13.04.2018.

Artūrs Analts, dizainers.

Dzimis 1991. gadā. Beidzis Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu un Centrālo Senmārtina Mākslas un dizaina koledžu Londonā, kur specializējies produktu dizainā. Dizaina studijas "Variant Studio" īpašnieks.
www.analts.com, www.variantstudio.com

Ar Artūru Analtu sarunājās Ilze Martinsone.

Kāpēc tālākajām studijām pēc Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas pabeigšanas izvēlējies Sentmārtina Mākslas un dizaina koledžu Londonā?

Pabeidzu RDMV, tas man deva ļoti labas zināšanas tehniski, nākamais solis – un vismaz bakalaura līmenis dizaineram ir vajadzīgs – ir mācīties vai nu Latvijas Mākslas akadēmijā, vai citur, ārpus Latvijas. LMA un RDMV mācību programmas un radītie darbi ir līdzīgi, nebija paredzama lielāka izaugsme, reizē ar to sekoja lēmums studēt ārzemēs. Nevēlējos studēt Amerikā, jo būtu dīvaini mācīties Amerikā un pēc tam meklēt darbu Eiropā. Mana izvēle krita uz divām augstskolām – Eindhovenas Dizaina akadēmiju un Sentmārtina koledžu; pēdējā ir viena no sešām Londonas Mākslas universitātes koledžām. Mani uzaicināja uz interviju Londonā, iestājeksāmenu šajā augstskolā nav, potenciālie studenti tiek vērtēti pēc iesniegtā portfolio, es tiku uzņemts bakalaura programmā. Nomācoties pirmo mēnesi, bija smagi, jo bija sajūta, ka es neko jaunu neiegūstu – Anglijas izglītības izpratnē RDMV sagatavo nākamos studentus nevis bakalaura, bet maģistra līmenim. Prātoju, vai pēc pirmā kursa nepamest iesākto un nestāties maģistros, tomēr jau bija izveidojies tik labs kontakts ar pasniedzējiem, ka no šīs idejas atteicos.

Artūra Analta portrets

Tradicionāls jautājums – ar ko atšķiras mācību sistēma Latvijā un Londonā?

Latvijā – akadēmijā vai RDMV – vienā grupā ir 10 – 15 cilvēki, Londonā – 120. Sākotnēji tas liekas kaut kas absurds, kā ir iespējams visiem atcerēties vārdus, tomēr tagad, pēc studijām joprojām atceros un pazīstu visus. Tas ir tāpēc, ka studenti savstarpēji tiek mainīti – katru mēnesi vai divus studenti tiek sadalīti četrās grupās, un katrai no tām tiek dots savs uzdevums. Katram uzdevumam ir savs pasniedzējs, pēc tam grupas savā starpā tiek rotētas. Tu iegūsti jaunu pieredzi, un tas ir interesanti komunikācijas ziņā, viss ir daudz brīvāks. Netiek mācīts, kā ir un kā nav pareizi, vizuālais ir mazsvarīgāks, pamatā tiek mācīta domāšana – kāpēc tu to dari, kam tas ir vajadzīgs un kam tas būs labs. Tas arī bija iemesls, kāpēc vēlējos studēt ārzemēs, jo tehniski jau biju sagatavots ļoti labi, varēju citiem, pat pasniedzējiem, dot padomus, kā, piemēram, strādāt ar vakuumpresi, kā liet silikonu utt. Domāšanas ziņā gan pēc skolas biju "zaļš", pamazām studijas mainīja domāšanu, kaut arī daudz strādāju pats – lasīju grāmatas u. c. Bija īpašas contextual studijas, kur māca kontekstu – pasaulīgu skatījumu –, bet, piemēram, studiju programmā nav dizaina vēstures, kas pietrūka.

Priekšlikums metro stacijai Maskavā, izmantojot skaņu absorbējošus paneļus. 2015.

Cik daudz no studiju procesa notiek uz vietas augstskolā un cik – patstāvīgi?

Tas atkarīgs no paša, pasniedzēju satiec vienu, divas reizes nedēļā, saņem uzdevumu, kuru saviem spēkiem risini. Lielāko dienas daļu visi pavadījām augstskolas ēkā – es tur dzīvoju no agra rīta līdz vēlam vakaram –, kura tobrīd bija pavisam jauna, tas nozīmēja, ka liela daļa no iekārtām nestrādāja. Mums bija blakus telpas ar topošajiem arhitektiem, ar kuriem dalījām tehnisko bāzi. Tās bija trīs darbnīcas: plastmasas darbnīca ar silikonu, lāzeriem, 3d printeri u.tml., par kuru bija atbildīgs tehniķis Billijs, kurš palīdzēja īstenot studentu idejas un man kļuva par labu draugu, telpas kokapstrādei – virpošanai, frēzēšanai u. c., metāla apstrādes darbnīca, ja vajag metināt vai locīt – ej pie Rikija, kurš tev palīdzēs. Plus kopējā telpa tehniskiem darbiem, kur iespējams vīlēt, slīpēt. Iespējams izmanot arī fotostudiju, ja tavs projekts to prasa, sava darba vajadzībām var arī iet un konsultēties pie citiem kursiem.

Priekšlikums metro stacijai Maskavā, ar nerūsējošu tēraudu uzsvērta funkcionalitāte un ilgtspēja, navigācija tiek nodrošināta ar gaismu palīdzību. 2016.

Kāda gatavības stadija tika prasīta no mācību darbiem?

Izpratne par to, kas ir gatavs darbs, atšķīrās no mūsējās. Mums gatavs darbs ir tīrs un nopulēts, vizuāli pabeigts, bet Londonā tas var būt makets, kas knapi strādā. Ja tas ir pabeigts, funkcionējošs prototips, pasniedzējiem ir lielas acis – kā tu to uztaisīji? Ideja var būt uzlocīta no papīra, vizuālā kvalitāte nav svarīga, svarīga ir domāšana un process, kā tu nonāci līdz rezultātam, ietverot arī ceļā pieļautās kļūdas. Sākot no otrā studiju gada (pavisam jāmācās trīs) skola piedāvā arī reālus pasūtītājus, man tas bija universālveikals "John Lewis". Darbu vērtē gan pasniedzēji, gan klients, kurš atzīmi neliek, bet konsultē pasniedzēju, turklāt pasūtītāja viedoklis mācībspēkiem ne vienmēr ir saistošs. Reizēm kaut kas no idejām nonāk arī līdz ražošanai.

Tātad pasūtītāja vajadzībām nav jāizdabā?

Skatoties, kāds ir tavs mērķis – ja vēlies dabūt darbu, vari izdabāt klientam un ne obligāti skolotājiem. Augstskolu interesē arī tavas kļūdas, klientu – ne pārāk. Mans diplomdarbs tapa sadarbībā ar britu mājlietu kompāniju "Joseph Joseph" (bija iespējams izvēlēties no aptuveni desmit uzņēmumiem). Kompānijai tobrīd bija desmit gadi, un uzdevums bija radīt priekšmetus pastāvīgajiem klientiem, kas visus šos gadus bijuši kopā ar kompāniju – kā šajā laikā izmainījusies viņu dzīve un vajadzības? Potenciālais klients, kādreizējais divdesmitgadnieks šajā laikā bija paguvis izveidot ģimeni un radīt bērnus. Piedāvāju trīs produktu variantus, un kompānijas pārstāvis izvēlējās to, kas man pašam patika vismazāk. Biju dilemmas priekšā, strādāt pie tā, kas mani mazāk interesē, un iegūt pasūtījumu, vai izvēlēties sev saistošu darbu. Paliku pie otrā, uztaisīju virtuves piederumu sēriju, kur gatavošanas procesā var iesaistīt arī bērnus – katrs priekšmets, piemēram, putotājs, ir sadalāms divās daļās, un ar katru daļu var turpināt darbu gan pieaugušais, gan bērns. Ideja nāca no paša bērnības pieredzes, kad, dzīvojoties ar vecmammu, gribēju piedalīties ēdiena gatavošanā, bet nebija tam atbilstošu rīku, un manu mēģinājumu rezultāts bija attiecīgi vājāks. Uz diplomdarba aizstāvēšanu ieradās kompānijas direktori, un darbu novērtēja ārkārtīgi atzinīgi. Tomēr produkti bērniem nebija virziens, kuru kompānija bija iecerējusi attīstīt, un šis darbs nenonāca ražošanā.

Provokatīva un ironiska pretstresa rotaļlieta "Poo".

Kā nodibināji savu uzņēmumu, vai tas notika jau paralēli studijām?

Jā, tas, šķiet, notika jau tad, kad mācījos pirmajā kursā. Mans kolēģis, studijas līdzīpašnieks Rūdolfs Strēlis studēja Latvijas Mākslas akadēmijā. Mūs uzmeklēja britu kompānija "Pico-In-Creative" un uzaicināja kopīgi piedalīties radošā ideju konkursā Latvijas paviljonam izstādē "EXPO MILANO". Lai varētu sadarboties, ātri Latvijā reģistrējām savu uzņēmumu "Variant Studio", un pieminētajā konkursā ieguvām trešo vietu. Mūsu dizaina studija nav tikusi iecerēta kā ražojošs dizaina uzņēmums, bet kā juridisks jumts dažādiem projektiem, piemēram, dizaina konsultācijām, dalībai konkursos. Septembrī uzņēmums – mana instalācija – pārstāvēs Latviju Londonas dizaina biennālē. Šo iespēju ieguvām vispirms nacionālajā konkursā, pēc tam to apstiprināja biennāles veidotāji. Mūsu darbs jau konkursa stadijā bija diezgan tālu izstrādāts, un šobrīd notiek intensīva gatavošanās biennālei.

Latvijas arhitektūras gada balva. 2015.

Ko biennālē rādīsiet?

Tas nebūs funkcionāls dizaina projekts, bet interaktīva instalācija, kas veltīta komunikācijai, drīzāk mākslas objekts. Vizuāli tā būs zaļa stikla siena ar "maģisku" efektu; siena dabīgi kondensēsies, stikls tecēs. Pie tās varēs pienākt jebkurš un ar pirkstu uzrakstīt savu vēstījumu, atstāt savu vārdu, un pēc pāris minūtēm uzraksts naturālā veidā pazudīs. Izveidot šo objektu ir tehniski ļoti sarežģīti, tur ir daudz neredzamu tehnoloģiju, tostarp process ir dabīgs. Ideju veido trijstūris: daba, tehnoloģijas un cilvēks – šie trīs savā starpā veido mijiedarbību, un mums ir jādomā par šīs mijiedarbības ilgtspējību. Strādājam ar domu par Latvijas dabas sajūtu, bet tikpat labi citas nācijas pārstāvis tur ieraudzīs kaut ko citu.

Latvijas ekspozīcijas vizualizācija Londonas dizaina biennālei. 2018.

Šobrīd galerijā "12 Star Gallery" Londonā Dizaina nedēļas ietvaros ir atklāta Tava personālizstāde "Borders". Kāpēc līdztekus dizainera darbam Tev ir vajadzīgi mākslas projekti?

Kāpēc es to daru? Neticu, ka šai pasaulei ir vajadzīgs vēl viens galds vai vēl viens krēsls. Kā produktu dizaineram man ir interesanti strādāt, ja jārada kas jauns, inovatīvs, un šai ziņā es varu palīdzēt klientam. Tālab – ar komentāru – pievērsos mūsdienu mākslai. Un mans komentārs pārsvarā ir par mūsdienu sabiedrību, tai skaitā par dizainu, par patērētāju. Māksla ir emocionālāka, tajā vairāk ir iespējams parādīt savu domu gājienu, kaut arī dizainam ir jābūt emocionālam visos aspektos.

Darbs personālizstādē "Borders" galerijā "12 Star Gallery" Londonas Dizaina nedēļā. 2018.

Kur Tu kā dizainers vairāk realizē savus projektus, Latvijā, Eiropā, un kādi tie ir?

Visādi. Agrāk piedalījos daudzos konkursos, un pasūtītāji bija visur – Krievijā, Eiropā, bet šobrīd lielākoties Latvijā, jo darbs ir saistīts ar Latvijas simtgades pasākumiem. Var gadīties, ka tuvākajā laikā būs iespēja realizēt ļoti interesantu jauna koncepta restorāna interjeru Londonā. Strādāju pie visdažādākajiem darbiem, sākot no monētu dizaina, kas jāizstrādā ar nanomilimetru precizitāti līdz arhitektoniskiem projektiem.

Pastāsti par ekstravaganto pasākumu "Rižskij samogon"!

Bija doma radīt rūpnīcu, lai pierādītu, ka ar Latvijas resursiem un darbaspēku var attīstīt ražošanu. Gribējām izveidot ražotni, kurā gatavotu stipro alkoholu pēc tautas metodēm, ko mēdz dēvēt par kandžu. Taču vārdam "kandža" ir slikta pieskaņa, jo mājas apstākļos šis dzēriens ne vienmēr iznāk kvalitatīvs, gribējām pierādīt, ka iespējams radīt izcilu produktu ar garantētu kvalitāti. Sadarbojāmies ar Latvijas inženieriem, elektroniķiem, metāla ražotājiem, šefpavāriem, arhitektiem, dizaineriem, četros gados izveidojām rūpnīcu no nulles. Kā dizainers izstrādāju visas iekārtas, daļu aprīkojuma, kā, piemēram, fermentācijas mucas saņēmām kā pusfabrikātus, kurus pielāgojām savai vajadzībai, siltinājām, pievienojām 21. gadsimta tehnoloģijas – tilpums tiek mērīts ar ultraskaņu, temperatūra, laiks utt. ir redzami ekrānos. Tas ir pilnībā industriāls dizains. Par pašu produktu – ideja bija īpašs suvenīrs, kuru var dāvināt pilsētas viesiem. Divu litru pudeli izstrādājām trīs gadus, vizuāli tā ir vienkārša, bet tehnoloģiski – ļoti sarežģīta, bija grūtības Eiropā atrast izgatavotāju, šobrīd pudeles ražo itāļi. Esam patentējuši gan pudeli, gan nosaukumu. Kā mazs uzņēmums vēlējāmies radīt ilglaicīgu un modei nepakļautu produktu ar ikonisku potenciālu, lai tā atšķirtos, izšķīrāmies par divu litru tilpumu, pudeli gatavojam caurspīdīgu bez etiķetes (nosaukums ir izlasāms pudeles stikla masā). Pievienotā vērtība ir dzēriena recepte, ražošanā graudu un cukura vietā tiek fermentēts tīrs medus. Tas šķietami sadārdzināja ražošanu, taču samazinājās cilvēkresursu izdevumi un elektroenerģija, jo medus fermentējas ātrāk. Reizē ar šo izejvielu rūpnīca ir sterila, tur nekas nebojājas. Mūsu produkts ir jauna niša ne vien Latvijā, bet Eiropā, angliski to pozicionējam kā white honey brandy. Arī procesa blakusprodukts ir izmantojams – tas ir ļoti garšīgs un veselīgs iesala dzēriens bez glutēna un cukura, to nodosim izplatīšanai saviem partneriem. Līdz ar to mūsu ražotne ir ekoloģiska slēgta cikla rūpnīca.

"Rižskij samogon" pudele ražošanai izrādījās ļoti sarežģīta, šobrīd tā tiek izgatavota Itālijā.

Bet ultranacionālistus tracina dzēriena krieviskais nosaukums!

Vispirms – izmantota cara laika krievu rakstība, otrkārt, latviešu valodā dzēriena nosaukumu grūti pozicionēt, tā nav kandža, kas tiek asociēta ar kaut ko kriminālu un negatīvu. Turklāt produkts ir domāts eksportam un sākumā tika paredzēts galvenokārt austrumu tirgum, taču tagad par to ir ieinteresējusies Rietumeiropa, kur zīmoli krievu valodā šobrīd tiek uzskatīti par stilīgiem. Krievijā pārtikas izstādē dabūjām zelta medaļu, pie mūsu stenda stāvēja rinda.

"Rižskij samogon" rūpnīca. Iekārtas dizainers projektējis sadarbībā ar inženieriem, elektroniķiem un citiem speciālistiem.

Kāds dizainera darbības modelis šobrīd ir dzīvotspējīgāks – dizainers, kurš pats ir savu produktu ražotājs, vai dizainers, kurš citiem pārdod savu radošo potenciālu?

Jebkurā gadījumā sekmīgam Latvijas dizaineram ir jālūkojas – vai tie būtu savi produkti vai savi pakalpojumi – pēc eksporta iespējām, jo vietējā ekonomiskajā situācijā izdzīvot ir ļoti grūti. Mani šobrīd nesaista iespēja kaut ko ražot pašam, varbūt tas kādreiz varētu kļūt par blakus uzņēmumu. Pašlaik man ir interesanti strādāt pie atšķirīgiem projektiem. Nav jēgas kaut ko gatavot tikai smukumam, ir jābūt dziļākai ilgtspējīgai idejai.

Foto: Vents Āboltiņš un publicitātes foto 

Intervija tapusi sadarbībā ar VKKF.