijušas. Un tas nebija tikai stāsts par to, kā viens cilvēks ir izveidojies par mākslinieku. Neizpaliekot tam, man bija tā retā iespēja dzirdēt absolūti godīga cilvēka pārdomas par sevis pieņemšanu. Pieņemt savu personību un atļaut sev būt māksliniekam.

G.G. – Varbūt iesāksim ar to, ka es lūgšu Tevi pastāstīt par laiku, kad biji RDMV audzēknis. Domāju, ka joprojām ir daudzi skolotāji, kas Tevi atceras un būs tie lasītāji, kuri vēlēsies uzzināt par Tevi ko vairāk.

A.A. – RDMV, man personīgi, no visām izglītības iestādēm bija tas mīļākais un labākais laiks. Līdz devītajai klasei es mācījos Rīgas Hanzas vidusskolā. Pēdējā gadā manī jau virmoja domas par “lietišķajiem”, jo māksla vienmēr man ir bijusi svarīga. Faktiski bija divas izvēles: vai nu J.Rozentāla Mākslas vidusskola vai RDMV. Izvēlējos pēdējo un tiku Vides dizaina nodaļā. Mums bija fantastisks kurss un mēs joprojām kontaktējamies. Un, kas būtiski, lielākā daļa no mums joprojām darbojas mākslā, arī arhitektūrā. Mani vienaudži bija Niklāvs Krievs, labi zināmā mākslinieka Jāņa Krieva dēls, Katrīna Ģelze, meita Kristapam Ģelzim, Alise Tālberga, mazmeita Jānim Tālbergam, Anna Pižova un Artūrs Analts... Paralēli mācībām rīkojām izbraucienus, kur tad mēs arī taisījām mākslu. Tas bija labs periods.

G.G. – Kā Tu raksturotu tā brīža līmeni skolā?

A.A. – Tas viss toreiz šķita tik sirreāli...kā lai pasaka...Bija sajūta, ka tu nāc no vienkāršās mirstīgo pasaules un nokļūsti RDMV, kur ir citi nerakstīti likumi. Nekas tāds, ar ko nācās sastapties iepriekšējā skolā. Vides dizaina nodaļā bija vislielākais konkurss – 15 cilvēki uz vienu vietu! Laikam tam par iemeslu bija 1991. gada “baby boom’’, kas attiecīgi 2007. gadā rezultējās iestājeksāmenos (smejas). Ejot uz eksāmeniem, bija pilnas skolas trepes ar konkurentiem. Diezgan bailīgi, jo sapratu: ja netieku šeit, tad man jāiet uz vakarskolu, jo citās skolās eksāmeni jau beigušies. Jā, un tad, sākot mācības, radās apjausma: te ir cita – mākslinieku vide, interesantas personības un kurss, kas ir ļoti spēcīgs. Un par skolotājiem es gribētu teikt, ka faktiski viņi ir augstskolas līmeņa pasniedzēji. Uzsveru: pasniedzēji, nevis skolotāji. Pret mums izturējās kā pret pieaugušiem cilvēkiem, taču gaidīja tādu pašu attieksmi. Mēs visi ļoti ātri pieaugām. Ja tā nebūtu, RDMV nav ko darīt. Mēs mācījāmies viens no otra.

G.G. – Varu piebilst, ka man, runājot ar citiem RDMV absolventiem, ir nācies dzirdēt absolūti analoģisku tekstu: augstskolai raksturīga vide un laba bāze turpmākajām studijām. Taču Tavas turpmākās studijas nebija Lavijas Mākslas akadēmijā, kā tas ir visbiežāk, bet gan Kingstonas universitātē (Kingston University), Apvienotajā Karalistē.

A.A. – Es varu atzīties, ka jau pirms RDMV zināju par Mākslas Akadēmiju. Mani fascinēja tā ēka, es vēlējos tur būt. Kad vidusskolas pēdējos kursos sāku domāt par turpmākajām studijām, bija arī pāris pasniedzēji, kas to ieteica. Latvijas Mākslas akadēmija bija kā variants, bet, ja ir iespēja studēt ārzemēs, manuprāt, tas ir jāizmanto. Bet šeit ir vēl kāds svarīgs iemesls: tas bija brīdis, kad es apzinājos savu homoseksualitāti. Man vajadzēja aizmukt.

Arnolds Andersons, "Bumba tavā laukumā", akrils, audekls, 150x125, 2020

G.G. – Tu juti pret sevi vērstu agresiju vai tā bija bēgšana no sevis?

A.A. – Jā, jā! Tikai no sevis, agresijas nebija. Man vienkārši vajadzēja sevi izzināt, tāpēc labākais variants bija tikt kādā neitrālā vidē un saprast, ko es vēlos. Kādu dzīvi gribu dzīvot? Studijas Londonā bija izšķirošās, jo tā man bija iespēja mainīt visu ap sevi: valsti, kultūru, cilvēkus... Un es vēlos, lai šajā intervijā tas tiek minēts, jo tas man ir svarīgi – tā ir manas personības daļa, manas mākslas daļa!

G.G. – Mēs noteikti atgriezīsimies pie šīs tēmas. Vēl jo vairāk, ka par to nemēdz tik bieži runāt. Taču vēl nedaudz par Londonas studijām: kas Tev noderēja no iepriekšējās pieredzes, kas bija atšķirīgs?

A.A. – Es studēju produktu un mēbeļu dizainu. Kas bija citādāk un tik drastiski atšķīrās, bija tas, ka nebija pieejami zīmēšanas un gleznošanas priekšmeti– ierasta lieta RDMV. Londonā vairāk dominēja tehniskā daļa, bija uzsvars uz ideju un tās realizāciju. Tehnika, kā to paveicam, bija mūsu ziņā: vai tā ir kolāža, makets, rasējums… Man tomēr ļoti pietrūka zīmēšanas un gleznošanas, un es atradu kursus turpat universitātē. Pa vakariem tos varēja apmeklēt gan studenti, gan cilvēki no ielas. Par to bija jāmaksā, bet es vienojos ar pasniedzēju, ka pirms nodarbības sagatavošu klasi, izlikšu molbertus, bet man tad nebūs jāmaksā par nodarbībām. Tā tas turpinājās divus gadus. Manuprāt, tā bija lielākā atšķirība, ja es salīdzinu studijas Londonā un Rīgā. Bet bija arī rasēšana un digitālo programmu apgūšana. Atceros, ka iestājeksāmenos bija intervija angļu valodā. Valoda toreiz man bija apmierinoša, tomēr nevarēju visu pateikt tā, kā to izdarītu latviski. Tagad man ir otrādāk: dažreiz grūti veidot frāzi latviski.

G.G. – Bet rezultātā tomēr gleznošana sāka dominēt Tavā radošajā darbībā, nevis dizaina studijas?

A.A. – Tieši tā! Tas ir tas interesantākais. Es mācījos produktu un mēbeļu dizainu, daudz strādāju ar 3D objektiem, taču kaut kādā brīdī aptvēru, ka industriālā vide man nav tik saistoša kā māksla pati par sevi. To arī veicināja jau minētās zīmēšanas un gleznošanas stundas. Bet es vienmēr apspiedu sevī to, ka varu būt gleznotājs. Es taču esmu dizainers. Un šis darbs ir arī pelnošāks.

G.G. – Zini, iebildīšu! Tavā mājas lapā praktiski pie visiem darbiem rakstīts: SOLD! (pārdots).

A.A. – Jā, man ir paveicies! Tiešām uzskatu, ka tā ir veiksme. Es nesūdzos, jāpārmet krusts (smejas). Pēc studijām uz īsu brīdi biju Latvijā, un tad devos uz Čikāgu. Es strādāju salonā, kurš specializējās interjera dizainā. Tas bija viens gads, pēc kura atgriezos Latvijā un sāku strādāt interjera studijā “Neoklasika”, kas arī bija fantastiska vieta. Un arī šeit sapratu, ka nevaru atrast sevi dizaina pasaulē, lai arī ļoti centos. Tas izraisīja zināmu depresiju. Es atkal izlēmu atgriezties Londonā. Manuprāt, visas šīs darbības bija viena liela gatavošanās tam, lai es sāktu gleznot. Es gribēju, bet baidījos sev pateikt, ka to drīkstu darīt. Laikam biju sev uzbūvējis šo dēmonu, ka, ja sākšu gleznot, es sevi zināmā mērā iznīcināšu. Radīt tādu “zelta būrīti” – komforta zonu, kur justies ērti, bija izdevīgi līdz zināmam brīdim. Tas komforts bija dizains. Bet lūk, tad, kad man vairs nebija gleznošanas, es sapratu, ka gribu nodarboties tikai ar to.

G.G. – Tava pēdējā izstāde septembrī “Svešinieks” Rīgā tika atklāta galerijā D 84, un laimīgā kārtā tobrīd vēl bija zināma brīvība, lai to varētu apmeklēt. Man, diemžēl, tas neizdevās. Redzēju fotogrāfijas internetā. Bet par gleznām vispirms prasīšu nevis “kas tur ir”, bet “kā tas ir”, jo tiešām nesaprotu, kas par gleznošanas tehniku tur pielietota. Tik vien skaidrs, izlasot aprakstu,  ka tās ir gleznotas ar akrila krāsām.

A.A. – Jā, tas veids, kā gleznoju, būtībā nāk no vidusskolas laikiem. Mums bija jātaisa planšetes, jākrāso ar rullīšiem un toņus jaucām jau iepriekš dažādās burciņās. Būtībā tie ir rullītis un skočs, kurus lietoju gleznojot. Un arī ota! (smejas) Agrāk es gleznoju arī ar eļļu, bet tad pārgāju tikai uz akrilu, jo tas labāk der manai tehnikai, kā vēlos gleznot. Man patīk tas digitālais efekts, ko iegūstu. Tās taisnās līnijas, perfektums. Īstenībā šo jautājumu man uzdod vienmēr un tas ir pareizi, cilvēkus vēl joprojām mulsina šī digitālisma estētika gleznās. Taču tagad jau es sāku arī iet “ārpus rāmjiem”. Bet lielos vilcienos man tā patīk un es turpinu slīpēt šo tehniku, jo, kā jau teicu, šāds gleznošanas paņēmiens nāk jau no vidusskolas.

G.G. – Ir tā, ka Tava dizainera pieredze tagad tiek integrēta glezniecībā?

A.A. – Jā, jā! Tieši tā! Tā saucamā dekorēšana. Es bieži izmantoju arī špakteles, ir visādas “ķemītes”, ar kuru palīdzību var radīt tādu mākslīgu koku siluetu vai kaut ko līdzīgu marmora faktūrai.

G.G. – Es tagad uzdošu jautājumu, uz kuru Tu vari, ja vēlies, neatbildēt. Jebkurā gadījumā tas būs kā kompliments. Nav tā, ka Tavās gleznās ir zināma ietekme no...

A.A. – Ievas Iltneres? (smejas) Jā!

G.G. – Tu pats pabeidzi teikumu un vari arī pastāstīt par to vairāk.

A.A. –  Te ir interesants stāsts. Jau teicu, ka mana kursabiedrene bija Katrīna Ģelze un viņas mamma ir Zane Iltnere, Ievas māsa, kā zināms. 2007. gadā Katrīna mani uzaicināja uz Ievas Iltneres izstādi “Astoņas istabas” Rīgas Galerijā. Un tas, ko tur sajutu, bija īpašs man, ko tā īsti nevaru paskaidrot. Es nezinu, vai man no tā būtu jātiek vaļā, bet tas manī ir. Tas ir raksturīgi visiem māksliniekiem: ietekmēties, paturēt un tad varbūt atmest. Ar mani ir tāpat. Iltnere, Ģelzis: viņu darbnīcā mēs bijām bieži, pateicoties Katrīnai. Tā laika izjūtas manī ir palikušas.

Arnolds Andersons, "Pārmaiņu vējš", akrils, audekls, 145x150, 2020

G.G. – Es paskatījos Tavā interneta mājas lapā, ka vidēji Tev ir viena izstāde gadā. Tu, kā var noprast, saviem projektiem, izstādēm gatavojies ilgāku laiku?

A.A. – Jā, tā ir. Manī tas process briest ilgi, es taustos. Es, pirmkārt, gleznoju sevis. Informācija, kas man ir jāizliek, – visefektīgākais veids ir gleznošana, bet tas nevar būt ātri.

G.G. – Tagad par izstādes “Svešinieks” saturu. Gleznām ir konceptuāli nosaukumi, Tu arī norādi atsauci uz Malcolma Gladvela (Malcolm Gladwel) grāmatu “Sarunāties ar svešiniekiem”. Ko Tev nozīmē svešinieka jēdziens? Man, skatoties uz šīm gleznām, rodas sajūta, ka ir neliela distance starp tām un mani. Atsvešinātība, neraugoties uz to, ka estētiski tās mani uzrunā. Tu jūties kā svešinieks?

A.A. – Noteikti, jā. Tā bija mana pirmā izstāde Latvijā. Un ir tā, ka dzīvojot ārzemēs tu esi svešinieks, un atbraucot uz savu valsti – arī jau esi kļuvis svešinieks. Kaut kāds kods ir mainījies. Un beigās ir tā, ka māju izjūta varbūt visur, bet vienmēr būs kādas tēmas, norises un apstākļi, kas nebūs saprotami un šī svešinieka sajūta atgriezīsies. Un, protams, kā jau minēju iepriekš, šajā tēmā ir ietverta mana seksualitāte. Svešais un nepazīstamais mūsu kultūrā nereti tiek atgrūsts. Bet par to ir jārunā! Man bija svarīgi parādīt – kas es esmu. Visas manas izstādes ir faktiski par to.  Mana māksla nav nošķirama no manas seksuālās identitātes, taču tas nenozīmē, ka es negleznotu, ja būtu heteroseksuāls. Starpcitu, 10 procenti no iegūtajiem līdzekļiem, pārdodot gleznas, tika novirzīti LGBT organizācijai “Mozaīka” Latvijā.

G.G. – Mēs atgriežamies pie tēmas, kas jau bija sarunas sākumā. Pamanīju, ka esi arī ļoti aktīvs sociālajos tīklos. Tu nebaidies paust savu viedokli un Tevī ir drosme runāt par lietām, par ko daudzi izvēlas nerunāt.

A.A. – Man tas ir ļoti svarīgi. Tas nav politisks jautājums, taču diemžēl tā to mēdz nereti pasniegt, un tas ir nepareizi. Es par to runāju, jo man jau nav citu variantu.

G.G. – Tu arī runā par gleznošanu kā bēgšanu. No kā?

A.A. – Jā. Gleznošana, vispār māksla man ir bēgšana...no realitātes. Mākslas radīšanas process ir pielīdzināms transam, kurā ieeju. Es esmu ar sevi paralēlā realitātē. Esot ar sevi ilgas stundas vienā telpā...man patīk tā sajūta. Tiek radīta sava realitāte.

Arnolds Andersons, "Sadedzini manu ēku", akrils, audekls,150x160, 2020

G.G. – Es zinu, ka māksliniece Anita Kreituse lieto jēdzienu “paralēlā realitāte”.

A.A. – Tieši tā! Tā ir mana paralēlā realitāte.

G.G. – Kā Tu glezno? Tev ir fonā mūzika? Tas ir no rītiem, vakaros vai varbūt naktīs?

A.A. – Fonā noteikti ir mūzika – visdažādākā. Man nav noteikta žanra vai izpildītāja. Gleznoju pārsvarā pa dienu, lai ir dabīgā gaisma, taču izņēmumi ir, ja termiņš jau “dzen”.

G.G. – Gleznošanai līdzās ir vēl kādas intereses? Man ir nācies runāt ar māksliniekiem, piemēram, Birutu Delli, kuriem faktiski bez molberta cita nekā nav. Es nesaku, ka tas ir slikti, bet man ne vienmēr saprotami.

A.A. – Tas tiešām ir labs jautājums. Man jau šķiet, ka māksliniekam ir jāinteresējas par daudz ko. Es lasu daudz grāmatas un, kā redzams, tas manā gadījumā deva arī impulsu izstādes koncepcijai. Jā, man patīk restaurēt mēbeles! To es arī mācījos RDMV. Man ir vectēva lauku mājas, simtgadīga koka būve, tur daudz kas saglabājies un es varu izpausties. Taču tas ir hobija līmenī un es to nedaru pastāvīgi.

G.G. – Es saprotu, ka Tu esi pilna laika gleznotājs un citus darbus nedari? Piemēram, pedagoģija?

A. A. – Jā! Mans darbs ir būt gleznotājam, lai arī bija periods Londonā, kad es strādāju prestižā modes uzņēmumā. Tās bija divas reizes nedēļā. Tā arī bija iespēja aizmukt no studijas, iepazīties un parunāties ar cilvēkiem. Man patika tas sociālais aspekts. Tāpēc teikšu, ka man nav jāglezno nepārtraukti visu laiku, jo ir vajadzīgs brīdis novērst uzmanību uz ko citu, lai atkal atgrieztos pie audekla ar daudz objektīvāku skatu pret to, kas tur taps.

G.G. – Ja jau ierunājies par modes uzņēmumu, esmu pamanījis, ka FB (facebook) fotogrāfijās Tev parasti ir ļoti piedomāts un izstrādāts ģērbšanās stils. Modei, savam stilam arī ir nozīme? Tam, kā Tu izskaties, jāsasaucas ar to, kā jūties?

A.A. –  Tas ir labs jautājums! Izstādē “Svešinieks” es biju uzvilcis skotu stila svārkus un tāda “tuxedo” stila žaketi. Es apģērbos ar domu, ka tas ir priekš kāzām. Manām kāzām. Tāds dekonstruēts uzvalks, kur bikšu vietā ir svārki. Jā, mode mani saista.

G.G. – Ko Tu varētu pastāstīt par Lībena Mākslas fondu (Lewben Art fondation), kurš ir iegādājies Tavus darbus?

A.A. – Es piedalījos Baltijas konkursā “Young Painter Prize” un ieguvu vienu no balvām. Galveno balvu toreiz ieguva Sandra Strēle. Tas fonds sadarbojās ar organizatoriem, kuri mani informēja, ka ir kolekcionāri, kas ir ieinteresēti iegādāties manus darbus. Fondam ir filiāle arī Viļņā, tāpēc no loģistikas viedokļa to bija ērti izdarīt. Taču bija viens darbs, kas atradās Londonā, ko vēlējās apskatīt klātienē interesenti, bet bez garantijas, ka nopirks. Sūtīju no Londonas, kas nav lēts prieks, riskēju, bet – izdevās un iegādājās.

G.G. – Kādas ir izjūtas Tev, atdodot gleznu? Šis jautājums mani vienmēr ir nodarbinājis un to prasu daudziem māksliniekiem.

A.A. – Es uzskatu, ka jebkuram mākslas darbam ir noiets pilns aplis, cikls, tad, kad tas nonāk pie kolekcionāra. Ka tas ir kādu uzrunājis. Tikai tajā brīdi tas jau ir pabeigts darbs. Ja gleznas ir bērni, es jau no viņiem neatsakos, vienkārši palaižu pasaulē savā dzīvē. Taču savu gleznu es mājās pie sienas nelikšu. Es domāju, ka tie, kas kolekcionē gleznas, saprot, ka ne jau vienmēr tai ir jābūt interjera daļai, kādu brīdi tā var atrasties nolikta stūrī, un tad atkal goda vietā. Svarīgs ir stāsts, notikums, kā cilvēks to ir iegādājies, tās ir emocijas. Man ir citu mākslinieku darbi mājās: piemēra, Ievas Iltneres, Kristapa Ģelža...

Arnolds Andersons,"Septiņi", akrils, audekls, 140x150, 2020

G.G. – Kā Tu sevi identificē kā pilsoni? Kur Tu esi, kam piederi?

A.A. – Esmu tā sauktais pasaules pilsonis. Taču es sekoju līdzi tam, kas notiek Latvijas mākslā. Saista Indriķa Ģelža darbība, Jānis Šneiders ir fantastisks. Vija Celmiņš, protams! Daudz ir labu un talantīgu. Ārzemēs mani uzrunā lietuviešu māksliniece Rute Merk, kas dzīvo Berlīnē, tāpat brits Olē Eps (Olie Epp). Un īpaši man tuvs kanādiešu–meksikāņu mākslinieks Endrjū Solgado (Andrew Salgado), kuram raksturīga homoerotiskā tematika glezniecībā.

G.G. – Beigās tad trīs noslēdzošie jautājumi. Iespējams, ka nevēlies stāstīt par nākotnes iecerēm, taču vari vismaz kaut ko ieskicēt?

A.A. – Pašreiz esmu Latvijā un man top jauna kolekcija.

G.G. –  Kas ir tas jautājums, ko nepaprasīju, bet man obligāti bija jāuzdod?

A.A. –  Vai...labais...Jādomā...Zini, es domāju, ka Tu savu darbu esi paveicis (smejas).

G.G. – Un visbeidzot: Arnold, Tu sevi uzskati par laimīgu cilvēku? Es arī šo prasu bieži intervējamajiem?

A.A. – (ātri) Es esmu laimīgs cilvēks, jā! Bet, lai tāds justos, man ir vajadzība gleznot, konstanti radīt kaut ko. Tagad esmu sevi atradis.

G.G. – Tātad bēgšana, par ko runājām un svešinieka izjūtas tomēr ir summējušās kā tāds pozitīvs rezultāts?

A.A. – Es uzskatu, ka jā. Noteikti.

Arī pēc sarunas “fināla akordiem” tā turpinājās, kas būtu materiāls jau vēl vienai intervijai (cerot, ka tā kādreiz notiks). Taču man pēc tam visu laiku atmiņā virmoja kāda nesena krievu žurnālistes, Krievijas prezidenta amata kandidātes Ksenijas Šobčakas intervija ar vairākiem LGBT pārstāvjiem. Sarunu noslēdzot, tās vadītāja vienkārši pateica: “Kungi, es jums pateicos par jūsu vīrišķību!”. Pie tā palieku arī es pēc manas intervijas ar Arnoldu.

Arnolds Andersons, gleznotājs; mācījies Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā un Kingstonas universitātē. Izstādēs piedalās kopš 2014. gada. 2020. gadā personālizstāde ''Stanger" galerijā D84 Rīgā.

Intervijas autors: Guntars Gritāns

Reklāmkarogs: Kristīne Markus