14.10.2021.
Ķīniešu mākslinieks Ai Veivejs (Ai Weiwei) plašākai sabiedrībai pazīstams ar kritisko skatu uz Ķīnas valdību un cīņu par izteikšanās brīvību. Savas mākslinieka karjeras laikā viņš izmanto dažādus medijus, rada instalācijas, skulptūras, filmas, kā arī arhitektūras projektus. Ai Veiveja māksla nav radīta spontāni, kā varbūt pirmajā brīdī varētu šķist. Mākslinieks bieži vien veic rūpīgu izpēti pat vairāku gadu garumā, lai atrastu labāko veidu kā runāt par sabiedrības problēmām. Vai tā būtu 2008. gada zemestrīce, kurā iet bojā neskaitāmi skolēni un uz to reaģējošais mākslas projekts “Atcerēšanās” (2009), bēgļu krīze par kuru reflektē izstāde “Ceļojuma likumi” (2017) un dokumentālā filma “Cilvēku plūsma” (2017) vai kultūras mantojuma iznīcināšana. Taču gandrīz vienmēr viņš nostājas opozīcijā valdošajai varai un nebaidās uzdot neērtus jautājumus.
Ai Veivejs dzimis Pekinā 1957. gadā. Viņa tēvs Ai Kings (Ai Qing) bija pazīstams dzejnieks. Īsi pēc Ai Veiveja piedzimšanas tēvs tika apsūdzēts labējos uzskatos un kopā ar ģimeni izsūtīts uz laukiem strādāt smagos apstākļos. Atgriezties Pekinā ģimenei atļāva tikai pēc Kultūras revolūcijas beigām 1976. gadā. Pēc atgriešanās Ai Veivejs 1978. gadā iestājās Pekinas filmu akadēmijā, taču drīz zaudēja interesi par studijām un iesaistījās avangarda mākslinieku grupējumā ar nosaukumu “Zvaigznes” (Xingxing) kuri protestēja pret pastāvošo režīmu. Divus gadus pēc tam kad 1979. gadā arestēja viņu atbalstīto cilvēku tiesību aktīvistu Veju Jingšenu (Wei Jingsheng) Ai Veivejs pārcēlās uz Ņujorku, kur studēja Pārsona dizaina skolā. Sākotnēji viņš interesējās par glezniecību, taču ar laiku viņu iedvesmoja mākslinieki Marsels Dišāns un Jozefs Boiss. Ai Veivejs Pekinā atgriezās tikai 1993. gadā, kad saslima viņa tēvs. Atgriežoties dzimtenē viņu piesaistīja saspringtās attiecības starp Ķīnas modernizācijas plāniem un kultūras mantojumu. Laikā kad Ai Veivejs atgriezās, Ķīna bija uzsākusi strauju modernizācijas procesu un mākslinieks bija nepatīkami pārsteigts par to, ka lielu daļu vēsturiskā kultūras mantojuma iet bojā nevērīgas attieksmes dēļ. Haņu dinastijas keramikas izstrādājumi bija ārkārtīgi lēti. Mākslinieks atceras, kā kādā ceļojumā redzējis fermeri, kurš gulējis uz diviem šādiem traukiem. Tos pārdeva par pāris simtiem juaņu (100 juaņas = 13 eiro), taču pat tad neviens nevēlējās pirkt. Ai Veivejs saprata, ka lielākā daļa vietējo iedzīvotāju šo mantojumu nenovērtē. Viņš uzsāka kolekcionēt senus priekšmetus, īpaši traukus un mēbeles. Ar laiku radās doma ar to palīdzību radīt jaunus mākslas darbos, tādejādi it kā piešķirot tiem otro dzīvi.
Pirmie pārdomu rezultāti bija “Ar Coca Cola logo apgleznota Haņu dinastijas vāze” (1994) un viens no Ai Veiveja slavenākajiem darbiem “Haņu dinastijas urnas nomešana” (1995), ko mākslinieks pats nodēvēja par kultūras ready-made. Darbs sastāv no 3 fotogrāfijām kuras fiksē kā mākslinieks nomet zemē 2000 gadus vecu ceremoniālo urnu un tā sašķīst pie viņa kājām. Šāda attieksme pret senajiem traukiem šķiet neiederīga un vardarbīga, taču atspoguļo realitāti. Viņš iznīcina vienu objektu, lai pievērstu uzmanību tam, ka bez sirdsapziņas pārmetumiem katru dienu tiek iznīcināti vai pārveidoti daudzi citi. Ķīnas straujā industrializācija lielā mērā varēja sākties tāpēc, ka daudz kas bija iepriekš iznīcināts.
1. Ai Veivejs, Ar Coca Cola logo apgleznota Haņu dinastijas vāze, 1994. Foto: https://www.artsy.net/artwork/ai-weiwei-han-jar-overpainted-with-coca-cola-logo-1
2. Ai Veivejs, Haņu dinastijas urnas nomešana, 1995. Foto: https://www.reddit.com/r/museum/comments/e9q09j/ai_weiwei_dropping_a_han_dynasty_urn_1995/
Haņu dinastija (206. p.m.ē. – 220.) tiek uzskatīta par dinastiju, kuras laikā attīstījās Ķīnas civilizācija. Apzināti iznīcinot šādu priekšmetu, tiek zaudēts kultūras mantojums, kuram ir liela nozīme Ķīnas vēsturē. Ar šiem darbiem Ai Veivejs uzsāka savu plašo antīko priekšmetu mākslas sēriju. Daudzus viņa rīcība saniknoja, un to nosauca par apgānīšanas aktu. Taču Ai Veivejs uz to atbildēja sekojoši: “Mao mums mācīja, ka jaunu pasauli iespējams uzbūvēt tikai iznīcinot veco. Kultūras revolūcijas laikā mēs iznīcinājām visu. Bet lai patiešām kaut ko iznīcinātu vai pārveidotu, tas labi jāpazīst un jāsaprot, jo tas rada spriedzi un varu pār to.” Šādi viņš atsaucās uz plaši izplatīto antīko priekšmetu iznīcināšanu Ķīnas kultūras revolūcijas laikā (1966.-1976.) kuras ideoloģiju balstīja apgalvojums, ka lai radītu jauno jātiek vaļā no 4 “vecajiem”: tradīcijām, ieradumiem, kultūras un idejām. Ai Veivejs uz šo attieksmi izvēlējās reaģēt ar ironisku protestu. Viņa māksla, kas runā par kultūras pieminekļu iznīcināšanu apzināti konfrontē skatītāju ar jautājumu par pagātnes saglabājamību un atļaušanos iznīcināt vai pārveidot progresa vārdā. Mākslinieks uzskata, ka Ķīnas komunistiskās partijas vadītājs Mao Dzeduns, kurš iedrošināja cilvēkus iznīcināt pašiem savu civilizāciju, lai radītu jaunu kultūru, atstājis sekas arī šodienas cilvēku domāšanā, kuru Ai Veivejs apzīmē ar frāzi “katastrofas un pretrunas”.
Ar 1997. gadu Ai Veivejs sāka rekonstruēt un pārveidot antīkās mēbeles no Minu (Ming) un Cjiņu (Qing) dinastiju perioda. Tradicionāli mēbeles Ķīnas mākslas kolekcionārus neinteresēja. Taču sākot ar 80. gadiem to vērtība stipri pieauga, jo tās bija gan estētiskas, gan funkcionālas, turklāt veidotas ar lielu atjautību un meistarību, neizmantojot metāla stiprinājumus. Šos principus Ai Veivejs pielietoja arī savās vēlākajās mēbeļu rekonstrukcijās. Dažas no mēbelēm tika pārveidotas tā, ka tās vairs nebija funkcionālas, bet balstījās uz 2 kājām it kā uzdodot jautājumu par to kādas sekas atstāj modernizācija un tradīciju pārveidošana.
3. Ai Veivejs, galds ar divām kājām, koks, 1997. Foto: https://collections.mplus.org.hk/en/objects/table-with-two-legs-on-the-wall-201248
4. Ai Veivejs, galds ar divām kājām, koks, 2008. Foto: https://rubellmuseum.org/28c-ai-weiwei
Jāatzīmē, ka tradīcija pārveidot antīkos priekšmetus sakņojas arī dziļākā ķīniešu izpratnē par estētiku un kultūru. Piemēram, 1976. gadā atklātajās Fu Hao (Fu Hao) kapenēs Anjangā, kas bija Šanu (Shang) dinastijas (1600-1046 Pr. Kr.) karaliskie apbedījumi, tika atrasti 775 jau neolīta laikā apstrādāti nefrīta izstrādājumi, ar vēlākiem pārveidojumiem 13. gs. Šis atklājums apliecina, ka paradums izmantot senāku laiku dekoratīvos priekšmetus, tos pārveidojot un pielāgojot jaunu mākslas darbu radīšanai, nav nekas jauns. Līdz ar to pieeja - izmantot pagātnes mantojumu, lai radītu laikmetīgus darbus - ir intuitīvi saprotama veselām ķīniešu mākslinieku un amatnieku paaudzēm.
Ai Veiveja darbā “Fragmenti” (2005), izmantotas kolonnas no Cjiņu (Qing) dinastijas (1644–1911) perioda tempļiem. Pirmajā brīdī izskatās, ka kolonnas un sijas izvietotas haotiski, taču skatoties no augšas būtu redzama Ķīnas teritorijas kontūra. Mākslinieks ar šo formas izvēli vēlējas norādīt uz Ķīnas diplomātisko attiecību trauslumu
5. Ai Veivejs, Fragmenti, koks, 2005. Foto: https://inhabitat.com/ai-weiwei-uses-wood-reclaimed-from-qing-dynasty-temples-to-create-fragile-art-installations/
Cits līdzīgs darbs ir astoņus metrus augsts tornis “Veidne” (Template, 2007), kuram par izejmateriālu tika izmantotas Minu (Ming) un Cjiņu (Qing) dinastiju perioda koka durvis un logu rāmji. Mākslinieks izejmateriālus tornim bija savācis no noārdītiem ciematiem, kuru vietā plānoja celt modernas ēkas. Pēc kāda laika uzceltais tornis sabruka, jo uznāca vētra. Ai Veivejs secināja, ka šādi darbs izskatās vēl labāk un vairāk atbilst viņa sākotnējai iecerei.
6. Ai Veivejs, mākslinieks un viņa sabrukušais tornis Template, koks, 2007. Foto: https://frankbauer.com/portraits/ai-weiwei/
Ai Veivejs neaizmirsa arī par keramikas izstrādājumiem. Darbs “Krāsainās vāzes” (2006) ir košās industriālajās krāsās iemērktas 51 neolīta laika (5000–3000 p.m.ē.) vāzes.
7. Ai Veivejs, Krāsainās vāzes - pirms un pēc, 2006. Foto: https://publicdelivery.org/ai-weiwei-coloured-vases/
Viens no apjomīgākajiem projektiem ir Ai Veiveja darbs “Saulespuķu sēklas” (2010), kas sastāv no 100 miljoniem ar roku apgleznotu saulespuķu sēkliņu no porcelāna.
8. Ai Veivejs, Saulespuķu sēklas, porcelāns, 2010. Foto: http://www.graphitejournal.com/ai-wei-weis-sunflower-seeds-bought-by-the-tate/
Ai Veivejs ar šo darbu simbolizē ķīniešu sabiedrību – milzīgu cilvēku kopumu, kur katra indivīda unikalitāte atklājas tikai tuvumā. Saulespuķes ir arī viena no daudzajām atsaucēm uz Mao režīmu, kurā saulespuķes tika izmantots kā simbols, kas apzīmēja Mao režīmam lojālos, paklausīgos iedzīvotājus, kuri seko saulei – Mao. Lai izgatavotu sēklas, bija nepieciešams nodarbināt ap 1600 Jingdeženas (Jingdezhen) pilsētas porcelāna meistarus 2,5 gadus. Jingdeženas pilsēta ir slavena ar vairāk kā 1000 gadus senas porcelāna izgatavošanas tradīcijām, jo tur kādreiz izgatavoja porcelāna priekšmetus imperatora galmam. Taču 90. gados valdība aizvēra visas valsts finansētās darbnīcas un iedzīvotāji palika bez drošiem iztikas līdzekļiem. Dzīve šodien tur rit trūcīgi, daudzi ir bankrotējuši, jo izzudis pieprasījums pēc viņu prasmēm. Vietējie iedzīvotāji lielākoties nesaprata kāpēc Ai Veivejam būtu nepieciešamas tik daudz porcelāna saulespuķu sēklu, bet bija ļoti priecīgi par to, ka viņiem ir darbs. Ar projekta gaitu un iedzīvotājiem iespējams iepazīties Tate galerijas filmētajā videomateriālā.
Intervija ar Ai Veiveju
Valdības kontrole
2005. gadā Ai Veivejs tika uzaicināts rakstīt savas pārdomas ķīniešu interneta portālam Sina. Lai gan sākotnēji viņš blogu izmantoja savu ikdienas aktivitāšu fiksēšanai, Ai Veivejs drīz atklāja, ka var to arī izmantot valdības kritikai, tāpēc viņa blogu 2009. gadā slēdza. Tas mākslinieku neapturēja paust savu attieksmi mākslas darbos. Ai Veiveja darbā “Novērošanas kamera” (2010), izveidota novērošanas kamera no marmora. Izmantotais marmors nācis no tām pašām raktuvēm, no kurām tas ņemts Mao Dzeduna mauzolejam. Ai Veiveja valdības kritika sasniedza savu kulmināciju 2011. gadā, kad policija viņu apcietināja un pratināja 81 dienu. Pēc izlaišanas brīvībā viņam neatgrieza pasi un viņš nedrīkstēja ne ar vienu apspriest savu ieslodzījumu. Kad 2015. gadā viņš saņēma savu pasi un varēja ceļot, Ai Veivejs pārcēlās uz dzīvi Vācijā. Taču arī periodā no 2011. līdz 2015. gadam, kamēr viņš vēl uzturējās Ķīnā, viņš turpināja radīt un starptautiski izstādīt savus mākslas darbus.
Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma 2012. gadā tapa darbs “S.A.C.R.E.D.”, kurš atveido Ai Veiveja ieslodzījuma pieredzi sešās diorāmās ar nosaukumiem – Vakariņas, Apsūdzētāji, Attīrīšana, Rituāls, Entropija, Šaubas.
1. Ai Veivejs, S.A.C.R.E.D., 2012. Foto: https://www.scmp.com/news/china/article/1248631/ai-weiwei-installation-shows-his-days-detention-venice-biennale
Turpinot domāt par brīvības un ieslodzījuma tēmu 2014. gadā Ai Veivejs izstādīja 7 darbus Alkatrazas salā ASV. Sala kādreiz bija militārais cietums un pēc tā likvidēšanas pārtapa par nacionālo parku. Viņa darbs “Ziedi” (2014), izstādīts bijušā cietuma hospitāļa spārnā. Izlietnes, vannas un klozetpodi ir piepildīti ar filigrāniem porcelāna ziediņiem. Ziedu skaistums pretstatā pārējās vides nomācošajai nolietotībai rada īpaši asu kontrastu. Atsauce uz ziediem ir arī ironija par Ķīnas “Simts ziedu” kampaņu 1956. gadā – kad uz īsi brīdi tika atļauta runas brīvība, kuru drīz vien nomainīja vēl bargākas represijas pret citādi domājošajiem.
2. Ai Veivejs, Blossom, 2014. Foto Jan Stürmann: https://www.anothermag.com/art-photography/4105/a-floral-bathroom-in-alcatraz-by-ai-weiwei
Kādā intervijā Ai Veivejam tika jautāts vai viņš būtu kļuvis par mākslinieku, ja nebūtu uzaudzis Ķīnā uz ko viņš atbildēja noliedzoši. “Es nebūtu mākslinieks, jo mākslinieks nav svarīga persona. Mans pratinātājs no slepenpolicijas man reiz jautāja – Veivej, ja mēs tevi tik daudz nespiestu tu taču nekad nebūtu kļuvis tik slavens, vai ne? Un es viņam atbildēju, jā, tev ir taisnība. Ir nepieciešams ienaidnieks, lai kļūtu par kareivi. Ja man nebūtu lielais briesmonis ar ko cīnīties, kas es būtu? Mana māksla nav estētiska vai intelektuāla, tā ir politiska. Ja manai mākslai ir kāda jēga, tad tikai kā brīvības rīkam. Es redzu cilvēkus kurus padara par upuriem autoritārs režīms un es esmu kareivis, kas aizstāv viņu brīvību. Es varu būt tik brutāls kā dzīvnieks, lai aizsargātu būtisko un vērtīgo, ko mīlu.”
Autore: Krista Balode
Reklāmkarogs: Kristīne Markus
Izmantotā literatūra:
Stahel Urs, Janser Daniela, Ai Weiwei Interlacing – Paris: Jeu de Paume, 2011.
Whose Culture?: The Promise of Museums and the Debate over Antiquities / ed. by James Cuno – New Jersey: Princeton University Press, 2009.
http://www.alaintruong.com/archives/2013/08/09/27810976.html
https://www.britannica.com/biography/Ai-Weiwei
https://www.guggenheim.org/teaching-materials/art-and-china-after-1989-theater-of-the-world/ai-weiwei
https://www.theguardian.com/artanddesign/2020/jan/21/ai-weiwei-on-his-new-life-in-britain-germany-virtual-reality-film
https://www.for-site.org/project/ai-weiwei-alcatraz/
https://collection-online-beta.qagoma.qld.gov.au/objects/9040/v