29.03.2021.

“Pēc ziemas pavasaris nāks un visas bēdas raisīs" 

Precīzi pirms gada man bija iespēja intervēt režisori par viņas filmu “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” (1980), kuras māksliniece ir Anita Kreituse. Jau toreiz sapratu, ka Roze Stiebra ir lieliska stāstniece. Viņas sirsnīgajās animācijas filmās, kuru ir vairāk kā 30, ir darbojušies izcili Latvijas mākslinieki un komponisti. Domāju, ka daudziem, kuru bērnība aizritēja padomju gados, šīs “multenītes” ir vienas no mīļākajām. Un esmu pārliecināts, ka par savām, tās sauc arī tā paaudze, kurai padomju periods jau ir vēsture. Jebkurā gadījumā – Roze Stiebra turpina strādāt. Šoreiz mūsu saruna, kas notika Rīgas kinostudijas teritorijā, bija kā turpinājums pirmajai, kurā režisore labprāt dalījās ar atmiņām par cilvēkiem un notikumiem savā dzīvē un ieteikumiem, iespējams, tiem RDMV izglītojamajiem, kuri nākotnē vēlēsies savu radošo darbību saistīt ar animāciju. Tāpat arī pateicos 1. kursa izglītojamajiem, kuri iesūtīja savus jautājumus Rozei Stiebrai.

G.G. – Mūsu pirmajā tikšanās reizē Jūs man teicāt, ka ir daudz ļoti labu mākslinieku, taču tikai daži der animācijas darbam. Ne visi to jūt. Es atkal noskatījos vairākas Jūsu multfilmas un man bija sajūta, ka Jūsu izvēlētie mākslinieki animāciju saprot. Vai varat pateikt, kā atrodat savus māksliniekus, kāds ir tas ceļš?

R.S. –  Tur ir daudz nejaušību. Principā, pirmā ir tēma, par ko es gribu uzņemt filmu? Kas būtu tas vēstījums, pirmais impulss? Stāsts. Tas būs stāsts par romantiskām attiecībām vai kādi esamības jautājumi? Kad ir izveidojusies forma, ideja, notiek šī intensīvā meklēšana. Tātad mākslinieks uzzīmēs to veidu, kā būs pasniegts stāsts. Es zinu, piemēram, ka man tagad būs filma, kurai pamatā  ir Jāņa Ezeriņa pasaka “Jaunais likums”. Tad es ne tikai zvanu draugiem, lai viņi ko ieteiktu, bet es pētu, kādi jaunie mākslinieki mums ir tagad. Kur vēl es viņus varu redzēt? Grāmatu ilustrācijās. Es tērēju daudz naudas grāmatām... Bet ir tā: bildītes izskati viens un divi un tad grāmata ir jāatdāvina, jo man to vairs nevajag. Bet vienlaicīgi es domāju par tiem māksliniekiem, kas jau ir pazīstami un ar kuriem esmu kopā strādājusi. Agrāk bija lielās izstādes, Mākslas dienas, tagad tādu vairs nav, viss ir sašaurinājies un sadalījies mazos sīkos gabaliņos. Agrāk mākslu vāca kopā tādā vienā lielā blāķī, un visi bija neapmierināti. Tagad, kad sadalīti, atkal neapmierināti. Man tas pirmais variants patika labāk, jo tad to materiālu varēja sistematizēt un mākslinieku darbs bija daudz pārredzamāks. Tagad ir tā, it kā tā māksla kā tāda viena liela stikla bumba ir saplīsusi mazos gabaliņos, un tie gabaliņi ritinās prom viens no otra.

G.G. – Tātad, nav kopskata?

R.S. – Abolūti nav kopskata. Jūs varat man pateikt, kādi mums ir bērnu grāmatu ilustratori pašreiz? Lielās izstādes praktiski nenotiek. Tāpēc mēs nereti skraidām pa galerijām, bet arī tur ne viss ir atrodams. Daudzi mākslinieki sadarbojas ar mecenātiem citās valstīs un viņu galerijās. Piemēram, tāda lieliska māksliniece ka Laima Eglīte pašreiz strādā ar kaut kādu Beļģijas galeriju un viņas darbus mēs šeit neredzam.

Kadrs no animācijas filmas “Kabata” (1983). Māksliniece Laima Eglīte. Attēls: https://www.filmas.lv/movie/3986/

Manuprāt,  paskatīties un saprast, kāds mums pašreiz ir mākslinieku līmenis, ir diezgan pagrūti. Tātad – ļoti daudz nejaušību. Un šādā nejaušību burzmā var sastapt to mākslinieku, kura rokraksts man sākotnēji šķiet atbilstošs manai iecerei. Es, piemēram, atklāju sev mākslinieku Alekseju Naumovu. Tas bija periods, kad mēs aiztaisījām “Dauku” (filmu studija, kas darbojās no 2001. līdz 2010. gadam) un viņam tobrīd iznāca bērnu grāmatas. Glezniecība viņam ir tāda, teiksim...nu tāda, ar kuru multenes netaisa.

G.G. – Jā, arī mani tas izbrīnija. Jo, skatoties viņa gleznas, es nevarētu iedomāties, ka tās varētu saistīties ar animāciju.

R.S.  –  Es toreiz interesējos arī par Māru Cielēnu. Un viņas grāmata “Princese Aurēlija un kokspoki” (2011) ar Naumova ilustrācijām mani uzrunāja. Tik ļoti efektīgi, skaisti un tāda liela brīvība! Es tobrīd nodomāju: cik žēl, ka es neuzņemu vairāk multfilmas! Bet tomēr sanāca. Redziet, pilnmetrāžas animācijas filma ir ļoti “ciets rieksts” māksliniekam. Tā nav desmit minūšu filmiņa. Māksliniekam tā ir pārbaude.

G.G. – Kas tās ir par problēmām, ar ko māksliniekiem jāsastopas, veidojot pilnmetrāžas filmas?

R.S. – Redziet, mākslinieka spējas attēlot pasauli zināmā mērā ir ierobežotas. Arī nereti viņš pats ierobežo sevi ar to stilu, veidu, kā par to stāstīt. Izvēloties mākslinieku, es izvēlos stilu. Viss pārējais tiek pakļauts tam. Ja tā ir Anita Kreituse, es zinu, kā viņa zīmē, kādas krāsas lieto un man ar to jārēķinās. Tāpat ir arī izvēloties filmai galvenos aktierus. Ne vienu es nevaru pārveidot.

G.G. – Bet pastāv varbūtība, ka sākotnējā iecere ir nerealizējama un sastrādāšanās nenotiek?

R.S. – Jā, pastāv. Bet tad tas ir nomests zemē laiks un darbs.

G.G. – Drīkstu pajautāt: Jums tā ir gadījies?

R.S. – Nē, nav. Ir jau ļoti daudz iepriekšējās informācijas. Es tomēr zinu mākslinieku, kā viņš strādā un pārtaisīt es viņu nevaru un nedrīkstu. Man ar to ir jārēķinās. Tas ir tā, ka Vija Artmane nekad nekļūs par Džinu Lollobridžitu vai Sofiju Lorēnu. Viņa būs Vija Artmane. Ja gribēšu pārtaisīt, tad tā būs mana problēma. Bet redziet, režisors var salikt visas šīs komponentes, šos spēles kauliņus sev vajadzīgā kombinācijā.  Viņam jāizstāsta stāsts ar tiem līdzekļiem, rīkiem, kas viņam ir. Protams, mākslinieki, kas pirmo reizi zīmē animāciju, neko nezina. Tas sagādā zināmas grūtības, bet arī zināmu prieku, jo viņu tēli iegūst citu dimensiju, veidu, tie var kustēties...Viss tas, kas nenotiek gleznās. Bet atkal ir problēma: jā mākslinieks ir pieradis gleznot visu laiku sev raksturīgā manierē, kompozīcijā, tad animācijā tas nederēs. Piemēram, kaut kas skumjš, kā tas ir Krietuses darbos. Šādā vienotā noskaņojumā tas ir ļoti skaisti desmit minūšu filmai, bet stundu garai tas nederēs. Neviens tik ilgi neizturēs. Tad jāatrod tāds darbs, kur caur šīm skumjām var pastāstīt dziļu stāstu. Anita, protams, var uztaisīt šādu pilnmetrāžas filmu arī savā manierē, taču komandu, cilvēkus, kas pavairos un dažādos viņas darbus, gan būtu grūti atrast. Tāpat kā pašreiz mums ir grūti atrast darbiniekus, kas pavairos Alekseja zīmējumus. Mūsu valstī, diemžēl, nav sistēmas, kas veicinātu šādas profesijas cilvēku izglītošanu. Ja kāds arī ko uztaisa, tad nereti ir tā, ka vēlāk, divus, trīs gadus viņiem darba nav. Mēs esam maza valsts un, diemžēl, nekad neražosim tik daudz multfilmas.

G.G. – Jā, es izpētīju Jūsu filmu sarakstu. Ja septiņdesmitajos un astoņesmitajos ir pa vienai, divām gadā, tad vēlāk ir lieli pārrāvumi.

R.S. – Jā, tā ir. Un šie cilvēki zaudē savu kvalifikāciju, atrod citus darbus.

G.G. – Saraksts ar māksliniekiem, kas ar Jums ir strādājuši, ir iespaidīgs. Daži no viņiem pat vairākas reizes. Te ir Daina Lapiņa, Dzintra Aulmane, Laima Eglīte... Bet mani pārsteidza Helēnas Heinrihsones veikums. Fantastiska māksliniece, bet es nekad viņu nevarēju iedomāties animācijā. Un filmā “Spēlēju, dancoju” viņas ilustrācijas ir tādas pašas kā viņas gleznās! Es pareizi saprotu?

kadrs no pilnmetrāžas filmas “Spēlēju, dancoju” (2007), māksliniece Helēna Heinrihsone. Attēls: https://www.filmas.lv/movie/2624/

R.S. – Jā, tā ir. Bet viņai jau nav jāmainās kā māksliniecei. Viņu izvēlās tāpēc, ka tā ir viņa. Es pielāgojos viņai, nevis viņa man.

G.G. – Es domāju, ka režisors taču ir galvenais, viņš “ nosaka toni”.

R.S. – Jā, nosaka (smejas). Bet tie jau ir dārgakmeņi, kas viņam apkārt. Viņš pasaka, ko ar tiem darīt. Viņš tos groza tik ilgi, kamēr arī citi var redzēt kā tie spīd. Režisoram jāatmet savs ego, ja tā nebūs, nekas nesanāks. Paklausieties, režisors tak neko nedara! Mākslinieks to visu veiks, bet man vajag radīt apstākļus un dot to uzdevumu. Ja man ir trīs cilvēki, kas strādās katrs pats pa sevi, atkal nekas nesanāks. Man vajag, lai viņi dotos vienā virzienā. Es domāju, kā starp šiem dārgakmeņiem radīt saskaņu, telpu. Kā panākt, lai gleznotāja Helēna ir viņa pati, nevis kāda cita. Tādu man nevajag. Un, kad es māksliniekam saku, ka tur būs visa viņa ideja saglabāta, man tas ir jānodrošina. Kaut gan realitātē ar viņa zīmējumiem jau strādās vesela komanda.

G.G. – Jā, tas ir jautājums, ko uzdod 1.kursa Koka izstrādājumu dizaina izglītojamais Artūrs Bremanis: vai tiek zīmēts katrs “frame” (rāmis, kadrs – ang.v.), jeb to veido datorsistēma?

R.S. – Katrs. Dators nezīmē pilnīgi neko. Dators ir tikai darbarīks. Viss ir jādara cilvēkam.  Un režisoram tas ir jāpasaka. Man šeit mākslinieki nāk kā cālēni, atplēstiem knābīšiem un prasa, kas ir jādara. Un režisors to “tārpiņu” met, katram savu pareizo. Tas ir grūts darbs. Riebīgi grūts darbs (smejas).

G.G. – Vēl viens jautājums, kas mani ļoti interesē, ir par Jūsu filmu mūziku. Manuprāt, tās ir kā tādi muzikāli vēstījumi. Mūzika nepazūd ne vienu brīdi un palīdz veidot šo neatkārtojamo noskaņu. Komponista izvēle ir tik pat svarīga? Kā notiek šis process? Jo redzu, ka te ir plaša amplitūda: Imants Kalniņš, Imanta Zemzaris, “Iļģi’’, pat mans bijušais kolēgis Juris Kaukulis no “Dzelzs vilka”, ar kuru vienu brīdi kopā strādājām mūzikas skolā.

R.S. – Redziet, situācijas ir ļoti dažādas un veidi, kā tracināt komisiju, lai dod naudu, arī ļoti daudzi. Ja es ņemšu vienu un to pašu komponistu, viņi naudu man nedos. Komisija zina, kas ir Kalniņš, bet Kaukulis? Var būt, ka tur ir kas interesants? Man arī bija interesanti. Domāju, ka mēs visi ieguvām. Jo viņš rakstīja tādu mūziku, kādu ikdienā neraksta. Redziet, bieži vien par cilvēkiem izveidojas arī priekšstati...Dažus sauc par muzikantiem, bet dažus par  komponistiem. Cilvēki ir diezgan nenovīdīgi, ja kādu vajag novērtēt. Gadās arī, ka dažus pārslavē, bet citus nenovērtē.

G.G. – Par Juri es noteikti nebiju domājis, ka viņš ir slikts mūziķis. Viņu laikam nesauc par komponistu tāpēc, ka viņam nav akadēmiskās izglītības.

R.S. – Jā, tā tas ir. Bet viņš ir ļoti smalks komponists un aranžē ļoti labi.

G.G. – Tas protams būs ļoti subjektīvi, ko teikšu, bet vai Jums nešķiet, ka tie Jūsu darbi, kas radīti ar kopā ar I.Kalniņu ir pārlaicīgi un ārpus šī žanra robežām?

R.S. – Ir daži. Bet ir bijušas arī dīvainas situācijas. “Sēd uz sliekšņa pasaciņa”, kurai mūziku uzrakstīja Zigmars Liepiņš, sākotnēji bija iecerēta Imantam. Es viņu tik ilgi prasīju. Es parasti nekad nelūdzos un nepierunāju. Šoreiz gan. Saku: Imant, speciāli Tev, Aspazijas dzeja un tā joprojām. Bet viņu tas nesaistīja un viņš man atbildēja: Lai raksta Zigmars! Nu tad es arī saņēmos un paprasīju Zigmaram, vai viņš negrib. Viņš piekrita, un es nedomāju, ka sanāca sliktāk. Tā ir ļoti laba mūzika. Un arī viņam tas bija svarīgi. Un te nu rezultāts: ja Imants mani nebūtu tik uzstājīgi noraidījis un neieteicis savu kolēģi, varbūt sanāktu ne tik labi. Tātad arī tas ir Imanta nopelns, jo viņš zināja, kas to var izdarīt.

“Sēd uz sliekšņa pasaciņa” (1987), māksliniece Dzintra Aulmane. Attēls: http://www.zigmarsliepins.lv/pasaci326a.html

Es vispār domāju, ka tajā laikā Imantam bija “tiešais vads” ar augstākajiem spēkiem, un viņš saņēma visu, ko vajadzēja. Tad tas viss kaut kā mazinājās. Taču jā, “Zaķīšu pirtiņa”, “Kabata”, tas bija viņam speciāli domāts. Es zināju, ka viņš to izdarīs. Piemēram, pirms tam bija “Dillī Dallī”, taču tur viņš bija tikai drusku nojaušams. Man Imantu “atveda” dzejnieks Māris Čaklais. Es vēlreiz atkārtoju: ja es gribu veidot kādu darbu, es skatos, vai būs komanda, vai es varēšu savākt atbilstošus cilvēkus.

G.G. – Artūrs arī jautā, cik cilvēki piedalās multfilmas veidošanā? Un viena minūte animācijas: cik tas ir minūšu vai stundu darbs?

R.S. – Mazajai filmai ne mazāk kā desmit, lielajai – kādi divdesmit, trīsdesmit cilvēki. Uz otro jautājumu precīzas atbildes nav. Te ir daudz blakusfaktoru. Vai ainā darbojas divi vai desmit tēli? Tā ir starpība. Cik cilvēku iesaistīts darbā? Bieži vien sākumā ir lokālais gleznojums, tad jārada ēnas, atmosfēra...Taču arī ilgs darba process nenosaka kvalitāti, var būt arī neveiksmes. Ja tas ir karikatūras zīmējums, nav nekādas garantijas, ka šodien māksliniekam tie joki būs, varbūt rīt?

G.G. – Mani vienmēr ir nodarbinājis jautājums par animācijas piederību, kam tā ir adresēta? It kā – jā, bērniem. Taču ir arī animācija pieaugušajiem. Domājot par Jūsu filmām, es negribētu tās likt ne pie vieniem, ne pie otriem. Es “Zaķīšu pirtiņu” skatījos, kad man bija 8 gadi, un skatos tagad...Mani joprojām tā saista. Ir jānodala šīs divas mērķauditorijas?

R.S. – Es domāju, ka nē. Vismaz manas filmas. Tās nav domātas tikai bērniem. Es drīzāk teiktu: bērnu filmas pieaugušajiem. Tiem lielajiem bērniem, kuri grib kaut ko tīru. Bērns mūsu ideālajā priekšstatā ir tāds kā gaismas simbols. Arī manas pēdējās filmas “Saule brauca debesīs” un tagad topošā “Jaunais likums” bija un ir pārbaudījums man pašai. Agrāk es domāju par bērnu mērķauditoriju, kad taisīju filmas. Šīm divām es izslēdzu tādu reflektēšanu. Nemeklējot un neizdabājot. Jā, un man bija pārsteigums, ka “Saule brauca debesīs” ļoti patika bērniem, viņi klausījās, skatījās un uzdeva ļoti saprātīgus jautājumus. Un tad es to sapratu tā: bērni jūt, ka filma nav viņiem domāta, bet viņiem to rāda, tātad – viņus novērtē!  Bet būtībā mēs jau maz izmaināmies dzīves laikā. Kaut kas no tā sākotnējā bērna paliek uz mūžu.

“Saule brauca debesīs” (2018), māksliniece Ilze Vītoliņa. Attēls: https://www.filmas.lv/movie/3869/#top

Es vēl domāju arī par šo: agrāk bija komisijas, kas pieņēma filmas un vērtēja. Tagad tā nav un cilvēki kļuvuši daudz liderīgāki un slinkāki... Un paši sev piedod daudz vairāk.

G.G. – Jūs domājat, ka mākslinieciskajām “pieņemšanas komisijām” padomju laikā bija kāda pozitīva nozīme?

R.S. – Domāju, ka jā. Un man ir visādi bijis, kad radās domstarpības, taču tas uzlika lielas prasības pret sevi. Komisija disciplinēja. Jā, ierobežoja, bet tas, ka neviens neko neprasa, arī nav labi. Cilvēks nemāk pats no sevis prasīt.

G.G. – Bet pašreiz tie, kas finansē? Viņi neko neprasa?

R.S. – Viņi neprasa un nedod naudu (smejas). Bet naudas dēļ cilvēks ir gatavs uz visādiem kompromisiem. Klanīties un zemoties vēl vairāk, nekā ideoloģijas priekšā. Bet viņi slēpj, ka grib naudu. Kapitālisms nav tas labākais, ko cilvēce ir izdomājusi. Un tagad, kad esam pārgājuši uz zoom pasauli, mums vispār vairs nav neviena vērtētāja. Mēs esam kļuvuši ļoti vārgi. Tas beigsies? Jā, bet kāds būs rezultāts? Ko mēs būsim ieguvuši?

G.G. – Es arī par to domāju, bet atbildi neatrodu. Taču varu uzdot Reklāmas dizaina 1. kursa audzēkņa Roberta Margas jautājumus, jo viņu ļoti saista animācija un pats jau kaut ko ir sācis mēģināt šajā virzienā. Tātad: ko jūs šiem cilvēkiem ieteiktu, kas grib nodarboties ar animāciju, un ko tādu profesionālis uzreiz pamana animācijā, kas parastajam cilvēkam paslīdētu garām? Šeit arī pāris viņa darbi. Viņš labprāt izlasītu Rozes Stiebras vērtējumu.

R.S. – Vai, tādas lietas, ko profesionāis pamanītu, ir daudzas. Labāk, lai viņi neredzētu...Un katrs redz savu. Profesija tomēr ir sašaurināts viedoklis, redzējums uz pasauli.

Roberts Marga. Datorgrafika. Attēls: no R. Margas arhīva

(skatās Roberta darbus) Kas attiecas uz Roberta darbiem, tad jā, tie ir tādi tīri mākslīgi veidojumi, kas nav cilvēki, bet tādi robotveidīgi, kas ir sakombinēti no dažādām mehāniskām detaļām. Bet tie ir dzīvi! Viņš saprot tajos kaut kādu dzīvību. Bet ko es varu ieteikt viņam vai kādam citam: galvenais ir motivācija. Tas arī visu nosaka. Kāpēc es gribu zīmēt? Parādīt savu varēšanu vai tomēr pastāstīt ko tādu, ko esmu ievērojis dzīvē un gribu atstāstīt? Palīdzēt cilvēkiem labāk saprast šo pasauli caur animāciju, vai parādīt sevi? Kā saka par mūziķiem: mīlēt mūziku sevī, nevis sevi mūzikā. Jā, mākslinieki ir egoistiskāki par citiem cilvēkiem, tas ego kaut kur paliek. Bet to vajag sevī klusināt. Citādi būs grūti. Tu kā persona maz kuru vari interesēt, bet tavs stāsts – gan. Tāpat kā, stāstot anekdoti, mums gribas cilvēkus sasmīdināt. Tātad, kas dominēs: šī anekdote, vai tas, ka to izstāstām? Ļoti jākontrolē, jo pretējā gadījumā ego samazina iespēju redzēt patiesību tādu, kāda tā ir. Lepnība aizsedz acis. Māksla tomēr nav sevis, bet gan citu izklaidēšanai. Ja gribi, lai uz tevi skatās, kaut kas ir jādod pretī. Došanas māksla. Un profesionālais: vajag mācēt zīmēt. Skaidri un gaiši: jo labāk zīmēsi, jo labākas multfilmas būs. Krāsas, kompozīcija...Tas viss svarīgi. Dators pats neko nedara, bet viņš rada ilūzija, ka viss labi sanāk. Arī kādam citam māksliniekam. Tātad – vienādi labi. No datora jāprot paņemt labākais, pielāgot to savām spējām, citādi dators apmānīs tevi.

G.G. – Tātad, šis puisis varētu mēģināt attīstīt šo virzienu?

R.S. – Jā, noteikti! Protams! Tēli man liekas ļoti interesanti. Viņš tos jūt, bet...te ir tikai tāda lieta, ka arī tevi var pataisīt par robotu... Mans pretjautājums: vai starp mums ir kāda atšķirība: cilvēku un robotu?

G.G. – Alekss Klagišs no 1. kursa Keramikas izstrādājumu dizaina nodaļas jautā: režisores mīļākā multfilma no tām, kuru pati nav veidojusi?

R.S. – (smejas) Ak, dievs! Tas tik bieži mainās. Es bieži redzu filmas, kas man patīk. Es atceros stāstu, zīmējumu, bet nosaukumus neatceros. Zināmā mērā es to daru speciāli, jo man nepatīk nobeigtība.

G.G. – Nesapratu...Tas ir: mēģinājums ir interesantāks par pašu koncertu?

R.S. – Nē, arī koncerts nav nobeigts. Arī filma. Ja es izveidoju tādu sarakstu ar filmām, kas man mīļākās, bet rīt redzēšu citu, vēl mīļāku? Kas tad būs? Un Jūs man vairs nepaprasīsiet? (smejas) Un es nepaspēšu pateikt! Ka šodien nav tas, kas vakar.

G.G. – Labi, tagad jautājums, ko prasu daudziem māksliniekiem, tagad arī Jums. Rozes Stiebras mīļākā režisores Rozes Stiebras filma? Es tā jautāju arī Imantam Kalniņam un viņš man, starpcitu, atbildēja! Dziesma “Džona un Mērijas duets”.

R.S. – Vai, es visas nosauktu! Protams, tās ar Imantu ir īpašas. Bet visas! Tās kā bērni. Kod kurā pirkstā gribi, visi sāp. Katrā filmā ir kāda laba vietiņa, kāda slikta...Kā bērnos. Es te atkal paskatījos filmu “Ceļojums” ar Heinrihsones zīmējumiem, un tur dzied Roberts Gobziņš. Ārprāts, cik tur pielaistu kļūdu, bet toreiz likās viss tik labi! Jeb otrādi: ka tas, kas toreiz nederēja, der tagad.

G.G. – Guntars Prānis teica, ka katrā periodā mūzika ir tā labākā konkrētajam laikam.

R.S. – Tā ir. Nu visi cenšas, neviens taču netaisa to sliktāko. Laiki ir dažādi un spējas ir ierobežotas.

G.G. – Ja runājam par laikiem, tad šajā laika – intervijas nogrieznī pēdējais jautājums. Pagājušajā gadā, kad sākās pandēmija, sociālajos tīklos, FB (facebook) ļoti populāra bija Jūsu “Laimes lāča” dziedātā dziesmiņa, kur ir rindas “pēc ziemas pavasaris nāks, un visas bēdas raisīs”. Nu jau gads apkārt, un to bēdu joprojām daudz... Sūnu ciema zēniem Lācis iedeva lāpstas, lai paši attīra ceļu. Kas mums būtu jādara, lai mēs ātrāk iemācītos izprast, sadzīvot ar šo sarežģīto laiku? Varbūt vēl kāds Jūsu “multenītes” varonis jāpaaicina? Kad tas beigsies?

R.S. – Es domāju, ka jāpasaka, ka viss beidzas tieši šajā brīdī. Pieņemt, ka ir beidzies. Tajā brīdī, kad mēs sev uzdodam šo jautājumu. Pasaule sākas mūsos, nevis no ārpuses. Mums jāattīsta spējas saņemt informāciju pašiem no sevis. Lāpsta jāņem tikai un vienīgi mums pašiem. Mums ir iespēja zīmēt gan savus robotiņus, gan dziedāt, darīt sev tīkamu darbu. Mums nav nekādu šķēršļu.

“Laimes lācis” (1985), Māksliniece Maija Brence. Attēls: https://moviefit.me/titles/469883-laimes-lacis

Attēlā Roze Stiebra un Guntars Gritāns, foto no G.Gritāna arhīva

Intervijas autors: Guntars Gritāns

Reklāmkarogs: Kristīne Markus (attēlā kadrs no pilnmetrāžas filmas “Spēlēju, dancoju” (2007), māksliniece Helēna Heinrihsone. Avots: https://www.filmas.lv/movie/2624/ )