26.01.2017.

Nu arī līdz Rīgai ir atnākusi jau kādu gadu pa Latviju ceļojoša pazīstamā mākslinieka Ata Ieviņa fotodarbu izstāde “Svārstīgā Erotika”. Tā tagad notiek vācu dizaina salonā “Ambergs”,  Brīvības ielā 356. Jāpiezīmē, ka iespējamie erotikas cienītāji še varbūt pievilsies, jo it kā satraucošā būšana še pieminēta tik vien kā visus izstādes darbus sasaistoša simboliski asociatīva stīga, mājiens, ironiska norāde uz “pamatinstinktu”.

Kas ir Atis Ieviņš?

Viņš bija, ir un paliek mūsējais. Pirms 56 gadiem uz skološanos Rīgā ieradās vēl gana sīks un apņēmīgs puisis no Mālpils. Tas bija Atis Ieviņš. Teju kā enerģijas pārņemts Sprīdītis, viņš metās lielpisētas dzīves mutuļos. Viņa mācību gaitas ievirzījās Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas („Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskolas” padomjlaiku priekšteces) dekoratoru nodaļā. Tolaik, pērnā gadsimta 60.-o gadu ievadā tā atradās joprojām zināmajā Lācplēša ielas Nr. 55 klasicistiskā koka namiņa otrajā stāvā, iekams šo nodaļu pāris gadus vēlāk nepārcēla uz modernu funkcionālisma laikmeta stikla un dzelzbetona ēku Ļeņina ielā 39 (tagad – Brīvības ielā). Dekoratori tolaik skaitījās teju elitārākā skolas nodaļa un šeit tai ierādīja visu III stāvu. Tur tad nu jaunie censoņi no Latvijas malu malām lauzījās daiļkrāsotāju un dekoratīvo mākslu gudrībās, bet prāva daļa šo nodarbi uzlūkoja kā tramplīnu augstākam lidojumam lielo mākslu tālēs, kāroja kļūt par cēliem gleznotājiem, dižmāksliniekiem. To vidū ar savām jauneklīgām ambīcijām rosījās arī Atis Ieviņš. Skola nenoliedzami veidoja mākslām piederīgu cilvēku. Sports un aizraušanās ar karatē un citām fiziskām aktivitātēm savukārt veidoja vīru. Bet tagad pazīstamo fotogrāfu brīnumainā kārtā izkala padomju armija. Bet tas bija pilnīgi neplānoti un jau pēc “lietišķajiem”.

        Foto: Atis Ieviņš

Atis zem Rolanda Topora ietekmes cirvja

Skolas gados Atis un viņa līdzgaitnieki, kā, piemēram, nākamais akvareļmākslinieks Henrihs Vorkals vai Juris Zvirbulis, aizrāvās ar miniatūrkompozīciju gleznojumiem. Bet Atis vēl specializējās “spicumiņu” zīmēšanā. Tās bija tādas dzēlīgas asprātības “bez vārdiem”, karikatūrzīmējumi, kuru idejas sakņojās tolaik mākslinieciskās jaunatnes vidē populārā poļu satīriskā žurnāla “Szpylki” lappusēs. Žurnāls bija brīvi pieejams preses kioskos, lai gan tā izteiksmes nekādi neatbilda padomiskai satīras izpratnei. Tur, piemēram, bieži tika publicēti slavenā sirreālista Rolanda Topora “nāvīgi” melnais humors. Un šis meistars kļuva arī par Ata Ieviņa iedvesmotāju. Tieši šī ievirze – uzlūkot pasauli caur ironijas, humora, sarkasma, paradoksu brillēm kļuva  par Ata Ieviņa mākslas rakstura svarīgu īpatnību. Ko tagad varam dāsni vērot arī “erotiskajās svārstībās”.

Foto: Atis Ieviņš

Jauno prātu valdnieks - POPARTS

Līdzās skolā gūtām mākslas gudrībām jaunais Atis intensīvi veidoja savu radošo pasauli. Tā fokusējās uz Rietumu modernistiskās kultūras apguvi un iekļaušanos tās formu nosacījumos. 60. gados pasaules triumfa gājienu uzsāka popkultūra, popmūzika, poparts. Pastarpināti iespaidi plūda  no Amerikas, Anglijas un citiem Rietumu popkultūras centriem. Lai gan dzīve šajā pusē ritēja aiz zemu nolaista “dzelzs aizkara”, tomēr tas nebija pilnīgi hermētisks. Pasaules informācija vēdīja no “brālīgo socvalstu” periodikas, no pasta sūtījumos saņemtiem Rietumu izdevumiem un grāmatām, no filmām un radioviļņiem.... Un neskaitāmiem citiem informatīviem caurumiem. Jāpiezīmē, ka galvenais popkultūras ideju nesējs bija mūzika – Bītli, Rouling Stouni, Led Zepelini, Jimmy Hendrikss un desmitiem citi mūziķi. Tie bija spēcīgāki par veselām armijām, lielgabalu kalniem, veco iedeologu pulkiem... Un jaunie Latvijas mākslinieki gana jūtami centās piekļauties šai pasaules kultūras straumei. Tas bija arī “puķu bērnu” - hipiju laiks. Tādi parādījās ar Latvijā. Andra Grīnberga – toreizējā mūsu hipiju “karaļa” aktivitātes un performances visvērienīgāk dokumentēja Atis Ieviņš.

         Foto: Atis Ieviņš

Fotogrāfs “no zila gaisa”

Pēc lietišķajiem Atis Ieviņš centās turpināt daudziem “lietišķajiem” ierasto ceļu – studēt Mākslas akadēmijā. Iestājeksāmenos nepaveicās, jo visu izšķīra fatāls pārrunu jautājums – kad dzimis vai miris Ļeņins? Par šo sarkano dižvadoni Atis, protams, kaut ko bija dzirdējis, bet ne gluži šādus smalkumus paturējis prātā. Jo Ata gara pasaulei daudz tuvāki bija, teiksim, tvistotājs Čabijs Čekers, bokseris Muhameds Ali vai popmākslinieks Endijs Vorhols... Tā jauneklis nonāca padarmijas slazdā. Atbilstoši to laiku likumiem, tie puiši, kas nebija tikuši augstskolā, neglābjami tika iesaukti armijā. Paveicās, ka tur Rīgas sakarnieku pulkā jau dienēja kursa biedrs Henrihs Vorkals, kurš tad nu “ieblatoja” Ati siltākā vietiņā. Pulka klubā pēkšņi ievajadzējās mākslinieku - fotogrāfu. Henrihs Vorkals, to uzzinājis, steidzās dot vēsti atbildīgajiem virsniekiem, ka viņa draugu lokā tieši it kā ir tāds izcils mākslinieks un fotogrāfs vārdā Atis Ieviņš. Vērtīgā informācija tika ievirzīta kara komisariāta “failos” un konkrētais pieprasījums pēc “zelta kadra” Ata Ieviņa jau gaidīja jauniesaukto sadales komisijā. Šādi Atis ielidoja Rīgas sakarnieku pulka klubā, kā Porziņģa trāpīgi sviesta basketbumba grozā. Tas komiskais amizantums slēpās faktā, ka jauniegūtais “fotomeistars” Aķis Jeviņš ar šo nodarbi tika saskāries labi ja ābeces līmenī un dažās Gunāra Bindes fotomācībās “lietišķajos”. Fotoaparātu gan redzējis bija un pat kādu reizi mēģinājis paknipsēt, iznākumā gūstot bezcerīgas miglas bildes. Nu bija jāpiepūš vaigi un jārāda svarīgs ģīmis. Galvenais, nezaudēt militāristiem iedvesto autoritāti. Pārvarēt problēmu krietni līdzēja “dembelī” aizejošais kluba fotogrāfs. Viņš ierādīja visu, kas un kā še fotolietās būtu darāms. Kā filmiņas tīstīt, kā bildes kopēt.  Līdz tik vienkāršajam digitālā foto laikmetam vēl teju pusgadsimts bija jāgaida.  Un, savukārt, Atis mācību īso kursu uzsūca kā vēl nekad nelietots tīrīšanas sūklis. No o-papa mantotā naudiņa nu tika lieti ieguldīta jaunas spoguļkameras Zenit E iegādē. Tā padomju laikos bija visai advancēta labu bilžu taisīšanas ierīce ar ko darbojās itin daudzi profesionāļi. Un šajā gadījumā Ata profesijas izšķiršanās bija kā tvēriens vērsim pie ragiem. Apņēmības krampi ātri vien sajuta kluba priekšniecība un pārsteidzošā kārtā izteica pat pozitīvu atziņu: Da, fotograf Jeviņš nam goģidtsa...!

Foto: Atis Ieviņš

Sietspiedes pionieris. Turklāt vēl tekstilnieks

Akadēmijas gadi turpinājās jau pēc dienesta un ritēja tekstilmākslas nodaļā Rūdolfa Heimrāta paspārnē. Bet Ata lielais gara tuvinieks un guru kļuva gobelēnu lielmeistars un pārkvalificējies arhitekts Georgs Barkāns. Tomēr, neraugoties uz apgūtajām amata prasmēm, Atis netapa par tekstilmākslinieku. Visa radošā enerģija tagad ievirzījās fotomākslas un preses fotogrāfijas jomā. Daudz darba tika veltīts žurnāla “Padomju Latvijas sieviete” vajadzībām.

Ata lielā mākslinieciskā aizraušanās īpaši 60. gadu otrajā pusē un 70. gados bija saistīta ar tolaik vēl mazpazīstamu grafisko tehniku – sietspiedi jeb zīdspiedi. Tā bija relatīvi mazpazīstama tehnika, kuras piesaiste mākslai tikpat kā nebija zināma. Tehnikai pastāvēja vairāki nosaukumi – zīdspiede, sietspiede, šelkografija, serigrāfija utt. Tur vajadzēja uz stingra rāmja, parasti koka, uzstiept plānu audumu, zīdu vai līdzīgu materiālu. Tā mikroskopiskās acis jeb rūtojums veidoja it kā poligrafiskos punktus vai, digitāli izsakoties – pikseļus, kas tad ļāva nodrukāt attēlus, zīmējumus, tekstus uz cita materiāla pamatnes. Uz šāda auduma ekrāna tika uznests zīmējums vai jebkurš cits grafisks attēls, tad, pielietojot specifisku procesu, „baltais” laukums tika fiksēts ar necaurlaidīgu emulsijas slāni, bet caurlaidīgās daļas izmantoja krāsas novilkšanai ar speciālu gumijas izlīdzinātāju. Faktiski šāds rāmis ar zīda ekrānu kalpoja kā poligrafiska matrica lielāka skaita zīmējumu tiražēšanai. Tāpat tehnika pieļāva arī dažādu krāsu variācijas. Zīdspiedi parasti lietoja kā šablonu dažādu uzrakstu un zīmējumu novilkšanai rūpniecībā, uz iepakojumiem un ražojumiem. Piemēram, uzdrukājot uzrakstus uz radioaparātu skalām, apdrukājot audumus utt. Pa retam šo tehniku apzināja arī mākslinieki.

Taču vislielāko impulsu zīdspiedes attīstībai gan pasaulē, gan arī Latvijā rosināja 60. gadu poparts un šī mākslas virziena lielmeistari, galvenokārt amerikāņi, Roberts Raušenbergs, Endijs Vorhols un citi. Viņi zīdspiedei deva pasaules slavu un globālu skanējumu.

Tas faktiski bija likumsakarīgi, ka Atim Ieviņam ienāca prātā revolucionāra ideja – sietspiedi „saprecināt” ar fotogrāfiju, un jau akadēmijā 70. -ajos gados piedāvāt to kā tekstilapdrukas iespēju. Tieši šeit lieti noderēja vecā skolas biedra Aldoņa Kluča tehnoloģiskais talants un pieredze. Aldonis jau ilgus gadus būrās sietspiedes gudrībās. Nu nāca klāt jautājums – kā fotoattēlu „pārtulkot” sietspiedes zīmējumu tehniskajā valodā? Tā radās divu radošu personību – mākslinieka un tehnologa – savienība. Tika liktas kopā divu meistaru prasmes, zināšanas un pieredze. Un Atis Ieviņš un Aldonis Klucis tapa par fotozīdspiedes pionieriem Latvijā.

Foto: Atis Ieviņš

70!

Nu Atis sasniedzis apaļu jubileju, kārto savus grandiozos arhīvus, sijā atmiņas un rīko izstādes. Meistars dzīvo Siguldā un vietējie džeki ikrītu pabrīnās vien, kā vēl viens līdzinieks padrāžās garām  uz velosipēda vai tāpat vien krosa pārskrējienā. Retais tik apjauž šī brašā “jaunekļa” cienījamos gadus. Karatista krampis joprojām dzīvs.

Raksta autors: Jānis Borgs

Attēls: Kristīne Markus