29.09.2020.
Jebkurš dabas materiāls viņa rokās pārtop par mākslas darbu ar dziļu izpratni par dabu un laika nozīmi tajā. Akmeņi, krāsainas koku lapas, koku zari, upes gultnē atrasti minerāli, lāstekas, aitu vilna, un vēl daudzus citus dabā atrastus materiālus Endijs Goldsvortijs izmanto savās vides instalācijās, objektos un skulptūrās, dažkārt vienkārši mākslas notikumos, kuru liecinieks ir viņš pats un daba, un varbūt arī fotokamera.
Endijs Goldsvortijs (Andy Goldsworthy) ir 1956. gadā dzimis, Skotijā dzīvojošs un strādājošs britu mākslinieks, tēlnieks un fotogrāfs, kā arī vides aizstāvis, kas pasaulē pazīstams ar savām no dabīgiem materiāliem veidotajām vides instalācijām lielākoties Skotijas ainavā. Goldsvortijs mūsdienās ir viens no populārākajiem zemes mākslas virziena jeb lendārta (no angļu val. land art) pārstāvjiem pasaulē.
Ceļš uz zemes mākslu
Goldsvortijs uzauga Rietumjorkšīrā un pusaudžu gados sāka strādāt pie kaimiņu zemnieka par lauku strādnieku. Vēlāk šī pieredze ļāva viņam izprast apkārtni un novērtēt ainavas īslaicīgās īpašības. Goldsvortijs uzskata, ka lauksaimniecība ir ļoti skulpturāla darbība, ikreiz, kad tiek uzarts lauks, izveidots dzīvžogs vai uzbūvēta siena. Viņš vienmēr zinājis, ka vēlas būt mākslinieks. Goldsvortijs studēja tēlotājmākslu dzimtajā pilsētā Bredfordas mākslas skolā (Bradford School of Art) un vēlāk Prestonas Politehnikumā (Preston Polytechnic). Līdzšinējā pieredze tika akumulēta jaunajā māksliniekā. Skolas laikā Godsvortijam sabruka priekšstats, par to, ka māksla ir tikai gleznas. Sapratis, ka māksla ir viens no pašizpausmes līdzekļiem, vairs nevarēja nosēdēt iekšā. Kādu dienu aizgājis uz pludmali un sācis rakt smiltis, taisījis līnijas, un paisums to visu aizskalojis. Tā viņš uzzināja par paisumu, smiltīm, faktūru, un tas ļoti iedvesmojis. Goldsvortijs atklāja, ka viņam nav svarīgi strādāt telpās. Galu galā viņš devās ārā un atrada jauna veida audeklu, kas dziļi iesakņojās visapkārt mainīgajā pasaulē. 1985. gadā mākslinieks pārcēlās uz Skotiju, kur sāka radīt 1960. un 1970. gadu zemes mākslas praktiķu iedvesmotus darbus.
Zemes mākslas virziens radies 20.gs. 60.gados Amerikā, un viens no tā mērķiem bija dabas aizsardzība un aicinājums cienīt dabu. Virziena aizsācējs bija amerikāņu mākslinieks Roberts Smitsons (Robert Smithson, 1938-1973), kura pazīstamākais objekts ir no akmens, sāls kristāliem un dubļiem izveidotais spirālveida mols Spiral Jetty (1970) pie Lielā sālsezera Jūtas štatā, ASV. Lendārta mākslas darbi pārsvarā tiek radīti dabā, visbiežāk neapdzīvotās vietās, izmantojot Zemes materiālus, piemēram, augsni un iežus, veģetāciju un ūdeni, kas atrodas izvēlētajā vietā, un šie darbi kļūst par daļu no ainavas. Lai gan dažreiz diezgan nepieejama, šī māksla caur fotogrāfiju dokumentācijām parasti nonāca pilsētu mākslas galerijās. Lendārta mākslinieki arī galerijā veidoja zemes mākslu, eksponējot ainavas materiālus un izmantojot tos instalāciju veidošanai. Mākslas kustības rūpes sakrita ar raizēm par mākslas komercializāciju un arvien vairāk popularitāti guvušo ekoloģisko kustību. Tā sakrita arī ar tā laika populāro pilsētas dzīves noliegšanu un aizraušanos ar visu provinciālo. Šajā tendencē tika ietvertas ilgas pēc Zemes kā cilvēces mājvietas.
Atklājis sev zemes mākslas būtību, Endijs Goldsvortijs turpmākajās desmitgadēs bija saistīts ar vides mākslas kustību kopā ar māksliniekiem Ričardu Longu (Richard Long, 1945) un Krisu Drūri (Chris Drury, 1948). Lai gan daži mākslinieki, piemēram, Roberts Smitsons, savu mākslas darbu izgatavošanai izmantoja mehāniskas zemes pārvietošanas iekārtas, citi mākslinieki veica minimālas un īslaicīgas iejaukšanās ainavā, piemēram, Ričards Longs, kurš vienkārši staigāja augšup un lejup, līdz viņš bija radījis nospiedumu zemē. Arī Endijs Goldsvortijs izvēlējās savu roku darbu, iejaukšanos dabā samazinot līdz minimumam. Goldsvortijs tiek uzskatīts par mūsdienu klinšu gabalu balansēšanas pamatlicēju. Saviem īslaicīgajiem darbiem viņš bieži izmanto tikai kailas rokas, zobus un atrastos rīkus materiālu sagatavošanai un sakārtošanai. Tomēr vairākām pastāvīgajām skulptūrām viņš ir izmantojis arī darbarīkus.
Dabas izjūta
Atrodoties dabā, Endijs Goldsvortijs strādā ar visu iespējamo – kokiem un zariem, ziediem un lapām, akmeņiem un dubļiem, sniegu un ledu, niedrēm un ērkšķiem, izpētot šo materiālu būtību un izveidojot konkrētai vietai specifiskas instalācijas. Viņš ir teicis: “Es domāju, ka ir neticami drosmīgi strādāt ar ziediem, lapām un ziedlapiņām. Bet man tas ir jādara: es nevaru rediģēt materiālus, ar kuriem es strādāju. Mans uzdevums ir strādāt ar dabu kopumā.” Šajā procesā viņam vispirms ir jāpielāgojas šai videi garīgi, fiziski un emocionāli. Viņš klausās, novēro, un tad, kad šķiet, ka viņu piesaista materiālu izpausmes veids, viņš rada. Viņš izvēlas materiālus un apzināti tos atkārtoti iekļauj vidē, pēc tam ļaujot dabas apstākļiem tos ietekmēt. Piemēram, strauta tuvumā viņš šuj lapas ar priežu skujām, un ļauj straumei tās nest tā, it kā tas būtu jauns dabas iemītnieks, kas iekļaujas plūsmā. Vēl viens piemērs - viņš izveido struktūru no smilšakmens vai slānekļa jūras malā, tad novēro, kā plūdmaiņa, ar to mijiedarbojas, aiznes, izšķīdina vai vienkārši plūst tai pāri. Tādā veidā viņš pēta pārmaiņas, pārveidošanos, mainīgumu, caurlaidību, nezināmo un nepastāvību. “Mēs bieži aizmirstam, ka MĒS ESAM DABA. Daba nav kaut kas atsevišķs no mums. Tātad, sakot, ka esam zaudējuši saikni ar dabu, esam zaudējuši saikni ar sevi.”
Goldsvortijs tiecas radīt kopā ar dabu, kas plūst caur viņu un plūst caur ainavu. Viņa mērķis ir sajust, piedzīvot, saprast un pēc tam radīt, izmantojot šo enerģiju. Liela daļa mākslinieka darbu rotaļājas ar mūsu uztveri par gaismu, telpu un dziļumu. Tas, kas izskatās pēc zemes mirdzēšanas koka pamatnē būtībā ir rūpīga lapu izvietošana ap tā saknēm. Dažkārt viņa spēle ar dabas materiāliem šķiet neiespējami reāla, it kā tā pastāvētu dabā, bet prāts liek saprast, ka šī ģeometrija tomēr nav dabiska. Goldsvortijs veido svītras uz koka ar dubļiem, kurus viņš savācis no tuvējā purva, vai izveido ledus krāvumu starp diviem kokiem. Viņa dabas izjūtā viss ir iespējams.
Goldsvortijs savos darbos izmanto kustību, pārmaiņas, gaismu, augšanu un bojāeju – tie ir dabas dzīvības spēki un enerģija, kas nepieciešami viņa darbiem. Viņš tiecas pēc taktilām izjūtām, svarīgs ir pieskāriens, vietas, materiālu un laika pretestība. Ne visi viņa darbi izdodas, dažkārt tie sabrūk procesa laikā, bet arī tā ir daļa no viņa dabas izjūtas, jo arī dabā viss plūst un mainās. Goldsvortijs tiecas, lai viņa māksla būtu jutīga un modra pret materiāla, sezonas un laika apstākļu izmaiņām. Viņš izmanto katras dienas piedāvātās iespējas - ja snieg, tad strādā ar sniegu, rudenī darbojas ar lapām, vējā nolauzts koks kļūst par žagaru un zaru avotu un tamlīdzīgi. Katrs darbs aug, paliek, sabrūk. Process un sabrukšana ir netieši. Laika gaitā taustāmie objekti pamazām nokalst, atkal kļūstot par zemes daļu. Pārejošais viņa darbā atspoguļo dabā atrodamo.
Viņa veidotās skulptūras saglabājas reti, tādēļ Goldsvortijs fotografē gan izvēlēto vietu pirms mākslas darba veidošanas, gan iemūžina darbu tā tapšanas laikā un arī pēc tam, kad viņš ir izveidojis savas struktūras ainavā, tādējādi ļaujot šīm fotogrāfijām kļūt par pastāvīgām katra mākslas darba liecībām. Ar fotogrāfiju palīdzību Goldsvortijs rūpīgi dokumentē īslaicīgo mijiedarbību ar dabu, un fotogrāfijas galvenokārt ir vienīgais līdzeklis, kas pierāda, ka viņš faktiski ir radījis šos darbus, tāpēc fotogrāfija kļūst par nepieciešamu mediju, lai viņš varētu dalīties savā mākslā ar pasauli. Viņa uzņemtās fotogrāfijas pārsteidz ar ainavas skaistumu un mākslas saistību ar to. Izņēmumi, piemēram, ir klinšu sienas vai akmeņu krāvumi, kurus viņš uzbūvē, bet pat tie nepaliks tādi, kādus viņš tos izveidoja. Viņš iemūžina mākslasdarbu radīšanas sākuma stadijas, gatavā darba uzplaukumu, un tad ar laiku nākošo norietu un bojāeju. Īpaši interesanti ir redzēt videoklipus un fotogrāfijas, kurās redzama viņa faktiskā darbu radīšana, un, tāpat kā ikvienam māksliniekam, ne katrs mēģinājums ir veiksmīgs.
2001. gadā tika izlaista Tomasa Rīdelsheimera (Thomas Riedelsheimer) dokumentālā filma Rivers and Tides: Endy Goldsworthy Working with Time, parādot mākslinieku darbībā dabā un viņa agrākos darbus. Filma saņēma vairākas balvas, tostarp San Diego filmu kritiķu biedrības un Sanfrancisko filmu kritiķu aprindu balvu “Labākā dokumentālā filma”. Nākamā šī paša režisora dokumentālā filma par Goldsvortiju Leaning Into the Wind tika izlaista 2018. gadā. Šajās filmās iespējams vērot mākslinieka cilvēcīgumu gan viņa panākumos, gan neveiksmēs un ceļot līdzi viņa mākslai. Abas filmas apvieno Endiju Goldsvortiju, operatoru, režisoru un redaktoru Tomasu Rīdelsheimeru un komponistu Fredu Fritu, radot aizraujošu kino pieredzi, vērojot mākslinieku darbā, veidojot un mijiedarbojoties ar dabu visā pasaulē.
Mīlestība pret vietu nepārprotami ir tā, ko jūt Endijs Goldsvortijs. Viņa darbs bieži liek skatītājam paskatīties uz ainavu no jauna. Kaut arī lielākā daļa Goldsvortija labi zināmo darbu tiek veidoti ārpus telpām nomaļās vietās, kurām ir īpaša nozīme mākslinieka redzējumā, vairāki no viņa darbiem ir tapuši arī pilsētvidē, kā arī bijuši izstādīti galerijās. Ar vairākām publicētām grāmatām, kas dokumentē viņa darba procesu, Goldsvortija projekti ir sasnieguši vēl lielāku auditoriju, padarot viņu par starptautiski atpazīstamu mākslinieku. Goldsvortijs ir strādājis Amerikā, Eiropā, Austrālijā, Japānā, Kanādā un pat Ziemeļpolā. Goldsvortija darbi atrodas Londonas The Courtauld Institute of Art, Anglijā, Storm King Art Center Montinvilā un National Gallery of Art Vašingtonā, ASV kolekcijās. Šobrīd mākslinieks dzīvo un strādā Dumfrisšīrā, Lielbritānijā.
“Mums jāpieņem, ka mēs esam daļa no ainavas un mēs ietekmējam ainavu ar to, ko mēs ēdam, ko mēs valkājam, ko mēs būvējam. Tāpēc mēs esam saistīti. Bīstami ir tad, kad mēs domājam, ka mēs neesam. Mēs esam saistīti ar Zemi, mēs esam tās daļa. Tagad tas nav vēstījums, kuru es cenšos sludināt. Tas ir tikai kaut kas, ko es saprotu ar savu darbu,” teicis Endijs Goldsvortijs. Viņa māksla nav nemirstīga, taču viņš sacījis, “kad jūs strādājat ar akmeņiem, kurus tur ir nolicis lauksaimnieks, kurš ir strādājis uz lauka, ir jūtama cilvēka klātbūtne. Lietas, ko es daru, ir ierakstītas šajā stāstā. Ap to koku vienmēr būs akmeņu kaudze, ja vien es tos nepārvietošu, un tur būs cilvēki, kas jautās, kāpēc tur ir akmeņu kaudze? Esmu atstājis tādas lietas visur. Tās ir atmiņā.”
Teksts: Kristīne Markus
Reklāmkarogs: Kristīne Markus