15.09.2021.
Plaši izplatītais priekšstats, ka mākslinieks panākumus sāk gūt pēc nāves, savā ziņā ir attiecināms arī uz Meksikāņu mākslinieci Frīdu Kalo. Kaut gan savas dzīves laikā Frīda Kalo jau tika novērtēta kā māksliniece gan dzimtajā Meksikā, gan ārvalstīs, tomēr lielākais viņas slavas gājiens sākās 20. gadsimta otrajā pusē un turpinās joprojām! Savas dzīves laikā Frīda Kalo sarīkoja vien pāris personālizstādes; pirmā personālizstāde notika 1938. gadā Julien Levy galerijā Ņujorkā, ASV, un tikai pēc piecpadsmit gadiem, gadu pirms viņas nāves, notika pirmā personālizstāde Frīdas Kalo dzimtenē - Meksikā. Aši ielūkojoties Google pārlūkā, šoruden Frīdai Kalo veltītās izstādes pasaulē nav pat uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas*. Tas liecina, ka 67 gadus pēc savas nāves Frīdas Kalo māksla un personība joprojām pievelk cilvēku interesi. Mūsdienās viņas personība nav nodalāma no viņas radītās mākslas, un brīžiem pat liekas, ka tā ņem virsroku pār viņas pienesumu mākslas pasaulei. Nu jau šķiet, ka tas ir goda jautājums gandrīz ikvienam ielu modes dižražotājam uz T-krekliem uzdrukāt Frīdas seju vai meitenēm kaut reizi karnevālā vai mūzikas festivālā pārģērbties par Frīdu, galvā uzliekot ziedu kroni. Pasaulē šo fenomenu dēvē par Fridamania, tā apzīmējot pieaugošo apsēstību ar Frīdas Kalo personību.
La Casa Azul
1958. gadā, gadu pēc Frīdas Kalo vīra Djego Riveras nāves, tika izpildīta viņa vēlēšanās, un Frīdas dzimtajās mājās La Casa Azul Kojoakānas rajonā, Mehiko pilsētā, tika atklāts Frīdas Kalo muzejs, kurā tika novietoti arī Frīdas Kalo pīšļi. La Casa Azul sajūtama gaisotne, kas iedvesmoja Frīdu viņas radošajās izpausmēs, kā arī te aplūkojamas Frīdas Kalo personīgās mantas. Līdzās Frīdas Kalo un Djego Riveras mākslas darbiem memoriālajā muzejā skatāma arī abu izveidotā Meksikas pirmskoloniālā laika skuptūru kolekcija, dažādas fotogrāfijas, grāmatas un mēbeles. La Casa Azul ir spilgts etniskā stila jeb etno fusion interjera piemērs, kas vēlāk iedvesmojis daudzus dizainerus. Būtiska mājas sastāvdaļa ir arī skaistajam dārzam, no kura var piekļūt Frīdas Kalo kleitu izstādei. Pēc mākslinieces nāves Djego Rivera licis viņas personīgās lietas, tai skaitā arī tērpus, ieslēgt uz piecdesmit gadiem vienā n
o nama istabām. Šī istaba tika atslēgta 2004. gadā, un pasaule ieraudzīja gan Frīdas skaistos etniskā stila tērpus un rotas, gan viņas “moku rīkus” – korsetes un protēzes. Mūsdienās La Casa Azul ir kļuvis par vienu no populārākajiem Mehiko muzejiem, piesaistot vairāk nekā 25 tūkstošus apmeklētāju ik mēnesi.
Attēlos: La Casa Azul Foto: Bethlehem Imaz
Pieaugot atpazīstamībai
Frīdas Kalo popularitāte strauji pieauga 20. gadsimta 70. gados, kas sakrita ar pieaugošo feministu kustību un arī starptautisko interesi par Meksikas kultūru un mākslu. 1978. gadā notika pirmās divas retrospekcijas Frīdas Kalo daiļradē; Palasio de Bellas Artes Mehiko, Meksikā un Čikāgas Laikmetīgās mākslas muzejā, ASV, kurā bija skatāmi Frīdas darbi no Doloresas Olmedo kolekcijas. Frīdas Kalo plašu atpazīstamību veicināja arī 1982. gadā Whitechapel galerijā Londonā, Lielbritānijā, atklātā ceļojošā retrospekcija, kurā bija skatāmas Frīdas Kalo gleznas un Tīnas Modotti fotogrāfijas. Vēlāk šī izstāde ceļoja uz Zviedriju, Vāciju, Amerikas Savienotajām Valstīm un Meksiku. Savukārt 1983. gadā izdotā Heidenas Erreras sarakstītā Frīdas Kālo biogrāfija kļuva par pasaules mēroga dižpārdokli, tādējādi Frīdas Kalo stāsts sasniedza arvien plašāku auditoriju. 2002. gadā, balstoties uz šo sarakstīto biogrāfiju, Frīdas Kalo dzīve tika ekranizēta Holivudas oskarotajā drāmā Frida ar Selmu Haijeku Frīdas lomā. Interesanti, ka pēc filmas izdošanas tika pārizdota arī Erreras sarakstītā Frīdas biogrāfija, bet šoreiz uz grāmatas vāka tika publicēta aktrise Selma Haijeka Frīdas tēlā.
Līdz 1984. gadam mākslinieces reputācija bija kļuvusi tik ievērojama, ka Meksika viņas darbus pasludināja par daļu no nacionālā kultūras mantojuma, aizliedzot to eksportu no valsts. Saskaņā ar dokumentu “visi meksikāņu mākslinieces Frīdas Kalo Kalderones radītie mākslas darbi tiek pasludināti par mākslas pieminekļiem, ieskaitot molbertu, grafikas darbus, gravējumus un tehniskos dokumentus, neatkarīgi no tā, vai tas ir valsts vai privātpersonu īpašums”. Tādēļ viņas gleznas reti parādās starptautiskās izsolēs, un plašas viņas mākslas darbu retrospektīvas nenotiek bieži. Neskatoties uz to, viņas gleznas ir pārspējušas Latīņamerikas mākslas rekordus. 1990. gadā Frīda Kalo kļuva par pirmo Latīņamerikas mākslinieci, kuras darba cena izsolē pārkāpa viena miljona dolāru slieksni, kad Sotheby`s izsolīja viņas gleznu Diego and I (1949) par 1,43 miljoniem ASV dolāru. 2006. gadā Frīdas Kalo pašportreta Roots (1943) cena sasniedza 5,6 miljonus ASV dolāru, bet 2016. gadā Frīdas Kalo glezna Two Nudes in the Forest (The Earth Itself) (1939) Christie`s izsoļu namā Ņujorkā tika izsolīta par rekordlielu cenu – 8 miljoniem ASV dolāru.
Attēlā: 34 centu pastamarka ar Frīdas Kalo portretu Amerikas Savienotajās Valstīs 2001. gadā
Attēlā: 34 centu pastamarka ar Frīdas Kalo portretu Amerikas Savienotajās Valstīs 2001. gadā
2001. gadā Amerikas Savienotās Valstis Frīdu Kalo godināja, izlaižot pastmarku. 2010. gadā Frīdas Kalo dzimšanas simtgadei par godu Meksikas Banka izlaida jaunu Meksikas 500 peso banknoti, kuras reversā bija redzama Frīda Kalo un viņas glezna The Love Embrace of the Universe, the Earth (Mexico), Myself, Diego and Señor Xólotl (1949), savukārt aversā liekot Djego Riveras portretu.
2012. gadā Frida Kalo tika iekļauta Čikāgas Legacy Walk brīvdabas izstādē, kurā piemin pasaulē ievērojamu LGBTQ personību dzīvi un darbu un kuru sasniegumi palīdzējuši veidot pasauli, bet kuru ieguldījums, seksuālā orientācija vai dzimumu identitāte ir ignorēta vai vispār vēsturiski nav minēta.
Iedvesmojoties no Frīdas Kalo
Frīdas Kalo dzīve un māksla ir iedvesmojusi dažādu jomu māksliniekus visā pasaulē. Viņas dzīve ir ekranizēta vairākās spēlfilmās – jau pieminētajā režisores Džūlijas Teimoras filmā Frida (2002), režisora Pola Leduka biogrāfiskajā drāmā Frida, naturaleza viva (1983), kā arī par mākslinieci uzņemtas daudzas dokumentālās filmas, piemēram, Frida Kahlo: A Ribbon Around a Bomb (1991), The Life and Times of Frida Kahlo (2005), Chez Frida Kahlo (2011), Frida. Viva la Vida (2019). Frīdas Kalo tēls iemiesots arī 2017. gada Disney un Pixar radītajā animācijas filmā Koko noslēpums (Coco), kurā kāds mazs meksikāņu zēns nejauši nokļūst mirušo valstībā, un tur, protams, saskaņā ar meksikāņu kultūru pēc nāves ir nonākusi arī Frīda Kalo.
Attēlā: Kadrs no animācijas filmas Koko noslēpums (Coco) (2017)
Frīda Kalo ir vairāku sarakstītu romānu varone, piemēram, Barbaras Muhikas grāmatā Frida (2001), latviski tulkotās rakstnieces Keitas Breivermenas The Incantation of Frida K. (latviski izdota ar nosaukumu Es, Frīda), Slavenkas Drakuličas Frida`s Bed (2008) un Barbaras Kingsolveras romānā The Lacuna (2009). 2017. gadā izdota Monikas Braunas bērnu grāmata Frida Kahlo and her Animalitos, kuru ilustrējis amerikāņu ilustrators Džons Parra.
Frīdas Kalo tēls laiku pa laikam atdzimst arī uz dažādām skatuvēm – baleta un operas, kā arī teātra skatuvēm. Frīdas Kalo dzīvesstāsts un māksla iedvesmoja horeogrāfi Anabellu Lopesu Očoa radīt viencēliena baletu Broken Wings (2016), kuru izpildīja Anglijas Nacionālais balets. Vēlāk, 2020. gadā viņa šo pašu stāstu izvērta jau trīs cēlienu baletā Frida, kuru izpildīja Nīderlandes Nacionālais balets. Amerikāņu komponists Roberts Ksavjers Rodrigess sarakstījis operu Frida (1991), savukārt somu komponists Kalevi Aho sarakstījis četru cēlienu operu Frida y Diego (2012–13). Džeza mūziķis un komponists Džeimss Ņūtons 1994. gadā izdeva mūzikas albumu ar nosaukumu Suite for Frida Kahlo. Frīda Kalo bijusi galvenā varone vairakās lugās – arī Latvijā viena no tādām lugām uzvesta uz Dailes teātra skatuves 2011. gadā. Glorijas Montero lugas Es – Frīda Kalo (oriģinālvalodā Frida K.) monoizrādi spēlēja aktrise Rēzija Kalniņa.
Frīda Kalo iedevsmojusi ne tikai rakstniekus, horeogrāfus, komponistus, režisorus, viņas ietekme dziļi iespiežas arī vizuālajā mākslā, dizainā, modē un popkultūrā. 2017. gadā, atzīmējot Starptautisko sieviešu dienu, rotaļlietu ražotājs Mattel sērijā The Inspiring Women™ laida klajā Frīdas Kalo bārbijlelli. Kritiķi iebilda pret lelles slaido vidukli un manāmi trūkstošo saaugošo uzacu.
Attēlā: Barbie ražotā Frīdas Kalo lelle sērijā The Inspiring Women™
Modes industrija
2018. gadā izstāde Frida Kahlo: Making Her Self Up Viktorijas un Alberta muzejā Londonā, Lielbritānijā, no jauna atklāja Frīdas mokpilno dzīvesstāstu – caur eksponētajiem tērpiem, rotaslietām, aksesuāriem un pašām intīmākajām personīgajām lietām, kā korsetēm, protēzēm un ortopēdiskajiem apaviem, kas dzīves laikā viņai bija jāvalkā, tika parādīta Frīdas ciešanu pilnā ikdiena. Šī bija Djego Riveras uz piecdesmit gadiem aizslēgtā istaba, kas 2004. gadā tika atdarīta Frīdas Kalo dzimtenē. Tas, kas atklājās šajā istabā, atklāja arī mazliet citādāku Frīdu. Iespējams, Frīdas Kalo tēls 2002. gada filmā Frīda būtu izskatījies mazliet citādāk, jo aizslēgtajā istabā atradās Frīdas koka protēze, ko viņa vilka mūža nogalē pēc kājas amputācijas, un tā izrādījās miesas krāsā, ieauta sarkanā platformas šņorzābakā ar izšuvumiem, nevis melna, kā tas tika atainots filmā. Tas apliecina Frīdas Kalo estētiskās vērtības – viņai bija svarīgs skaistums, lai arī apslēpts apkārtējo skatieniem. Daudzi Frīdas Kalo dzīves aspekti caur šiem priekšmetiem atklājās no jauna, un, šķiet, gadiem ejot, Frīda joprojām spēj pārsteigt, tādējādi nodrošinot fridamania nepārtrauktību.
Frīdas etniskais ģērbšanās stils iedvesmojis daudzus modes dizainerus. Lai arī agrā jaunībā viņa valkājusi parastas drēbes, pēc iepazīšanās ar Djego Riveru Frīda pamazām izkopa savu unikālo stilu, izaudzējot garas bizes, ko savīt ap galvu, un velkot tradicionālos Meksikāņu tērpus. Frīdu saistīja pirmskoloniālais laiks Meksikā, un viņa savā garderobē sāka izmanot masīvas, senlaicīgas kaklarotas un auskarus, plecu lakatus, kombinējot tos pie gariem tērpiem. Interesanti, ka reizēm pretēji savam izteikti sievišķīgajam tēlam Frīdai patika pārģērbties arī vīriešu drēbēs. Tādējādi mēdz teikt, ka Frīda Kalo pati sevi radīja kā mākslas darbu. Viņas stila atsauces redzamas augstās modes kolekcijās. Žans Pols Gotjē savu 1998. gada pavasara/vasaras kolekciju Tribute to Frida Kahlo veltīja Frīdai. Kolekcijas tērpos bija atsauces uz Frīdas Kalo etniskā stila tērpiem, arī korsetēm, kas viņai bija jānēsā veselības problēmu dēļ.
Attēlos: Žana Pola Gotjē 1998. gada pavasara/vasaras kolekcijas Tribute to Frida Kahlo tērpi
Attēlā: Frīdas Kalo pašportrets The Broken Column (1944)
Attēlā: Žana Pola Gotjē radītais tērps Millas Jovovičas atveidotajam tēlam filmā Piektais elements (The Fifth Element, 1997)
Iedvesmojoties no Frīdas Kalo stila un radītajiem darbiem, savas kolekcijas radījuši arī dizaineri Kristiāns Lakruā, Rikardo Tisī, Lena Hošeka, Alberta Ferretti, zīmoli Valentino, Dolce & Gabbana, Kenzo, Missoni, Stella Jean, Moschino un daudzi citi. Modes pasaule ir piesavinājusies Frīdas Kalo izskatu, pārdodot to uz nebēdu. Apģērbu lielražotāji Frīdu un viņas gleznas drukā uz T-krekliem, somām un zeķēm, ražo viņas etniskā stila bižutēriju un ziedu kroņus. Etsy, ebay un Amazon ir pārpilni ar produktiem, kas noklāti ar Frīdas Kalo portretiem un atziņām, kas padarītas par globāliem saukļiem.
Attēlā: Zara ražotie apģerbi ar Frīdas Kalo tematiku
Daudzi mākslas kritiķi par Frīdas Kalo pēcnāves popularitāti un tēla komercializāciju izteikušies kritiski, apgalvojot, ka viņas biogrāfija un tēls aizēno viņas radīto mākslu, kā arī vienkāršo skatītāja uztveri attiecībā uz darbos pausto. Mūsdienās Frīdas Kalo darbi tiek izstādīti starptautiskā mērogā, regulāri piesaistot rekordlielu muzeju apmeklētāju skaitu. Viņa ir kļuvusi par atpazīstamu ikonu, iedvesmojot modes industriju, LGBTQIA un Latinx kopienas un daudzus citus. Lai arī Frīdas tēls ir redzams uz visa, sākot no zeķēm, beidzot ar sienas gleznojumiem un kafijas krūzēm, patiesums un spēks viņas darbos turpina vēstīt par viņas atstāto mantojumu. Raugoties no mūsdienu kapitālisma viedokļa, Frīdas tēlam piemīt ekselents mārketinga potenciāls, un to steidz izmantot visi. Frīdas portrets ieguvis semiotisku nozīmi - ieraugot monouzaci un ziedu kroni galvā, mums ir skaidrs priekšstats, ka tā ir Meksikāņu māksliniece un stipra sieviete - Frīda Kalo.
Raksta autore: Kristīne Markus
Reklāmkarogs: Kristīne Markus
*Izstāde Frida Kahlo & Diego Rivera: A Love Revolution skatāma līdz 2021. gada 3. oktobrim Cobra Museum voor Moderne Kunst Amsterdamā, Nīderlandē.
Izstāde Viva la Frida! – Life and Art of Frida Kahlo skatāma no 2021.gada 8. oktobra līdz 2022. gada 27. martam Drents Museum Asenā, Nīderlandē.
Izstāde Frida Kahlo: Timeless? skatāma līdz 2021. gada 12. septembrim Cleve Carney Museum of Art Čikāgā, Amerikas Savienotajās valstīs.
Izstāde Frida Kahlo: POSE skatāma līdz 2021. gada 19. decembrim Rose Art Museum Valthamā, Bostonā, Amerikas Savienotajās valstīs.
Izstāde Frida Kahlo: Il Caos Dentro skatāma no 2021. gada 11. septembra līdz 2022. gada 9. janvārim skatāma Palazzo Fondi Neapolē, Itālijā.
Izstāde Frida Kahlo – Her Photos skatāma no 2021. gada 15. oktobra līdz 2022. gada 16. janvārim Prāgas pilsētas galerijā Dům U Kamenného zvonu, Čehijā.