06.03.2018.

Ludolfs Liberts kā statusa simbols un ieguldījumu vērtības mērs

Cilvēki mēdz iezīmēt savu statusu ar lietām, kas attiecīgajā sociālajā grupā pauž kādu īpašu atšķirības vērtību, nes simbola nozīmi. Tās var tālu pārsniegt tiešās praktiskās vajadzības, pat personīgo patiku. Ir lietas, kas teju obligāti piederas patēriņam tikai tāpēc, ka tās saistītas ar noteiktu sabiedrības loku. Piemēram, vienam tas var būt tetovējums vai džinsu valkāšana, citam - attiecīgas markas automobilis, vēl citiem - operas apmeklējumi vai cigāru smēķēšana... Daudzkārt tas pat nav atkarīgs no konkrētā indivīda uzskatiem, bet lietu vai rīcības izvēli nosaka sabiedriskais viedoklis, nerakstīti likumi un pieņēmumi... Nereti pat mitoloģiskā līmenī. Varam runāt par kaklasaiti kā civilizējoši disciplinējošu faktoru.

Pie pazīmēm, kas šķietami vai arī patiesi norāda uz piederību izglītotiem kultūrcilvēkiem, šķiet attiecas arī mākslas "mīlēšana", mākslas vēstures pārzināšana, sekošana mākslas izstādēm, mākslas darbu kolekcionēšana... Jau kopš 18. - 19. gs. šāda nodarbe pārauga aristokrātijas robežas un skaidri norādīja arī uz piederību turīgajiem sabiedrības slāņiem, buržuāzijai. Savukārt padomju laikos Latvijā šajā jomā lielākie entuziasti bija skolotāji, ārsti, zinātnieki, kuru dzīvoklīšu sienas parasti klāja lielākoties sadāvinātas vietējo mākslinieku gleznas un grafikas. Nu laiki mainījušies. Šie ļaudis pietuvinājušies "trūkumcietējiem", un lielā mākslas mīlēšana vairāk nonākusi jauno "biezo" pārziņā. Latviešu turīgie mākslas kolekcionētāji vai vismaz savu villu interjeru dekorētāji parasti iet tradicionālajās sliedēs ar principu – turēties pie ''mūžīgajām, klasiskajām vērtībām". Pirmkārt, tās še pārstāv, piemēram, Vilhelma Purvīša gleznas, kas sakāpinātā pieprasījuma dēļ apritē parādās teju divreiz lielākā skaitā, nekā meistars jebkad uzgleznojis. Viltotāji cenšas. Un, otrkārt, obligātajā "džentlmeņu komplektā" ietilpst arī virtuozā latvju gleznotāja un scenogrāfa Ludolfa Liberta (1895. - 1959.) māksla. Kāpēc tieši viņš? Jautājums, kas varētu rosināt veselu sociālpsiholoģisku pētījumu. Jo Latvijas mākslā ir ievērojams skaits vēl citu izcilību, kas nebūt nav guvušas tām adekvātu popularitāti.

Ludolfs Liberts. "Torņakalns". 1920. gadu sākums. Audekls, eļļa. 53,5 x 65 cm

Latvju gars mākslinieka tapšanā

Daudziem latvju censoņiem tolaik labākā iespēja še ko mācīties bija mākslinieka un latvju pirmā protodizainera Jūlija Madernieka (1870. - 1955.) studijas apmeklēšana. Meistars bija skolojies pašā Pēterburgā paša barona Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā. Un kopā ar tādiem līdzgaitniekiem kā Janis Rozentāls un Vilhelms Purvītis bijis arī Pēterburgas latviešu studentu apvienības "Rūķis" aktīvists. Ne tikai alus dzeršanā, bet arī cildenu manifestu sastādīšanā. Tur jaunie censoņi svinīgi apņēmās pēc studijām atgriezties Latvijā un izveidot latviešu nacionālo mākslu, kas virzītos Rietumeiropas laikmetīgās kultūras gultnē. Kā vēlāk izrādījās, tās nebija tukšas runas. Kas nolemts – tas tika arī izdarīts. Liela daļa no šiem vīriem patiesi atgriezās dzimtenē un paveica iecerēto – lika pamatus latviešu mākslai. Jūlijs Madernieks izcēlās ar savām Latvju rakstu interpretācijām ziemeļu jūgendstila garā. Un dēļ viņa ornamentu zīmējumiem, kurus teju vis latvju tauta izmantoja sedziņu izšūšanā, Madernieka vārdu pirmās brīvvalsts laikā zināja ikviena Latvijas sieviete, un viņu vīri arī.

Bet jauneklis Ludolfs Liberts kā reiz ietrāpījās šīs pamatu likšanas agrajā jundā. Jo Jūlijs Madernieks, nodarbojoties ar mākslas pedagoģisko darbu, par vienu no savas skolas uzdevumiem uzskatīja tieši nacionālo mākslas kadru gatavošanu. Ludolfs tur kopā ar nākamajām latvju mākslas slavenībām, tādām kā Romāns Suta, Niklāvs Strunke, Ansis Cīrulis, Kārlis Miesnieks u.c. krietni un svētīgi pamācījās zīmēšanu un kompozīcijas pamatus. Iekams sajuta plašās pasaules vilinājumu.

Ludolfs Liberts. "Dzelzceļa viadukts Torņakalnā". 1922. Audekls, eļļa. 55,5x68,2 cm

Krievijas pievilcība mākslinieka tapšanā

"Putniņa pirmais lidojums" ārpus dzimtenes ligzdas noveda to Krievzemes dižpilsētā Maskavā. Tur 1911. gadā Ludolfs iekārtojās Stroganova mākslas skolas Tēlniecības nodaļā. Tā bija pamatīga mācību iestāde, kur valdīja stingrs akadēmisks gars. Un reālistiskas tēlainības jomā Ludolfs tur saņēma kārtīgu "poti", kas, protams, lieti noderēja visā nākamajā mākslinieciskajā dzīvē. Savukārt pašu Maskavu jau intensīvi piestrāvoja pasaules avangarda mākslas idejas. Un še bija viens no lielajiem modernisma centriem. Krievu radikālie mākslinieki pulcējās radošajā apvienībā "Бубновый валет''. Tur darbojās pirmie abstrakcionisma pamatlicēji – Kazimirs Maļēvičs, Vasīlijs Kandinskis; futūristi un kubisti Vladimirs un Dāvids Burļuki, Natālija Gončarova, Roberts Falks, Natans Altmans u.c.... Maskava vārījās intelektuālismā enerģijā.

Nav zināmi iemesli kālab jauneklis, vēl nepabeidzis mācības "stroganovkā", tomēr pameta metropoli un 1912. gadā aizdevās tālāk uz austrumiem, uz tatāru zemes galvaspilsētu Kazaņu. Tur viņš iestājās jau populārajā un "trendīgajā" Kazaņas Mākslas skolā, kas ar imperatora labvēlību bija dibināta 1895. gadā un tātad bija tik pat 17 gadus veca, kā arī Ludolfs Liberts. Kazaņas Mākslas skola, kā izrādījās, kļuva par lielo un pilno laimesta lozi Ludolfa Liberta izglītības loterejā. Tur viņš mācījās pie krievu gleznotāja – virtuoza, Pēterburgas akadēmiķa Nikolaja Ivanoviča Fešina (1881. - 1955.), kurš bija franciskā impresionisma un art nouveau apoloģēts. 1923. gadā viņš, kopā ar sievu izbraucot caur Rīgu, neatgriezeniski pameta lieliniecisko Padomju Krieviju un emigrēja uz ASV. Amerikā meistaru gaidīja grandiozi panākumi un bagātība, tur viņš ieguva nacionālā mākslinieka statusu.

Nikolajs Fešins bija īsts gara aristokrāts, dendijs un dekadents. Un tieši viņš izrādījās tas, kurš iedeva savam māceklim Ludolfam Libertam raksturīgo gaisīgi lidojošo māksliniecisko rokrakstu. Un arī garšu uz elegancē koptu dzīves veidu. Droši varam teikt, ka Ludolfs Liberts zināmā mērā bija Nikolaja Fešina kopija mākslā un arī dzīvē. Abi beigu beigās nonāca Amerikā (viens ātrāk, otrs vēlāk), tur guva panākumus, tur arī beidzās viņu šīs zemes gaitas.  Pēc otrā pasaules kara Skolotājs un skolnieks vēl paguva satikties nu jau Amerikā, gremdēties sentimentālās atmiņās un saulaini padraudzēties.

Bet Kazaņas Mākslas skolā Ludolfam Libertam bija vēl arī otrs gleznieciskā rokraksta veidotājs – mākslinieks Pāvels Petrovičs Beņkovs (1879. - 1949.). Šīs vīrs bija Kazaņas iedzimtais, mākslas zinības apguvis Pēterburgas Mākslas akadēmijā un arī Parīzes Académie Julian. Pēdējam faktam refleksīvi arī izrādījās būtiska nozīme Ludolfa Liberta attīstībā. Jo arī Pāvels Beņkovs saviem skolniekiem komunicēja francisko vieglumu, difūzi gaistošo gleznošanas manieri, sudrabaini saulaino krāsu mirdzumu, kas vēlāk latvju mākslas bagātajiem cienītājiem atklājās kā Ludolfa Liberta "firmas stils". Savukārt nedaudz amizanti, ka 1930. gadā profesors Beņkovs pārcēlās uz Samarkandu un tur itin fiksi kļuva par uzbeku nacionālās glezniecības pamatlicēju, gūstot arī atbilstošu vietējo atzinību un vistautiskus godus.

Paralēli studijām mākslas skolā Ludolfs Liberts piestrādāja par dekoratoru Kazaņas Pilsētas teātrī, kur tika sniegti arī lieli operu uzvedumi. Arī šīs iemaņas vēlāk fundamentāli ietekmēja topošā meistara māksliniecisko karjeru. Daudzējādi kļuva par tās primāru faktoru un arī lielas turības avotu.

Mākslinieks – artilērists kara dieva kalpībā

Bet tostarp tālu dienvidos, Bosnijas pilsētā Sarajevā, radikālismā aptracis serbu students – nacionālists un teroristu grupas "Mlada Bosna" biedrs Gavrilo Princips ar otru piegājienu tomēr nošāva še mierīgi vizitējošo Austrijas kroņprinci, erchercogu Franci Ferdinandu un pie viena arī viņa grūto sievu, hercogieni Sofiju. Tas notika 1914. gada 28. jūnijā. Tā sakot, tūlīt pēc Jāņiem.

Šis fakts dramatiski ietekmēja visas pasaules dzīvi un miljoniem likteņus apvērsa kājām gaisā. Bez jebkāda acīmredzama iemesla un pilnīgi absurdi sākās I Pasaules karš. Jau 1. augustā tajā sev par fatālu postu iesaistījās Krievija, un Ludolfs Liberts tapa par karojošas impērijas pilsoni. Tiesa vēl pārāk zaļš, lai tā uzreiz ar joni dotos uz fronti. Kamēr rietumos visi jau kārtīgi "villojās", jaunais mākslinieks turpināja mācības aizmugures dziļajā mierā Kazaņā. 1915. gadā skola tika pabeigta un nu nācās pievērsties patriotiskajam pienākumam cara un lielās dzimtenes aizstāvēšanā.  Šoreiz atkal, it kā atbilstoši vēlākajam ļeņiniskajam lozungam - "mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties!", mākslinieks Ludolfs nonāk Maskavā. Un tur jau 1916. gadā uzsāk militāras nodarbes Aleksandra karaskolā, kuras sarakstos figurēja pat troņmantnieks Aleksejs.

Pamācīšanās kara mākslās ritēja maksimāli ātrā gaitā, un jau drīzumā junkurs Ludolfs Liberts nonāk aktīvajā dienestā artilēristos. Viņa pulks karo pret vāciešiem Austrumu frontes Polijas sektorā. Tur Ludolfam jau ir virsnieka pakāpe. Kara gaļas mašīna arī šeit darbojās ne pa jokam, un nāves izkapts švīkstēja gar ausīm ik mirkli. Visu piedzīvoto kauju gaitā Ludolfs Liberts trīs reizes guva ievainojumus, kurus nācās apārstēt hospitāļos un atkal atgriezties pie stobriem. Tas viss tika novērtētas arī ar apbalvojumiem - Jura krustiem. Tālab nākamais Latvijas dižmākslinieks pilnīgi pamatoti varēja rotāties ar tagad pulgotajām Georgija lentītēm. Nu jā, bija jau citi konteksti...

Ludolfam relatīvi paveicās pakarot jau lielā pasaules slaktiņa norietā. Kara beigas Austrumos paātrināja 1917. gada Februāra revolūcija, cara atkāpšanās no troņa, tad oktobrī sekojošais boļševiku apvērsums, vispārīgais Krievijas armijas sabrukums un haoss... Un finālā - 1918. gada - martā Ļeņina valdības separāti slēgtais Brestas miera līgums. Ar sekojošām grandiozām reparācijām un teritoriāliem zaudējumiem vācu puses labā.

Impērija bija sagāzusies, gūstīto caru nu sargāja latviešu strēlnieki, bet Ludolfs jau 1918. gadā atgriezās juku pārņemtajā un sapostītajā Latvijā. Miera atelpa viņam sanāca īsa, kad Stučkas lielinieki jau bija klāt. 1919. gadā to militāristi Ludolfu Libertu rekrutēja sarkanarmijas rindās (vismaz nav zināms, ka būtu tur nonācis kā brīvprātīgais). Tas nu vēlāk izrādījās gauži kutelīgs fakts, ko daudzie viņa biogrāfijas apcerētāji cenšas nekādi nepieminēt. Jo tad jau iznāktu, ka nākamais 1928. gadā piešķirtā IV pakāpes Treju Zvaigžņu ordeņa kavalieris ar ieroci rokās cīnījies pret 18. novembra Latviju. Dramatiska pretruna... Taču tā viš i, un tur neko nevar darīt. Tā sakot – kam negadās...

Bet ierocis rokā bija, un kaujās pret Brīvības cīņu karotājiem Ludolfam arī sanāca piedalīties. To gaitā viņš tika ievainots un nonāca vācu gūstā. Te jāatgādina, ka atsevišķos Brīvības cīņu posmos vācu spēki paralēli latviešiem arī karoja pret sarkanajiem. Ludolfu Libertu internēja uz Vāciju, kur viņš tika izmitināts gūstekņu nometnē. 1919. gada 28. jūnijā I Pasaules karš saskaņā ar Versaļas miera līgumu tika oficiāli izbeigts. Bet Ludolfa atceļš uz Latviju atkal veda caur Maskavu. Šoreiz jau boļševistisko. Jo viņu kā gūstīto sarkanarmieti vispirms, protams, atgrieza Padomju Krievijai. Visbeidzot 1921. gadā mākslinieka dzīves militārais posms noslēdzās galīgi un neatgriezeniski. Pa aplinkus ceļiem viņš pārradās Rīgā un apmetās pie saviem mīļajiem vecākiem Torņkalna mājvietā. Briesmīgā dzīves vētra bija veiksmīgi pārdzīvota.

Ludolfs Liberts. Kostīma mets Nikolaja Rimska-Korsakova baletam "Šeherezāde".
A. Pavlovas trupa. Papīrs uz kartona, akvarelis, tempera, bronzas un alumīnija krāsa.
Rakstniecības un mūzikas muzeja kolekcija. 1929.

Ciešanu atlīdzība Fortūnas rokās

Nu Ludolfu Libertu savā zeltainās labvēlības paspārnē ņēma pati Fortūna, un varbūt arī dieviete Laima piepalīdzēja. Jaunajā latviešu valstī viņa talantam pavērās iespēju Klondaika. Sākās spārnots karjeras pacēlums. Ievadā vēl piezemēti – dažus gadus (1922. - 1924) padarbojoties kā politiski - satīriskā žurnāla HO-HO mākslinieciskais redaktors un karikatūru zīmētājs. Tas bija krietni dzēlīgs un jautrs pasākums, kas nobrieda mākslinieku kafejnīcā Sukubs un to inspirēja jaunie latvju modernisti Romās Suta, Aleksandra Beļcova, Uga Skulme, Sigismunds Vidbergs... Žurnāla izdevēji bija Austra Ozoliņa-Krauze un Augusts Ozoliņš. Tur publicējās pat vācu ekspresionistu dižmeistars Georgs Gross. Tekstus rakstīja arī Rainis, Sudrabkalns...

Paralēli darbam žurnālā Ludolfs Liberts attīstīja savu spožo glezniecības praksi. Liberts gleznoja Torņakalna apkaimi, Māras dīķi, raksturīgos tiltu lokus pāri sliežu ceļiem. Dabas vērojumi tika traktēti tolaik latviešu modernistu iecienītajā ekspresionisma garā, uzsverot līniju ritmus un šķautņu asumus. Tas atbilda arī viņa līdzgaitnieku estētiskajām nostādnēm slavenajā Rīgas Mākslinieku grupā. 1923. gadā šī viņa radošā rosība vainagojās ar izstādi Rīgas Mākslas muzejā, ko mākslinieks rīkoja kopā ar līdzīgi viņam izbijušo Lielā kara frontinieku – latviešu strēlnieku, gleznotāju Konrādu Ubānu. Tur Ludolfa Liberta gleznu dekoratīvismu un teatrālo krāsainību ievēroja operdziedātājs un Nacionālās operas režisors Pēteris (Pjotrs) Meļņikovs. Viņš nekavējās aicināt Ludolfu Libertu uzņemties operas scenogrāfa pienākumus. Tas bija prestižs piedāvājums, no kura atteikties nevarēja.

Operas visvaronis

Tā jau bija kā latvju mītiskā pacelšanās stikla kalnā pie dusošās princesītes. Latvijas Nacionālajā operā dekorators un režisors Ludolfs Liberts nostrādāja 13 gadus, kopš 1924. gada līdz 1937. Te nu lieti noderēja Kazaņā gūtā pieredze, kā arī lieliskie krievu kultūras "sudraba laikmeta" un kustības "Мир искусства" iespaidi – Leons Baksts, Mihails Vrubels, Aleksandrs Benuā, Konstantins Korovins... Varētu teikt - tieši kā scenogrāfs Ludolfs Liberts sasniedza savas mākslas augstākās virsotnes. Viņa dekorāciju varenā "uguņošana" apžilbināja skatītājus, ievedot tos teju narkotiskā transā, un kļuva par autonomu izrādes vērtību. Dekorācijas pauda teiksmainu realitāti mažorā vitalitātē. To patoss cēla publiku starojošā pilnības pasaulē. Bet kostīmu eksotiski dekadentiskais mākslinieciskums art deco garā daudzkārt pārspēja pat lielmeistara Leona Baksta prototipus.

Ludolfs Liberts paspēja inscenēt ap 70 operu, baleta un operešu izrāžu. Tostarp ar viņa māksliniecisko ieguldījumu izcēlās V. A. Mocarta "Bēgšana no seraja"; A. Kalniņa "Salinieki"; J. Mediņa "Sprīdītis"; P. Čaikovska balets "Riekstkodis". Liberta triumfs pildīja gan mūsu Nacionālo operu un Liepājas operu, gan Nacionālo teātri un arī operas namus Dānijā, Zviedrijā (tur meistaru godināja ar Ziemeļu zvaigznes ordeni), Lietuvā, Bulgārijā, Horvātijā (tolaik – Dienvidslāvijā), Somijā, kur latvju dekorators tika uzaicināts kā pasaules klases autoritāte. Viņa ģeniālais darbs scenogrāfijā mūsdienās noteikti būtu pelnījis ietveršanu Latvju kultūras kanonā. Un arī kādus rekonstrukciju uzvedumus un publiskojumus.

Un vēl, jāizceļ īpašais likteņa apbalvojums, ko Ludolfs Liberts guva, strādājot Baltajā namā. Tā bija viņa uzticamā un daiļā dzīvesbiedre - operdziedātāja Amanda Liberte –Rebane.

Salonisma lauva slavas kalnos

Ap šo laiku Ludolfs Liberts visai radikāli mainīja savas glezniecības stilu. Izaicinošā ekspresionisma vietā tagad nāca kaut kas romantiski impresionistisks, pūkaini miglains, sudrabaini gaišs. Tas arī bija paņēmiens, ko viņš labi apguva no saviem krievu mākslas guru jau Kazaņas mākslas skolā. Mākslinieka gleznieciskā poēzija vērtās uz Parīzi, arī Rīgu. Arī uz idilliskām tēvzemes ainavām. Bet 1930. gadā viņš ceļoja uz Venēciju. Un šī pilsēta kļuva par mākslinieka mūža mīlu un varbūt lielāko gleznieciskās iedvesmas avotu. Par mūzu, kurai līdzās nestāv pat nekādas sievišķas būtnes.

Visi šie pilsētu un dabas tēli lieliski sakrita ar publikas visromantiskākajiem stereotipiem, un Liberta popularitāte un arī darbu cenas kāpa stāvus augšup. Turīgā tautas daļa viņa mākslas dēļ nonāca teju hipnotiskā ekstāzē, un meistars sāka iegūt kulta personas slavu. Pasūtīt portretu pie Liberta bija vislielākais šiks. Nenoliedzami, romantisma piestrāvoto un allaž pozitīvo, daiļo bez problēmu mākslu, kas tā patika baudkārai publikai, kritika novērtēja kā izteiktu buržuāziska salonisma izpausmi. Kas, protams, ir kas pilnīgi pretējs maz atzītu avangardistu drosmei un meklējumiem.  Ludolfs Liberts kļuva par īstu mākslas salona lauvu. Meistars – virtuozs, kura rokās gleznotāja ota dejoja kā Paganini vijoļlociņš. Viņš nu nekādi nebija eksperimentētājs vai tradīciju lauzējs.

Ludolfs Liberts. "Venēcijas skats". Ap 1950. Kartons, eļļa. 49 x 64 cm

Ludolfs Liberts uzturēja sabiedrības cilvēka imidžu. Tie nebija samāksloti centieni, šādi tika rūpīgi kopts viņa mērķtiecīgais raksturs. Arī profesionālajā vidē. Viņš sevi saistījis ar līdzdalību mākslinieku biedrībā "Sadarbs", kurā desmit gadus (1929. - 1939.) pilda priekšsēdētāja pienākumus. Viņš aktīvi sadarbojās arī ar Neatkarīgo mākslinieku apvienību un "Zaļās vārnas" biedriem. Mākslinieks rāvās vaiga sviedros, bet to sīvo aromu neviens nejuta. Viņš nekad nezaudēja pašcieņas pilno smalka kunga stāju. Un laikabiedri visnotaļ atzīmēja viņa izkoptību, eleganci. Acīmredzami Ludolfs Liberts bija ne tikai talants mākslās, bet arī lielisks organizators un menedžeris, un arī diplomāts. Viņš ātri aptvēra savu darbu milzīgo magnētismu, konjunktūras radītās iespējas izcili labi pelnīt. Gleznošana brīžiem sāka izvērsties arī kā nemitīgs un daudzslāņains biznesa projekts. Piemēram, Liberts nereti netērēja laiku dabas studijām vai gleznošanai plenērā. Tas daiļais Venēcijas tēls ar Dodžu pili tikpat labi varēja būt atainots pēc atmiņas un brīvas fantāzijas lidojumā vai arī nogleznots no kādas tūristiskas pastkartes vai fotogrāfijas. Jo kāda gan starpība, kur tiek smelta iedvesma – skatā no dabas, vai no iztēles vai plakana papīrīša. Galvenais ir pārliecinošs gala rezultāts. Tomēr daudzus mākslas mīļotājus šādas atklāsmes spēja arī samulsināt un rosināja mest uz meistaru greizus skatus.  Še nu atmodās arī skauģi iz amata brāļu vidus... Un īgna mēļošana ap Libertu tik vairojās.

Ludolfs Liberts. "Parīze. Bulvāris naktī". 1950. gadi. Kartons, eļļa. 53 x 76 cm

Meistara produktivitāte bija ievērojama, un tas atspoguļojās arī vērienīgā izstāžu skaitā. Viņš allaž ir Kultūras fonda un valsts rīkoto vietējo un ārzemju izstāžu dalībnieks. Starpkaru posmā sarīkoja vismaz astoņas personālizstādes Rīgā, Parīzē, Berlīnē, Vīnē, Briselē, Stokholmā... Vēlāk arī ASV un Kanādā. 1937. gadā viņam uzticēja iekārtot Latvijas paviljonu starptautiskajā izstādē Parīzē. Tur ekspozīcijā Māksla un tehnika viņš saņem arī savu Grand Prix un Zelta medaļu. Zelts atnāk arī starptautiskajā scenogrāfijas izstādē Barselonā 1931. gadā. Viņa sniegums tiek plaši novērtēts. Divdesmitajos gados Ludolfs Liberts gūst trīs Kultūra fonda prēmijas un stipendijas. Savukārt Barselonā 1931. gadā Ludolfa Liberta māksla tika atzīmēta ar Zelta medaļu.

Ludolfs Liberts. Scenogrāfijas mets Ernsta Kršeneka operai "Džonijs uzspēlē". Latvijas Nacionālā opera. 1929. Kartons, tempera. Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja kolekcija. 

Varas amati un likteņa medību cilpas

Ludolfa Liberta talantu, protams, ievēroja arī dižais Vilhelms Purvītis, Latvijas Mākslas akadēmijas rektors. Un nu Ludolfa prestižajiem darbiem pievienojās arī šis – jauno mākslinieku audzinātāja darbs (1923. - 1932.). Akadēmija savu pajumti un iztikšanu Ludolfam deva arī II Pasaules kara gados (1942. - 1944.), kad viņš tur vadīja Figurālās glezniecības meistardarbnīcu. Var pat pavīpsnāt – re, kā mums paveicās, še, Rīgā, vēl varēja pat gleznot! Taču pat šāda miermīlīga darbošanās "fašistu režīma" paspārnē krāja melnus mīnusus nākamo "atbrīvotāju" acīs. Bet tur līdzās šai aspektā ap Ludolfu Libertu biezēja vēl kas ļaunāks.

Zeltu, kas tā, publiski izlikts, spīd un zaigo, ievēro teju visi. Un, protams arī autoritārais Latvijas Valsts Prezidents Dr. Kāris Ulmanis. Arī viņa viedā acs pamanīja izcilību – Ludolfu Libertu. Un tur notika kāda dziļāka savstarpēja ideoloģiska saprašanās un savīšanās "kopīgā dziesmā". Tālab Vadonis uzņēmās par mākslinieku sava veida šefību. Katrā ziņā arī Ludolfs Liberts 15. maija apvērsumam sniedza savu atbalstu teju "socreālistisku" un patētisku gleznojumu formā. Viņu piesaistīja arī pie mitoloģisko latvju virsaišu iedomātu portretu galerijas veidošanas Rīgas pilī. Gan līdz paša Vadoņa noģīmim lieta še vēl nenonāca, bet vadoniskuma ideja gan tika krietni un patriotiski cementēta. Tas tika novērtēts, un Ludolfs Liberts tika arī pie trešā augsti prestižā amata – 1935. gadā kļuva par Valsts papīru spiestuves un naudas kaltuves direktoru.  Tur viņš darbojās ar pārtraukumu Baigajā gadā līdz pat 1944. gadam. Grūti spriest kādu gan naudu un valsts papīrus tur varēja kalt un drukāt kara laikā vācu paēnā? Bet šāda kolaborēšana ar visādiem "fašistiem" (jāpiezīmē, ka minēto apzīmējumu padomieši nereti veltīja arī doktoram Kārlim Ulmanim) padarīja Liberta vārdu īpaši melnu, joprojām virsū nākošās sarkanās varas ieskatos. Visiem šiem faktoriem kopumā bija radikāli dramatiskas konsekvences, kas salauza mākslinieka dzīvi divās daļās.

Ludolfs Liberts. Scenogrāfija un kostīmi Alfrēda Kalniņa operai "Salinieki" Latvijas Nacionālajā operā. 1925. 

Dieva putniņa veiksmes

1944. gadā reiz bijušais sarkanarmietis Ludolfs Liberts kopā ar mīļoto Amandu bija spiests glābties no jau pavisam tuvajiem padomju draudiem un doties trimdinieku gaitās uz Rietumiem. Kara noslēgumu viņš sagaida Austrijā, bet tās daļas nonāk padomju okupācijas zonā. Un Libertiem atkal laicīgi jāpabēg – šoreiz uz DienvidVāciju, uz Bādenes – Virtembergas zemi, tur apmetoties skaistajā un nesagrautajā Eslingenē, kas Štutgartes kaimiņos. Viņi veiksmīgi iekārtojās amerikāņu okupācijas zonā, latviešu DP (Displaced Persons – Pārvietotās personas) jeb "dīpīšu" jeb "Dieva putniņu" nometnē. Tur uz daudziem gadiem savu pagaidu mājvietu rada gandrīz 6000 latviešu bēgļi. Iekams tos pamazām sadalīja pa jaunām mītnes zemēm. Latviešu kopa še izrādījās varen organizēta, disciplinēta un izglītota. Jau 1946. gada 17. novembrī Eslingenē atklāja vērienīgu latviešu tēlotājas mākslas un amatnieku darbu izstādi. Tajā piedalījās arī miera laiku slavenības Augusts Annuss, Jānis Kuga, Sigismunds Vidbergs, Anšlavs Eglītis... Un Ludolfs Liberts. Šeit nometnē, apliecinot latviešu kopīgu saņemšanos, mācību norises izvērta tāpat jaundibināta Mākslas skola, kur savas zināšanas dāsni ieguldīja arī Liberts. Lai arī šķiet, ka dzīvē teju zaudēts viss, meistars tomēr nemet otu krūmos un turpina čakli gleznot, nu arī temperas tehnikā.

Eslingenieši savā nometnē esot gaidījuši amerikāņu ģenerāļa, Rietumu sabiedroto virspavēlnieka Eiropā, Dvaita Eizenhauera viesošanos. Tomēr pasākums neesot sanācis, jo viņš apmeklējis citu nometni. Taču tomēr šai stīgai visskaļāk pieskarties izdevās tika Ludolfam Libertam.

Prezidentu klases meistars un Rīgas torņi

1950. gadā mākslinieks ar kundzi beidzot izceļoja uz Jauno pasauli un apmetās ASV, Ņujorkā. Arī tur veiksme no viņa nenovērsās. Meistars turpināja iet jau Latvijā iemīto taku glezniecībā – ar Venēcijas, Parīzes, Rīgas pilsētainām. Tika še tās papildināja arī jauni sižeti – Ņujorkas un citu ASV pilsētu iespaidi. Intensīvā gleznošana mijās ar vienpadsmit personālizstādēm astoņu gadu laikā. Un arī cienījamu algotu darbu.  Ludolfs Liberts atlikušos dzīves gadus mācīja gleznošanu greznajā Ņujorkas pilsētas koledžā. 1952. gadā Amerikas latviešu apvienības (ALA) Kultūras fonds iepriecināja Ludolfu Libertu ar goda balvu. Bet gadu vēlāk kāds bijušais eslingenietis dāvināja jaunievēlētajam 34. ASV prezidentam Dvaitam Eizenhaueram latviešu mākslinieka gleznu. Tā bija Ludolfa Liberta "Rīgas torņi". Neticamā kārtā tie netika pieklājīgi novietoti kaut kur pie kāpņu telpas sijas. Rīgas torņi iemājoja pasaulvarenākā cilvēka sirdī. Tie nu visus Eizenhauera valdīšanas gadus atradās Vašingtonā, Baltajā namā, prezidenta darba kabinetā. Un neskaitāmas reizes caur TV ekrāniem atgādināja pasaulei par Rīgas un Latvijas esamību, kas nu nīka aiz Dzelzs aizkara. Un kopā ar ASV prezidenta fotoportretu tie nesa savu lielo brīvības cerību vēstījumu pasaulei arī uz slavenā žurnāla "Life" 1956. gada 12. marta numura vāka.

Viss nāk un aiziet tālumā

Ludolfs Liberts no šīs pasaules atvadījās 1959. gada 11. martā. Tas notika Ņujorkā, ASV. Mākslinieka pelnu urna apbedīta Grīnvudas kapsētā.
Dvaits Eizenhauers Balto namu kopā ar Rīgas torņiem atstāja 1961. gadā. Torņi iegūla prezidenta mantības depozītā. Dvaits Eizenhauers pārdzīvoja Ludolfu Libertu 10 gadus un nonāca aizsaulē 1969. gadā. Viņa mantinieki nav vairs sapratuši, kas tie par nezināmas pilsētas torņiem tur noliktavā tikai aizņem vietu. Esot pārdoti un gaisuši milzīgajā pasaules klaidā...

Mākslinieka atraitne Amanda Liberte–Rebane saglabātās klasiķa gleznas atvēlēja Salas latviešu luterāņu baznīcas draudzei. Šīs krājums no Longailendas uz Rīgu visbeidzot pārceļoja, pateicoties draudzes tautiešu labestīgajam patriotismam, ko iedvesmoja neatkarības atjaunošana Latvijā. Un šie Ludolfa Liberta Amerikas gleznojumi nu glabājās mūsu Nacionālajā mākslas muzejā.

Aicinājums: deponējiet līdzekļus mūžīgajās vērtībās. Pie tām pieder arī Ludolfa Liberta māksla.

Raksta autors: Jānis Borgs

Attēls: Kristīne Markus