16.09.2024.

Mākslas un tehnoloģiju krustcelēs: Intervija ar audiovizuālo mākslinieku Krišjāni Pleiko

Raksta autore: Elga Sīle

Lai gan ikdienā Krišjānis Pleiko visbiežāk sevi dēvē par kino operatoru, viņa darbība kā pašnodarbinātam multimāksliniekam ir daudzpusīga – no grafisko animāciju veidošanas līdz montāžai. Šajā sarunā Krišjānis dalās pārdomās par eksperimentu un efektīvas komunikācijas nozīmi karjerā, kā arī izaicina mūsu priekšstatus par to, kas īsti padara filmu “labu” vai “sliktu”.

Vai tas ir industrijas standarts, vai katra cilvēka izvēle apvienot vairāku profesiju pienākumus?

Man šķiet, ka katram ir sava pieeja, izpratne un izvēle. Salīdzinot ar lielākām valstīm, piemēram, Lielbritāniju vai Poliju, Latvijas tirgus ir mazāks, kas sniedz mums brīvākas izvēles iespējas.

Es, piemēram, varu gan darboties kā multimākslinieks, gan strādāt filmēšanas laukumā ar vienu konkrētu uzdevumu. Šī elastība ir Latvijas industrijas priekšrocība – kaut arī nozare var šķist maza un grūti pieejama, tā vienlaikus ļauj izmēģināt dažādas lomas. Visiem, kas tikko sāk apgūt audiovizuālās prasmes, saku, ka eksperimentēšana ir pilnīgi normāla un arī nāk par labu industrijā iesaistītajiem.

Man pašam sākumā šķita, ka gribu strādāt tikai vienā konkrētā jomā. Pamēģināju un sapratu, ka tas ir ļoti grūts ceļš, un, izvēloties tikai vienu virzienu, man būtu jāatsakās no citām iespējām. Man ļoti palīdzēja tas, ka pamēģināju gan ierakstīt skaņu filmēšanas laukumā, gan darboties ar pēcapstrādes vizuālajiem efektiem (3D, CGI, VFX), būt pirmajam un otrajam kameras asistentam. Šī pieredze ļāva izprast nozari kopumā un atrast to, kas man vislabāk patīk un padodas.

Kā tu nonāci līdz savai pašreizējai profesionālajai konfigurācijai, kur esi primāri operators, bet arī montāžas speciālists un animāciju meistars?

Mans ceļš sākās diezgan interesanti. Piecpadsmit gadu vecumā biju aizrāvies ar datorspēlēm, īpaši to pārveidošanu, modificēšanu vai iejaukšanos. Veidojot video par šīm spēlēm, es atklāju, ka varu radīt kaut ko pats. Kad nespēju atrast vajadzīgos videomateriālus internetā, sāku tos uzņemt, fotografēt vai radīt 3D vidē. Tas mani ieinteresēja tik ļoti, ka nolēmu to studēt un strādāt šajā jomā.

Tieši eksperimentēšana mani atvedusi līdz tam, kur esmu tagad. Sākumā izpētīju plašu interešu lauku un sapratu, ka visu nav iespējams vienam cilvēkam kvalitatīvi paveikt. Tad izvēlējos konkrētas lietas, ko pamēģināt, un tajās iedziļinājos. Bija periods, kad šķita, ka jāizvēlas tikai viena joma, bet sapratu, ka tas nav veselīgi – tā var mākslīgi ierobežot savas iespējas.

Eksperimentējot atklāju, ka man ir specifiskas prasmes un zināšanas, kas citiem ir vajadzīgas – gan darba, gan konsultāciju ziņā. Ļāvu sev darboties dažādās jomās, jo sapratu, ka tieši šī prasmju kombinācija ir vērtīga.

Audiovizuālajā nozarē nav viena pareizā ceļa. Tā ir tik plaša un daudzveidīga, ka pat pētniekiem būtu grūti to pilnībā nodefinēt. Tieši izmēģināšana un eksperimentēšana man ļāva atrast savu ceļu un unikālo prasmju kopumu.

Kur tu ieguvi savu izglītību?

Es studēju Latvijas Kultūras akadēmijas Audiovizuālajā nodaļā. Tā ir bakalaura programma, kurā tu apgūsti gan vispārīgus audiovizuālās vēstures un citus kopīgus priekšmetus, gan izvēlies konkrētu specialitāti. Es specializējos kā kinooperators, tāpēc arī tagad droši varu sevi tā saukt.

LKA audiovizuālās mākslas studentu radošais darbs

Kāds bija iestāšanās process Latvijas Kultūras akadēmijā?

Tas bija interesants process, kas sastāvēja no trīs posmiem. Tas, manuprāt, ir diezgan neparasti Latvijas kontekstā.

Pirmajā kārtā bija jāiesniedz atzīmes, portfolio ar darbiem vai skicēm, motivācijas vēstule un, šķiet, arī CV. Otrajā kārtā atlasītajiem pretendentiem 24 stundu laikā bija jāveic radošs uzdevums - jāizveido filmēts materiāls, skices vai scenārijs atbilstoši izvēlētajam novirzienam.

Kad stājos operatoros, nolēmu vienu no topošajām kursa biedrēm nofilmēt epizodē. Protams, es tur pārcentos un viskautko samontēju, bet tas nav obligāti. Komisijai svarīgi gūt ieskatu par tavu radošo kapacitāti un iekšējo aci, kaut kādu pasauli, kas ir tevī, un vai tu spēj to kaut mazliet izpaust. Tas ir svarīgāk nekā tas, vai tu esi nodevis gatavu projektu.

Trešajā kārtā notika pārrunas ar komisiju. Viņi uzdeva jautājumus par motivāciju studēt, par iecienītākajiem režisoriem. Šajā posmā arī paziņoja, vai esi ticis budžeta vai maksas vietā. Es biju ļoti centīgs un ļoti uzstājīgs, un ļoti gribošs, un es tiku budžeta vietā. Man likās, ka šis ir manā dzīvē vissvarīgākais un es šo vietu nekādā gadījumā nepazaudētu.

Man šis process bija īpašs izaicinājums, jo nebija iepriekšējas izglītības saistībā ar mākslu. Vidusskolā mācījos klasē ar matemātikas novirzienu. Pirmo reizi mēģināju iestāties producentos uzreiz pēc vidusskolas, kas labi raksturo manu nepacietību vēlmi pamēģināt darboties šajā nozarēs. Producentos es netiku, un priecājos, ka tā. Šobrīd bieži vien ar šausmām skatos uz kaut kādām praktiskām producēšanas darbībām, jo tas man rada spriedzi.

Operatoros veiksmīgi iestājos tikai pēc trim gadiem, jo tolaik Kultūras akadēmija uzņēma studentus tikai reizi trīs vai četros gados. Tagad situācija ir mainījusies - uzņem mazāk studentu, bet katru gadu gan operatorus, gan režisorus, gan montāžas režisorus un producentus.

Interesanti, ka manā kursā sākotnēji bija ap 50 cilvēku, tostarp daudz tādu, kas bija mēģinājuši iestāties vairākas reizes vai pārnākuši no citām programmām. Tas labi ilustrē, ka neveiksme pirmajā reizē nenozīmē, ka esi nepiemērots vai ka nevajag mēģināt vēlreiz. Tas tieši pierāda, ka, ja patiešām vēlies kaut ko sasniegt, bieži vien ir jāmēģina atkārtoti.

Tērpts autentiskā 60. gadu operatoru stilā

Ja cilvēks vēlas strādāt audiovizuālajā nozarē un darīt līdzīgas lietas kā tu, vai ir kādas īpašas personības iezīmes vai prasmes, kas būtu nepieciešamas?

Manuprāt, viss ir attīstāms. Par personības iezīmēm neesmu pārliecināts, jo šī nozare ir ļoti atvērta – jebkurš tajā var atrast sev vietu. Bet vai tevi tur pieņems, tas jau ir cits jautājums. Pat ja esi izcils producents vai operators, tas vēl nenozīmē, ka visi vēlēsies ar tevi sadarboties.

Tomēr, manuprāt, ļoti svarīgi ir izprast ne tikai savu darbu, bet arī citu speciālistu kompetences. Tas ir būtiski gan režisoram, kurš vada radošo procesu un kam ir jāspēj komunicēt ar dažādu nozaru profesionāļiem, gan arī operatoriem, producentiem un citiem, lai viņi saprastu, kā viņu darbs savienojas ar citu pienākumiem. Tas arī saskan ar manu pieredzi – eksperimentēt un iemēģināt sevi dažādās jomās. Tikai tā var saprast visu procesu kopumā un kļūt par izcilu profesionāli.

Audiovizuālajā nozarē daudzi cilvēki strādā kā pašnodarbinātie, un tas nozīmē, ka ir jāspēj pārvaldīt ne tikai radošo pusi, bet arī jāprot plānot savu laiku, finanses, jābūt pārliecībai par to, ko tu spēj un ko nespēj. Jābūt arī sociālām prasmēm – spējai pateikt, ko tu dari, ko nedari, cik tas maksās, kādi ir termiņi un spēju robežas. Tev jāprot komunicēt ne tikai ar tiem, ar kuriem saproties, bet arī ar tādiem, ar kuriem varbūt nesaproties tik viegli. Man pašam šīs prasmes nācās mācīties gan praktiski, gan teorētiski, un tas vēl joprojām ir tāds nebeidzams izaugsmes process.

Cik tehniskam jābūt cilvēkam, ja viņš vēlas darīt to, ko dari tu?

Man pašam sākotnēji galvenā interese bija tehniskā puse: 3D, datorspēles, montāža. Vēlāk tas paplašinājās un aizveda arī uz cilvēciskām, sociālām un kultūras tēmām.

Tehniskās zināšanas, protams, ir būtiskas, īpaši, ja tas tevi interesē. Šī ir tehniska nozare, un operatoram ir jāspēj apvienot māksliniecisko ar tehnisko – jāprot runāt abās valodās. Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka tā ir arī kultūras nozare, kur radošums reizēm ir svarīgāks par tehnisko precizitāti. Piemēram, būvniecībā tehniskā precizitāte ir kritiska, bet kultūras nozarē tehniskajam ir jāpapildina radošais. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mani šī joma tik ļoti piesaista – tā apvieno gan tehnisko, gan radošo.

Raidījuma filmēšana studijā "Gateris"

Tātad, pēc tavām domām, šajā nozarē ir vieta gan tehniskajiem, gan radošajiem cilvēkiem, un arī tās prasmes, kas sākotnēji nenāk dabiski, ir iespējams attīstīt?

Jā, tieši tā. Piemēram, ir izcili videotehniķi, kas perfekti spēj uzstādīt skatuves vai instalācijas, bet, ja viņiem trūkst sociālo prasmju, viņiem var būt grūtības darboties šajā nozarē.

Es pats, piemēram, saprotu tehniskos cilvēkus un spēju ar viņiem komunicēt. Tomēr reizēm redzu, ka viņiem  grūtības komunicēt ar kādu, kam trūkst tehniskas izpratnes par to, kā strādā videotehnika. Tāpēc šī ir lieliska nozare gan tiem, kas ir tikai tehniski orientēti, gan tiem, kas ir kaut kur pa vidu, gan arī tiem, kas vairāk radošajiem.

Reizēm tehniskās prasmes var ierobežot radošo redzējumu, un radošās “vīzijas” dažkārt kaitina tehniskos cilvēkus, tomēr abas puses ir vienlīdz svarīgas. Jautājums ir, kā tās savienot. Bieži vien tas ir producenta vai režisora uzdevums – palīdzēt izrunāt un saprast, ko darīsim un ko nē.

Kas ir tās lietas, ko tu varbūt gribētu, lai citi industrijas speciālisti vai vienkārši ikdienas cilvēki zinātu par video veidošanu?

Manuprāt, svarīgi saprast, ka radīt saturu nav viegli, pat ja tas šķiet vienkāršs vai apšaubāmas kvalitātes. Katrā projektā ir ieguldīts laiks, pūles, uzlabojumi un tehniskās zināšanas. Tāpēc es īsti nevaru pateikt, ka kaut kas ir vienkārši “slikts” vai “labs” – tas vairāk ir gaumes jautājums. Piemēram, ja es teiktu, ka kāda filma ir slikta, tad es runātu kā skatītājs, nevis kā profesionālis. Jo kā profesionāls es zinu, ka nekas no tā nav bijis viegli, ka katrs projekts prasījis daudz laika un citu resursu un ka tas nenotiek tāpat vien.

Tas aizņem laiku – nodefinēt, izdomāt, kā vislabāk rīkoties, apsvērt visus jautājumus līdz vispār tiekam līdz filmēšanai, tad nofilmēt tā, lai to pēc tam būtu interesanti skatīties. Tās jau ir milzīgas pūles, bet pēc tam to vēl ir jāsamontē un jāņem arī vērā, kā tas iederas kontekstā, piemēram, kinoteatrī, YouTube vai kādā izstādē. Tāpēc es reti izsaku kategoriskus spriedumus par to, vai kaut kas ir labs vai slikts, bet vairāk komentēju paveiktā nianses.

Man kādreiz bija ļoti grūti skatīties filmas, kas nebija “ģeniālas”, bet ar laiku es sapratu, ka mana pārliecība, ka es zinu labāk, bija kļūdaina. Kad pārvarēju šo barjeru, varēju atkal izbaudīt filmas arī kā skatītājs, ne tikai kā profesionālis. Ja vēlos, varu kādā brīdī ieslēgt “profesionālo aci” un paanalizēt. Bieži vien es to ieslēdzu, ja filma mani pārāk nesaista, jo tad ir interesantāk pavērot, kā tas ir darīts, nekā just tam līdzi.

Es novēlu jebkuram tikt tam pāri, jo tas nozīmē, ka tu patiešām esi sapratis, kā cienīt citu darbu. Jo tajā brīdī, kad es izsaku komentārus, kā viņam vajadzētu darīt citādāk vai ka šis neder, vai tādus ekstrēmus apgalvojumus, es tādā brīdī principā necienu viņu paveikto.

Ir bēdīgi slavenais piemērs ar Tomija Viso (Tommy Wiseau) filmu “Istaba” (The Room). Ilgi to neskatījos, jo tā bija atzīta par visu laiku sliktāko filmu. Tad tomēr izdomāju – ja jau visi par to runā, man tā jāredz. Noskatījos vienu reizi un domāju, ka tas ir pilnīgs ārprāts. Pēc pāris gadiem skatījos vēlreiz un beidzot varēju par to pasmieties. Filma ir populāra tieši tādēļ, ka ir tik neveikla. Tik neveikla, ka tas patiesībā ir grūti izdarāms.

Pēc kādas trešās vai ceturtās skatīšanās reizes sapratu, ka arī sliktu filmu ir jāmāk uztaisīt. Viso ir izgājis cauri visiem posmiem. Kad kāds viņam vairākkārt teicis, ka ir jādara tā vai citādi, viņš to nav darījis, un viņš to ir vairākkārt darījis. Varbūt viņš bija stūrgalvīgs, neprasmīgs vai nepieredzējis, bet viņš šo filmu pabeidza. Viņš noveda to līdz galam, parādīja to citiem, un tikai tad saprata, ka tā nav pārāk izdevusies.

Bet pats interesantākais notika pēc tam – filma ieguva tādu kulta klasikas vērtību tieši ar to, ka šis režisors pēc laika saprata, ka jā, šis ir tik slikti, tik nekompetenti smieklīgi, ka viss, ko es varu darīt, ir to pieņemt. Tas man ļāva saprast, ka ir svarīgi skatīties dažādas filmas – dažādu līmeņu, ģenialitātes, arī tās, kas šķiet muļķīgas, jo tas tikai paplašina manu zināšanu un kompetences lauku.

Filmēšanas laukumā

Tā varbūt nav arī sliktākā mārketinga stratēģija – teikt, ka šī ir sliktākā filma kino pastāvēšanas vēsturē–, jo tas izceļas uz pārējo, parasti pozitīvo reklāmu fona.

Jā, un ir pat cilvēki, kuri cenšas uztaisīt ko vēl sliktāku, lai gūtu panākumus ar šāda veida mārketingu. Manuprāt, nevienam īsti tas nav izdevies, jo tie centieni ir pārāk acīmredzami. Bet Tomijs Viso, kurš uztaisīja “Istabu”, kas ir nepārspējama, tik neveikli izveicīga, ka arī nākamajai paaudzei, kura uzzinās par šo filmu un tās kontekstu, būs jautri.

Ja pareizi neatceros, Džeimss Franko (James Franco) tik ļoti fanoja par šo filmu, ka viņi ar režisoru un kolēģiem uztaisīja biogrāfisko drāmu “Katastrofu mākslinieks” (The Disaster Artist), kas stāsta par “Istabu” –, kā to veidoja, kādas bija attiecības aizkadrā. Man liekas, tas labi parāda to, ka, ja kāds pasaka, ka šī filma ir slikta, tad tā varbūt vienkārši nav tavā gaumē un neatbilst tam, ko gribēji redzēt.

Kas ir tavi iedvesmas avoti, elki vai paraugi audiovizuālajā nozarē?

Mani iedvesmo vairāki izcili profesionāļi audiovizuālajā nozarē. Pirmkārt, Dāvis Sīmanis ir izcils gan Latvijā, gan starptautiskā mērogā. Viņš ir prasmīgs režisors, kurš precīzi zina, kā sasniegt vēlamo rezultātu. Lai arī neesmu producents un nepārzinu tirgus aspektus, man šķiet, ka viņš ir nepietiekami novērtēts.

Bieži dzirdu cilvēkus sakām, ka viņiem neinteresē Sīmaņa darbi, jo tie ir par vēsturi. Taču, manuprāt, tieši tas padara viņa filmas interesantas. Kā cilvēkam, kuram vēsture vienmēr bijusi klupšanas akmens, es apbrīnoju Sīmaņa spēju radīt interesi par šo tēmu. Pat ja es pilnībā nepārzinu, piemēram, Pirmā vai Otrā pasaules kara kontekstu, filmas beigās es vienmēr jūtu, ka man ar to izveidojusies saikne. Vēl viena izcila režisore ir Laila Pakalniņa.

Ļoti novērtēju arī latviešu operatora Andreja Rudzāta darbus. Viņš sāka kā televīzijas operators, vēlējās strādāt kino, turpināja ar krāsu korekciju, un es pamanīju, ka viņa filmu skaits arvien pieaug. Viņš daudz strādājis kopā ar Dāvi Sīmani. Rudzāts ir radošs gars, kurš apvieno praktiskās zināšanas ar radošo vīziju. Ir grūti saglabāt šo līdzsvaru starp komandas darbu un individuālo radošumu, bet viņam tas sanāk izcili.

Arī operators Valdis Celmiņš ir ievērojams. Viņš uzņēmis daudz filmu, tai skaitā “Dvēseļu puteni”, un strādājis gan ar dokumentālajām, gan spēlfilmām. Viņa daudzveidīgā darba pieredze ir lielisks iedvesmas avots, parādot, cik svarīgi ir strādāt dažādos virzienos un izzināt, kas ir saistošs šajā jomā.

Vēl viens no spēcīgākajiem šī brīža latviešu operatoriem, manuprāt, ir Jurģis Kmins. Viņa filmas ir ar savu raksturu. Viņš arī ir tāds ļoti praktisks, šķiet, ka neatduras pret to, ka kaut kas nav izdarāms. Mani tas iedvesmo, ka jā, šis ir sarežģīti, šis ir tehniski, bet viss atduras pret to, ko mēs darām – ko mēs varam izdarīt, ko mēs nevaram izdarīt.

Grupas "Kaligo un Luka" dziesmas "Es bij' meita" videoklipa uzņemšanas procesā

Kas ir tavas mīļākās filmas vai filmas, ko tu gribētu ieteikt noskatīties arī citiem?

Man vismīļākās tās filmas, kuras varu izbaudīt gan profesionāli, gan kā parastais skatītājs.

Ja interesē animācija vai 3D filmas, iesaku noskatīties latviešu un franču sadarbībā tapušo animācijas filmu “Straume”. Tā ir Ginta Zilbaloža otrā pilnmetrāžas animācijas filma, kas ieguvusi starptautisku atzinību.

Vēl viens interesants notikums būs latviešu dokumentālās filmas “Turpinājums” otrā daļa – “Turpinājums. Pieaugšana”. Šī filma iznāks septembra beigās un turpinās stāstu par bērniem un jauniešiem Latvijā. Pirmā daļa sekoja viņiem kā pirmklasniekiem, bet šoreiz mēs redzēsim, kā viņi ir izauguši līdz astotajai klasei. To es arī pats noteikti gribu redzēt.

Es ļoti gaidu arī otro Džokera filmu “Džokers: Neprāts diviem” ar Vakīnu Fīniksu (Joaquin Phoenix) un Lady Gaga. Režisors Tods Filipss (Todd Phillips) arī ir ar īpašu rokrakstu.

Filma “Interešu zona” (The Zone of Interest) bija audiovizuāli ļoti izteiksmīga un atmiņā paliekoša. Tur bija svarīga šī kombinācija audio ar vizuālo, kas ir svarīga visās filmās, bet šajā veidoja tādu konfliktu.

Ja ir vēlme sekot aktuālajām tendencēm, iesaku apmeklēt Rīgas Starptautisko kino festivālu, kas notiks no 17. līdz 27. oktobrim.

Latviešu folkloras krātuves filmēšana

Vai ir kaut kas, ko tev nepajautāju, bet ko vēlētos piebilst?

Jauniem cilvēkiem, kas ienāk šajā interesantajā un radošajā nozarē, būtu svarīgi saprast, ka jāspēj lūgt palīdzību, padomu vai iesaistīties jau esošos projektos. Jauni cilvēki bieži vien grib radīt kaut ko ģeniālu vai oriģinālu no nulles, kas ir svarīgi, taču ir arī būtiski atrast līdzsvaru starp savām idejām un sadarbību ar pieredzējušiem profesionāļiem.

Man personīgi tas bija un ir aktuāli, jo dažkārt domāju, ka esmu zinājis par kādu labāk, bet tā nav. Šī industrija jau ir ar pieredzi par to, kas darbojas un kas nē. Mani fascinē dialogs starp cilvēku, kurš tikai sāk, un to, kurš ir jau otrā pusē, jo ir darījis tik daudz, ka viņš nevar neredzēt to, kas ir iespējams, kas nav iespējams. Komunikācija starp šīm divām pusēm var būt izaicinoša, un svarīgi ir atrast veidu, kā efektīvi sarunāties.

Pat cilvēki ar 20 gadu pieredzi joprojām mācās, jo nozarē pastāvīgi ienāk jaunas tendences un tehnoloģijas. Svarīgi ir apzināties, ka ienāc kā svešinieks un ka tava vieta var nebūt uzreiz skaidra. Jauns cilvēks nes sev līdzi jaunas idejas, vīzijas un risinājumus, kas ir ļoti vērtīgi. Taču šo ideju īstenošana nav viegla, un ir jāatrod līdzsvars starp savām vēlmēm un realitāti.

Es kā operators  bieži strādāju, lai palīdzētu citiem sasniegt viņu redzējumu, ieklausoties un palīdzot īstenot to, kas ir iecerēts, pievienojot savu skatījumu, bet vienlaikus saglabājot “lielo bildi”.