27.07.2021.
6. jūlijā dzimusī māksliniece Frīda Kalo mūsdienās, šķiet, komentārus vairs neprasa. Un kad dzirdētas tik daudz viņas mākslas darbu interpretācijas, lasīti un redzēti viņas dzīvesstāsta atspoguļojumi biogrāfijās un spēlfilmās, tad liekas, ko vēl jaunu var pateikt par Frīdu Kalo? Šomēnes kinoteātris “Splendid Palace” piedāvāja kino seansus, kur skatāma itāļu dokumentālā filma par Frīdu Kalo “FRIDA Viva la Vida”, kas savu pasaules pirmizrādi piedzīvoja pērn.
Filmas anotācija šajā dokumentālajā stāstā sola atklāt Frīdas gara divas puses – revolucionāri un mūsdienu feministiskās mākslas pionieri no vienas puses un cilvēku – sava sakropļotā ķermeņa un mokpilno attiecību upuri - no otras puses. “Ar Āziju Ardžento stāstnieces lomā abas mākslinieces sejas atklāsies, sekojot Frīdas pašas vārdu sniegtajiem pavedieniem, kas atrasti viņas vēstulēs, dienasgrāmatās un privātās atzīšanās. Filmā intervijas mijas ar oriģināliem dokumentiem, aizraujošām rekonstrukcijām un pašas Frīdas Kalo gleznām, kuras glabājas dažos no pašiem saistošākajiem Meksikas muzejiem.”
Attēlā: Frīda Kalo. 1939. gads. Foto: Nickolas Muray
Jāsaka, ka Frīda ir apliecinājums teicienam, ka “māksla rodas ciešanās”. Frīda Kalo (pilnā vārdā Magdalena Carmen Frida Kahlo y Calderón ) dzimusi 1907. gadā, lai arī vienmēr teikusi, ka dzimusi 1910. gadā, kad sākās Meksikas revolūcija, kas bija svarīgākais notikums 20. gadsimta Meksikas vēsturē – pēc vairāk nekā trīsdesmit diktatūras gadu valstī tika izveidota jauna politiskā sistēma. Frīda Kalo acīmredzot nolēma, ka viņa ir dzimusi reizē ar jauno Meksiku, un visu mūžu bija Meksikas pirmskoloniālā laika atbalstītāja. Sešu gadu vecumā Frīda saslima ar poliomieltītu, rezultātā Frīdai jau kopš bērnības bija problēmas ar labo kāju. Slimības laikā, kamēr viņa nevarēja apmeklēt skolu, tēvs, būdams fotogrāfs, mācīja viņai fotogrāfiju, un viņa sāka tēvam palīdzēt retušēt, izstrādāt un krāsot fotogrāfijas. Tēvs mācīja Frīdai literatūru, dabu un filozofiju un mudināja sportot, lai atgūtu spēkus, neskatoties uz to, ka lielākā daļa fizisko vingrinājumu tika uzskatīti par nepiemērotiem meitenēm. Poliomielīta dēļ Kalo sāka mācīties vēlāk nekā viņas vienaudži, un tas veicināja viņas atstumtību vienaudžu vidū. Frīda nomainīja vairākas skolas, līdz 1922. gadā Kalo tika uzņemta elitārajā Escuela Nacional Preparatoria, kur viņa pievērsās dabaszinātnēm ar mērķi kļūt par ārstu. Skolas laikā viņa nopietni iedziļinājās un nodevās Meksikas kultūrai, politiskajai aktivitātei un sociālā taisnīguma jautājumiem. Skola popularizēja indigenismu - jaunu meksikāņu identitātes izjūtu, kas lepojās ar valsts pamatiedzīvotāju mantojumu un centās atbrīvoties no Eiropas koloniālās domāšanas, kas ir pārāka par Meksiku. Šajā laikā Kalo īpaši ietekmēja viņas skolas biedri, ar kuriem viņa izveidoja neformālu grupu, kurā iestudēja lugas, apsprieda filozofiju un krievu klasiku un pret visu konservatīvo izturējas dumpinieciski. Daudzi no viņiem vēlāk kļuva par Meksikas intelektuālās elites vadošajiem pārstāvjiem. Iespējams, viens no iemesliem, kādēļ Frīda sevi bija pasludinājusi par “revolūcijas meitu”, bija arī, lai slēptu faktu, ka ir vecāka par saviem domubiedriem.
Tomēr mākslai Frīda Kalo pievērsās pēc traģiskā nelaimes gadījuma 18 gadu vecumā, kad, braucot mājās no skolas, gandrīz nomira autobusa avārijā. Tā atstāja sekas uz viņas veselību visa mūža garumā. Avārijā Frīdas ķermenis tika sadragāts – viņa guva daudzus kaulu lūdzumus, tai skaitā arī mugurkaula un pēdas lūzumus un sadragātu iegurni, kas, iespējams, liedza viņai nākotnē iznēsāt bērnus. Vēlāk viņa traumu raksturoja kā “veidu, kā zobens sadursta vērsi”. Mēnesi viņa pavadīja slimnīcā un vēl divus mēnešus atveseļojās mājās. Turpinot piedzīvot nogurumu un muguras sāpes, ārsti rentgenā atklāja, ka negadījums ir pārvietojis arī trīs skriemeļus. Ārstējoties viņai bija jāvalkā ģipša korsete, un trīs mēnešus ilgais atveseļošanās process lielākoties aprobežojās ar gultas režīmu. Negadījums sagrāva viņas sapni kļūt par ārsti - piekalta gultai, Frīda pievērsās glezniecībai.
Attēlā: Frīdas Kalo zīmējums “Nelaimes gadījums”. 1926. gads
Pasaule Frīdu Kalo pazīst pēc viņas kolorītajiem pašportretiem, kas pauž mākslinieces sāpes un arī kaisli. Savā zemē Frīda bija nozīmīga ar pievēršanos Meksikas un pamatiedzīvotāju kultūrai, ar simboliem to iekļaujot savā glezniecībā. Feministu kustība pasaulē iedvesmojās no viņas personības un glezniecības, kurā attēlota sievietes pieredze un forma. Savu dzīvi Frīda ir attēlojusi aptuveni 200 gleznās, skicēs un zīmējumos. Frīda Kalo par vēlmi gleznot pašportretus teikusi: “Es gleznoju sevi, jo tik bieži esmu viena un tāpēc ka esmu cilvēks, kuru pazīstu vislabāk.” Pēc avārijas smagajā atveseļošanās procesā viņai arī nebija pārāk daudz izvēles, kam pievērsties. Piesieta gultai, Frīda atcerējās par sava tēva krāsu kasti, uz kuru bija lūkojusies jau kopš bērnības, bet nekad nebija uzdrošinājusies palūgt to izmantot. Un šis bija piemērotākais brīdis, lai tēvs to viņai atļautu. Savās atmiņās viņa rakstīja, ka tas brīdis bijis, it kā mazam zēnam tiktu atņemta viņa mīļākā rotaļlieta, lai to “aizdotu” viņa slimajam brālim. Viņas māte pie galdnieka pasūtīja īpašu molbertu, lai Frīda varētu gleznot, guļot gultā. Viņas pirmā glezna bija drauga portrets.
Divus gadus pēc traģiskās avārijas Frīdas gultas režīms bija beidzies, un viņa varēja atsākt socializēties ar saviem vecajiem skolas draugiem, kuri tagad jau studēja universitātē un iesaistījās studentu politikā. Viņa pievienojās Meksikas Komunistiskajai partijai (Partido Comunista Mexicano), un tika iepazīstināta ar politisko aktīvistu un mākslinieku loku, tostarp trimdas Kubas komunistu Hulio Antonio Mellu (Julio Antonio Mella) un itāļu izcelsmes amerikāņu fotogrāfi Tīnu Modotti (Tina Modotti). 1928. gada jūnijā vienā no Modotti ballītēm Kalo tika iepazīstināta ar Djego Riveru (Diego Rivera, 1886-1957) – tolaik ievērojamāko Meksikāņu mākslinieku un, daudzviet dēvēto, otro “katastrofu” Frīdas Kalo dzīvē. Neilgi pēc viņu iepazīšanās Kalo lūdza Riveru apskatīt viņas darbus un pateikt, vai viņas gleznās saskatāms pietiekams talants, lai viņa varētu turpināt mākslinieces karjeru. Djego Riveram bija milzīga nozīme Frīdas Kalo turpmākajā dzīvē un mākslinieces karjerā.
Drīz Kalo uzsāka attiecības ar Riveru, kurš bija 21 gadus vecāks un kuram jau bijušas divas laulības. Viņi apprecējās pēc gada. Frīdas māte iebilda pret šo laulību, un abi vecāki to nosauca par “laulību starp ziloni un balodi”, atsaucoties uz pāra lieluma atšķirībām - Rivera bija gara auguma un ar lieko svaru, kamēr Kalo bija smalka un trausla. Neskatoties uz to, viņas tēvs pieņēma Riveru, kurš bija turīgs un tāpēc spēja atbalstīt Kalo, kura nevarēja strādāt un bija jāsaņem dārga medicīniskā palīdzība. Šī laulība bija vētraina un abpusējas neuzticības plosīta. Laulībā ar Djego Riveru Frīda Kalo uzplauka kā māksliniece. Sāpes un emocionālās ciešanas bija izveidojušas viņu par spēcīgu personību ar dziļu savas zemes senču kultūras izjūtu. Frīda sāka nēsāt tradicionālos vietējo zemnieku tērpus, lai uzsvērtu savu izcelsmi, - garus un krāsainus svārkus, tunikai līdzīgos huipil un košos lakatus rebozo, izsmalcinātas galvassegas un tradicionālās rotas. Viņa īpaši iecienīja sieviešu apģērbu no Tehuantepekas zemesšauruma matriarhālās kopienas, kas pārstāvēja autentisku un Meksikas pamatiedzīvotāju kultūras mantojumu pēcrevolūcijas Meksikā. Tehuanas apģērbs Kalo ļāva paust savus feministiskos un antikoloniālisma ideālus.
Attēlā: Frīdas Kalo glezna “Frieda un Djego Rivera”. 1931. gads. Šis dubultportrets, iespējams, tapis, iedvesmojoties no abu laulības fotogrāfijas. Frīda Kalo pa laikam mēdza savu vārdu rakstīt kā Frieda – ar vācu izrunu, jo viņas tēvs bija vācu imigrants.
20. gadsimta 30. gadu sākumā pāris uzturējās Amerikas Savienotajās valstīs, kur Djego Rivera rīkoja personālizstādes un gleznoja pasūtījuma darbus. Šajā laikā Frīda Kalo piedzīvoja jau otro spontāno abortu, Meksikā nomira viņas māte. Viņa necieta Amerikas buržuāziju, uzskatot to par koloniālistiem un garlaicīgu sabiedrību. Kaut arī Rivera vēlējās turpināt uzturēšanos Amerikas Savienotajās valstīs, Kalo tik ļoti ilgojās pēc mājām, ka viņi atgriezās Meksikā 1933. gada nogalē. Kalo un Rivera pārcēlās uz jaunu , modernu māju Mehiko, Sananhelas turīgajā apkaimē. Mājas projektu izstradāja Lekorbizjē sekotājs Huans O`Gormans (Juan O`Gorman). Tās būtībā bija divas atsevišķas ēkas, kas kopā savienotas ar tiltu - Kalo daļa bija nokrāsota zilā krāsā tāpat kā viņas bērnības māja La Casa Azul Kojoakanas rajonā, bet Riveras - rozā un baltā krāsā. Bohēmiskā rezidence kļuva par nozīmīgu tikšanās vietu māksliniekiem un politiskajiem aktīvistiem no Meksikas un ārvalstīm.
Attēlā: Frīdas Kalo glezna “Henrija Forda slimnīca”. 1932. gads. Šajā gadā, atrodoties ASV, Frīda Kalo piedzīvoja spontāno abortu.
Attēlā: Frīdas Kalo glezna “Mana dzimšana”. 1932. gads. Vīra pamudināta Frīda nolēma uzgleznot svarīgākos savas dzīves notikumus. Gleznā attēlota viņas pašas dzimšana, reizē norādot arī uz pašas piedzīvoto spontāno abortu un viņas nesen nomirušo māti.
Attēlā: Frīdas Kalo glezna “Pašportrets uz robežas starp Meksiku un Amerikas Savienotajām valstīm”. 1932. gads. Frīda stāv kā statuja uz pjedestāla starp divām atšķirīgām pasaulēm – dabas spēku un dabiskā ritējuma pārvaldītu senās Meksikas ainavu un mirušu, tehnoloģiju pārņemtu Ziemeļamerikas ainavu.
Attēlā: Frīdas Kalo darbs “Mana kleita pakārta tur” jeb vienkārši “Ņujorka”. 1933. gads. Šī ir vienīgā kolāža, kas tapusi Frīdas Kalo daiļradē. Tajā Frīda ironiski portretējusi amerikāņu kapitālismu.
Šajā laikā Frīda atkal piedzīvoja veselības problēmas, un viņas laulība ar Riveru bija kļuvusi saspringta. Brīdī, kad Frīdas vīrs piekrāpa viņu ar pašas māsu, vadzis bija lūzis, un Frīda pameta vīru. 1935. gada sākumā viņa pārcēlās uz dzīvokli Mehiko centrā un apsvēra iespēju ar viņu šķirties. Vēlāk tajā gadā Kalo salaba ar Riveru un savu māsu un atgriezās atpakaļ Sananhelā. Neskatoties uz salabšanu, gan Rivera, gan Kalo turpināja būt neuzticīgi. 1936. gadā viņa arī atsāka savu politisko darbību, iestājoties “Ceturtajā internacionālē” un kļūstot par solidaritātes komitejas dibinātāju, lai sniegtu palīdzību republikāņiem Spānijas pilsoņu karā. Viņa un Rivera veiksmīgi lūdza Meksikas valdību piešķirt patvērumu bijušajam padomju līderim Ļevam Trockim un piedāvāja La Casa Azul – Frīdas “zilo” māju – kā dzīvesvietu viņam un viņa sievai Natālijai Sedovai. Pāris tur dzīvoja no 1937. gada janvāra līdz 1939. gada aprīlim, Kalo un Trockim ne tikai kļūstot par labiem draugiem, bet arī uzsākot nelielu dēku. Šoreiz pēc Frīdas uzsāktajām dēkām Rivera pieprasīja šķiršanos, un 1939. gada novembrī tika šķirta Frīdas Kalo un Djego Riveras laulība. Taču viņi palika draugi, un Frīda turpināja pārvaldīt viņa finanses un korespondenci.
Attēlā: Frīdas Kalo pašportrets “Ietvars”. Aptuveni 1938. gads. Šo darbu izstādē Mexique Parīzē 1939. gadā iegādājās Luvras mākslas muzejs, un tādējādi tas kļuva par pirmo 20. gadsimta meksikāņu mākslinieku darbu muzeja kolekcijā. Rivera bija ļoti lepns par šo godu un bieži lielījās ar Frīdas triumfu.
Pēc šķiršanās no Riveras Kalo pārcēlās uz La Casa Azul un, apņēmusies nopelnīt iztiku, uzsāka produktīvu mākslinieces periodu. Šajā periodā viņa uzleznoja vairākus no saviem slavenākajiem darbiem, piemēram, “Divas Frīdas” (1939), “Pašportrets ar nogrieztiem matiem” (1940), “Ievainotais galds” (1940) un “Pašportrets ar ērkšķu kaklarotu un kolibri” (1940). 1940. gadā viņas darbi bija apskatāmi trīs izstādēs: Ceturtajā starptautiskajā sirreālistu izstādē Mehiko, Golden Gate International Exposition izstādē Sanfrancisko un Twenty Centuries of Mexican Art muzejā MoMA, Ņujorkā.
Attēlā: Frīdas Kalo glezna “Mana barotāja un es”. 1937. gads. Frīdas māte nespēja zīdīt mazo Frīdu, jo vien 11 mēnešu pēc viņas piedzimšanas māte dzemdēja viņas jaunāko māsu. Tāpēc Frīdu turpmāk baroja zīdītāja. Pati Frīda šo uzskatīja par vienu no saviem spēcīgākajiem darbiem.
Attēlā: Frīdas Kalo darbs “Ko es redzēju ūdenī”. 1938. gads. Šī simboliskā glezna ilustrē vairākus notikumus no Frīdas dzīves, iekļaujot vairākus elementus no viņas līdzšinējiem darbiem. Frīda Kalo beidzot bija attistījusi savu individuālo izteiksmes valodu. Lai arī daudziem darbiem piemīt sirreālisma un fantāzijas elementi, Frīdas Kalo glezniecība nepārstāvēja sirrēlaisma virzienu, jo šie elementi nekad nebija pilnībā atrauti no realitātes.
Attēlā: Frīdas Kalo glezna “Divas Frīdas”. 1939. gads. Glezna radīta drīz pēc Frīdas un Djego šķiršanās, attēlojot divas atšķirīgās personības, kas mīt Frīdā.
Attēlā: Frīdas Kalo glezna Attēlā: Frīdas Kalo glezna “Pašportrets ar nogrieztiem matiem”. 1940. gads. Pretēji ierastajiem sievišķīgajiem pašportretiem šajā Frīda sevi attēlo ģērbtu lielā, tumšā uzvalkā, tikko nogrieztiem matiem. Dziemas vārdi augšpusē vēsta: “Redzi, ja es mīlēju tevi, tad tikai tavu matu dēļ; tagad kad esi plikpauraina, es tevi vairs nemīlu”.
Attēlā: Frīdas Kalo glezna “Pašportrets ar ērkšķu kaklarotu un kolibri”. 1940. gads. Gandrīz vairāk kā puse Frīdas gleznu ir viņas pašportreti. Sevišķi daudz pašportretu tapa laikā pēc šķiršanās no Djego Riveras, portretos attēlojot savus tā brīža emocionālos noskaņojumus. Putns bieži simbolizē brīvību un dzīvi, īpaši kolibri, kurš ir krāsains un vienmēr lidinās virs ziediem. Tomēr šajā gleznā, kolibri ir melns un bez dzīvības. Iespējams, tas simbolizē pašu Frīdu, un mierpilnais skatiens liecina, ka viņa ir samierinājusies ar savu likteni.
1940. gada 21. augustā tika noslepkavots Trockis. Kalo tika nopratināta, jo, iespējams, viņa zināja iespējamo slepkavu. Pēc pratināšanas Frīda devās uz Sanfrancisko, it kā lai ārstētos, jo pēc šķiršanās bija pasliktinājusies jau tā trauslā veselība. Arī Djego Rivera bija Sanfrancisko, pieņemot pasūtījuma darbu drīz pēc Trocka slepkavības. Lai arī Kalo viesošanās laikā Sanfrancisko bija attiecības ar citu vīrieti, viņa un Rivera salaba. Viņu savstarpējā pievilkšanās lika viņiem 1940. gada 8.decembrī apprecēties otrreiz, tikai šoreiz ar Frīdas uzstādītiem noteikumiem. Kalo un Rivera drīz pēc kāzām atgriezās Meksikā. Laulība pirmajos piecos gados bija mierīgāka kā iepriekš. Abi bija neatkarīgāki, un, kamēr La Casa Azul bija viņu galvenā dzīvesvieta, Rivera saglabāja Sananhelas māju, lai to izmantotu kā savu studiju un otro dzīvokli. Abiem turpinājās ārlaulības sakari, un kā biseksuālei Kalo bija attiecības gan ar vīriešiem, gan sievietēm. Neskatoties uz ārstēšanos Sanfrancisko, Kalo veselības problēmas turpinājās visu 1940. gadu. Mugurkaula problēmu dēļ no 1940. līdz 1954. gadam viņa valkāja divdesmit astoņas atsevišķas atbalsta korsetes, sākot no tērauda un ādas līdz pat ģipsim. Viņai bija sāpes kājās, infekcija uz rokas bija kļuvusi hroniska, un viņai bija arī sifiliss. Tēva nāve 1941. gada aprīlī viņu ieveda depresijā. Viņas sliktās veselības dēļ viņa arvien vairāk norobežojās savās mājās La Casa Azul, kas kļuva par viņas pasaules centru. Viņai patika rūpēties par māju un tās dārzu, un viņas kompānija bija draugi, mājkalpotāji un dažādi mājdzīvnieki, tostarp zirnekļpērtiķi, Meksikas kailie suņi un papagaiļi.
Kamēr Kalo ieguva atzinību dzimtenē, viņas veselība turpināja pasliktināties. Līdz četrdesmito gadu vidum viņas muguras veselība pasliktinājās tiktāl, ka viņa vairs nespēja ilgstoši nosēdēt vai nostāvēt. 1945. gada jūnijā viņa devās uz Ņujorku, lai veiktu sarežģītu mugurkaula operāciju, kura izrādījās neveiksmīga. Šajā periodā tapa gleznas “Salauztā kolonna” (1944), “Bez cerības” (1945), “Cerību koks, turies stingri” (1946) un “Ievainotais briedis” (1946), kas atspoguļoja viņas veselības stāvokli. 1950. gadu Frīda lielākoties pavadīja Mehiko slimnīcā, kur viņai atkal tika veikta mugurkaula operācija. Diemžēl tā izraisīja infekciju, un bija nepieciešamas vairākas papildu operācijas. Pēc izrakstīšanās viņa galvenokārt atradās La Casa Azul un izmantoja ratiņkrēslu un kruķus. Šajos pēdējos dzīves gados Frīda veltīja laiku politiskiem mērķiem, ciktāl veselība to ļāva. Pēc izstāšanās no Meksikas komunistiskās partijas drīz pēc kāzām ar Djego Riveru 1948. gadā viņa atkal tai pievienojās un iesaistījās cīņā par mieru pasaulē.
Attēlā: Frīdas Kalo pašportrets “Djego manās domās”. 1943. gads. Riveras portrets uz Frīdas pieres apliecina viņas apsēsto mīlestību pret Djego Riveru – viņš nepārtraukti ir viņas domās. Viņa ģērbusies Tehuanas tērpā, kurus pati bija iemīļojusi un kas ļoti paticis arī Djego.
Attēlā: Frīdas Kalo pašportrets “Salauztā kolonna”. 1944. gads. Šajā laikā Frīdas veselība bija pasliktinājusies tik tālu, ka viņai bija jāvelk metāla korseti. Simboliskā kolonna, kas sadrupusi vairākos posmos, apzīmē viņas bojāto mugurkaulu. Šī glezna kļuva par Frīdas kalo sāpju un vientulības simbolu.
Attēlā: Frīdas Kalo pasūtījuma darbs “Cerību koks, turies stingri”. Šo darbu viņa uzgleznoja 1946. gadā pēc neveiksmīgās muguras operācijas Ņujorkā.
Attēlā: Frīdas Kalo glezna “Ievainotais briedis”. 1946. gads. Šī glezna simbolizē Frīdas sagrautās cerības pēc neveiksmīgās operācijas.
Attēlā: Frīdas Kalo glezna “Visuma mīlestības apskāviens, Zeme (Meksika), es, Djego un Señor Xolotl”. 1949. gads. Frīda bieži uzņēmās mātišķu lomu attiecībās ar Djego. Gleznā attēloti vairāki meksikāņu mitoloģijas elementi – diena un nakts, saule un mēness, zemes dieviete Cihuacoatl. Frīdas mīļotais suns Señor Xolotl attēlots kā pazemes valstības sargs.
1953. gada augustā Frīdai gangrēnas dēļ tika amputēta labās kājas daļa posmā līdz ceļgalam. Tas viņu ļoti nomāca un veicināja viņas atkarību no pretsāpju līdzekļiem. Kad Rivera uzsāka vēl vienu dēku, Frīda mēģināja izdarīt pašnāvību, pārdozējot. Savās pēdējās dienās Kalo slimoja ar pneimoniju. Izskatījās, ka viņa paredzēja savu nāvi, jo stāstīja par to apmeklētājiem un dienasgrāmatā uzzīmēja skeletus un eņģeļus. Pēdējais zīmējums bija melns eņģelis, kuru biogrāfs Heidens Herrera interpretē kā Nāves eņģeli. To pavadīja pēdējie vārdi, ko viņa uzrakstīja: “Es priecīgi gaidu izeju - un es ceru, ka nekad vairs neatgriezīšos – Frīda” (Espero Alegre la Salida - y Espero no Volver jamás). 1954. gada 13. jūlijā agrā rīta stundā medmāsa atrada Frīdu Kalo mirušu. Oficiālais nāves cēlonis bija plaušu embolija. Saskaņā ar viņas vēlmēm Frīda Kalo tika kremēta. Rivera, kurš paziņoja, ka viņas nāve bija vistraģiskākā diena viņa dzīvē, nomira trīs gadus vēlāk - 1957. gadā. Frīdas Kalo pelni atrodas urnā La Casa Azul, kas tika atvērta kā muzejs 1958. gadā.
Attēlā: Frīdas Kalo glezna “Pašportrets ar Dr.Farilla portretu”. 1951. gads. Gleznā Frīda, sēžot ratiņkrēslā, ar savām asinīm glezno sava ārsta portetu un savu sirdi izmanto paletes vietā, attēlojot savu glābēju gluži kā svēto.
Attēlā: Frīdas Kalo glezna “Viva la Vida arbūzi”. 1954. gads. Šo daudznozīmīgo darbu viņa uzgleznoja tikai astoņas dienas pirms savas nāves. Šai gleznai ir daudz interpretāciju, tomēr uzraksts uz arbūza ir nepārprotams vēstījums palicējiem “Dzīvo dzīvi!” un var tikt uztverts gan kā veltījums, gan arī kā pašas Frīdas Kalo dzīves moto – par spīti visam viņa spēja nodzīvot jēgpilnu un krāsainu dzīvi.
Stāsts par Frīdas Kalo dzīvi laikam pilnībā atbilst priekšstatam par dzīvi kā meksikāņu seriālā. Un to visu Frīda izlika uz saviem audekliem. Gan mīlestības sāpes, ko piedzīvoja neuzticīgā vīra dēļ (kaut gan pašai arī bija romāni, visticmāk, atriebības dēļ), gan fiziskās ciešanas, ar kurām viņai bija jāsadzīvo visa mūža garumā, gan nepiepildītā mātes loma, un arī viņas politiskie uzskati un vēlme atgriezties pie savu senču saknēm. To visu viņa ietērpa simbolos, ko joprojām šķetina viņas gleznu skatītāji, jo, lai arī Frīda pati daudz rakstījusi un stāstījusi gan par savu dzīvi un gleznām, joprojām rodas jaunas versijas, ko viņa patiesībā domājusi ar šiem simbolu virknējumiem. Bieži dēvēta arī par sirreālisma pārstāvi, viņa tam nekad nepiekrita, sakot, ka “es gleznoju realitāti, nevis sapņus”. Un tā tas arī bija – viņa realitātē piedzīvoja to, ko citi varbūt skatīja tikai savos ļaunākajos murgos. Atgriežoties pie dokumentālās filmas “FRIDA Viva la Vida” vēstījuma, eksistēja divas Frīdas. Viena Frīda bija sava ķermeņa savažota, visu mūžu cietusi fiziskās un emocionālās sāpes. Otra Frīda bija viņas brīvais un stiprais gars, viņas mākslinieciskā dvēsele, kas piedzima brīdī, kad notika liktenīgā, dzīves ritējumuma mainošā avārija. Šī Frīda nevarētu piedzimt bez otras Frīdas fiziskajām un garīgajām ciešanām, tādējādi netaptu ne gleznas, ne šī 20. gadsimta ikona. Mēdz teikt, ka pati Frīdas Kalo dzīve ir mākslasdarbs.
Video: Dokumentālās filmas “FRIDA Viva la Vida” (2020) treileris
Raksta autore: Kristīne Markus
Reklāmkarogs: Kristīne Markus