02.10.2024. 

IESĀKUMĀ BIJA VĀRDS – RDMV

Personīgās refleksijas par 2024.gada absolventiem un mazu sarunu fragmenti ar viņiem

Šogad, sākot strādāt ar skolas 1. kursu, Mākslas un kultūras vēstures pirmajā stundā, ievērojot kompetenču izglītības metodikas principus, analizējām franču šansona “Himna mīlestībai” divas dažādas interpretācijas: Edītes Piafas oriģinālo versiju un Selīnas Dionas sniegumu, kuru varēja klausīties šogad Parīzē Olimpisko spēļu atklāšanas laikā. Konstatējām, ka kanādiešu dziedātājas versija ir monumentālāka, konkrētajam notikumam atbilstoša un Dionas vēlme, šķiet, bija, lai viņas balss no Eifeļa torņa augstumiem sasniedz ikvienu. Viņa atkal dzied (publiski zināms fakts par mākslinieces smago diagnozi, reto slimību, “stīvā cilvēka sindromu”) un tie ir svētki. Piafas versija noteikti ir intīmāka – tā ir dziesma par mīlestību. Vārdi “mums piederēs mūžība” tomēr ir adresēti kādam konkrētam cilvēkam. Es īsti nevaru pamatot savas izraudzītās paralēles starp Olimpisko spēļu nesenajiem notikumiem un apceri par maniem absolventiem, taču atslēgas vārdi tomēr varētu būt gan himna, gan mīlestība. Laikam ir sasniegts tas vecums, kad zināma daļa sentimentalitātes ir piedodama. Un tāpēc, lai šis mans apcerējums ir kā mana atzīšanās mīlestībā MANAM PIRMAJAM KURSAM, 2024. gada absolventiem. Jauniešiem, kuriem mācīju Mākslas un kultūras vēsturi četrus garus (īsus?) gadus.

Intervijas ar skolas audzēkņiem, kā arī RDMV absolventiem esmu jau rakstījis. Taču šis raksts būs tāds ļoti īpašs un personīgs un ne gluži intervija. Skolā sāku strādāt 2020. gadā, tas man bija jauns pavērsiens līdzšinējā pedagoģiskajā praksē, kad savu darbību vairākās Latvijas bērnu mūzikas skolās nomainīju pret mākslas skolu. Turklāt – vidusskolu, kas savu vārdu Latvijas mākslas dzīvē ir ierakstījusi ar ļoti daudziem profesionāliem, pazīstamiem dizaineriem un māksliniekiem. Un, ja vēl pavisam nedaudz par sevi, tad jau ilgāku laiku jutu, ka darbs ar bērniem vairs nešķita saistošs. Vēlējos komunicēt ar nedaudz “vecākiem cilvēkiem“. Tāpēc šis “starts” RDMV man izvērtās pašam negaidīti straujš un aizraujošs.

Šis kurss bija arī īpašs ar to, ka tas bija pēdējais, kur izglītojamie vēl mācījās tādās programmās kā Metāla dizains, Ādas dizains, Keramikas u.c. Ar šo programmu audzēkņu absolvēšanu arī skolas vēsturē tika aizvērta kāda nozīmīga lappuse. Sadarbojoties ar audzēkņiem, vēroju, kā viņi no pusaudžiem pārvēršas par nobriedušiem cilvēkiem ar savu viedokli, redzējumu par mākslu un dzīvi. Viens gads online studijās, pārējais – kopā klasē un ceļojumos. Jā, dažbrīd arī kādā kafejnīcā. Īpaši rudens un pavasara siltajās dienās, jo vērot dabu, mākslu un ahitektūru klātienē ir pilnīgi kas cits, salīdzinot ar attēliem uz projektora. Atceros to reizi, kad mācījāmies par Japānas kultūru. Roberts Zaķis no Koka dizaina nodaļas piedāvāja noslēgt stundu kādā no suši restorāniem, ko arī izdarījām. No teorijas uz praksi, tā teikt. Tas bija laiks, kad, manuprāt, mūsu profesionālās attiecības netika jauktas ar privātajām un robeža tika saglabāta. Cieņpilna attieksme bija no abām pusēm, lai arī uzrunas forma “tu” no Metāla dizaina nodaļas puišiem, šķiet, parādījās jau 2. kursā. Draudzīgi un nepiespiesti.

Ar dažiem no saviem audzēkņiem, droši varu teikt, ka esam kļuvuši draugi. Komunicējam arī tagad, kad skola jau ir absolvēta. Šādu garāku ievadu, kas ir ļoti personisks un ne tik atbilstošs žurnālistikai, var tomēr attaisnot ar manu vēlēšanos pateikt milzīgu paldies šiem jauniešiem par viņu devumu manā dzīvē. Ja tautas paruna saka par to, ka pirmā mīlestība nerūs, tad, pārfrazējot to šeit un šādā kontekstā, varu teikt to pašu. Mans pirmais RDMV kurss! Izcilas personības un mani iedvesmas avoti. Nāks jauni ļaudis un talanti, bet tas jau būs pavisam cits stāsts. Ar katru no 2024. gada absolventiem, kas šeit būs minēti, esmu ticies un runājis, taču tā nebija reize, kad uz katru no jautājumiem atbildēja visi viens pēc otra. Kopā savākt visus bija jau gana grūti. Pavisam noteikti, cilvēki, kas padalījās ar savām atmiņām par RDMV pavadīto laiku un par to, ko dara pašreiz, nav jāuztver kā kādi “īpaši teicamnieki”, kas bija uzrunāti, sakarā ar panākumiem RDMV studiju laikā. Kā varēs lasīt turpinājumā, tad bija arī tādi, kuri ar humoru varēs atcerēties, ka, pateicoties savam īpašajam skolas apmeklējumam, “bija iespēja ļoti labi iepazīties ar skolas administrācijas pārstāvjiem”.

Mana izvēle uzrunāt konkrētos audzēkņus bija saistīta ar to, ka viņu izvēlētais ceļš, laiks pēc skolas gaitām, ir gana atšķirīgs: ir tādi, kas turpina savu profesionālo mākslinieka studiju ceļu, ir jaunieši, kas izlēmuši nomainīt profesiju, vēl kādi, kas pašreiz ir pārdomās, tādā radošā pauzē, kad ir jāsaprot: ko darīt tālāk? Vai tā būs māksla vai kas pilnīgi cits? Nenoliedzami, sazinoties ar šiem deviņiem audzēkņiem, zināju, ka komunikācija būs viegla un mani jautājumi par skolu un izvēlēto turpinājumu tiks uzklausīti.

No kreisās: Guntars Gritāns un Alekss Klagišs

Kā pirmo uzrunāju Keramikas dizaina nodaļas absolventu Aleksu Klagišu. Atceros, ka jau pirmajās stundās šis zēns mani pārsteidza ne tikai ar savām zīmētprasmēm, bet kādā stundā arī ar frāzi:”šodien tu esi labi saģērbies”. Jutos pagodināts, ka viņa studiju 4. kursā tapa arī mans portrets. Honorāru samaksāju (tā lielums lai nu paliek biznesa noslēpums) un glezna tagad ir goda vietā mājās pie sienas. Aleksa sacītais par skolu: ”Pēc šiem četriem gadiem droši varu teikt, ka RDMV manas zināšanas par mākslu ir ievirzījis pilnīgi citā – augstākā līmenī. Mans padoms RDMV audzēkņiem: ja strādā pie diplomdarba, nesarežģī savu dzīvi par daudz! Tver visu vienkāršāk! Apdomā labi savu “megaprojektu”, varbūt tas īsti neatbilst pašreizējai varēšanai? RDMV raibā vide un skolotāji man noteikti pietrūks. Tagad studēju LU filosofos. Stājos LMA grafikas nodaļā, bet paliku aiz strīpas. Tagad man ir pārdomu laiks: vai māksla ir tas, kam gribu veltīt visu savu dzīvi? Ceru, ka filosofijas studijas man palīdzēs atrast šo atbildi...”

Rasa Beatrise Krūmiņa (Interjera dizaina nodaļa). Rasa manās sundās, kā arī faktiski visa Interjera dizaina nodaļa bija tādi “stabilie kadri”; faktiski konsultācijās es viņus neredzēju, jo pamatā visi mācījās robežās no 8 – 10 ballēm. Rasa: “Studēju Latvijas Kultūras akadēmijā, programmā “Kultūras socioloģija un menedžments”. RDMV ir vērtīga skola, kur var sevi attīstīt gan mākslinieciski, gan kvalitatīvi apgūt vidusskolas priekšmetus. Taču 3. kursā sapratu, ka interjera dizians nav tā nozare, kur vēlos darboties, bet tas nav jāuztver negatīvi. Labi, ka nāk šāda apjausma, jo tas ir pieredzes rezultāts. Man pietrūkst zīmēšanas un gleznošanas stundu! Lai nu kā ir, bet jūtu, ka pašreiz esmu savā vietā un laiks rādīs, kur mans ceļš mani aizvedīs”.

No kreisās: Guntars Gritāns un Mārtiņš Reinbergs

Mārtiņu Reinbergu no Reklāmas dizaina nodaļas, atceros, 1.kursa sākumā biju spiests pārsēdināt tuvāk savam galdam, jo manīju, ka attēli uz projektora ar Senās Ēģiptes piramīdām tomēr viņam nešķita tik saistoši kā blakus sēdošās meitenes. Vēlāk Mārtiņš bija jau tas cilvēks, kas stundās ienesa tādu savdabīgu kolorītu. Piemēram, kopā ar vēl dažiem kursabiedriem uz galda pretī manējam turēja mazu krucifiksu, – it kā palīdzot pret slikto enerģiju un var vieglāk nokārtot attēlu testa ieskaites. Mārtiņa atmiņas: ”Pašreiz es spēju vairāk atcerēties tieši to skolas laiku, kas saistās ar dzīvošanu dienesta viesnīcā. Cilvēkam, kas nav rīdzinieks, tā ir droša vide. Vidusskolas pasniedzēji likās interesanti. Lai Dievs svētī fizkultūras skolotājus Hofmani un Vancāni – viņu stundas bija patīkama pārmaiņa profesionālo, vidusskolas priekšmetu un skašu virpulī. Studēju Mākslas akadēmijā tēlniecību, no reklāmas dizaina esmu emocionāli jau atsvešinājies. Un, lai arī tagad jūtos nedaudz apmulsis, tomēr spēka pilns darboties tālāk.”

No kreisās: Estere Artmane un Guntars Gritāns

Vēl viena Reklāmas dizaina nodaļas audzēkne Estere Artmane (ex Dimitere) atceros, jau pašā sākumā varēja ļoti konkrēti pateikt un argumentēt to, kas viņai šķiet uzmanības vērts, kā arī tās lietas un situācijas, kas rada diskomfortu. Tā tieši un ļoti inteliģentā manierē. Arī īsajā ziņā WhatsApp vietnē savā telefonā atrodu tekstu, ka “mācoties, varēju piedzīvot gan jaukas, gan ne tik jaukas situācijas. Bija pasniedzēji, kas stimulēja un tādi, kas nebija pārāk izvēlīgi savā leksikā. Ir svarīgi sajust to, ka tevi DZIRD UN REDZ. Un RDMV cilvēki, kas mani dzirdēja, noteikti bija tās personības, kas palīdzēja man manā mākslas ceļā. RDMV laiks ir mans pieaugšanas laiks. Pašreiz esmu LMA studente.”

Kā vienu no lielākajiem pārsteigumiem, vismaz man personīgi, sagādāja Formas tekstila nodaļas absolvente Ella Elīze Viļumsone. Meitene, kas mākslas vēstures stundās izcēlās ar fenomenālu atmiņu, iegūtās zināšanas spēja pasniegt ļoti loģiski un tajā pašā laikā – radoši. Protams, jau no paša sākuma “baroju” savu ego ar domu, ka šis nu ir cilvēks, kas iestāsies LMA Mākslas zinātnes nodaļā un visiem stāstīs, ka mācījusies pie Gritāna. Par lielu pārsteigumu (man, visiem?), Ella 4. kursā pateica, ka turpinās studijas Mūzikas akadēmijā, Akadēmiskā vokāla nodaļā. Atceros, ka tā bija vienīgā reize, kad man bija pamatotas šaubas, vai tas būs iespējams, – bez atbilstošas visusskolas izglītības iestāties profesionālajā mūzikas augstkolā ir maz ticama realitāte. Taču teiciens, ka talantīgs cilvēks ir talantīgs it visā, ir gadījuma arī par Ellu, kura nu ir Latvijas Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas studente. Lūk, Ellas stāsts:”...prāts joprojām kavējas atmiņās par pabeigto RDMV. Šajos skolas gados es sapratu, ko vēlos darīt dzīvē, kas mani saista, es iemācījos komunicēt ar cilvēkiem. Mums bija brīnišķīgs FT meiteņu kurss, visas esam draudzenes! Reizēm domāju, ka cik labi, ka dzīvojam tehnoloģiju laikmetā un mūsu atmiņas bija iespējams iemūžināt! Un mūsu skolotāji! Gan profesionālajos, gan vidusskolas priekšmetos mūs nebeidza pārsteigt. Jēdzieni DIZAINS un MĀKSLA pirms vārda vidusskola ir tas, ko šie pasniedzēji ar savu piemēru radīja kā kaut ko reālu un taustāmu. Tas ir pamats manam turpmākajam mākslinieces – mūziķes ceļam. RDMV paliks manā sirdī vienmēr.”

Viena no pirmajām manām publikācijām RDMV mājas lapā bija intervija ar vairākiem pašreizējiem absolventiem, kas tobrīd tikai sāka savas studijas RDMV. Man bija būtiski uzrunāt kādu no viņiem, ar kuriem bija saruna 2020. gadā un to atkārtot pēc četriem gadiem. Toreiz mūsu saruna notika zoom platformā, pašreiz – gan tiekoties klātienē, gan draudzīgā telefonsarunā. Tie ir divi puiši: Koka dizaina nodaļas absolvents Dāvis Dēliņš un Marks Frīdbergs – Stikla dizaina nodaļas abiturients. Dāvis man paliks atmiņā kā tāda stabila vērtība – vienmēr klātesošs, ar savu viedokli un, nenoliedzami – talantīgs. Savukārt, runājot par Marku, pietiek arī ar kādiem pāris gadiem pedagoģiskās prakses (man tobrīd tie jau bija 30), lai saprastu, ka puisis, kas sēž Tev priekšā pirmajā solā, pavisam noteikti pieder pie tiem, kura asais prāts, intelekts un spriedumi nereti iedzen strupceļā arī pasniedzēju. Un, atzīšos, dažbrīd tā notika arī ar mani. Jebkurā gadījumā, tās ne pārāk daudzās stundas, kad Marks bija klasē, bija spožas (te ir paskaidrojums arī par iepriekš pazibējošo frāzi, kas ir tas “avots”, no kā nāk informācija par iespējām ciešāk iepazīties ar skolas administrāciju), es centos jo īpaši, jo sapratu, ka kaut ko “nohaltūrēt” ir vienkārši nepieļaujami. Marka tipa audzēkņi ir kā tāda laba terapija un “restarts” jebkuram pedagogam. Marks bija arī mana solokoncerta afišas fotogrāfijas autors. Prieks, ka joprojām uzturam labus kontaktus. Te būs puišu atmiņas.

No kreisās: Guntars Gritāns un Dāvis Dēliņš

Dāvis:”Pašreiz esmu LMA Produktu dizaina nodaļas students. Jāsaka, ka iekļūt budžeta vietā nebija sarežģīti, jo RDMV man iedeva tādu bāzi, kas radīja lielu pārliecību par saviem spēkiem. Protams, man ir jādomā arī par dzīves finansiālo pusi, lai studijas Rīgā būtu realizējamas. Taču nav nekā neiespējama, ir vienkārši jādara. Faktiski tas, ko domāju un teicu 1. kursā, ir realizējies tagad pēc četriem gadiem, un es turpinu darīt to, kas man sanāk vislabāk – būt māksliniekam.”

No kreisās: Guntars Gritāns un Marks Frīdbergs

Marks: “Atmiņas gandrīz tikai labas. Domāju, ka apmeklējot jebkuru citu skolu, man nebūtu iespējas paralēli darīt tik daudzas lietas, kā tas bija manā gadījumā. Pašreiz Risebā studēju audiovizuālo mākslu. Vēlos kļūt par operatoru, radīt filmas tādā līmenī, ka tās varētu saukt par mākslu kā jebkuru gleznu vai skulptūru.”

No kreisās: Niks Lūkass Bergs, Guntars Gritāns,

Kristofers Lasenbergs un Haralds Alberts Zandersons

Man likās saistoši parunāt arī ar kādu no absolventiem, kurš pašreiz ir izlēmis paņemt zināmu pauzi no studijām, strādāt un atrast atbildes uz jautājumu, kas ir tas, ko vēlētos turpināt: kāda augstskola, darbs vai pilnīgi jauna nodarbošanās. Par šīm tēmām es runāju ar Metāla dizaina nodaļas absolventu Niku Lūkasu Bergu. Jāsaka, lai ko arī mēs, pedagogi, teiktu, ka cenšamies uztvert visus audzēkņus absolūti vienādi, tomēr arī mūsu darbā cilvēciskais faktors neizpaliek. Tas nenozīmē, ka tiek dotas kādas atlaides vienam vai otram audzēknim, bet ir sajūta, ka ir cilvēki vai viss kurss, ar kuru ir ļoti viegli saprasties. Manā gadījumā tā bija ar “metālistiem” un Niks noteikti bija tas cilvēks, kas manās stundās bija, ja arī nedaudz kluss, bet ļoti vērīgi sekoja visam, ko saku. Par tādiem cilvēkiem mēdz teikt, ka ar viņiem “var doties izlūkos”. Niks piedalījās arī visās skolas organizētajās ekskursijās uz Franciju un Itāliju. Savukārt, runājot par savu pieredzi RDMV un to, ko dara pašreiz, atzīst, ka savā laikā “šī skola mainīja manu dzīves virzienu par 180 grādiem. No sportista dzīvesveida es pārslēdzos uz mākslinieka ritmu. Viss, kas manās mājās ir piestiprināts pie sienām, ir skolas laikā veidotie zīmēšanas un gleznošanas darbi. Tas ir mans un manu skolotāju kopīgais rezultāts. Mani motivēja tas, ka mākslas vēsturi mācīja Guntars Gritāns (nav pašreklāma, bet citāta pārnesums – G.G.), mūsu ekskursijas bija kaut kas īpašs un man žēl tos audzēkņus, kam to neizdevās izmantot. Mani skola iemācija redzēt krāsas arī tad, kad gaisma nebija īstā, lai tās saskatītu! Es iemācījos strādāt klusumā. Un tādā zināmā klusumā es esmu arī pašreiz. Jā, es strādāju, bet man ir laiks domāt par sevi: ko es gribu un kas ir tas īstais ceļš? Mans ceļš. Es neatklāšu savus mērķus (tie arī mīl klusumu), bet zinu, ka – jebkurā gadījumā – māksla paliks daļa no šī ceļa”.

No kreisās: Guntars Gritāns un Una Mīla Meilande

Un, ieejot fināla taisnē šajā garajā apcerējumu un atmiņu kaleidoskopā, vēlos vēl citēt arī Reklāmas dizaina nodaļas absolventes Unas Mīlas Meilandes atmiņas. Una noteikti pieder pie tiem audzēkņiem, kas sniedz pedagogam tādu uzmundrinājumu un jā – ticību saviem spēkiem. Jo, nenoliegsim, tā pat kā audzēkņiem, arī mums, pedagogiem, komplimenti un uzmundrinājumi ir nepieciešami. Bez tiem mēs nevaram. Un par to es Unai būšu vienmēr pateicīgs. Una:”Sākumā bija kā pa gaisu...Bet drīz sapratu: kāda tā ir vērtība – mācīties pie jomas profesionāļiem! Kas svarīgi: es nejutos “nolikta zemāk” par pasniedzējiem, mēs bijām līdzvērtīgi. Pašreiz esmu Mākslas akadēmijas studente Interjera dizaina nodaļā. Ar savu RDMV iegūto bāzi iestājeksāmenus nokārtoju bez jebkādām problēmām. Lai kādas vēl izmaiņas būs – profesijā vai dzīvē kā tādā – viens paliek nemainīgs: es vienmēr būšu un palikšu RDMV audzēkne!”

Kā jebkurā mākslas darbā, skaņdarbā vai teātra izrādē, ir tas moments, ko sauc par kulminācijas brīdi. Domāju, ka sākuma vārds RDMV un savas esības piesaiste RDMV, kad vairs tur fiziski neesi ir pietiekošs pierādījums, ka te būtu arī jāpabeidz. Gribu piebilst, ka būtu iespējami vēl vairāki citi raksti ar daudziem jo daudziem šī kursa absolventiem. Tik daudzas spilgtas personības sastaptas! Un, kā jau minēju, šo jauniešu izvēle konkrētajam rakstam ir subjektīva un man tajā brīdī ērtāka. Nenoliedzami, arī man bija pedagoģiska rakstura neveiksmes: ar dažiem audzēkņiem attiecības vienkārši palika lietišķas un rezervētas, bet arī tas pieder pie profesijas specifikas. Jo nevar viss būt nepārtraukti vislabākajā kvalitātē, tas vienkārši nav iespējams. Tad nebūtu iespējama attīstība. Un laikam jāpiekrīt dzejniekam Imantam Ziedonim, kurš rakstīja, ka “tādas lielas laimes nava, ir tikai mazas laimītes”. Un man, esot kopā ar šo kursu, šo mazo laimes mirkļu bija ļoti, ļoti daudz un par to es šiem jauniešiem būšu vienmēr bezgala pateicīgs!