23.01.2023.

Pelnrušķīte- Princese.

Ieskats fotogrāfes Intas Rukas dzīvē un darbos.

ABLV Charitable Foundation gleznu, grafikas un fotogrāfiju, tēlniecības, instalāciju un citu modernu artefaktu kolekciju varam uzlūkot kā gauži un joprojām ilgi cerētā Laikmetīgās mākslas muzeja pamatu. Arī tas top no daudzveidīgiem savas uzbūves elementiem, ko nosaka iekrāto autoru dažādība, darbu raksturs, virzienu virzības, atbilstība mūsdienīgumam... Un ir tajā arī savi stūrakmeņi. Īpaši augstas proves būvdaļas, no kurām atkarīga visas konstrukcijas stingrība. Šo stiprā pamatakmens metaforu pilnībā varam attiecināt uz izcilo, nu jau pat varētu teikt – leģendāro,  latviešu fotogrāfi Intu Ruku.

Foto: Intas Rukas personīgais arhīvs

Viņa ar saviem darbiem tā pa īstam sāka “spīdēt” pērnā gadsimta deviņdesmitajos. Tā augstā zvaigžņu stunda nāca 1999. gadā, kad Intas fotogrāfijas tika izstādītas Venēcijas 48. biennālē. Arī Latvijai šis bija īpaši zīmīgs notikums - vēsturē pirmā dalības reize šai pasaules mākslas “olimpiādē”, ko toreiz kūrēja mākslas zinātniece Helēna Demakova. Ceļu uz internacionālu atpazīstamību Inta Ruka tolaik lauza kopā ar vēl diviem mūsu mākslas censoņiem – instalatoriem Ojāru Pētersonu un Anitu Zabiļevsku. Intas fotoportretētās Balvu puses laucinieces Sandžovani Nuovo baznīcas sienās izskatījās gluži kā apgarotas latgaliešu madonnas.

Šo visu var pasniegt kā atjaunotās Latvijas mākslinieka veiksmes stāstu. Tomēr bez cildinājuma reveransiem necilajai padomjlaiku pagātnei še tomēr arī neiztikt, jo tieši tad Intas Rukas meistarības audumā tika klāta tā spēka “grunte'', kas ļāva atsperties lēcienā uz panākumiem. Gan iesākumā japateicas būtu tikai Intas mātei, kura savai 1958. gadā dzimušajai meitai sakarā ar skolas beigšanu reiz uzdāvināja itin pieklājīgu krievu fotokameru Zorkij.  Šo, kā varētu tulkot,  “acīgi-modro” mēdz salīdzināt pat ar klasisko Leica. Tātad itin laba manta. Pati Inta Ruka savā laikā atcerējās: “Esmu dzimusi un izaugusi Rīgā. Pa vasaru, kā visi bērni, biju pionieru nometnēs un pie radiem laukos. Visiem citiem bija bildītes, man nekā nebija. Skolu beidzot, man uzdāvināja kameru, gāju vienā pulciņā, otrā – tā tas aizgāja. Sākumā – kā pa celmiem. Sāku bildēt Rīgā uz ielas – mani sabāra. Kur tad lai liekas? Devos uz laukiem. Dzīvoju Balvos pie manas mammas kādreizējiem kaimiņiem. Staigāju līdzi pastniecei. Cauru dienu braukāju riņķī, reizēm nesu riteni uz muguras... Tur visi mierīgi, izpalīdzīgi. Mani baroja, guldināja. Visi par visiem zina. Un ļoti interesanti: stāsta par kara laikiem, krievu laikiem, kolhozu laikiem...”

Foto: Inta Ruka

Runājot par “spēka grunti”, vispirms, šķiet, jāuzsver itin skarbais dzīves rūdījums, ko Intai dāsni nācies pieredzēt jau no mazotnes. Še it īpaši būtu vietā teikt – nākusi iz tautas dzīlēm, no pašiem pamatiem, kur eksistences cīņā visu nosaka ikdienišķi pelēks roku darbs. Un vēl – hronisks trūkums. Intas māte bija izdzīvojusi Sibīrijas “sanatorijā”, tagad strādāja par sētnieci. Intas tēvs agri miris, abi sieviešu cilvēki klusi mājoja vienistabas dzīvoklītī. Intai dzīves izvērsumā bija iecerēta nopietna un iztiku drošinoša šuvējas profesija. Tālab 70.-ajos gados tika pabeigta pat attiecīga arodskola. Fotografēšana jau tā īsti netika uztverta kā iespējama profesija. Ja ne gluži “plānā galdiņa urbšana”, tad tik tāds vaļas prieks, gara veldze, hobijs. Pat ne mākslas pretenzijas un intelektuāli “forteļi”. Inta dažkārt brīnās, ka vispār iesaistījusies fotopasaulē. Tas varēja nenotikt, taču, kā pati atzīst, tas tomēr esot izrādījies labākais, ko viņa dzīvē jaudājusi veikt.

Inta Ruka savas fotoprasmes apguvusi pašmācības ceļā. Padomju gados atbilstoši pozitīviskām un konceptuāli itin gaišām sociālistu idejām tika gādāts par “plašu darbaļaužu masu iesaistīšanos mākslinieciskajā pašdarbībā”, kur plašajā amatierisma tutti-frutti dobē koši ziedēja arī dažādi fotoklubi. Šķiras kritērijiem atbilstošā darbaļaude Inta gan nemotivējās ar propagandistiskām nostādnēm. Vairāk gan vispārcilvēcikas intereses un jauneklīgi spriganā gara dzīta ienira šajā klubu straumē. Šajā rosībā vērtīgākā bijusi piekļuve nu jau pieredzējušim fotodzīļu “samiem”,  izciliem profesijas meistariem, no kuriem lielākā daļa arī bija autodidakti. Bet toties ar lielu dzīves pieredzi un guru gudrībām apveltītas autoritātes. Spēcīgu starta impulsu Intai devusi tolaik vēl nebūt ne klasiķa Gunāra Bindes neparasti tēlaino darbu atklāsme. Bet par pirmo skolotāju varam uzskatīt patriotisko rakstnieku un fotogrāfu Gunāru Birkmani, kura vadītajā VEF fotostudijā jauniete pilnveidojās  līdz pat 1982. gadam. Tad sekoja aktivitātes fotoklubā “Rīga”. Taču fotogrāfes attīstībā lielākā loma bijusi domubiedru kopībai neformālajā grupā “A”. Tur pret Latvijā iekopto salonisma un estētisma “ģenerālo līniju” disdēja Gvido Kajons, Valts Kleins, Mārtiņš Zelmenis, Andrejs Grants, un viņu vidū arī Inta Ruka. Jaunie oponēja ar dokumentāli skarbu un kritisku reālismu. Un visbeidzot - Intas Rukas izaugsmes gadus vainagoja cieša līdzdalība Ogres fotostudijā. Astoņdesmitie gadi bijā izšķiroši viņas fotografiskās un intelektuālās personības veidošanā. Ogrē viņa iepazinās ar savu nākamo dzīves biedru un fotomākslas vislielāko iedvesmotāju Egonu Spuri un arī viņa draugu, izcilo fotomeistaru Andreju Grantu. Šie talantīgie vīri bija viņas laimīgo gadu kodols. 1986. gadā Intas Rukas profesionālisma briedumu stiprina vācu Reiha laiku Rolleiflex kameras iegāde, kas ilgstoši nosaka arī viņas darbu izteiksmi un augsto kvalitāti.

Foto: Inta Ruka

1983. gadā Inta Ruka uzsāka veidot savu fundamentālo un konceptuāli principiālo fotosēriju “Mani lauku ļaudis”. Šim lielajam mūža pasākumam tika ziedotas gandrīz divas desmitgades. Viņa ar velosipedu apceļoja vecāku dzimto pusi Latgalē, Balvu rajonā. Autore visu darbošanos reiz komentēja: "...mani interesē lauku cilvēku portreti viņu pašu dabiskajā vidē, kurā atrodas viņiem pazīstamās lietas un kurā viņi jūtas droši un mājīgi. Projekts “Mani lauku ļaudis” bija kā atgriešanās, kā parāda atdošana, kā attiecību vīšana ar šiem cilvēkiem, ar un starp kuriem es pavadīju savu bērnību un ar kuriem esmu saistīta neredzamām saitēm."

Tieši šajā projektā izveidojās Intas Rukas fotogrāfiskās metodes formula: klasiski melnbalts kvadrātformāta fotattēls, tikai dabīgais apgaismojums, tēlojumā viena vai vairāku cilvēku frontāls portretējums to ierastajā dzīves telpā – mājās, interjerā vai piemājas tuvumā. It kā iespējamās mākslas konstruēšana še aizstāta ar tiešu dokumentālismu. Un to pastiprina katram attēlam pievienotais pašas autores vai arī modeļa īskomentārs, pastāstiņš, sentence... Tādas verbālas sliedītes precīzākai situācijas izpratnes ievirzei. Un noskaņas reljefam. Tur nav nekāda uzspēlēta pozēšana, nekas samākslots. Dažkārt fotogrāfu nodomi tiek kavēti ar “vienkāršā cilvēka” iebildēm: “...ko nu es. Man vēl jāsasukājas, jāuzvelk goda drēbes. Jānomazgājas, jāiesmaržojas, tad arī bildēties varētu...” Še, Intas Rukas “noburtie”  ļaudis ir pilnīgi atbrīvoti, neizskaistināti, patiesi, neizgludināti,  teju “kā cēlušies, tā vēlušies”.  To mākslas efektu Intas Rukas darbos veido neparastas, siltas sirsnības starojums. “Skunste” nāk no fotogrāfes un viņas modeļu savstarpējas uzticēšanās, atklātības, pat mīlestības, vai vismaz simpātijām. Lai gūtu šādus attēlus, tur nevar ierasties reportiera garāmskrējienā. Tur modelis ir jāpieradina, ar viņu varbūt pat jāsadzer, jākļūst par savējo, teju iekšinieku - tuvinieku...

Foto: Inta Ruka

Kādā intervijā Inta par sevi un sava darba paņēminiem izsakās: “...es absolūti jūtos kā fotogrāfs. Tā ir profesija. Tas ir darbs, kas man patīk. Es nevarētu taisīt reportāžas, es māku taisīt tikai portretus. Man liekas, ka nekā interesantāka par cilvēku nav. Man ir platā kamera, strādāju ar statīvu. Man viss notiek ļoti lēni – vajag vismaz stundu. Viss ir fotografēts ilgos laikos – sek, 1/2 sek, 1/10 sek. Kad es tiekos ar cilvēkiem, viņus bildējot, tas man rada lielu prieku. Runājam par dzīvi – kaut ko vienmēr runā, kad bildē, – paliek emocijas. ...Arī cilvēkiem šis darbs tad sagādā daudz prieka....”

Pēc “Lauku ļaudīm” sekoja jauni, ne mazāk vērienīgi un emocionāli fotosēriju projekti - “Cilvēki, kurus man gadījās satikt”, “Amālijas iela 8”. Tur līdzīgas noskaņas, tikai šoreiz dzimtās Rīgas vidē. Tajā, ar kuru autore pati it kā identificējas. Ne spožums un bagātība, bet kaut kas “margināls”, nost no lielajām panākumu trasēm. Tas gaistošais, ko sajūtu līmenī gribētos saglabāt, likt blakus bērnības atmiņām iz pilnīgi citādas pagājības. Rīga un Balvi... Inta Ruka pat atvaļinājumos paliek še - Latvijā, nevis tālu zemju ceļojumos, lai nezaudētu laiku un vēl iespētu baudīt un satvert fotomirklī šo aizejošo pasauli.

Foto: Inta Ruka

Inta Ruka allaž darbojas vidē, ko labi pazīst caur personīgu pieredzi, fotografē ļaužu lokā, kas ir “šķiriski” tuvi, ar kuriem var rast kopīgu valodu. Tie ir cilvēki, kurus parasti apzīmē ar vārdiem “tauta”, “vienkāršie ļaudis”. Patiesība Intas darbos iznirst itkā no tumsas, ar visu savu sirsnību mēdz būt gana depresīva, no tiem reizēm dveš arī skarba nabadzības un pamestības elpa. Un vienmēr arī kāds neredzams dramatiska likteņa, dzīves stāsta vēstījums, kas plūst no ļaužu acīm, sejām, darbos samocītas ādas krokām... Tas ir tur, Krievijas tuvumā, tālu no Rīgas eiroglances un Latvijas turīgākās vidienes. Labklājīgās vakarzemēs, kaut kur pie koptiem skandināviem, šo Latvijas sociālās panorāmas specifisko selekciju ieraugot, buržujiskais pilsonis baisi noskurinās – mjā, pie mums tā kaut kur 19. gadsimtā arī dzīvoja, mans vecvectēvs vēl atcerējās... Bet toties cik eksotiski, kāda īsta faktūra, kaut ko līdzīgu mēs pērnvasar redzējām Zimbabvē...

Intas Rukas dzīves duālismu varētu salīdzināt ar pasaku par Pelnrušķīti, kas pusnaktī pārtop par daiļāko princesi un dodas uz karaļnama balli. Un neviens nenojauž par viņas dienas darbiem. Maizes pelnīšana še bijusi būtiski eksistenciāla, jo atbildība, kā kārtīgai mātei, jānes ne tikai par sevi, bet arī par dēlu Kristapu. Tā ir absoluta prioritāte. Tikai tad – māksla. Darba dzīve ritējusi tieši šādā veidolā – šuvēja, laborante, apkopēja... Pēdējai nodarbei īpaši eksotisks darbības fons – Zviedrijas vēstniecība, kas varētu lepoties – re, mūsu telpas sakopj Venēcijas biennāles dalībniece, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere, visā pasaulē ievērota un atzīta mākslas personība...

Tomēr lietu ierasto kārtību aizvien vairāk sāka pārklāt arī tieši vai netieši ienākumi no fotodarbības. Jau tolaik, astoņdesmitajos perestroikas gados kāds šeptmanis no tālās Vladivostokas bija gatavs maksāt Intai regulāru algu tikai par dažām fotobildēm mēnesī. Un tā tas ildzis veselus divus gadus, iekams fotomākslas cienītājs pazudis austrumu miglā. Bet panākumi turpināja augt un vairoties, kā uzrūgusi mīkla, kā lavīna... Tos apliecinātu milzīgais ārzemju izstāžu saraksts, kas reiz iesākās ar pašu pirmo Intas personālekspozīciju Tallinā. Darbi muzejos, galerijās, kolekcijās – pa visu pasauli. Dalība internacionālās radošajās darbnīcās, slaveni granti un stipendijas, prēmijas, balvas (LKF Spīdolas balva – 1999; Mākslinieku savienības Gada balva – 2003; ...). Dzīvojot laimīgos gadus kopā ar vīru Egonu Spuri brieda liela atziņa, ka ne tik svarīgs ir nebeidzamais izstāžu maratons, bet vērtības, kas paliks aiz tevis – dēls, darbi, darbošanās prieks un norises... Inta Ruka mākslas pasaulē nav vientuļa. Tur ir gan tuvu domu biedri, līdzgaitnieki, gan laikā un telpā distanti gara radinieki – Antanas Sutkus, Boriss Mihailovs, Imodžina Kaningema, Džudija Deitere. Doroteja Lange... Inta Ruka, šķiet, nu pārtapusi par pasaulē pieprasītāko Latvijas fotogrāfi. Ne tik daudz izcilā forma, bet tieši humānisma aura ir tas, kas cilvēkus visur saviļņo visvairāk.

Raksta autors: mākslu vērotājs Jānis Borgs