28.04.2020.
"Dizains skaidri definētiem objektiem"
Saruna ar dāņu dizaineru Ole Jensen
Pirms kāda laika PIKC "Rīgas dizaina un mākslas vidusskolā" ciemojās starptautiski atzīts dāņu dizainers un keramiķis Ole Jensens. Viņa darbi ir skatāmi daudzos mākslas un dizaina muzejos visā pasaulē un ir apbalvoti ar nozīmīgām dizaina godalgām, taču pats dizainers uzsver, kas labs dizains ir tas, kurš lietotājam ir saprotams, saistošs un nepieciešams. Aicinājām Ole uz sarunu par dizaina procesu un amatniecības nozīmi šodien.
Kādēļ jūsu karjeras izvēle krita par labu tieši dizainam un keramikai?
Agrā jaunībā es, starp citu, biju iecerējis iet sava tēva pēdās un kļūt par automehāniķi, taču aptuveni divdesmit gadu vecumā man kļuva saistoša radoša darbošanās, un es tomēr iestājos Mākslas un amatniecības koledžā Koldingā. Sākumā es nebiju drošs, kuru studiju virzienu izvēlēties. Es svārstījos starp grafikas dizainu un keramiku, taču tomēr nosliecos par labu otrajam, jo, lai arī man nebija ne jausmas, ko nozīmē būt keramiķim, šķita, ka formveide ir tas, kas man padodas. Studijas šajā skolā man kopumā kļuva par jaunu sākumu.
Ole Jensen / Foto: Normann Copenhagen
Kāda, jūsuprāt, ir atšķirība ir starp mākslu, amatniecību un dizainu? Vai starp šīm jomām ir nepieciešama robežšķirtne, un kā tā izpaužas jūsu darbībā?
Es nestrādāju ar digitālajiem risinājumiem. Visi mani projektu modeļi, visas idejas tiek izstrādātas ar rokām. Tādā ziņā mana darbība ir tuva amatniecībai, taču saturiski es fokusējos uz ikdienišķu problēmu risināšanu un uz priekšmetu funkcionalitāti. Tā nav mākslai vai vēlme izpausties. Proti, mans tehniskais izpildījums sakņojas amatniecībā, savukārt paši risinājumi ir stingri balstīti dizaina principos — orientēti uz lietotāja vajadzībām un funkcionalitāti. Es tos veidoju cilvēkiem, kopienai, sabiedrībai.
Izstāstiet, lūdzu, vairāk par savu radošo procesu.
Process, protams, sākas ar ideju par noteiktu funkcionalitāti, kādu vajadzību, ko risinās konkrētais produkts. Tam seko tehniskā izstrāde, kas nereti būtiski ietekmē gala rezultātu. Un, patiesību sakot, manuprāt, labākais dizains ir tas, kas izstrādes rezultātā ir kļuvis stipri atšķirīgs no sākotnējās ieceres un autora paša definētās idejas. Tieši tā visbiežāk rodas kaut kas jauns, kaut kas aizraujošs. Piemēram, uzsākot darbu pie bļodu trauku mazgāšanai "Washing-up bowl", man bija aptuvena skaidrība, kā šim objektam būtu jāfunkcionē, taču nebija ne mazākā priekšstata par to, kā tam būtu jāizskatās. Priekšmeta veidols izkristalizējās izstrādes gaitā.
Man šķiet, ka nozīmīga mana darba daļa ir būt empātiskam, iejūtīgam pret cilvēkiem kopienā, kurā es dzīvoju un kurai es veidoju dizainu. Ja man izdodas sajust kaut ko, kas vēl nav atrisināts, es ķeros klāt šīs problēmas pētīšanai. Tas, kas man nepadodas nemaz, ir abstraktas, kāda ražotāja noteiktas ieceres realizēšana. Ražotājiem vienmēr būs nepieciešama jauna vāze vai jauns trauks, un visdrīzāk viņiem būs arī vīzija, par to, kādai šai vāzei vajadzētu būt. Brīži, kad esmu mēģinājis atrisināt šāda tipa dizaina izaicinājumus, man ir nozīmējuši nemainīgu izgāšanos. Pasaule ir pārpilna ar dizaineriem, kuri to var izdarīt daudz, daudz labāk nekā es. Savukārt mani veiksmīgākie projekti ir sākušies manā studijā, manā prātā.
"Washing-up bowl", 2002 / Foto: Normann Copenhagen
"Washing-up bowl", 2002 / Foto: Normann Copenhagen
Vai dizaina process jūs studijā aizrit jums strādājot vienam vai komandā?
Tā nu ir sagadījies, ka manas prasmes vislietderīgākās ir man strādājot vienam pašam, nevis kopā ar kādu. Tas, man šķiet, ir nedaudz vecmodīgi, jā. Es neesmu komandas spēlētājs. Taču dizaina kontekstā man ir divas dabas. Procesa sākumā esmu viscaur intraverts, un man tas ļoti patīk. Tas ir laiks, kad es strādāju ar idejām, izmēģinu jaunas iespējas un esmu neatkarīgs no ārpasaules ierobežojumiem. Man ir svarīgi apzināties, ka man ir iespēja izveidot labāko, ko vien es varu, neesot atkarīgam no iepriekš noteiktiem kompromisiem. Kad ideja ir tapusi, es to prezentēju potenciālajam ražotājam, uzklausu tehniskas norādes un precizējumus. Rast kompromisus šajā posmā man ir jau daudz vieglāk, jo es jau esmu paveicis labāko, ko vien varēju. Esmu noslēdzis savu intraverto posmu un gatavs ekstravertiem komentāriem.
Mēģinājums atrisināt slikti nodefinētu problēmu, ko piedāvā potenciālais sadarbības partneris, manā izpildījumā ir lemts neveiksmei. Nereti šķiet, ka sadarbība jau iekļauj virkni ar kompromisiem, pat, ja tā vispār vēl nav sākusies. Viens no maniem pasniedzējiem reiz teica, ka, ja tu aizvadi dzīvi, mēģinot pielāgoties kompromisiem, tad diez vai paveiksi ko lietderīgu. Savukārt, ja pilnībā izvairīsies no kompromisiem, esi drošs, ka vispār neko nepaveiksi. Ir nepieciešams līdzsvars.
Kurus savus projektus jūs pats atzīstat kā veiksmīgākos?
Man pašam ļoti mīļš ir trauku mazgājamās bļodas projekts. Tas ir izstrādāts sen, taču, to veidojot, man izdevās saskatīt problēmu, ko līdz šim nav mēģinājuši atrisināt pārāk daudzi dizaineri. Tā ir patiesa veiksme radīt dizainu bez sajūtas, ka esi nepārtrauktā sāncensībā ar kādu. Bļodas iecere sākās ar prototipu, pārtapa industriālā dizaina projektā un nu ir kļuvusi par veiksmīgi pārdotu preci visā pasaulē.
Gana veiksmīgs projekts, manuprāt, ir arī "Primal Pottery" kolekcija. To es izstrādāju pirms diviem gadiem. Procesa sākumā es darbojos ar vienkāršām, uz podnieka ripas veidotām formām, kas izskatījās vecmodīgas, pat antīkas, taču izstrādes gaitā attīstījās, un rezultāts mani pašu ļoti apmierina. Vai, piemēram, komplekts putekļu slaucīšanai "Dust-pan and broom". Tas ir relevants lietotājam, un ir patīkami redzēt, ka manis dizainētas lietas cilvēkiem ir vajadzīgas.
Taču, patiesību sakot, tikai dažas manas ieceres ir izrādījušās veiksmīgas, esmu radījis arī neskaitāmus projektus, kas ir izvērtušies par pilnīgu fiasco.
"Primal Pottery Project", 2016 / Foto: Jeppe Gudmundsen-Holmgreen
"Dust-pan and broom", 2002 / Foto: Normann Copenhagen
Nereti fiasco, no kuriem mācīties gan pašam, gan citiem, ir ne mazāk svarīgi kā veiksmes stāsti.
Jā, piemēram, es savulaik izveidoju lampu kolekciju. Tās bija lieliskas lampas, bet no pārdošanas viedokļa pilnīga izgāšanās. Ja es zinātu, kā veidot komerciāli veiksmīgus projektus, es šīs prasmes labprāt izmantotu, bet man par to nav skaidras saprašanas.
Taču, runājot par labu dizainu, man šķiet, ka veiksmīgs ir tas projekts, kurā autors ir mācējis panākt, ka lietotājam intuitīvi uzreiz kļūst skaidrs, kas tas ir un ko tas dara. Un tam, patiesībā, nav nekādas saistība ar komerciālo veiksmi. Tā ir tāda mugurkaula sajūta. Spēja apvienot pazīstamo un ikdienišķo un ar kaut ko, kas ir pilnībā jauns.
Dānija ir slavena ar izcila dizaina tradīcijām. Kā jūs komentētu šī brīža situāciju dāņu dizainā, keramikā un amatniecībā?
Man šķiet, ka pasaulē dāņu dizains joprojām saistās ar tā zelta laikmetu piecdesmitajos un sešdesmitajos gados. Tas ir globāli atzīts zīmols. Jaunā paaudze vēl nav sasniegusi šo līmeni. Mēs, būtība, sēžam uz veciem lauriem.
Savukārt, dāņu amatniecības, keramikas, tekstila un citu lietišķās mākslas jomu autoriem pēdējā desmitgadē ir klājies labi, jo roku darbs un viss, kas ir dabisks un nav digitāls, piedzīvo atdzimšanas brīdi. Tas pasaulei atkal ir saistoši. Patērētāji meklē unikalitāti, un arvien izteiktāk cenšas izvairīties no masu ražošanas. Tā ir tendence, kas jo sevišķi ir aktuāla Skandināvijā, tostarp tāpēc, ka ekonomiskā ziņā šī reģionā iedzīvotājiem ir arī gana ekskluzīva iespēja iestāties par unikalitāti un ilgtspējību. Pirms divdesmit gadiem, kad es pats biju krietni jaunāks, amatniecība bija kaut kas vecmodīgs un laikmetam pilnīgi neatbilstošs, un tas ir pilnīgi pretēji šī brīža situācijai. Man šķiet, ka šobrīd jaunajai paaudzei darbs ar roku sagādā milzu prieku. Būt amatniekam ir atkal stilīgi.
Jāatzīst gan, ka šajā amatniecības renesansē es pats sevi gan neredzu pārlieku labi, jo, neraugoties uz to, ka mans dizains ir balstīts roku darbā un amatniecības paņēmienos, manī trūkst šīs lietišķai mākslai raksturīgās romantiskās nots. Es palieku uzticīgs skaidri definētiem, funkcionāliem un neitrāliem objektiem. Ja ne gluži anonīmajam dizainam, tad objektiem, kas ir brīvi no manas personības refleksijas.
Sunshine – Unique Utilitarian Objects, 2018 / Foto: Jeppe Gudmundsen-Holmgreen
Britu dizainers Džespers Morisons un japāņu autors Naoto Fukasava pirms piecpadsmit gadiem definēja jēdzienu "supernormāls dizains". Tas paredzēja, ka labs dizains ir tas, kas ir tik normāls un nesamākslots, cik vien tas ir iespējams. Varbūt jūs sevi redzat šajā lauciņā?
Taisnība, es patiesi ļoti izbaudu Morisona supernormālo dizainu, taču nedomāju, ka objektiem obligāti ir jābūt tik atturīgiem, kā to redz Džaspers. Gan tāpēc, ka ar viņa supernormalitāti būtu gaužām grūti sacensties, gan arī tādēļ, ka nereti viņa supernormālais dizains tomēr ir arī super garlaicīgs. Mans mērķis nav būt garlaicīgam, es vēlos, lai objekti ir lietotājam tīkami un saprotami, taču tajos netiek atainots kāds personīgs stāsts. Es vispār esmu kritisks pret mūsdienās tik populāro stāstu stāstīšanas mākslu dizainā. Mūsdienās stāsts ir visam — dizainam, vīnam, šokolādei. Stāsts par to, kā šis produkts ir radīts, cik ilgus gadus briedināts, cik cilvēki ir līdzdarbojušies tā tapšanā. Man ir svarīgi, lai objekts spēj lietotāju uzrunāt arī bez izpušķota paskaidrojuma. Un es pilnībā apzinos, ka tas ir vecmodīgs uzskats.
Ko jūs ieteiktu jauniem speciālistiem?
Man liekas, ka studiju gados mēs mērķtiecīgi gūstam jaunas pieredzes un izmēģinām nezināmo. Mans ieteikums jauniešiem ir pētīt jauno un attīstīt prasmes pat bez konkrēta mērķa vai sasniedzama rezultāta. Un pēc skolas absolvēšanas mēģināt saglabāt šo kāri izzināt tik ilgi, cik vien tas ir iespējams!
Raksta autore: Jeļena Solovjova
Reklāmkarogs: Kristīne Markus