14.05.2018.

Drawies zīmēšanas piederumu zīmola radītāja, Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas absolvente Ieva Pastare stāsta par savu ceļu no jaunas un aizrautīgas dizaineres, kļūstot par jaunu un tikpat aizrautīgu Latvijas mazo uzņēmēju. Ieva ieguvusi bakalaura un maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā, studējot Funkcionālā dizaina nodaļā, savas prasmes un zināšanas papildinot Vācijā. Šobrīd papildus sava uzņēmuma vadīšanai iesaistījusies arī rotaļlietu biedrībā Wonder Toys un biznesa inkubatorā Siguldā.

No Ievas Pastares personīgā arhīva. Foto: Iveta Mazīte

Kā Tu nolēmi stāties uz Funkcionālo dizainu, ja Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā (RDMV) mācījies Metāla izstrādājumu dizaina nodaļā?

Mani dizains interesēja, jau kopš stājos uz metāliem. Lietišķajos vairāk bija dizains, bet akadēmijā metāli tomēr vairāk koncentrējas uz mākslu. Man vairāk gribējās dizainu, kaut ko funkcionālu.

Ko Tev sniedza RDMV?

Iedeva akurātumu, estētisko redzējumu, tīrību un sajūtu, kas ir labs dizains. Un, protams, viss roku darbs tajā laikā. Piemēram, ārzemēs pamatā visu taisa datoros un printē, īsti nemaz neprotot to realizēt materiālā, veidot maketus. Tas, protams, arī ir ļoti labi un ir jāiet laikam līdzi, bet, kad pats taisi maketu, tu vari saprast, izjust, izmēģināt dažādus materiālus, uz ko tie ir spējīgi, kurš labāk sadzīvos ar attiecīgo ideju, ko tas materiāls var panest utt. Pats process jau ir ļoti interesants, un tajā bieži vien atklājas jaunas lietas.  To šī skola man ir sniegusi.

Maģistrantūrā Tu uz gadu pieteicies studiju programmā uz Hannoveri. Kādēļ tieši Hochschule Hannover?

Tur bija produktu dizains un industrija. Es arī ņēmu vērā iepriekšējo gadu studentu viedokli. Hannoverē bija laba stipendija, nodrošināts transports, sporta nodarbības bez maksas, vēl dažādas priekšrocības studentiem. Man tas bija ļoti svarīgi, jo zināju, ja braukšu tur mācīties, es nevarēšu strādāt. Vācu valodu es nezināju, tāpēc arī nevarēju, kā daudzi tur aizbraukušie, piestrādāt.

Vai skolai nebija nosacījums zināt vācu valodu pirms braukšanas?

Šajā gadījumā, nē, jo tur brauca studenti no visas pasaules. Vienīgais es nevarēju maģistrantūrā mācīties. Tur viss balstīts uz izpēti un teoriju, tad gan es neiztiktu bez vācu valodas.

Tad sanāk, ka maģistrantūrā aizbrauci, bet tur mācījies bakalauru?

Jā. Pirmajā semestrī es mācījos pie otrā kursa. Pēc pirmā semestra man likās, ka braukšu mājās, jo nav nekādas attīstības. Piemēram, kompozīcijā bija jātaisa krēsls – man likās, ka tas ir tik garlaicīgi. Kāpēc man būtu jātaisa miljonais krēsls? Bet otrais pusgads jau bija ļoti interesants, jo mēs varējām izvēlēties sadarbības projektus ar lielām ražošanas kompānijām. Es izvēlējos sadarbību ar Volkswagen rūpnīcu. Viņiem ir Quicar īres transportlīdzekļi – vari iesēsties uz stundiņu vai dienas ietvaros kaut kur aizbraukt. Tas bija jauns projekts, un viņi gribēja, lai mēs to vēl papildinām. Mēs pabijām pašā rūpnīcā, un idejas bija jāprezentē lielajiem šefiem - ļoti nopietni.

Pirms aizbraukšanas bakalaura darbā Tu jau biji radījusi māla krītiņus ZīMULĪŠUS. Pastāsti, kā Tu līdz tiem nonāci?

Man bija iekšēja misija – vēlme radīt produktu, kas kādam varētu palīdzēt atrisināt kādu problēmu, piemēram, bērniem ar īpašām vajadzībām. Otrs – gribēju izmantot Latvijas dabas materiālus. Man patika pētīt augus, ko no tiem var iegūt. Sāku jaukt augu krāsvielas visādos veidos kopā ar dažādiem materiāliem. Malu kopā tējiņas, taisīju izvilkumus, lai iegūtu augu krāsvielas. Sākumā domāju, ka bakalaura darbā rādīšu visu pētniecības procesu, jo netiku līdz tai vienai, īstajai idejai. Līdz vienā brīdī paņēmu mālu un jaucu kopā ar krāsvielām, sāku ķēpāties un – Ooo! – var zīmēt! Forma tālāk bija apzināts process. Gāju pie bērniem un devu mīcīt mālu. Tad tos paraudziņus rūpīgi formēju, lai krītiņi sanāk ergonomiski un katrs ar savu zīmēšanas ideju. Sākotnēji krītiņi bija no 4 Latvijas mālu veidiem, kam ir dažādas krāsas. Šobrīd tie ir veidoti no Latvijas brūnā māla.

ZīMULĪŠI ergonomiskie krītiņi. Foto: Lolita Kalniņa

Kādas ir atsauksmes no lietotājiem par šiem krītiņiem?

Ir labas atsauksmes no bērnudārziem, kur ir speciālās jauktās grupiņas bērniņiem ar autismu. Piemēram, mazajiem bērniņiem ar autismu grūti noturēt rokās parasto zīmuli. Bet ar krītiņu viņi kaut ko var izdarīt uzreiz. Tad ir gandarījums un pašiem prieks, reizē arī attīstība notiek. Atgriezeniskā saite atnāk pati.

Savukārt maģistra darbā jau nonāci pie sava krāsainā augļu krītiņu zīmola Drawies. Vēlējies attīstīt iesākto?

Pēc bakalaura darba es sapratu, ka māls man ļoti patīk, un gribu ar to tālāk strādāt. Maģistrantūrā pēc Erasmus studiju brauciena diplomdarba vadītāja piedāvāja piedalīties Latvijas Neredzīgo biedrības projektā. Un tā tas aizgāja – diplomdarba ietvaros es gāju strādāt ar bērniņiem, kuriem ir redzes problēmas. Mērķis bija radīt zīmēšanas piederumus, ar kuriem viņi var sajust formu, ko uzzīmē, un saprast caur tiem krāsu.

Drawies augļu krītiņi. Foto: Lolita Kalniņa

Kā top Drawies krītiņi?

Es sagatavoju māla masu, sajaucot tos ar ekoloģisku krāsu. Tad tai jāiegūst īstais plastiskums – lai nav ne par sausu, ne mitru. Šobrīd augļu krītiņi ir no baltā māla - tas ir mīkstāks un plastiskāks. Es ielieku to formās. Kad tā pastāv, es ņemu ārā, lieku žāvēties. Pēc tam ir pēcapstrāde - jāpieslīpē, jāpiegriež. Tad iepakoju kastītēs.

Foto no Ievas Pastares personīgā arhīva

Vai Tu esi perfekcioniste – radi ideju un tad nemitīgi vēlies to vēl pilnveidot, vai arī radi un realizē ideju, un tad ķeries jau pie nākamās?

Kaut kādā ziņā esmu perfekcioniste. Man vienmēr liekas, ka var vēl labāk, kaut ko var uzlabot. Šobrīd es uzlaboju krītiņus, mainu tiem materialitāti un līdz ar to tehnoloģiju. Māls ir salīdzinoši plīstošs, ražošanas tehnoloģija ir sarežģīta un dārga. Izdomāju, kā tos padarīt vieglākus, izturīgākus, efektīvāk saražojamus. Ir sakrājušās vēl daudzas citas idejas, arī nesaistītas ar Drawies. Paralēli gribas ķerties klāt arī tām. Tikai laiks ir tik, cik ir.

Pastāsti, kā Tu sāki savu biznesu?

Tas bija pēkšņi, jo man nebija mērķis dibināt firmu, katrā ziņā ne tik ātri. Paralēli maģistrantūrai vēl mācījos Nordea biznesa skolā. Tas bija biznesa pamatu kurss 7-8 mēnešu garumā. Vēl man ieteica piedalīties radošo uzņēmēju konkursā Creative Business Cup. Tur varēja piedalīties tikai tad, ja ir jau nodibināts uzņēmums. Es pieteicos konkursam, un būtībā mēneša laikā man bija jāpaspēj nodibināt uzņēmumu. Tā radās IevaDesign.

Drawies burtu krītiņi. Foto no Ievas Pastares personīgā arhīva

Vai Tev kādā brīdi bija šaubas par sava uzņēmuma dibināšanu un izdošanos?

Šaubas nebija, jo nebija jau laika šaubīties. Sākumā bija baigā dzirkstele acīs. Tagad tā ir mazliet mazāk, jo daudz sanāk nodarboties ar administratīvo darbu. Mani iemeta tajā visā iekšā - bija visādas reklāmas un intervijas, tirdziņi un izstādes. Visiem ļoti patika - tas paceļ uz viļņa un ļoti motivē iet uz priekšu. Ja Tev pašam ir ticība, tad rodas arī iespējas. Esmu gājusi uz dažādiem semināriem un prezentācijām utt. - tā arī rodas tie kontakti. Manuprāt, mutvārdu reklāma ir pati labākā. Internetā profesionālis var novērtēt un sastāstīt jebko, bet, ja cilvēks ir pats redzējis un pataustījis, tas ir pavisam savādāk.

Kā Tu apkārtējiem liec par sevi manīt?

Galvenokārt caur Facebook lapu, mājaslapu, izstādēm, piemēram, nupat Vācijā Spielwarenmesse un Zviedrijā Greenhouse. Manus produktus var iegādāties ne tikai internetā, bet arī veikalos Rīgā, arī Igaunijā un Spānijā. Vadu radošās darbnīcas bērniem. Arī biznesa inkubatorā notiek dažādas aktivitātes.

Kāda ir Tava motivācija, kas Tevi virza uz priekšu?

Idejas, jauni izaicinājumi. Redzēt, kā ideja dzīvo, un palīdzēt tai dzīvot labāk. Šobrīd iekšēji jūtu, ka vairāk vēlos radīt, būt inovators, dizainers, jo to ideju ir tik daudz. Izdarīt vienai visu pienācīgi laika nepietiek. Ceru, ka ar laiku satikšu īstos cilvēkus, kas gribēs sadarboties, un izveidosies laba komanda. Pašlaik sev neuzlieku ļoti augstus mērķus, lai neizdegtu. Es daru tik, cik es varu izdarīt, daru to ar prieku. Mums ir nodibināta biedrība, kurā mēs viens otram palīdzam, augam kopā, virzāmies uz eksportu. Varbūt mans zīmols šobrīd nav visā pasaulē pazīstams, bet tas ir mīļš un foršs. Es varu privāti komunicēt ar klientiem, personīgi iesaistīties ražošanas procesā.

Pastāsti par biedrību!

Tā ideja bija gaisā jau vairākus gadus. Pagājušajā rudenī beidzot izdomājām, ka jāsanāk kopā. Mēs jau bijām bariņš no Nordea biznesa skolas, pieaicinājām klāt vēl dažus. Kopā esam seši. Tuvākajā nākotnē aicināsim vēl citus biedrībā. Vēlamies, lai pasaule sadzird par Latvijā radītām rotaļlietām. Mums ir, ko rādīt.

Kādam mūsdienās jābūt dizaineram?

Ļoti daudzpusīgam - jāprot gan radīt jēgpilnu ideju, gan saprast, kā to attīstīt un pārdot. Var arī atrast kompetentus cilvēkus, kas to prot. Tādā gadījumā jāprot uzticēt savu ideju citiem. Svarīga ir ticība savai idejai, mērķtiecība, uzņēmība, neapstāšanās pie problēmām, jo tās būs. Tas ir ļoti būtiski.

Ko Tu novēlētu jaunajiem dizaineriem?

Pirmkārt, atslābināties un radīt – ļoti neiespringt un ļauties radīšanas procesam. Nebaidīties par to, ko citi varētu teikt, tajā pašā laikā spēt uzklausīt un izvērtēt padomus. Noticēt savai idejai. Otrkārt, neapstāties pie pirmajām grūtībām. Grūtībās atcerēties to sajūtu, ar kādu radīji savu ideju, un sapni par tās attīstību, un doties tik uz priekšu.

Intervijas autore: Kristīne Markus