10.03.2017.
Šoreiz uz sarunu par dizainu šodien un nākotnē aicinājām PIKC „Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola” absolventi - digitālo produktu dizaineri Elzu Kārkiņu, kura aktīvi darbojas Latvijā radītas interneta dizaina rīka «Froont» komandā.
Ar ko Tu šobrīd nodarbojies, un kā aizrit Tava ikdiena?
Froont strādāju jau gandrīz gadu un, lai arī pārsvarā darbojos kā grafiskā dizainere, pievēršos arī UX un UI dizainam, kā arī lietotāja izpētes procesam. Froont ir komandas darbs, kurā nemitīgi apgūstu jaunas lietas. Kopskaitā esam seši - divi dizaineri - es un Sandijs Ruļuks, Froont izveidotājs, trīs programmētāji un cilvēks, kurš darbojas lietotāja atbalsta pozīcijā. Aplikācija pamatā ir paredzēta profesionālu dizaineru lietošanai mājas lapu izveidē bez kodēšanas. Lai arī programmēšanas prasme ir ļoti noderīga, kodēšanas jēdziens bieži biedē dizainerus. Froont nodrošina iespēju strādāt ar iepriekš sagatavotiem modeļiem, kuros nav jākodē. Ir tikai jāizprot web dizaina principi un tas, kā tiek izkārtota informācija uz atšķirīga izmēra ekrāniem. Šodien arvien vairāk lietojam internetu telefonā, tādēļ mājas lapas dizainam ir jābūt responsīvam.
Foto: E. Kārkliņas privātais arhīvs
Vai lietotājs bez priekšzināšanām var izmantot šo rīku?
Froont ir divi darbības režīmi - simple mode un expert mode, un otrais nodrošina daudz lielāku rīcības brīvību mainīt un ietekmēt tās lietas, ar kurām parasti saskaras web dizaineris. Ja lietotājs nodarbojas ar mājas lapu izstrādi ikdienā un saprot saistītos terminus, ir vieglāk sākt darīt, taču nav teikts, ka Froont var izmantot tikai pieredzējis dizaineris. Ar to var strādāt arī lietotāji bez priekšzināšanām, un daudzi cilvēki to arī dara, piemēram, veido sava uzņēmumu mājas lapas. Interesantākais, ar ko esmu saskārusies, strādājot Froont, ir kādas lietotājas izveidota mājas lapa kaķēnu tirgošanai. Turklāt viņa to bija paveikusi tik īpatnējā veidā, ka mēs paši tā arī nesapratām, kā viņa to izdarīja, taču izskatījās ļoti interesanti.
Sākot strādāt Froont, man bija kultūršoks - ja iepriekš biju pieradusi darboties ar tik fiksētām vērtībām kā pikseļi, tad pamazām bija jāpāriet uz proporcionālu domāšanu. Tie ir pilnīgi citi uzstādījumi - cik procentus no ekrāna aizņem teksts, kādu izmēru tas nedrīkst pārsniegt utt. Tas palīdz saprast lietotāja acij netveramu mājas lapas skeletu, kas patiesībā ir viens liels zemūdens kuģis. Tu redzi pogu, bet tai ir vēl seši atšķirīgi veidi - kas notiek tad, kad uz tās uzbrauc ar kursoru, brīdī, kad to nevar nospiest vai tad, kad tā tiek aktivizēta. Tās ir tās lietas, par kurām sākumā neaizdomājos, bet tagad tās šķiet pašsaprotamas.
Foto: E. Kārkliņas privātais arhīvs
Kāda nozīme Tavā profesionālajā izaugsmē bija PIKC „Rīgas dizaina un mākslas vidusskolai”?
Dizaina vidusskolā iestājos kā pilnīgi zaļš gurķis. Izvēlējos koka izstrādājumu nodaļu, jo tas ir materiāls, kas mani vienmēr ir saistījis. Turklāt biju puiciska meitene, kurai jau no bērnības bija nepieciešams pierādīt dažādas lietas. Uzaugu atbilstošā vidē - ap mani nemitīgi bija puikas, kas apgalvoja, ka kaut ko nevaru, jo esmu meitene. Tas, manuprāt, bija viens no iemesliem, kas pamudināja iestāties tieši koka dizaina nodaļā un pierādīt, ka es varu taisīt mēbeles. Iestājos un patiešām arī varēju - varēju veidot mēbeļu dizainu, un man tas ārkārtīgi patika. Skola ir vieta, kas formēja manu izpratni par dizainu, jo, ja iestājoties gandrīz neko nesapratu, tad ceturtajā kursā kļuva skaidrs, ka tas ir tas, ar ko vēlos nodarboties.
Man veicās mācīties kursā, ar kuru strādāja eksperimentāli pasniedzēji, piemēram, Rihards Funts un Zane Homka. Pie viņiem pēdējā mācību gadā apguvu kompozīciju un uzzināju par tādu jēdzienu kā konceptuālais dizains. Pirmo reizi es strādāju pie projekta, kas balstījās uz nopietnu dizaina izpēti. Iepriekš izpētes posms lielā mērā tika veikts ķeksīša pēc, gluži vienkārši tādēļ, ka pirms tam es nesapratu tā nozīmi. Savukārt šie pasniedzēji ļoti koncentrējās uz projekta pamatojumu, un mani tas ļoti aizrāva, gribējās saprast, kādēļ lietas ir jāveido tādas, kāda tās ir. Vairs nevaru paskatīties uz telpā novietotu plauktu, nesākot domāt, kādēļ tur tas atrodas un kāda ir tā funkcija. Dizaina domāšana ir nonākusi daudz dziļākā līmenī, un tas arī ir iemesls, kādēļ šobrīd es esmu tur, kur esmu.
Īpašas atmiņas no skolas saistās ar skatēm, jo es dzīvoja kopmītnēs, un tur šie kolektīvā bezmiega periodi vairāk vai mazāk atgādina grupas delīriju. Kopmītnēs vienmēr bija iespēja aiziet un pajautāt viedokli, un pie tā ātri pierod. Raugoties no malas uz kursa biedriem, kuri nedzīvoja kopmītnēs, šķita, ka viņiem ir grūtāk sevi izvērtēt. Taču kritikas metodes ir dažādas. Zinu, ka paralēlajā kursā bija pat ieviests "ļaunuma aplis" - pieņemot apļa noteikumus, kursa biedri secīgi viens otru kritizēja un tādējādi motivēja attīstīties.
Foto: E. Kārkliņas privātais arhīvs
Jaunam profesionālim parasti nav viegli pieņemt kritiku, vai ne?
Kādu laiku atpkaļ «Mill» kopstrādāšanas telpā notika Amid Moradganjeh lekcija (strādājis kādu brīdi «IDEO», šobrīd vada Interaction Design nodaļu Estonian Academy of Arts). Viena no viņa domām attiecās tieši uz paškritiku - idejas nav bērni, nogaliniet tās. Mēs visi mīlam savas idejas, bet nevaram virzīties uz priekšu, ja tās ik pa brīdim netiek brutāli iznīcinātas. Tas ir ļoti vērtīgi, bet to ir grūti iemācīties.
Ar kādām īpašībām ir jābūt apveltītam cilvēkam, ja viņš vēlas nodarboties ar dizainu?
Man šķiet, ka svarīgākā īpašība ir izturība. Ir jārēķinās, ka būs jādara laikietilpīgas un apnicīgas lietas un jāspēj izturēt monotons darbs. Ļoti būtiska ir arī vēlme iedziļināties, analizēt visu, kas notiek apkārt. Visbeidzot - vēlme attīstīties. Vērot un lasīt grāmatas - un ne tikai par dizainu. Nemitīgi uzņemt informāciju, jo bez tās nav iespējams neko paveikt. Mani vienmēr ir fascinējis, cik ārkārtīgi zinoši ir tie dizaineri, kurus uzskatu par jomas profesionāļiem. Informācijas apjoms, ko viņi pārvalda, ir grūti aptverams, un tas ir ļoti svarīgi.
Kā Tu no koka izstrādājuma projektēšanas nonāci līdzi virtuālam dizainam?
Pabeidzot PIKC „RDMV”, es iestājos Latvijas Mākslas akadēmijā, kur kādu brīdi studēju funkcionālā dizaina nodaļā. Taču, akadēmijā esot, es jutos nevietā un sāku analizēt, ko un kāpēc es vispār daru. Aizdomājos par to, kas darba procesā man saista visvairāk, un sapratu, ka man vienmēr ir aizrāvusi grafika un, protams, jau pieminētā dizaina koncepcijas, un izpētes daļa. Nolēmu kaut ko mainīt - izņēmu dokumentus no augstskolas un sāku strādāt reklāmas aģentūrā «Armadillo", līdz radās iespēja pievienoties manai šī brīža darba vietai. «Froont» šobrīd apvieno visu, kas man patīk un interesē, un ticamākais - pie produktu dizaina vairs neatgriezīšos.
Foto: E. Kārkliņas privātais arhīvs
Kas, Tavuprāt, ir labs dizains?
Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Man šķiet, ka labs dizains ir tas dizaina projekts, kas spēj veiksmīgi atrisināt attiecīgā cilvēka vai auditorijas konkrētās problēmas vislabākajā veidā, par kuru lietotājs pats nav iedomājies. Taču nešaubos, ka pēc gada mana atbilde uz šo jautājumu jau būs pilnīgi cita, uzskats par labu dizainu nemitīgi mainās un attīstās.
Kāda nozīme dizaina procesā ir tehniskiem un kāda radošiem procesiem?
Dizaina inovācija nav iespējama bez izpētes un tehniskās daļas. Lietas var izzīst no pirksta, bet dizains, kas rodas šādā veidā, parasti ir pašmērķīgs. Autors vēlas izpausties, neņemot vērā patiesās lietotāja vajadzības. Manuprāt, radošais un tehniskais dizainā ir 50 pret 50. Bez tehniskās daļas nevar, taču man nešķiet, ka tā ir sausa un garlaicīga. Apkopjot informāciju, rodas jaunas idejas, un tas noteikti ir daudz interesantāk par ideju skicēšanu no zila gaisa.
Kā notiek dizaina izpētes process Tavā darba ikdienā?
Mēs pētām lietotāju, vērojam, kā viņš izmanto mūsu produktu un kādus jautājumus uzdod. Nesen papildinājām aplikāciju ar WordPress eksportu, kam bija nepieciešama jauna elementu bibliotēka. Lai izprastu, kādā veidā to veidot, mums nācās izpētīt ļoti daudz citu mājas lapu, lai izvērtētu, kādi rīki tiek izmantoti visbiežāk. Tādā veidā atsijājas svarīgākās lietas, kas ļauj saprast, kas mūsu lietotājam tiešām būs vajadzīgas. Tas ir daudz loģiskāk, kā balstīties uz abstraktiem pieņēmumiem un konstatēt, ka kaut kas ir darīts bezjēdzīgi.
Un cik liela loma ir talantam un ieguldītajam darbam?
Esmu saskārusies ar daudziem patiesi spējīgiem cilvēki un arī tādiem, kuri iespējams ir mazāk apdāvināti, bet toties ļoti daudz strādā, un man šķiet, ka darbs ir tas, kas uzvar vienmēr. Tu vari būt talantīgs, bet, ja savu prasmju izaugsmei nevelti pietiekami daudz pūļu, tad agrāk vai vēlāk tās izzūd. Lielākā apdāvinātu cilvēku kļūda ir maz strādāt un pārāk daudz stāstīt, par to, ko proti.
Foto: E. Kārkliņas privātais arhīvs
Vai dizaina klātbūtne var uzlabot uzņēmuma darbību?
Noteikti var. Dizaina domāšana ir kopējo procesa aplūkošana, saskaldīšana mazākas vienībās un problēmpunktu meklējumi. Manuprāt, dizains var atrisināt ļoti daudzas problēmas, jo, pirmkārt, tas nozīmē, ka uz sevi un savu darbu ir jāraugās paškritiski un jāizvērtē, ko dari pareizi un ko nē. Tas ikdienas steigā bieži paliek nepamanīts.
Un valstiskā līmenī?
O jā, noteikti! Taču man šķiet, ka ir jāsāk ar personīgo līmeni - no cilvēka uz cilvēku. Dizains tikpat labi var būt attiecināms arī uz viena indivīda personību un izpausties kā racionāla sevis analīze. Bieži tas izpaliek, un sākas čīkstēšana - ko tad es, es jau neko nevaru. Taču patiesībā viss, kas ir nepieciešams, ir izpēte un analīze.
Foto: E. Kārkliņas privātais arhīvs
Vai Latvijā ir pietiekams informācijas apjoms par dizainu?
Raugos uz notiekošo optimistiski, un man šķiet, ka viss šobrīd ir procesā, un izpratne pamazām veidojas. Uz ielām uzlabojas skatlogu izskats, mainās veikalu piedāvājums, un arī mēs šobrīd atrodamies kafejnīcā ar pieklājīgu interjeru, un tādu vietu Rīgā kļūst arvien vairāk. Pēdējā laikā tiek ļoti plaši apspriests kultūras jautājums ar domu, ka tās mūsu dzīvē ir par maz. Tas rosina cilvēkus aizdomāties, un Latvijas Nacionāla mākslas muzeja rindas ir apliecinājums tam, ka, ja ir radīta atbilstoša vide un tiek pietiekami skaļi un skaidri runāts, sabiedrība intuitīvi sāk interesēties par notiekošo. Domāju, ar dizainu būs līdzīgi.
Bieži sabiedrība ar dizainu saista tikai kaut ko skaistu un īpaši veidotu. Vai Tev kā UX / UI dizainere gribas ar to cīnīties?
Ja es gribētu ar to visu cīnīties, es sajuktu prātā. Apzinos, ka lielākā sabiedrības daļa, ieskaitot manus vecākus, nesaprot, ko es daru, un uzskata, ka es nodarbojos ar glītu bilžu apstrādi. Viedoklis, ka veidoju kaut ko skaistu, nav slikts. It īpaši, ja galvenais, ko viņi saprot, ir - es veidoju kaut ko, kas ir noderīgs citiem cilvēkiem.
Foto: E. Kārkliņas privātais arhīvs
Kādi nākotnes scenāriji sagaida dizainera profesiju?
Tieši šodien pētīju tādu jēdzienu kā conversational design, kas "Apple" gadījumā, piemēram, ir mākslīgais intelekts Siri. Digitālu produktu interfeisa dizains ir spēris soli uz priekšu, un komunikācijai ar lietotāju tiek izmantoti pilnīgi citi saziņas veidi. Nozare pamazām attīstās virzienā, kurā vairs nav jāspiež pogas vai jāieraksta teksts, šis līmenis ir daudz cilvēciskāks - ir tikai jāizrunā darbības komandas. Dizainera profesija kā tāda gan noteikti neizmirs, un to apliecina tādi rīki kā «The Grid». Tas ir mākslīgais intelekts, kas veido mājas lapas - sistēma izanalizē tūkstošiem lapu, lietotāja uzvedību un ģenerē jaunas. Taču, pētot šīs lapas, kļūst skaidrs, ka konceptuāli tās atkārtojas un kļūst vienveidīgas, tādēļ ticamākais dizaina kontekstā mākslīgais intelekts nākotnē tiks izmantots informācijas apstrādē un manuāla darba paātrināšanai, un cilvēka klātbūtne neizzudīs. Šobrīd tiek intensīvi diskutēts par dizaina nākotni, taču, jo vairāk tu interesējies, jo neskaidrāks kļūst priekšstats. Tikko tiek izgudrota viena lieta, tā rodas jau nākamā, un vajadzības mainās.
Vai esi domājusi par savu nākotni dizainā?
Es vēlot turpināt iesākto - izzināt UX / UI dizainu. Manuprāt, šī tēma ir ļoti plaša, un iespējas darīt kaut ko man tīkamu tajā ir ārkārtīgi daudz. Tiktāl tas ir interesantākais un vērtīgākais, ko esmu darījusi, bet viss, kas ir apgūt iepriekš, ir mana zināšanu bagāža. Man ir grūti precīzi prognozēt, kā attīstīsies mana darbība, jo nozarē, kurā strādāju, viss tik strauji mainās, ka ir grūti paredzēt pat to, kas būs pēc mēneša.
Te noteikti noder prasme domāt responsīvā ekrāna formātā, nevis pikseļos, vai ne?
Tas gan.
Ko Tu novēlētu skolēniem?
Nebaidieties eksperimentēt! PIKC „RDMV” man saistās ar laiku, kurā bija iespēja darīt trakas lietas, no kurām tolaik netika prasīta pārāk liela nozīme. Nebaidieties kļūdīties un no tā, ka kaut kas var noiet greizi. Eksperimentējiet, cik vien sirds vēlas, jo, ja gribas uztaisīt galdu ar sadedzinātu kāju - tad kad vēl, ja ne tagad?
Foto: E. Kārkliņas privātais arhīvs
Intervijas autore: Jeļena Solovjova
Attēls: Kristīne Markus