13.04.2017.

Altāris stulbuma, skopuma un alkatības virpulī

Bet pa to laiku Dieva Jēra paša dzimtās baznīcas vikārs Le Sjurē arī laiku nešķieda. Nospriedis, ka nav liela jēga no altāra sānu daļām, tās ņēma un klusi “nospēra”. Nevienam “nevajadzīgie krāmi” tika aizgādāti uz necik tālo Briseli un tur par 600 frankiem notirgoti antikvāram Nīvenhijsam, šo soli cēli motivējot, ka dikti esot vajadzīga nauda baznīcas remontam. Bet antikvariāta lapsa gan “vecos dēļus” novērtēja pavisam citādi. Un Berlīnē dzīvojošajam anglim, rūdītam kontrabandistam, Baltijas koktirgotājam un mākslas darbu superkolekcionāram Edvardam Sollijam Ģentes altāra sānu paneļu dēļ bija jāšķiras jau no veseliem 100.000 frankiem. Še patiesi oda pēc liela un augšupejoša biznesa. Nu paneļi tika piedāvāti Anglijā, bet turienes “intelektuāļi” tajos mākslinieciskas vērtības nesaskatīja. Toties daudz acīgāks un arī maksātspējīgāks izrādījās nākamais vācu ķeizars Fridrihs Vilhelms III Hohencollerns. Bet pagaidām – 1821. gadā vēl tikai Prūsijas princis, kurš no Eduarda Sollija šīs altārdaļas priecīgi iegādājās un novietoja tās Berlīnes Kaiser Friedrich muzejā, kas visai nopietni pretendēja kļūt par alternatīvu Luvrai.

Dieva Jēra altārs nu tika uz visām pusēm galīgi “izšķīdināts”, un šo norisi vēl vairāk veicināja Beļģijas valdība. 1861. gadā tā par 50.000 frankiem izpirka aizkulisēs nobāztos paneļus ar Ādamu un Ievu, un nu tos novietoja atkal plaši netiklai apskatei Briseles muzejā.

Agnus Dei

Kara Dievs medī Dieva jēru

Visbeidzot 1914. gadā Eiropai kā no debesīm uzgāzās I Pasaules karš. Vācu militāristi, kuri naski okupēja Beļģiju, prātīgi nosprieda, ka tas nu gan būtu lieliski sarūpēt Berlīnei pilnu altāra komplektu, un tālab Ģentē uzsāka tā centrālās daļas cītīgus meklējumus. Taču Senbavona katedrāles kanoniķis van den Heins kopā ar saviem asistentiem izrādījās neparastos uzdevumu augstumos un okupantiem demonstrēja pilnīgi gaišzilu neziņu par to, kur paslēpuši Dieva Jēru. Un vācieši vēl nevieda tik iedarbīgu informācijas ievākšanas instrumentu kā Gestapo. Tomēr taisnības kausi par labu ģentiešiem nosliecās tikai pēc 1918. gada Versaļas miera līguma. Saskaņā ar to altāra Berlīnes daļas nu bija atdodamas atpakaļ Beļģijai. Un tā 1920. gada 6. novembrī pilsētas baznīcu zvaniem skanot, pilnīgi visi paneļi atkal satikās vienkopus Ģentes Senbavona katedrālē un visa valsts šo faktu atzīmēja kā nacionālus svētkus un uzvaras simbolu.

Ģentes altāris

Misters X uzdarbojas. Dieva sods

Taču Providence mierīgu dzīvi šim altārim nekādi nesolīja. 1934. gada 11. aprīļa tumšā un lietainā naktī kāds ne mazāk tumšs “misters x” ielavījās Senbavona katedrālē un nozaga brīnišķīgo Agnus Dei altāra kreisā sāna paneli ar Taisno tiesnešu grupu zirgu mugurās. Jau nākamajā dienā Ģentes arhibīskaps saņēma anonīmu vēstuli ar 1 miljona franku pieprasījumu kā izpirkumu. Tā nu bija tiem laikiem fantastiska summa. Un var pieņemt, ka līdz ar šo sākās jauns nozieguma veids – artnepings. Nacionāla mēroga skandāls vērtās plašumā. Visi policijas meklējumi izrādījās totāli nesekmīgi. Izspiedējs uzrakstīja 15 vēstules ar mistisku parakstu D.U.A. Tā ka beļģu attiecības ar nu jau hitlerisko Vāciju bija visai saspīlētas, tad mīklainajā abreviatūrā ar lielu pārliecību tika saskatīts gluži revanšistisks fašistu mājiens - Deutschland über alles jeb “Vācija pāri visam”, kas bija kaimiņzemes nacionālās himnas teksta pirmie vārdi. Šīs aizdomas vēl vairāk uzbangoja pēc Beļģijas karaļa Alberta I nāves kādā alpīnisma negadījumā. Sabiedrībā uzskatīja, ka iestājies, kā tagad teiktu – hibrīdkarš, un monarha galu veicinājusi Berlīnes nacistu garā roka.

Tikmēr joprojām neviens nevieda, kur lai ķer paģērēto franku miljonu. Visbeidzot šajā virzienā iespīdējās “saules stariņš”, un publiskajā arēnā uzradās respektabls altārglābējs, kāds banķieris un it kā filantrops Arsens Godertjē. Viņš uzkurināja Ģentes arhibīskapu, ka jāizvērš visnacionāla un patriotiska miljona savākšanas kampaņa. Un šī ideja tika kvēli prezentēta “Katoļu savienībā”. Tur Godertjē dedzīgā runā klāstīja savu altāra glābšanas konceptu. Bet to līdz galam skaidrot neizdevās, jo censoni pusvārdā pēkšņi ķēra trieka. Varētu teikt – Dieva pirksts un Taisno tiesnešu tiesa viņu nospieda kā uti. Jo, pirmsnāves krampjos rīstoties, viņš vēl paspēja atzīties briesmīgajā zagšanas noziegumā. Un norādīt, ka zudušais altāra panelis esot rodams viņa mājoklī pagaldē. Diemžēl policija tur atrada tikai mīklaino D.U.A. vēstuļu melnrakstus. Bet neko vairāk. Un nekad vairs – līdz pat mūsu dienām.

Lai nu altāra kopskatā nepaliktu tukšums, tad 1945. gadā – tūdaļ pēc nacistu sakāves II Pasaules karā beļģu restaurators Jozefs van der Vekens uz kāda 300 gadus veca skapja durvju dēļa uzgleznoja zudušā paneļa kopiju, kas savukārt tika veikta no kādas citas 16. gs. kopijas. Šādos darbos ētika prasa, ka kopijās vienmēr jābūt kādai atšķirībai no oriģināla. Tālab Jozefs vienā no taisno tiesnešu portretiem iegleznoja jaunā Beļģijas karaļa Leopolda III tēlu.

Dieva jēru iekāro veģetārietis Hitlers

Taču atgriezīsimies kādus soļus atpakaļ, jo vācieši galīgi nelikās mierā, un Dieva Jēra altāra dēkas sāka pieņemt gluži histēriskus apgriezienus. II Pasaules karš jau kādu laiciņu ritēja pilnā sparā, kad 1940. gada 10. maijā pēkšņi un neparedzēti, apejot ceļā uz Franciju šķērsām celto Mažino līniju, Beļģijā iebruka vācu vērmahta spēki. Ģentieši vēl paspēja demontēt Dieva Jēra altāri, sakrāmēt to kastēs un ar smagajām mašīnām un dažādos vilcienu ešelonos evakuēt dārgo kravu uz it kā drošāko Franciju. Haotiski klejojumi ritēja veselas 10 dienas, līdz transports tika aizvirzīts kaut kur iespējami vistālākajā Francijas nostūrī pie robežas ar Spāniju. Tur “bēgļi” rada patvērumu Po pilī (Château de Pau), kur tos jau sagaidīja lieliska “kolēģu” kompānija – evakuētā Luvras muzeja mākslas darbu kolekcija.

Bet pats, pusmākslinieks būdams, Ādolfs Hitlers ar zinoša vilka skatu jau bija nolūkojis tieši šo konkrēto Dieva Jēru savam mākslas darbu “ganāmpulkam”. Bija jau zināms, ka Ģentes altārs aizvests uz Château de Pau. Nu jau sakautās Francijas joprojām muzeju direktors Žaks Žožārs parakstīja ar vāciešiem labticīgas aitas cienīgu vienošanos, ka Dieva Jēra altāri jebkā drīkstēs pārvietot tikai ar Ģentes birģermeistara, Vācijai sabiedrotās franču Višī valdības un vācu kultūras pieminekļu aizsardzības organizāciju piekrišanu. Pa to laiku Reiha speckomanda jau nikni vandījās pa Ģenti, lai mēģinātu rast nozagto paneli ar Taisnajiem tiesnešiem. Totāli pārmeklēja katedrāli, tad zaglīgā nelieša Godertjē māju, uzraka pat viņa kapu. Bet kā jau zinām – bez rezultātiem, jo kas zudis tas zudis.

Bija jāsamierinās ar vērtīgo “mazumiņu” - atlikušajiem 23 paneļiem. 1942. gada augustā Château de Pau no paša Reiha ieradās reti smalks vīrs – visu Bavārijas muzeju direktors, mākslas zinātnieks Ernsts Buhners. Viņš arī Gestapo līdzstrādnieks, kas specializējās uz ebrejiem konfiscējamo mākslas darbu lietām. Ieradās ne jau viens, bet kopā ar brašiem SS virsniekiem un vēl turklāt arī kravas mašīnu. Pilns džentlmeņu komplekts. Prasība viena – nekavējoties atdot Ģentes altāri. Bija arī kādi Višī valdības izsniegti papīri ar parakstiem juridiskās sirdsapziņas mierināšanai. Bet Ģentes pilsētai vairs neviens neko i netaisījās prasīt.

Ģentes altāris

Jūdu ķēniņš – Nr. 1 āriešu mākslas sarakstā. Patvērumu meklējot

Altāri pārveda uz Parīzi, kur jau tika komplektētas milzīgas salaupīto mākslas darbu kolekcijas Hitlera muzejam Lincā un reihsmaršala Hermaņa Gēringa privātkrājumam. Tad to aizgādāja uz pasakaino “Gulbju karaļa” Ludviga II 19. gs. celto Noišvānšteinas pili Bavārijas Alpu priekškalnē. Notikušais tika traktēts kā savdabīgs Hitlera revanšs par Versaļas miera vēsturisko pārestību vācu tautai. Hitlera muzeju viņa dzimtajā Lincā vācu klasicisma stilā jau savlaicīgi uz cerētās Uzvaras atzīmēšanu projektēja arhitekts Hermans Gīzlers. Un pats Fīrers stundām ilgi mēdza tīksmināties ap plānotās jaunceltnes maketiem un zīmējumiem. Ģentes altāris jau detalizēti izstrādātajā muzeja katalogā skaitījās zem numura 1, tātad – centrālais dimants kronī. Tam tika piešķirta galvenā āriešu kultūras objekta nozīme. Pat neraugoties uz klātesošo Nācaretes Jēzu – jūdu ķēniņu.

Taču nacistu dievišķo ieceru vāgnerisko plūdumu atkal sajauca plutokrātiskie anglo-sakši, nekulturālie govju gani jeņķi un “žīdu-boļševiki”. 1944. gadā visu Vāciju dramatiski patraucēja nemitīgie sabiedroto aviācijas uzlidojumi, kas slaucīja no zemes virsas vienu III Reiha pilsētu pakaļ otrai. Karš acīmredzami bija zaudēts, bet cīņas spars vēl dzīvs. Sākās vērienīga visu vērtību glābšanas un noglabāšanas kampaņa. Dārglietas un mākslas darbus slēpa arī Austrijas Alpu šahtās un tuneļos. Altauszē sālsraktuvēs nacisti izveidoja pazemes “muzeju pilsētu”, ko kūrēja pats Fīrers. Tur dienēja atbilstošs personāls – mākslas zinātnieki, restauratori. Tuneļos bija iekārtoti sliežu ceļi, izveidoti ideāli klimatiskie apstākļi. Un galvenais – še nedraudēja nekāda bumbošana. 1944. gada 8. septembrī šai pazemes valstībā ieveda arī Ģentes altāri.

Nu savukārt ķepiņas rīvējot, saausījās arī sabiedrotie. Angļi, amerikāņi un padomiskie krievi jau sadibināja tā dēvētās “trofeju komandas” un militāras vienības, kuru uzdevums būtu medīt Vācijas teritorijā mākslas darbus. Arī tur kā galvenā iespējamā balva tika definēts Ģentes altāris.

Raksta autors: Jānis Borgs

Attēls: Kristīne Markus