21.04.2017.
Laime pie zobārsta
1945. gada pavasarī amerikāņi jau bija Trīrā. ASV 3. armijas virsnieks, mākslas zinātnieks Roberts Posejs sastāvēja “trofeju mednieku” komandā. Un arī viņa sarakstā Dieva Jērs ieņēma pašu pirmo rindiņu. Bet nabaga Robčikam galīgi nelaikā sasāpējās zobs, kuru steidzami nācās labot. Un par laimi teju līdzās uzradās arī kāds pieredzējis vācu dentists, kurš jaunajiem dzīves saimniekiem bija priecīgs būt noderīgs. Amerikāņa zobu urbjot un lišķīgi tērgājot, dakters vēstīja, ka viņa znots arī esot mākslas zinātnieks, varens vīrs, bijis pie nacistiem “bezsaimnieka mākslas vērtību” vācējs, konsultējis šajā jomā pašu Fīreru un viņa reihsmaršalu Gēringu. Tā Dievs tas Kungs lucky Robertam iepēlēja tieši rokās SS šturmfīreru Hermani Bunjesu, kurš savā klusajā Trīras priekšpilsētas mājiņā izlikās gandrīz par beigtu un nekur neesošu. Plombes Roberta Poseja zobos vēl nebija sacietējušas, kad viņa Willis džips medījuma priekšnojautās trīcošo US Army virsnieku vienā mirklī kā Disneja multenēs aizrāva pie eks-esesieša un daudz pieredzējuša ebreju mantu konfiskatora. Nosirmojušais Hermanītis, ieraugot negaidīto viesi, tapa šausmās stīvs un bez liekas tielēšanās izlika visu, ko zināja par slēptuvi Altauszē sālsraktuvēs. Amerikānim tas bija mūža Bingo! Bet Hermanis Bunjess gan izrādījās pagalam ne-esesiski atšālējies. Neturot stresu un nemitīgi gaidot atmaksu par sastrādātajām ebreju akcijām, viņš beidzot nošāva sievu, bērnus un darīja galu arī pats sev.
Robertam Posejam gan prātā vismazāk stāvēja jau aizmirstais nelga Hermanis Bunjess. To aizsedza teju ar roku aizsniedzamā Dieva Jēra vīzija. Gan vēl patāla, jo līdz Altauszē bija jāpārvar vēl kādi 200 kilometri. Taču necerētā atklāsme lika anglo-amerikāņiem vētraini sarosīties. Īpaši ņemot vērā, ka uz to pusi strauji virzījās arī sarkanarmijas konkurenti. Bija ļoti jāpasteidzas. Tālab tika nolemts sūtīt specvienības gaisa desantu. Taču, kur lai ātrumā ņem tādus vīrus, kas ienaidnieka aizmugurē neizraisītu neveselīgu un dzīvībai bīstamu vietējās publikas interesi? Problēmas risinājumā būtiski izlīdzēja austriešu izcelsmes kampfgenosses iz Luftwaffes gūstekņu nometnes ar lidotāju virsnieku Albrehtu Heizvinkleru priekšgalā. Šie pārbēdzēji visi bija jau krietni vīlušies Hitlera sakurinātajā jezgā, un šāda sadarbība kultūras glābšanas pasākumā ar bijušajiem pretiniekiem še nekādas morālas galvassāpes neradīja. Turklāt jaunrekrutētie komandosu zēni bija personīgi pazīstami gan ar Altauszē apkārtni, gan ar tās iemītniekiem. 1945. gada 8. aprīlī viņu grupu ar izpletņiem izmeta “muzeju slēptuves” rajonā. Uz to forsētu virzību uzņēma arī ASV 18. kājnieku divīzija majora Rolfa Pīrsona vadībā.
Dieva jērs mata galā
Heizvinklera vadītā vienība laimīgi piezemējās un ātri nodibināja kontaktus ar austriešu pretestības kustības biedriem. Tie visu izstāstīja par slēpni sālsraktuvēs. Bet radās nelāga problēma. Pagrīdnieku lokā toni noteica komunisti, un tie alka nodot mākslas darbus gaidāmajai Padomju armijai. Tā gan vēl arī bija patālu, un, par laimi, austriešu sarkanajiem ar to nebija nodibināti nekādi sakari. Bet komandosi bija spiesti griezties pēc atbalsta pie sālsraktuvju strādniekiem, kurus pirmkārt interesēja neba visāda tur pasaules māksla, bet kā ātrāk atsākt maizes darbu raktuvēs.
Hitlers un viņa vietnieks Bormans vēl paspēja izdot rīkojumu saglabāt noslēptos mākslas darbus Lielvācijas tautai. Bet no tā gan vairs nebija liela jēga, jo abi naski vien aizdevās “citos medību laukos” un itin neko vairs neietekmēja. Savukārt Augšdonavas apgabala gauleiters Augusts Eigrūbers bija gluži pretējās domās – pēc mums kaut vai ūdens plūdi, neko neatstāsim ienaidniekam. Un izdeva skarbu pavēli – visas šahtas ar tur noglabātajām vērtībām uzspridzināt! Tuneļos jau savlaicīgi saveda neskaitāmas kastes ar uzrakstu “marmors”. Taču tajās iekšā atradās 500- kilogramīgas aviācijas bumbas. Visvairāk šāda perspektīva sanervozēja sālsraktuvju strādniekus. Un arī Dieva Jēra un visu citu mākslas darbu liktenis nu karājās mata galā.
SS Obergrupenfīrers pestītāja lomā
Glābiņš nāca atkal no pilnīgi negaidītas puses. Altauszē apkārtnē iz aplenktās un degošās Berlīnes bija atbēdzis pats Reihsministra un SS vadoņa Heinriha Himlera vietnieks, SS Obergrupenfīrers Ernsts Kaltenbrunners. Viņš bija austrietis, un še Altauszē dabas daiļumos atradās viņa villa. Kā piedeva tai mīļākās lomā nāca arī vietējā dižpupainā daiļava Lizelote Šmica jaunkundze. Tieši ar šo froilaini ar kalnraču palīdzību izdevās sakontaktēties desantniekam Heizvinkleram. Un arī pārliecinoši iedvest tai, cik noziedzīga būtu jebkāda sālsraktuvju spridzināšana. Lai nu meita lietas labā dar ko var. Varam tikai minēt, vai jautrā Lizelote piedraudēja dzelzs Ernestam liegt pēdējos mīlas priekus, vai arī viņš pirms lielajām ziepēm vēl prātoja, kā sabalansēt savus neskaitāmos asinsdarbus ar kaut ko vēsturiski pozitīvu vai vēl kādi apsvērumi? Bet fakts ir tas, ka spridzināšanas lieguma pavēle no Kaltenbrunera puses tika dota un šahtas steidzīgi atmīnēja. Un vietējam gauleiteram nācās kost pirkstos un pazemīgi paklausīt, jo SS Obergrupenfīrers šobrīd šeit bija Reiha augstākā amatpersona. Kādi 6.500 pasaules mākslas šedevri nu bija paglābti no iznīcības. Šis labais darbs pašu Kaltenbrunneru gan neglāba no Nirnbergas tribunāla piespriestās cilpas.
1945. gada 3. maijā britu sūtītie diversanti, partizāņi un sālsraktuvju strādnieki atbruņoja nacistu sardzi un liela haosa apstākļos iegāja šahtās. Bet pēc piecām dienām – 8. maijā šeit ieradās arī amerikāņu armijas pirmās vienības ar Dieva Jēra noslēpuma atklājēju Robertu Passeju priekšgalā. Viņš ilgi un mazcerīgi klaiņoja klinšu dzīlēs, līdz pusotru kilometru garā tuneļa galā pašā kalna centrā uzgāja lielu, sālī cirstu kalnraču lūgšanu telpu - Sv. Barbaras kapellu. Un rau! Te nu tas bija - pats Dieva Jērs klusi baloja uz Ģentes altāra paneļiem, tumsā starp citu vērtību kaudzēm.
“Lācis” kož pirkstos. Dieva jērs maldās caur negaisam mājup ceļā
Bet Padomju armijas “trofeju komandas” šefs, pulkvedis Belokopitovs par Altauszē slēpni uzzināja tikai 13. maijā, kad bija nopratinājis Berlīnes muzeju direktoru Otto Kimmelu. Bet kā vāci saka – zu spät.
Amerikāņi Ģentes altāri uzmanīgi pārveda uz Minheni un novietoja to bijušajā Fīrera Namā. Tur nu krājās restitūcijai paredzētie mākslas darbi. Visbeidzot jau augusta vidū sākās altāra ceļš mājup. To iekrāva amerikāņu kara transporta Douglas tipa lidmašīnā. Briseles lidostā jau uzbudināti pulcējās žurnālisti un beļģu valdība. Tika izritināts sarkanais celiņš, valdīja nacionālu svētku gaisotne, jau malkoja šampāniešus. Taču stunda ritēja aiz stundas, bet tik gaidītais altāris tā arī neatlidoja. Lidmašīna bija bez vēsts pazudusi, viešot ļaudīs visādas baisas un fatālas nojautas. Visi drūmi izklīda. Bet svarīgo pārlidojumu sarežģīja milzīgs negaiss, kas bija stājies gaisa kuģotājiem ceļā. Zuda sakari, nācās līkumot, līdz kamēr duglasiņš jau dziļā nakts tumsā, zibeņos un lietū ar pēdējiem degvielas litriem tvertnēs knapi jaudāja sameklēt kādu kara lidlauku, kas atradās tikai 100 kilometrus no Briseles. Lidlaukā bija vienīgi samiegojusies dežurante. Tālab Roberts Pasejs loģiski nosprieda, ka savējie jāmeklē vietējā bārā. Ko nozīmē intuīcija! Tur bija pilns ar amerikāņiem, un jautrība sita augstu vilni. Palīdzību meklējot, nācās veikt intensīvu skaidrošanas darbu par dramatisko situāciju un visu papildināt ar dāsnām alkoholiskām stimulācijām. Tad arī atradās brīvs armijas Studebekers, un jeņķu zaldāti skaļi un priecīgi, spītējot lietusgāzei, pārkrāmēja altāri no lidmašīnas uz kravas auto.
Taisnība atkal uzvar. Dieva jēra triumfs
Visbeidzot pulksten četros naktī amīšu transports ar miljoniem vērto kravu ieradās Briselē. Un devās taisnā ceļā uz karaļa pili. Tur, protams, visi jau sen gulēja, un nakšņotājiem pievienojās arī amerikāņu pavadošā vienība. No rīta pils greznākajā salonā jau pulcējās Beļģijas valdība, un Ģentes altāris ar parakstu ceremoniju nu tika nodots tās pilnīgā rīcībā. Lielais piedzīvojumu aplis tuvojās paša Dieva svētītam finālam. 1945. gada 30. oktobrī Ģentes Senbavona katedrālē notika svinīgā mise. Zvanīja baznīcu zvani, un visu Beļģiju atkal vienoja lielu svētku sajūta un nacionāla kopībā. Dieva Jērs nu bija beidzot atgriezies mājās, un altāris atkal ieņēma savu vienīgo īsto miera vietu.
Bet nez cik ilgi? Vai kāds atkal necer Dieva Jēru vērst trofeju “šašlikā”?
P.S. Ģentes altāra dēku dažas norises II pasaules kara laikā neslikti, bet tomēr visai attālināti ilustrēja arī smukulīša Džordža Klūnija 2014. gada filma The Monuments Man, ko joprojām der noskatīties kā atraktīvu papildinājumu šim vēstījumam.
Raksta autors: Jānis Borgs
Attēls: Kristīne Markus