28.03.2018.

Autoritārais režīms, kas kopš 20. gs. 30. gadu vidus noteica Latvijas politisko sistēmu, ir pretrunīgi vērtēts. Starp negācijām tiek atzīmētas arī pozitīvās parādības, piemēram, pirmo reizi neatkarīgās Latvijas laikā tika izveidota centralizēta celtniecības politika. Celtniecības nozare autoritatīvās sistēmās tika uzskatīta par nozīmīgu valsts ideoloģijas instrumentu un tradicionāli atradās personīgā valsts prezidenta pārraudzībā. Kā viens no svarīgākajiem jaunā režīma celtniecības pasākumiem tika izveidota tā saucamā monumentālo celtņu programma, kas paredzēja virknes jaunu, sabiedriski nozīmīgu ēku būvniecību lielākoties Vecrīgas teritorijā, kur jaunajām ēkām tika sagatavoti būvlaukumi, nojaucot vēsturisko apbūvi. Daļu no šīm celtnēm – Finanšu ministriju, Kara muzeju, Tiesu pili (tagad LR Ministru kabinets) – paguva īstenot, daļu – Rīgas pilsētas valdes namu, Pasta krājkases ēku – ne, jo plānus pārtrauca Latvijas okupācija un Otrais pasaules karš. Starp plānotajām būvēm tika iekļauts arī Armijas ekonomiskā veikala jaunais nams, kam vajadzēja kļūt par modernāko lielveikalu ne vien Latvijā, bet visā Baltijā (par pirmo universālveikalu Latvijā tiek uzskatīts 20. gs. sākumā uzceltais "J. Jaksch & Co" tirdzniecības nams, kas tika nopostīts Otrā pasaules kara laikā). Lielveikala kā valsts nozīmes apliecinātāja ideja šodien var likties triviāla, taču Armijas ekonomiskajam veikalam bija slavas pilna pagātne – tas tika radīts 1919. gadā karavīru apgādei Brīvības cīņu laikā –, turklāt lielveikalam vajadzēja simbolizēt valsts nākotni, augšupeju un pārticību.

Pēc jaunas vietas meklējumiem, kuros ietilpa arī ieceres par vēsturisku ēku nojaukšanu, lai radītu vietu jaunbūvei, ēku nolēma celt esošajā vietā Audēju ielā, kur 1923. gadā veikala vajadzībām bija pārbūvēts viduslaiku spīķeris. 

Armijas ekonomiskā veikala būvlaukuma sagatavošana. Foto: Ernests Āboliņš, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.

Veikala būvei 1935. gadā tika izsludināts projektu konkurss, un nākamā gada sākumā tapa zināmi tā rezultāti – viena uzvarētāja nebija, pirmās trīs godalgas tika sadalītas vienlīdzīgi un prēmēta vēl virkne darbu. Tā laika konkursu prakse atšķīrās no mūsdienu izpratnes par autortiesībām. Jau sākotnēji bija skaidrs, ka projektēšana tiks uzticēta armijas resora arhitektam pulkvedim Arturam Galindomam, un no uzvarētāju projektiem tiks patapinātas tikai labākās idejas. Jaunceltnes vajadzībām tika izveidots īpašs būvbirojs topošā arhitekta Kārļa Plūksnes vadībā. Tas, ka Plūksne arhitektūras studenta statusā atradās sešpadsmit gadus, bija tiem laikiem pierasta parādība. Tostarp, nebūdams pilntiesīgs arhitekts, viņš nevarēja uzņemties oficiālu atbildību par projektu. Iespējams, ka Plūksnes devums veikala projektēšanā ir lielāks nekā pierasts domāt; zināms, ka viņš izstrādājis jaunbūves oriģinālo mēbeļu projektu. Reizē ar veikala celtniecību bija iecerēti vērienīgi pilsētbūvniecības pasākumi, Vecrīgas pārbūves plānos ietilpa viduslaiku apbūves nojaukšana starp Audēju un 13. janvāra ielām, atsedzot skatu uz veikalu – šī ideja gan netika realizēta. Jaunbūves celtniecības darbi saskārās ar grūtībām, to laikā tika atsegta vēsturiskā Rīdzenes upes gultne un atklājās Rīgai tipiskā nestabilā un avotainā grunts, kas lika mainīt iecerēto pamatus pret modernāku risinājumu – dzelzsbetona plātni ar masīvu pamūrējumu bijušās upes gultnes vietā.

Rīgas nestabilā grunts lika mainīt iecerēto pamatu sistēmu pret dzelzsbetona plātni ar masīvu pamūrējumu bijušās upes gultnes vietā. Foto: Latvijas Arhitektūras muzejs.

Veikala celtniecība tika īstenota vairākās kārtās, pirmā kārta tika pabeigta 1938. gadā, un veikals uzsāka darbu, otrā kārta – 1940. gadā dažus mēnešus pirms padomju okupācijas.

Jaunbūves arhitektoniskais tēls bija tipisks tā sauktajiem Ulmaņa laikiem, te saplūda režīma ideoloģijas pieprasītie klasicisma motīvi ar moderno funkcionālisma arhitektūru, kuru apdares līmenī vēl papildināja Art Deco elementi.

Armijas ekonomiskais veikals 1943. gadā. Kārļa Plūksnes akvarelis. Latvijas Arhitektūras muzeja krājums.

Plašie centrālās fasādes stiklojumi piederīgi laikmetīgajai arhitektūrai, kamēr masīvās, uzsvērtās dzegas un lielā ordera pilastri ar greznajiem kapiteļiem norāda uz klasiskās arhitektūras formu valodu. Novitāte ir jau projekta ietvaros izstrādātais krāsainais fasādes izgaismojums diennakts tumšajām stundām ar tā dēvētajām spīdcaurulēm jeb neonu.

Iekštelpās funkcionālisma gars ņēma virsroku, atbilstoši jaunākajiem priekšstatiem par modernu lielveikalu tam vairs netika veidots pompozs ātrijs, kādi raksturoja grezno lielveikalu būves 19. gs. un 20. gs. sākumā.

Pēc modernajiem paraugiem lielveikalam vairs netika veidots pompozs ātrijs, bet telpa izmantota racionāli, 1. stāvā izvietojās pārtikas nodaļa. Foto: Latvijas Arhitektūras muzejs.

Priekšroka plānojumā tika dota racionālam telpas lietojumam – tika analizēta un mērķtiecīgi organizēta pircēju un pārdevēju plūsma (pārdevēju skaits veikalā sasniedza septiņus simtus), nodaļas veikalā izvietojās gan pēc atvērtā plānojuma principa, gan bija nodalītas ar plašiem stiklojumiem.

Nodaļas veikalā izvietojās gan pēc atvērtā plānojuma principa, gan bija nodalītas ar plašiem stiklojumiem. Tabakas nodaļa. Foto: Latvijas Arhitektūras muzejs.

Sākotnējā veikala polihromija ir noskaidrota 20. gs. 90. gados "Arhitektoniskās izpētes grupas" veiktajās zondāžās – telpas raksturoja gaišs krāsojums rozīgos un dzeltenīgos pasteļtoņos. Dekoratīvie elementi interjerā bija izmantoti minimāli – neuzkrītošs rotājums nesošo stabu kapiteļos, kāpņu margu un logu norobežojošo barjeru metālkalumos (daļā no tiem tika asprātīgi integrēta apkures sistēma), ar atsevišķiem akcentiem kā zivju nodaļas zili balto flīžu grīdu un krāšņo Art Deco formas dzīvo zivju baseinu – strūklaku.

Daļā no metālkalumiem tika integrēta apkures sistēma. Foto: Latvijas Arhitektūras muzejs.
 

Veikalā bija nedaudzi dekoratīvie akcenti kā zili baltu flīžu grīda un Art Deco formas zivju baseins – strūklaka zivju nodaļā. Foto: Žurnāls "Latvijas Arhitektūra". 1940, Nr. 5

Greznākā apdare bija atvēlēta kafejnīcai veikala augšstāvā (darbiniekiem bija atsevišķa ēdnīca, tāpat apmeklētājiem bija pieejama otra, demokrātiskāka kafejnīca pirmajā stāvā). Astoņu šķautņu balstu stabi tika rotāti ar apgleznotiem un zeltītiem lotosa formas Art Deco stila kapiteļiem, plastiski rotājumi klāja visu griestu segumu – pēc leģendas tajā nolasāma veikala abreviatūra "AEV", taču dokumentāli apstiprinājumi šim pieņēmumam nav atrasti.

Greznākā telpa bija kafejnīca 240 apmeklētājiem ēkas augšstāvā. Foto: Latvijas Arhitektūras muzejs.

Nesošie stabi bijuši apdarināti ar mākslīgo marmoru, telpa pamatā ieturēta gaišos okera toņos ar sarkanbrūniem akcentiem. Veikala projektu raksturoja virkne tehnisku jauninājumu: pirmās slīdošās kāpnes Rīgā, klimata kontrole, apsildāmās grīdas, automātiska ugunsdzēsības signalizācija, vietējā telefonu centrāle, pārtikas saldētavas un dzesējamas vitrīnas, dīzeļmotors strāvas padeves avārijas gadījumiem utt. Der atzīmēt oriģinālos griestu apgaismes objektus, kuros bija paslēpti ventilācijas sistēmas izvadi – vietējā apgaismes ķermeņu rūpnīca veikala vajadzībām izgatavoja 160 vienības, dažas no tām kā paraugi šobrīd saglabāti veikalā.

Griestu apgaismes ķermeņi ar integrētiem ventilācijas sistēmas izvadiem, izgatavoti vietējā gaismas objektu rūpnīcā "Dinamo". Foto: Žurnāls "Latvijas Arhitektūra". 1940, Nr. 5

Tirdzniecības centrs pastāvēšanas laikā bija piedzīvojis pārmaiņas, kuras neizbēgami noteica laika prasības, tomēr vēl trešā gadu tūkstoša sākumā tas pa lielākai daļai bija saglabājis vēsturisko substanci. Iespēju iegūt savu Harrods vai Lafayette mēs diemžēl zaudējām 2006. gadā, kad te tika atvērta "Galerija Centrs", kas "apēda" arī mazo Rīdzenes ieliņu. Rekonstrukcijai bija īstenota ekonomiskā variantā, iznīcinot veikala vēsturisko garu.

Raksta autore: Ilze Martinsone

Attēls: Krsitīne Markus