13.02.2018.
"IKEA", viens no visu laiku veiksmīgākajiem mēbeļu industrijas uzņēmumiem, šogad atzīmē 75. pastāvēšanas gadadienu. Laikā, kad Austrumeiropa komplektēja sekcijas un tipveida interjerus, dizaina lietotāja izpratni mazinot līdz pieticīgam minimumam, šis zviedru interjera priekšmetu ražotājs un izplatītājs izcīnīja iespēju kļūt par anonīma dizaina kultu Rietumu pasaulē. Lētas, ne vienmēr ilgtspējīgas, bet funkcionālas un ražotājvalsts estētikas izpratnei atbilstoši askētiskas lietas iezīmēja 20. gadsimta otrās puses un jaunās tūkstošgades jauniešu un īres dzīvokļu klasiku. Vadoties pēc ražotāja aplēsēm, katras desmit sekundes tiek nopirkts viens "Billy" grāmatu plaukts, "IKEA" nodrukāto katalogu skaits pārsniedz ikgadējo Bībeles tirāžu un viena gada laikā "IKEA" veikalus apmeklē vairāk nekā 880 miljoni cilvēku, kuri tajos notiesā 11,6 miljardus leģendāro "IKEA" gaļas bumbiņu. Vēl vairāk – 2016. gada septembrī laikraksts "The New York Times" nāca klajā ar paziņojumu, ka aptuveni katrs desmitais Eiropas iedzīvotājs ir ieņemts "IKEA" gultā. Kas ir šīs dzeltenzilās mēbeļu impērijas veiksmes stāsta pamatā, un vai "IKEA" fenomens ir attiecināms arī mūsu nākotnes dzīves telpu?
Kopš 1979. gada "IKEA" veikalos tiek pasniegtas sviestā ceptas gaļas bumbiņas (attēlā: muzeja eksponāts). © Inter IKEA Systems B.V. 2016
"IKEA" dibinātājs ir deviņdesmitgadīgais uzņēmējs Ingvars Kamprads, kas uzņēmuma nosaukumā ir iekodējis vairākas sev būtiskas lietas. Tā pirmo daļu veido Ingvara iniciāļi "I. K.", burts "E" apzīmē Elmtaridu – fermas nosaukumu, kurā Kamprads piedzima un pavadīja bērnību, savukārt "A": Agunnaridu – dibinātāja dzimto pilsētu. Ingvara vācu izcelsmes vecvecāki Ahims un Franciska uz Zviedriju pārcēlās 19. gs. beigās, neprotot zviedru valodu. Viņu jauniegādātā saimniecība, kas bija noskatīta reklāmā uz medību žurnāla vāka, tika nodēvēta par Elmtaridu. Gadu vēlāk, saņemot vietējās bankas atraidījumu aizdevumam, Ingvara vectēvs nošāva savu medību suni un nošāvās arī pats, atstājot fermu atraitnes pārraudzībā. Franciska savukārt ģimenes īpašumu nodeva vecākajam mantiniekam Feodoram, kura laulībā ar turīgu vietējā tirgotāja meitu 1926. gadā piedzima dēls Ingvars. Pirmos uzņēmējdarbības mēģinājumus apķērīgais topošās mēbeļu impērijas saimnieks uzsāka jau piecu gadu vecumā. Zēns vienojās ar Stokholmā dzīvojošo tanti par sērkociņu piegādi uz mazpilsētu Zviedrijas dienvidos, kur no radinieces iegādāto pārdeva ar uzcenojumu. Laikam ritot, sērkociņus aizstāja Ziemassvētku apsveikumu kartītes un svētku dekori, paša lasītas brūklenes, nozvejotas zivis un citas sezonālas aktualitātes, kuru apjoms un daudzveidība, jaunietim skolas gaitas pabeidzot, sāka iezīmēt reāla uzņēmuma aprises. 1943. gadā septiņpadsmitgadīgais Ingvars nodibināja "IKEA". Pirmsākumos uzņēmums nodarbojās ar sīklietu piegādi pa pastu: pildspalvas, kurpju šņores, enciklopēdijas, lineāli un citi ikdienā noderīgi priekšmeti tika katru rītu nogādāti pircējiem Zviedrijas lauku reģionos. Pirmā mēbeļu kolekcija "IKEA" piedāvājumā parādījās 1948. gadā, 1952. gadā Ingvars atklāja pirmo "IKEA" pārdošanas punktu Elmhultas ciematā, vietā netālu no viņa dzimtās pilsētas, tieši tur, kur reiz atradās viņa vectēva veikals un kur 2016. gada jūlijā tika atklāts "IKEA" muzejs.
"IKEA" dibinātājs ir deviņdesmitgadīgais uzņēmējs Ingvars Kamprads © Inter IKEA Systems B.V. 2016
"IKEA" četrdesmitajos gados nospraustais darbības moto "To create a better everyday life for the many people" ir pārsteidzoši līdzīgs Ingvara laikabiedru amerikāņu dizaina dueta Čārlza un Rejas Īmsu mērķim dizainā: "Getting the most of the best to the greatest number of people for the least." Un, lai arī Īmsu salīdzinājums ar zviedru masu patēriņu preču uzņēmumu dizaina klasikas cienītājos varētu raisīt sašutumu, jāatzīst, ka tik plaša dizaina auditorija, kādu savas darbības laikā sasniedza "IKEA", būtu bijis katra modernista sapnis. Ne tikai Īmsu pāra, bet vienots mērķis visiem modernistiem, jo īpaši gadsimta vidus Skandināvu dizaineriem, kuri projektēja funkcionālas, racionālas, bet estētiski pievilcīgas un cilvēkam saprotamas lietas. Tas, ka mūsdienās vecmeistaru darbi tiek interpretēti kā ekskluzīvs statusa apliecinājums, ir cits jautājums, un diez vai šis ir scenārijs, kuru būtu izvēlējušies paši autori. Savukārt "IKEA", pieverot acis uz modernistu normatīviem neatbilstošo attieksmi pret priekšmetu kvalitāti, ir spējis pārvērst demokrātijas, līdzvērtības un dizaina globalizācijas principus taustāmā realitātē. Uzņēmuma konstitucionālajā tekstā "A Furniture Dealer's Testament" "IKEA" dibinātājs min: "Kā labi pazīstams politiķis ir reiz atzīmējis, "IKEA" ir bijusi lielāka ietekme demokrātijas attīstībā nekā daudziem politiskiem līdzekļiem, kopā ņemtiem." Jāpiemetina gan, ka "IKEA" saistība ar modernistu mantojumu ir ne tikai filozofiska, bet arī ironiski praktiska: somu ražotājs "Artek" joprojām cīnās par Alvara Ālto ķeblīša un atpūtas krēsla līdzinieku ražošanas pārtraukšanu Zviedrijā, variācijas par tēmu ir atrodamas arī Arnes Jākobsena saplākšņa krēslu daiļradē, un bez "IKEA" dizaineru uzmanības nav palikusi arī ikoniskā Hansa J. Vegnera krēslu sāga.
"IKEA" kataloga vāks 1973. gadā. © Inter IKEA Systems B.V. 2016
Lai arī "IKEA" sevi vienmēr ir sludinājis kā suverēnu valsti karaļvalstī, tāpat kā jebkura dizaina izpausme arī "IKEA" stāsts ir veidojies apkārt notiekošo procesu iespaidā. Tiekšanās pēc cilvēkiem pieejama dizaina saskan ar uzņēmuma dibināšanas mirklim un pirmajiem darbības gadiem raksturīgo kopējo sabiedrības nostāju. Laikā no piecdesmito gadu vidus līdz septiņdesmitajiem gadiem dizaina industrija piedzīvoja kardinālas konceptuālās pārmaiņas. Otrā pēckara paaudze, vēloties dzīvot labāk un ar plašāku vērienu nekā postošo karu piedzīvojušie vecāki, veidoja jaunu, optimistisku un demokrātisku dzīves modeli. Pēckara demogrāfiskā sprādziena iespaidā strauji pieauga jauno ģimeņu skaits, kuras atšķirībā no pirmskara modeļa vēlējās dzīvot šķirti no vecākiem. Atsevišķi mītošo ģimeņu dzīvojamā platība samazinājās, un namu iekārtojumam vajadzēja piemēroties: būt daudzfunkcionālam un lētam. Arī stilīgam, jo pirmo reizi dizaina vēsturē sabiedrībai pārstāja lietas vajadzēt un tā sāka lietas gribēt – tikai pašas jaunākās un pašas aktuālākās, kuras pēc neilga laika varētu aizstāt ar nākamo inovāciju. Interjera priekšmeti, kas iepriekš asociējās ar no paaudzēs paaudzē nododamām vērtībām – masīvkoka mēbelēm, iespaidīgām lustrām un dārgmetāla aksesuāriem –, neatgriezeniski mainīja savu nozīmi. "Throw away" kultūra ar lētu, funkcionālu un allaž aktuālu dizainu kļuva par vadošo dizaina attīstības virzienu, un "IKEA" ar savu demokrātisko DIY produkciju šo gadu laikā tapa par vienu no spožākajiem tās piemēriem.
Kopš piecdesmtajiem gadiem IKEA mēbeles pie lietotājiem nonāk izjauktas un iepakotas plakanās kārbās. © IKEA Systems B.V. 2016
Vēl viena gadsimta vidus dizaina pazīme ir vēlme pārsteigt. Arvien biežāk dizains kļuva par inovāciju ne tikai izmantoto materiālu vai tehnoloģiju dēļ, bet arī pateicoties tā formu vai satura modifikācijām, ko priekšmeti piedzīvoja, iesaistot procesā lietotāju. Pirmais piepūšamais krēsls, pirmais formu mainošais sēžammaiss vai moduļu mēbeles: jebkas, ko iegādājoties lietotājs pats varēja modulēt un mainīt. Tādēļ jo īpaši aizraujošs pavērsiens "IKEA" dizaina vēsturē ir mirklis, kad no triju dimensiju objektiem mēbeles transformējās plakanās iepakojuma kastēs sapakotiem atsevišķiem elementiem. Lai arī pirmās iemaņas mēbeļu transportēšanā izjauktā veidā apmēram 100 gadus pirms "IKEA" apguva Mihaels Tonets, tādējādi samazinot "Vīnes kafejnīcas" krēsla cenu līdz vienas vīna pudeles izmaksām, "IKEA" pieeja atšķīrās. Proti, Tonets lepojās ar inovāciju satilpināt 10 izjauktu krēslu vienības 1 kubikmetra iepakojumā, kas ļāva vienlaikus transportēt milzīgu mēbeļu apjomu, savukārt "IKEA" pakoja katru priekšmetu atsevišķi, nogādājot to līdz klienta mājām kompakti plakanā kastē. Iepakojuma dizaina idejas autors ir "IKEA" dizainers Gillis Lundgrēns, kurš 1956. gadā cieta sakāvi, mēģinot ievietot automašīnā paša projektētu galdiņu "Lövet". Mēbele bija acīmredzami par lielu, un uzdevums šķita neiespējams, līdz viņš iedomājās atskrūvēt galdiņam kājas. Nelielais galdiņš ar lapas formas virsmu kļuva par pirmo "IKEA" mēbeli, kas tika transportēta izjauktā veidā. Turpmāko gadu laikā izrādījās, ka priekšmetu izjaukšana un pārvadāšana kompaktā iepakojumā ne tikai ļāva būtiski samazināt "IKEA" ražoto priekšmetu cenu, bet arī sniedza brīnišķīgu pievienoto vērtību, mēbeļu konstruktoram kļūstot par izaicinošu prāta spēli tās pieaugušajiem īpašniekiem. Hārvarda Biznesa skolas 2011. gadā publicētajā pētījumā "The "IKEA" Effect: When Labor Leads To Love" (autori: Maikls Nortons, Daniels Mohons, Dens Arīlijs) "IKEA" iepakojuma jautājums tika izsvērts no mūsdienu psiholoģijas viedokļa. Līdzdarbojoties vairākiem pētījuma dalībniekiem, tika veikts eksperiments ar origami figūru locīšanu, pierādot, ka objekts, ko cilvēks ir izgatavojis pats saviem spēkiem, viņa izpratnē gūst lielāku vērtību. Un, jo sarežģītāka un grūtāk saprotama ir bijusi instrukcija, jo rezultāts autoram šķiet proporcionāli vērtīgāks. Droši vien katrs, kurš ir mēģinājis dienas vai vairāku dienu garumā salikt mēbeli, vadoties pēc "IKEA" bezvārdu paskaidrojošā raksta, periodiski zaudējot vajadzīgās skrūves, savienojot vienkopus detaļas un jaucot tās atkal ārā, būs pamanījis, ka arī paša radītā interjera priekšmeta vērtība pieaug līdzīgā veidā.
Pirmais "IKEA" veikals Elmhultā, Zviedrijā. © Inter IKEA Systems B.V. 2016
Vēl viens interesants fakts par "IKEA" mēbeļu impēriju ir tās 387 veikalu uzbūve, ņemot vērā, ka vidēji katrs apmeklētājs "IKEA" tirdzniecības vietā pavada 3–8 stundas. Londonas Universitātes koledžas arhitektūras profesors Alans Penns, veicot "IKEA" veikalu plānojumu izpēti, definēja to kā sadomazohistisku un salīdzināja ar persiešu 17. gadsimta tirgus laukumu "Bazaar of Isfahan". Atrodoties šajā telpiskajā haosā, 60% no pirkumiem, ko veic nepieredzējis "IKEA" apmeklētājs, ir spontāni. Penns šo fenomenu skaidro šādi: atrodoties "IKEA" veikalā, cilvēks jūtas dezorientēts un ir spiests sekot kopējai plūsmai. Grūti iedomāties tirdzniecības centra alternatīvu, kurā, lai nokļūtu pie vēlamā kurpju pāra vai jaunas veļasmašīnas, pirms tam būtu jādodas pusstundu garā ekskursijā pa skaistumkopšanas vai zoopreču nodaļām. Taču ierasties "IKEA" veikalā, lai iegādātos galda lampu, bet attapties pie izejas ar pilniem iepirkuma ratiem, kuru saturs variē no lētām vīna glāzēm un dekoratīvajiem spilveniem līdz jauniem grāmatplauktiem vai rezerves krēslam, ir normāla "IKEA" iepirkšanās pieredze. Gaumīgajos interjera uzstādījumos precīzi novietotās, lētās lietas dabiski iekļaujas pirkumu sarakstā, pirmkārt, tāpēc ka to potenciālais pircējs nekad nevar būt drošs, ka, līkumojot pa nebeidzamo "IKEA" labirintu, tās viņam izdosies atrast atkārtoti. Jāatzīst, ka, sekojot drošības noteikumiem, tradicionālajā iepirkuma maršrutā ir atrodami arī daži īsceļi, bet to lietošana, precīzāk, atrašana, ir tikai rūdītu "IKEA" apmeklētāju privilēģija.
Atgriežoties pie jautājuma par desmitgadēm ilgi kultivētajiem padomju un tam sekojošajiem deviņdesmito gadu interjeriem, nevar nepieminēt, ka vecās Eiropas vēsmas, kas jaunajā tūkstošgadē ar "IKEA" zīmola starpniecību pamazām ienāk arī mūsu namos, ir patīkamas. Katrā ziņā "IKEA" demokrātiskās lietas sniedz ja ne ilgtspējīgu, tad gaumīgu alternatīvu iepriekš pieejamajām masu patēriņa lietām Latvijā. Tādēļ iespējams doma par ļaušanos apmaldīšanās procesam "IKEA" veikalā izpētes vai pat ārstnieciskos nolūkos ir pat ļoti ieteicama, jo galu galā bez nepieciešamības obligātā kārtībā kaut ko pārdot "IKEA" – demonstrējot, izglītojot un piedāvājot gatavus un savā starpā vienkārši komplektējamus risinājumus – savas pastāvēšanas laikā ir spējusi izaudzināt ne vienu vien saprātīgi domājošu dizaina lietotāju paaudzi.
Raksta autore: Jeļena Solovjova
Attēls: Kristīne Markus