24.04.2018.
"Rail Baltic" būvniecība tuvākajā laikā pilnībā izmainīs Rīgas Pasažieru stacijas (saukta arī par Centrālo dzelzceļa staciju) tēlu. Diemžēl netiks izmantota unikālā iespēja – tik milzīgi pārbūves projekti tiek īstenoti reizi simts gados – atrisināt visa pilsētas galvenā transporta mezgla problēmas. Pērn, noslēdzoties Rīgas stacijas metu konkursam, tika paziņoti divi savā starpā atšķirīgi labākie priekšlikumi. Latvijas autoru apvienība "O+R+V+E+L" piedāvāja plašāku pilsētvides attīstības stratēģiju, kamēr dāņu biroja "PLH Arkitekter" sadarbībā ar "COWI" izstrādātais projekts koncentrējās uz asprātīgu stacijas funkcionāli telpisko risinājumu un izteiksmīgu formu. Ne pilsētai, ne valstij neizrādot interesi par līdzdalību projektā, tika akceptēts dāņu piedāvājums.
Latvijas autoru apvienība "O+R+V+E+L" piedāvāja plašāku pilsētvides attīstības stratēģiju.
"PLH Arkitekter" dāņu projekts koncentrējās uz asprātīgu stacijas funkcionāli telpisko risinājumu un izteiksmīgu formu.
Stacijas pirmsākumi meklējami 19. gadsimta vidū, kad Rīgas Biržas komiteja ierosināja Rīgas-Daugavpils dzelzceļa līnijas būvi, kas savienotu Rīgu ar Iekškrievijas dzelzceļa tīklu. Projektu pamatā finansēja angļu uzņēmēji, dzelzceļa būvniecību vadīja britu inženieri, bet līnijas sākumstacijas ēku Rīgā projektēja arhitekts Johans Daniels Felsko; 1861. gadā līnija tika atklāta. Stacijas autori nebija novērtējuši kapitālisma straujo attīstību – nelielo divstāvu ēku nācās pārbūvēt un paplašināt jau pēc pārdesmit gadiem. Dzelzceļa mezgla telpiskā organizācija tolaik bija cita – vilcieni stacijā pienāca ielas līmenī, bet pēc 1902. gadā izstrādātā Rīgas dzelzceļu mezgla pārbūves plāna un Dzelzceļa tilta izbūves pār Daugavu 1914. gadā, paceļot sliežu ceļus virs Rīgas centrālajām ielām, tika izveidota otra stacija augšējā t. i. tagadējā līmenī. 1919. gadā abas stacijas apvienoja, piešķirot stacijai juridisko nosaukumu "Rīga Pasažieru".
Rīgas Dinaburgas stacija. 19. gs. vidū īstenotās stacijas autori nebija rēķinājušies ar straujo kapitālisma attīstību – celtni nācās paplašināt jau pēc pārdesmit gadiem.
1937. gadā tika izstrādāts vērienīgs Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas rekonstrukcijas projekts. Tas notika laikā, kad pēc valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa personīgas iniciatīvas pilsētā notika milzīgi pārbūves darbi. Vecrīgā tika nojaukti viduslaiku apbūves kvartāli un īstenota t. s. Monumentālo celtņu programma – celtas vērienīgas sabiedriski nozīmīgas ēkas, starp tām Finanšu ministrija, Kara muzejs, Tiesu pils (tag. LR Ministru kabineta ēka) u. c. Arhitektūrai tika piešķirta ideoloģiska nozīme, jaunajos projektos izmantoja klasicisma formu valodu, kam vajadzēja liecināt par valsts un politiskās sistēmas stabilitāti un varenību. Šai sakarā ir interesanti, ka centrālā dzelzceļa mezgla rekonstrukcijai (kas tā arī netika īstenota) tika piešķirta tikai utilitāra, nevis ideoloģiska nozīme – būvinženiera Roberta Ādamsona vadībā izstrādātais jaunās stacijas ēkas projekts bija pilnībā moderns un pravietoja to stacijas tēlu, kas tika realizēts jau pēc Otrā pasaules kara.
1937. gadā izstrādātais stacijas rekonstrukcijas projekts jau pravietoja to stacijas tēlu, kas tika realizēts pēc Otrā pasaules kara.
Kopš 1954. gada tika izstrādāti vairāki stacijas rekonstrukcijas projekti, un 1960. gadā pabeigta stacijas pārbūves pirmā kārta, iekļaujot jaunajā projektā vecās ēkas fragmentus (bijušās starppilsētu kasu ēkas pagraba līmenī joprojām saglabājušās pirmās stacijas ēkas būvkonstrukcijas), pēc Ļeņingradas projektēšanas institūta "Ļengiprotrans" arhitektu Vladimira Kuzņecova un Viktora Cipuļina projekta. 1965. gadā tika pabeigta visa rekonstrukcija, ieskaitot pasta ēku, starppilsētu kases un pulksteni, kas tolaik veica arī rezervuāra funkciju stacijas ūdensapgādei. Rekonstrukcijas rezultātā visi sliežu ceļi tika izvietoti augšējā līmenī uz uzbēruma. Upurējot vēsturi – veco stacijas ēku (tās priekšā 1889. gadā uzbūvētā cara ģimenes izdzīvošanai dzelzceļa katastrofā veltītā kapela tika nojaukta jau 1920. gadā ar ieceri pārvietot to uz garnizona kapiem pie Brasas stacijas, taču pareizticīgo sinodes darbinieki esot izsaimniekojuši kapelas uzstādīšanai paredzētos līdzekļus; kapelas fragmenti vēlāk izmantoti arhibīskapa Johana Pommera kapličai Pokrova kapos) –, tika radīts viens no spilgtākajiem pēckara modernisma ansambļiem: vērienīgs laukums bijušo dzelzceļa darbnīcu un apakšējo peronu vietā, horizontāli izstiepta stacijas ēka ar plašiem stiklojumiem, kas kontrastēja ar stacijas pulksteņa 43 m vertikāli. Grūti iedomāties, ka modernais projekts sevī slēpa tipisku Staļina laika arhitektūras kodolu – pēc Staļina nāves jau projekta izstrādes laikā padomju valstī tika pieņemts politisks lēmums par "pārmērību novēršanu" arhitektūrā, un stacijas autori sava projekta vizuālo tēlu pilnībā pārveidoja. Tomēr stacijas struktūrā saglabājās Staļina laikā iecienītas klasiskās arhitektūras principi – plānojuma monumentālā simetrija, kas ignorēja celtnes funkcionālo loģiku. Projekts saņēma gan kritiku, gan atzinību – pelts ticis pilsētas centram neraksturīgais stacijas laukuma mērogs (konteksta ignorēšana gan ir tipiska modernisma projektiem) un funkcionālas kļūmes kā segtu peronu neesamība. Tikmēr arhitektoniski jaunuzceltā stacijas ēka slavēta kā izdevusies, īpaši galvenās fasādes tīrā stikla plakne, kas pilnībā atvēra ēku pret stacijas laukumu. Pozitīvi vērtēta apdare: atturīgais betona, stikla un alumīnija eksterjers, kurā dominēja būvmasas un gludas plaknes, kas kontrastēja ar polihromo interjeru – tajā bija lietots gan alumīnijs, gan marmors, terraco grīdas ar masīviem rakstiem, profilētos trijstūros dalīts griestu klājums centrālajā vestibilā, tīras un spilgtas krāsas. Īpaša uzmanība pievērsta mākslīgajam apgaismojumam – dienas gaismas caurules bija iemontētas sienās un starp pārseguma sijām; uzgaidāmo zāļu gaismas avoti izvietoti regulāros koncentriskos caurlauzumos telpas griestos. Modernisma askēzē tomēr īpaša vieta bija mākslas klātbūtnei – centrālo vestibilu rotāja Ģirta Vilka projektēti figurāli metāla dekori.
Uzgaidāmo zāļu gaismas avoti bija izvietoti regulāros koncentriskos caurlauzumos telpas griestos.
Nākamo rekonstrukciju stacija sagaidīja 70. gadu beigās, kad tika atjaunota vizuālās komunikācijas sistēma. Tās autori (Aivars Bērziņš, Jānis Krievs, Dmitrijs Lūkins, Vitauts Drande, Jānis Borgs) uzskatīja, ka piepilsētas pasažieru zāles dekoratīvisms apgrūtina informācijas uztveri, tostarp centās stacijai radīt vienotu korporatīvo identitāti, tolaik dēvētu par firmas stilu. Noņemot dekoratīvo kompozīciju, tika atbrīvoti 650 m² informācijas sistēmai, kas sastāvēja no viegli apmaināmiem paneļiem kombinācijā ar elektroniku – Ungārijā ražoto "Visinform". Līdzās navigācijai, kurā plaši tika lietota krāsu semantika – sarkani dzelteni zaļās luksofora krāsas –, autori nomainīja pasažieru zāles apdari, kurā izmantoja tumši brūnas, matētas Brocēnu keramikas flīzes, griestos – profilētus un siltā tonī anodētus alumīnija paneļus, izgaismojumu orientējot uz galveno sienu, kurā bija izvietota liela piepilsētas vilcienu satiksmes zonu shēma. Pirmo reizi tika ieviesti automāti biļešu tirdzniecībai. Pārvērtības piedzīvoja stacijas pulkstenis – ciparnīca tika nomainīta ar elektronisku tablo, kas sastāvēja no 1600 lampiņām. Pulkstenis bija aprīkots ar daudzprogrammu gaismas sistēmu "SISS", kuru bija iespējams variēt ar minimāliem efektiem darbdienās, līdz maksimāliem svētkos un brīvdienās; programmas neatkārtošanās laiks sasniedza 256 minūtes.
1980. gada rekonstrukcijas projekta autori stacijai izstrādāja jaunu navigācijas sistēmu, kurā izmantoja luksoforu krāsu semantiku.
Pirmo reizi parādījās biļešu tirdzniecības automāti.
Navigācijas sistēmai tika izstrādāts oriģināls fonts un ikonas.
Trešā gadu tūkstoša sākums stacijas organizācijā ieviesa korekcijas par labu komerciālajai apbūvei, kas nozīmēja pilsētbūvnieciskā modernisma parauga galu. 2002.–2003. gadā kompānija "Linstow Varner" sāka stacijas laukuma pārbūvi. Tika nojaukts vēsturiskais pulkstenis un uzcelta tā kopija, kuru papildina lieks apjoms ar aptuveni 2 m nobīdi no kādreizējās atrašanās vietas. Tad tika sākta arī piebūvju – divu veikalu "Origo" ēku – celtniecība, pirmo no tām atklāja 2003. gadā. Jaunais apjoms projektēts pēc arhitektu biroja "Sarma & Norde" projekta, vēsturisko ēku rekonstrukciju projektu izstrādāja arhitektu birojs "Nams".
Stacijas pulksteņa ciparnīca tika nomainīta ar elektronisku tablo, un tas tika aprīkots ar daudzprogrammu gaismas sistēmu.
Raksta autore: Ilze Martinsone
Foto: Latvijas Arhitektūras muzejs, Latvijas Dzelzceļa muzejs, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, Kinofotofonodokumentu arhīvs, žurnāls "Māksla", 1960, Nr. 3.
Attēls: Kristīne Markus