10.11.2017.
Viņam nav nekas kopējs ar kādu tur franču trusi – le lapin. Bet būtiskā nozīme toties izriet no mums pazīstamā “lapiņa”. Vadošā igauņu avangarda klasiķa - mākslinieka, arhitekta, teorētiķa, Igaunijas Mākslas akadēmijas profesora, Helsinku Mākslas akadēmijas un Helsinku tehnoloģiskās universitātes vieslektora..... Leonharda Lapina (1947) uzvārds patapināts no viņa mātes pirmā vīra – latvieša Lapiņa, kurš kaut kad padomiski krieviskots kā - Лапин. Šāds aizņemšanās manevrs tolaik motivēts ar Leonharda dzimto vecāku, skroderu pāra Sofijas Lapinas un Rūdolfa Mittusa neoficiālajām attiecībām. Tās legalizējušās tikai laikā, kad jauneklis Leo sasniedzis jau 25 gadu vecumu. Bet savukārt protopatēvs – īstais Lapiņš nedaudz ātrāk tika samalts Gulaga dzirnās.
Toties vēlāk kādi mistifikatori Leonhardu Lapinu nodēvēs par paša Kazimira Maļēviča (1879 – 1935) ārlaulības dēlu. Te jāpiezīmē, ka attiecībā uz Kazimiru Severinoviču joprojām valda vēl izvērstāks nacionālas piederības “mišungs”. Par pasaulslavenā ģeometriskā abstrakcionisma iedibinātāja etnisko līdzpiederību, motivēti balstoties viņa biogrāfiskajās īpatnībās, joprojām dedzīgi cīnās gan krievi un ukraiņi, gan poļi un baltkrievi. Vēl šis staļinisma laikā skarbi noniecinātais avangardists nu tiek dēvēts arī par padomju mākslinieku. Taču vienīgi Leonharda Lapina sakarībā Maļēviču tomēr pieminēsim visnotaļ metaforiski – simboliskā nozīmē: rau, kur garīgais tēvs! Bet būtībā te rodama norāde uz divu meistaru analoģijām mākslinieciskajos principos un metodēs. Piemēram, Maļēviča Melno kvadrātu liekot blakus Lapina gleznām un grafikām, to simbolu kodolīgumā ievērosim līdzīgu ģeometriski monumentālu plakātiskumu. Kas brīžiem sabalsojas pat ar slavenajiem ROSTA logiem. Formas ziņā še teju tieša saikne ar Pēterburgas klasiķa Maļēviča jau 1915. gadā iekopto supremātismu. Termins balstīts latīņu vārdā supreme – visaugstākais. Ar to tika norādīts uz abstraktajās kompozīcijās dināmiski kārtotajām visvienkāršākajām ģeometriskajām figūrām – aplis, taisnstūris, kvadrāts, taisne... Šādi pamatsimboli sevī ietverot universālākās idejas. Šo valodu jaunajam igauņu censonim savā laikā personīgi ierādīja Maļēviča laikabiedrs, gleznotājs Pāvels Kondratjevs (1902 – 1985). Leo Lapins, iedziļinoties Kazimira Maļēviča mākslas un teoriju pasaulē, pārņēma arī tā uzstādīto suprematisko krāsu kodu – melns, balts, sarkans. Un ietiecās arī attiecīgo simbolu interpretācijās, pietuvinājās krievu konstruktīvisma konceptiem.
Leonharda Lapina darbs
Minētā “Maļēviča paternitātes” mistika, domājams, reiz izlīdusi kā džins no Viru Valge pudeles uz jautras kompānijas galdiņa Tallinas Ku-kū klubā. Jo Leo Lapina aizraušanās ar konstruktīvismu un supremātismu bija fundamentāla un demonstratīva. Šo revolucionāro ideju un dumpīgās estētikas manifestācijas gan oriģinālā un gluži igauniskā lauzumā staroja laukā gandrīz no katras Leonharda Lapina grafikas, katra uzgleznotā audekla un pat katra arhitektūras projekta. Un virmoja arī daudzos viņa manifestos un literāros sacerējumos, no kuriem daži figurēja zem dīvaina pseidonīma - Alberts Trapežs.
Te svarīgi atcerēties, ka Leo Lapina pamatprofesija – arhitekts – veidota atbilstoši cienīgā academic background satvarā. Uz to savā laikā dēlu iedvesmojuši mīlošie vecāki. Viņu praktiskajos prātos valdīja orientācija uz dzīves cīņu, kur, savu vietu zem saules meklējot, allaž jālūko kāds ienesīgs darbs un jāvairās no visādu inteliģentiņu piekoptās “plānā galdiņa urbšanas”. Taču Leonhardam abas šīs polārās pretējības izdevās dāsni un produktīvi apvienot savas personības monolītā. Viņa mākslinieciski intensīvā daudzveidība kāda latvju mākslas vērotāja raksturojumā guva apzīmējumu – Igaunijas Vienīgais Izverdošais Vulkāns.
Arhitekta Leo Lapina radikālisms padomju sistēmā nikni konfliktēja ar strojkomu un gostu kaulainajiem normatīviem, un varas birokrāti viņu padzina no visiem valstiskajiem būvdarbiem. Tālab viņš pievērsās privātai praksei un savrupmāju projektēšanai. Šo norisi Leo Lapins nekomercializēja un nepakļāvās klientu diktātam. Savus principus viņš pauda programmātiskā frāzē: “...mērķis bija veidot arhitektūru kā brīvu mākslas formu, kā garīguma manifestāciju, un arī kā neatkarīgu un ietekmīgu faktoru, kas būtiski iespaido sociālās norises”.
Leonharda Lapina darbs
Paralēli arhitekta dzīvei Leo Lapinam ritēja vēl otra – mākslinieka realitāte. To gan intelektuāli stiprināja īpašās arhitekta zinības un koptā konstruktīvas domas disciplīna. Bet abstraktas tēlainības atklāsmes rosināja bērnībā vecāku skroderdarbnīcā rastie piegriežņu zīmējumi. Pie vizuālajām mākslām Leonhardu Lapinu 60. gados visciešāk saistīja jau tolaik autoritatīvā studiju līdzgaitnieka grafiķa Teņa Vinta izsmalcinātā pieredze un dziļais intelekts. Tā zīmējumu ezotērisko līniju elegance un mākslas zinātnieka rafinētība (Lielvārdes Jostas atklāsmes!) Leo Lapina attīstībās kā lupas palielinājumos sabiezēja milzīgā mākslinieciskā enerģētikā un dumpīguma jaudā. Tolaik šo personību lokā pulcējās spēcīgs igauņu mākslinieku aktīvs – Vilens Kinapū, Rauls Mēls, Tīts Kaljundi u.c., no kuriem daudzi apvienojās Leo Lapina 1972. gadā organizētajā “Tallinas skolā”.
Leo Lapins daudzkārt ir izpaudies kā nemiera cēlājs (troublemaker) un problēmu avots savās artistisko performanču un hepeningu prezentācijās, kur viņa rosībās varētu saskatīt daudzas līdzības ar mūsu 80. gadu avangarda patriarhu Hardiju Lediņu. Taču atšķirībā no viņa, Leo Lapina provo-art skandāliem oficiālās sabiedrības vidē piemita vēl arī izaicinoša politiska nokrāsa, aiz kuras skaidri jaudās sapnis par igauņu nacionālo trikoloru. Padomiskajā pagātnē viņš visai atklāti pozicionējās kā antisovjetisks “huligāns”. Leo Lapina neskaitāmās publiskās epatāžas, mutes palaišanas un anarhistiskie izlēcieni tieši šādā rakursā iezīmēja viņu kā politiski “slidenu” disidentu. Gan ne tik bīstami lielu, kālab būtu tūdaļ jānonāk “sanatorijā” aiz restotiem logiem, taču pietiekami provokatīvu, lai itin bieži viesotos kašķīgās profilakses vizītēs igauņu “stūra mājā”. Šajā sakarībā Leo Lapinam pat sava komunikāciju metode izstrādājās: “Ja tevi sauc uz čeku, tad vispirms noteikti vajag kārtīgi pieēsties. Tā gruntīgi – kartupeļus ar treknām kotletēm un sautētiem kāpostiem. Un tad tu tur aizej, un dusmīgs izmeklētājs vicina dūres, lēkā un bļauj uz tevi, ka nu gan parādīšot, ka aizsūtīšot uz desmit gadiem pie baltajiem lāčiem... Bet tu tikmēr, labsirdīgi žagodamies, cīnies ar miegu un krēslā iezvēlies klusi snauduļo. Vismaz nervi pasaudzēti. Kā smejies – vilks paēdis, un arī Lapins dzīvs.”
Leonharda Lapina darbs
Igauņi jau tolaik, un kā parasti, bija daudzās jomās advancētāki par pārējiem baltiešiem, nemaz nesalīdzinot ar citiem pēseresā. Un arī mums, no Latvijas raugoties, tur viss šķitās (dažkārt iluzori) stipri brīvāks esam, liberālāks un rietumnieciskāks. Daudzkārt to motivēja ar tikai viņiem atvērto Helsinku televīzijas logu, kur pavērās apgaismības skats uz milzīgo pasauli aiz “dzelzs aizkara”. Igauņu laikabiedri jau tolaik laikmetīgās mākslas izpausmes sauca īstajos vārdos un ar vecām sarkanās ideoloģijas dogmām vairs neķēpājās, kamēr mēs nereti bijām spiesti visādus savus modernismus mākslās maskēt kā “dizainu” vai “socreālismu attīstībā”. 60. gados tā lielā un plaši pārdzīvotā aktualitāte bija amerikāņu inspirētais pop-art. Un Leo Lapina gara radinieku lokā līdzās Maļēvičam cieši iemājoja, piemēram, Endijs Vorhols. Daudzveidīgo māksliniecisko eksperimentu vilnis gan noplaka pēc 1968. gadā notikušās Kremļa tankistu “brālīgās palīdzības” Čehoslovākijā. Jo arī Igaunijā vienīgās pareizās partijas cenzori izbiedēti sarosījās un jūtami piegrieza skrūves. Tas veicināja dziļāka mākslas underground'a izveidi.
Bet Leo Lapins aizdevās karadienestā, kas veselu gadu ritēja Rīgā. Gan necerēti paveicās un nebija jāsoļo ierindā un jāšauj manevros. Pret māksliniekiem miltāristi juta respektu un viņam atvēlēja veselu darbnīcu pilsētas centrā ārpus kara daļas novietnei. Daudzi igauņi tolaik par Rīgu jūsmoja, jo tā esot īsta metropole. Tur nu tika gleznots par prieku krievu oficieriem, un pie viena gūstot arī svētīgu pašizglītojošu praksi sev. Mājās uz Tallinu Leo pārveda kādas 100 gleznas. Bet galvenā bagātība – izvērstie sakari un pamatīga (un “zaļā pūķa” dāsni stiprināta) draudzēšanās ar latviešu, lietuviešu un krievu māksliniekiem. Tā krietni izvērtās arī Maskavas avangardistu vidē. Tur svarīga atslēgas persona bija stoļicā mītošais ex-gulagietis, mākslas “pagrīdnieks” un iekrievojies igaunis Ilo Soosters (1924 - 1970). Tai lokā arī nu jau pasaulslavenie un leģendārie radikāļi – Iļja Kabakovs (1933), Ernsts Ņeizvestnijs (1925), Vladimirs Jankiļevskis (1938)... Šāda izcila biedrošanās, īpaši baltiešu vidē, pārtapa visai plašā un gadiem ilgstošā kopizstāžu praksē, galvenokārt Rīgā un Tallinā, ko beigu beigās noslāpēja tikai atgūtajās neatkarībās uzrūgusī savrupība un nošķirtība.
Mums Latvijā ABLV bankas laikmetīgās mākslas kolekcijā jau ir ievērojamu igauņu mākslinieku, kā Jurija Arraka, Andresa Toltsa vai Kaido Oles darbi. Taču šīs vērtības būtiski papildina arī Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja krājumos rodamais meistara Leonharda Lapina sniegums. Tas gan še ir tikai niecīgs viņa vētrainās kreativitātes daudzo šķautņu apliecinājums, kas nāk no igauņu Atmodas un padomju ēras norieta perioda. Darbi tapuši 1989. – 1991. gados kā zīdspiedē veikta grafiskā sērija “Zīmju sarunas”. Še – Maļēviča supremātisma inspirētos traktējumos varam rast zināmus parodijas elementus. Tāds semiotisks melnais humors visai ironiski piparotā politiskā mērcē. Piemēram, kompozīcijā “Molotovs – Ribentrops” nacistu kāškrusta zīme draudīgi saķērusies ar komunistisko sirpi un āmuri – norāde uz savstarpējo “draudzību “ un “sociālistisko radniecību”, uz divu totalitāro sistēmu līdzvērtību. Bet aktuālās Charlie Hebdo karikatūru drāmas un “svētumu zaimošanas” tēmai pravietiski pietuvinās arī kompozīcija “Ortodoksija”, kur zeltīts pareizticīgo krusts pilda āmura lomu sakabē ar boļševistiski sarkanu sirpi. Daudzslāņaina metafora, kur var saskatīt norādi gan uz baznīcu kā lielinieku upuri, vai arī drīzāk otrādi – tās gatavību sadarbībai ar tirāniju. Kā to, šķiet, tagad pārliecinoši rāda notikumi Putina Krievijā, un, ko tik lieliski atmasko jaunākais krievu kino šedevrs – Andreja Zvjaginceva filma “Leviatāns”.
Raksta autors: Jānis Borgs
Attēls: Kristīne Markus