07.04.2017.

Nešķīstelis pārtop par svēto

Ir Flandrijā, kas Beļģijas Karalistes ziemeļos, pilnīgi apburoša pilsēta Ģente. Īsta viduslaiku un renesanses kultūras pērle. Tā tūristiem visnotaļ magnētiski pievilcīga vieta. Ja arī jums tur iegadās būt, tad noteikti uzmeklējiet Senbavona katoļu katedrāli. Bija reiz tāds puisis šajā pusē, 7. gs. dzimis Brabantes aristokrāts - nekrietnelis, vārdā Alovīns. Izcēlies ar ļauniem darbiem, bet tad tomēr apgaismojies un pieņēmis kristīgu ticību, un tai līdzi ņēmis jaunu vārdu – Bavo. Nožēlu pārplūdos licis sevi kalt važās un likt cietumā. Visbeidzot izdalījis visu savu bagātību nabagiem un, jau būdams mūka kārtā, apmeties uz dzīvi kāda liela un veca ceļmalas koka dobumā. Dzīve tajā laikam tomēr nav likusies gana komfortabla, tālab nu svētīgais Bavo netālu no Ģentes cēlis klosteri un pavadījis atlikušās dienas tā cellē. Šāda cēlsirdība izbijušajam vergu tirgotājam, kauslim un izvirtulim visbeidzot ļāva gūt katoļu un pie viena arī pareizticīgo, svētā statusu. Ko tad arī jau ilgstoši godam cildina minētā Ģentes katedrāle.

Jans van Eiks un Dieva jērs

Bet mūsu uzmanība, nonākot tajā, gan šoreiz lai vēršas uz pavisam citu, patiesu brīnumu – dižā flāmu glezniecības meistara Jana van Eika (Jan van Eyck) (1390. - 1441.) meistardarbu – pasaulslaveno Ģentes altāri – “Dieva Jēra pielūgšana”, kas skaitās viens no lielākajiem Rietumu kultūras visu laiku sasniegumiem. Tas gatavs tapis un iesvētīts 1432. gada 6. maijā. Zīmīgi, ka tieši tur līdzās un tajā pat dienā tika iesvētīts arī Spānijas karaļa Filipa II un Izabellas dēls.

Jans van Eiks. Pašportrets

Te taisnības labad jāpapildina, ka altāri gleznot it kā uzsācis Huberts van Eiks, it kā Jana vecākais brālis un pirmais gleznošanas skolotājs. It kā – jo pētnieku lokos pastāv dziļas aizdomas, ka šāds “brālis” tomēr varētu būt bijis tikai Jana van Eika ekscentriskās fantāzijas auglis, sava veida PR fortelis. Katrā ziņā tā izvēle kritusi tieši uz šo visai mistisko brāli, jo plašajā mākslinieku ģimenē vēl bijis viens cits arī gleznojošs brālis un arī gleznojoša māsa. Tā vai citādi – Dieva Jēra altāris Ģentē joprojām stāv kā tāds satriecošs fakts un Beļģijas nacionālais dārgums. Īpaša vērtība, ja uzzinām, kas viss tik ar to nav noticis tās esības 586 gadu laikā. Tai skaitā arī pasīva upura “līdzdalība” vismaz 13 kriminālnoziegumos un 7 zādzībās, kuru motivācija visos gadījumos bijusi nevaldāma iekāre uz šo ekskluzīvi gardo pasaules kultūras delikatesi.

Ģentes altāris

Vispirms gan daži vārdi par pašu mākslinieku. Jans van Eiks dzimis Limburgas provinces pilsētiņā Māseikā. Patstāvīgu mākslinieka karjeru meistars izvērtis tika pusmūžā – 35 gadu vecumā, apmetoties Nīderlandes Hāgā, Burgundijas hercoga Filipa II Labsirdīgā galmā. Tur gleznotāja talanti novērtēti un dāsni atalgoti. Ticis pie turības, Jans van Eiks pārcēlās uz Flandrijas ziemeļu pilsētu Brigi, kur 1432. gadā iegādājās kārtīgu trīsstāvu mūra māju un dzīvoja tur līdz mūža galam. Un cita starpā izskoloja arī vienu kārtīgu flāmu glezniecības klasiķi vārdā Petrus Kristus.

Mākslas vēsturē Jans van Eiks attiecas uz vareno ziemeļu renesanses 15. gs. periodu. Ir zināmi tikai kādi 20 izcili darbi, kurus viņš jaudājis sagleznot savas dzīves pusgadsimtā. Pie mākslinieka vēsturiskajiem sniegumiem tiek pieskaitīti arī nopelni, ja ne gluži izgudrošanā, tad vismaz eļļas glezniecības tehnikas būtiskā attīstībā. Tolaik gan vēl lielāko tiesu tika gleznots uz koka pamatnēm, bet parādījās darbi arī uz audekla. Eļļas glezniecība, pateicoties viņa centieniem un paraugam, pakāpeniski izplatījās visā Eiropā.

Savukārt Jana van Eika dižāko darbu – Dieva Jēra pielūgšanas altāri - pasūtīja bagāts un dievbijīgs Ģentes pilsonis un baznīcas sponsors Jodokuss Vijdts. Tas tika iecerēts kā gauži privāts pasākums – altāris savas ģimenes kapellai. Bet pasākuma vēriens tomēr skaidri norāda uz šīs dzimtas centieniem demonstrēt augstu sociālo statusu. Kā jau tas tradicionāli bija iegājies, altāri veidoja saliekamu un tas sastāvēja no veseliem 24 paneļiem, kopizmērā aptuveni 3,5 x 5 metri. Dieva Jēra jeb Agnus Dei tēmas atklāsmei Jans van Eiks šeit kā tāds teātra režisors grandiozā divpusīgā kompozīcijā izkārtoja veselas 258 cilvēku figūras – pravieši, ciltstēvi, apustuļi, mocekļi, svētie, kuriem piepulcējas pāvesti, bīskapi, taisnie tiesneši, piligrimi, mūki, eremīti un citi ticīgie. Kas nu visi virzīti pielūgsmes bijībā uz centrālo “personāžu” - Dieva Jēru. Nedaudz jāpagaismo, ka šis mīlīgais un kuslais kustonītis še simbolizē cilvēces pestīšanas vārdā Jēzus nesto upuri. Agnus Dei un tā nevainība ir viens no galvenajiem kristietības pamatsimboliem. Jēra koncepts gan nāk no seno jūdu upurēšanas rituāliem, kur lopiņu gluži konkrēti un asiņaini nāvēja, lai kaut kā atpirktos no sastrādātajiem grēkiem. Bet Jaunajā Derībā jērs humāni un poētiski celts tikai simbola līmenī, kas norāda uz Jēzus svēto misiju. To visu kopā ar Jaunavu Mariju un Jāni Kristītāju no altāra augšdaļas vēro pats Visvarenais, un viņiem asistē muzicējošu eņģeļu pulks un gluži pliki, tā sakot – au naturel, priekšiņas kautrīgi pieseguši cilvēkradījumi – Ādams un Ieva. Tāds ir altāra cēlais esenciālais vēstījums, kas gan nebūtu neko vērts, ja to neiemiesotu gluži satriecošs mākslinieciskais tēlojums. Bet tādas lietas katram pašam jāskatās, iekams mēs še pakavēsimies tikai pie pastāstāmām dēkām.

Ādams un Ieva

Glābjas kas var! Protestanti nāk!

Altāra nedienas sākās jau 1565. gadā, kad saasinājās konflikts starp katolisko centrālo varu Spānijā, kuru pārstāvēja karalis Filips II Habsburgs, un Nīderlandes kalvinistiem, kas uzjundīja sacelšanos pret spāņu apspiedējiem. Flandrijā, kas tolaik bija Nīderlandes sastāvdaļa, vēlās pāri pretkatolisks baznīcu grautiņu un svētbilžu iznīcināšanas vilnis. Tālab Ģentes altāris sākumā tika slēpts dzimtā dievnama tornī, bet tad pārnests uz pilsētas rātsnamu. Konfliktā virsroku ņēma protestanti, kuru rokās nonāca arī Dieva Jērs. Tas šķitās tik daiļš, ka nobrieda iecere visu altāri dāvināt Anglijas karalienei Elizabetei I kā pateicību par atbalstu cīņā pret spāņu virskundzību. Taču ietekmīgie altāra privātmantinieki panāca tiem juridiski piederošā īpašuma palikšanu Ģentē. Nacionalizācijas ideja jaunajai varai vēl nebija pazīstama. Kad 1584. gadā katoļi atkal atgūst varu, altāris ar visu Agnus Dei tiek pazemīgā godībā atgriezts savā oriģinālajā dzimtās baznīcas mājvietā.

Austriešu morāliskums. Franču iekāre

Nu iestājas kādus pāris gadsimtus ilgs miers, kamēr uz altāra pusi 1781. gadā kāru aci neuzmeta Svētās Romas impērijas un līdz ar to arī Austrijas imperators Jozefs II, un arī kā daudzviet - Habsburgs. Viņa tīksme gan tika maskēta ar augstu morāli, jo Ādama un Ievas plikumi, kā “miesaskārajiem” baznīcas kalpiem aizrādīja imperators, dziļi aizskarot viņa tikumības jūtas. Tālab šos divus paneļus steidzami noņēma un deponēja tālāk no sabiedrības redzesloka – Ģentes pilsētas bibliotēkā. Bet par valdnieka kompetencēm mākslās liecināja, piemēram, viņa replikas V. A. Mocartam. Proti, opera esot jauki sanākusi, vienīgi diemžēl tur par daudz nošu esot. Vajadzēšot pielabot. Šādi un līdzīgi varas kungu kultūras apliecinājumi ir tik labi pazīstami un patiesi vijas visai cilvēces vēsturei cauri “kā sarkans pavediens”.

Agnus Dei

Tad nāca Lielā Franču revolūcija un tai sekojoši kari Eiropas plašumos. 1792. gadā franču armija parādījās Flandrijā, un daži no iebrucējiem jutās Ģentes altāra apburti. To tā atstāt nevarēja, un visi četri centrālie paneļi tika prasti nolaupīti. Tās sakot – kara trofeja. Tos priecīgi aizveda uz Parīzi un izstādīja Luvrā. Iekams apķērās, ka prieks būtu nesalīdzināmi lielāks, ja še atrastos pilns altāra komplekts. Jāpiezīmē, ka francūži vēl nemaz nebija redzējuši bibliotēkā noslēptos Ādamu un Ievu. Bet par pārējām Ģentē palikušajām altāra daļām nu bija jākaulējas. Uz apmaiņu tika solītas paša Rubensa gleznas, bet Ģentes domnieki uzturēja patriotiskuma godu un no biznesa ar franču laupekļiem atteicās. Savukārt pēc Napoleona sakāves Vaterlo kaujā Francijas godu 1815. gadā atmazgāja tās sekojošais karalis Ludviķis XVIII (18.) Burbons. Viņš pateicībā par reiz Ģentē sniegtu patvērumu un glābiņu no asinskārajiem revolucionāriem Dieva Jēra altāra nolaupītās daļas atgrieza vecajā vietā. Bet mūsu mīļā Jelgava, kuras pilī trimdas gaitās arī glābās aizbēgušais karalis, gan nekādu tīkamu pateicības dāvanu nekad nesaņēma.

Raksta autors: Jānis Borgs

Attēls: Kristīne Markus