12.12.2022.
Raksta autors: Mākslas vēstures skolotājs Guntars Gritāns
"La vita e’ bella!” ( dzīve ir skaista) jeb RDMV audzēkņu Romas brīvdienas
Lai atrastu maksimāli precīzāku nosaukumu RDMV izglītojamo ceļojumam uz Romu novembra beigās, es tomēr citēšu nevis klasisko frāzi, ka “visi ceļi ved uz Romu”, bet gan latviešu sakāmvārdu, ka “labs nāk ar gaidīšanu”. Ar saviem 3. kursa audzēkņiem par iespējamo Itālijas ceļojumu (vienalga, uz kuru pilsētu!) sākām runāt jau tad, kad viņi vēl tikai uzsāka mācības šajā skolā, respektīvi – vairāk kā pirms diviem gadiem. Taču turpmāko notikumu attīstību nav grūti uzminēt: covid pandēmija, attālinātās mācības un visas citas iespējamās krīzes...Šajā mācību gadā nolēmām, ka tagad ir īstais laiks, lai savu mērķi īstenotu. Vienas grupas optimālais cilvēku skaits var būt divdesmit. Pēc tāda principa arī vadījāmies: kurš nopērk aviobiļeti, ziņo e-klasē un pie divdesmitā cilvēka tad arī grupa būs nokomplektēta. Neieslīgstot detaļās par to, kā katrs audzēknis tika galā ar naudas lietām (vecāku atbalsts, vasaras darbos nopelnītā nauda vai čakli krātā stipendija) un to, ka ciparu “divdesmit” nedaudz sanāca “pārkāpt”, ceļojuma programmas izstrāde varēja sākties. Un, protams, jāsaka paldies skolas administrācijai par to, ka šis ceļojums tika atbalstīts, uztverts kā mācību procesa sastāvdaļa, kā arī audzēkņiem tika attaisnotas kavētās mācību dienas.
Mūsu Romas apskate bija nepilnas četras dienas ilga. Šajā laikā centāmies apskatīt maksimāli daudz: Sv. Pētera katedrāle, Vatikāna muzeji, Romas forumas un Kolizejs, Kapitolija laukums un neskaitāmas baznīcas... Jebkuram ceļotājam uzreiz ir skaidrs, ka tik īsā laikā Romas kultūras vērtības nevar apgūt, taču var gūt atziņu par to, vai “mūžīgā pilsēta” kļūst par vietu, kur gribēsies atgriezties vēl, – tāds mērķis gan ir sasniedzams. Roma ir kā muzejs zem atvērtām debesīm. Man, personīgi, tā bija jau 12. reize Romā un 22. Itālijā. Šo valsti izjūtu kā savu, tāpēc centos savu pieredzi un emocijas arī nodot saviem audzēkņiem. Nedomāju, ka lasītājiem būs ļoti interesanti iepazīties ar mūsu ceļojuma detalizētu pārstāstu, taču tajā noteikti bija tādi brīži, par kuriem var pastāstīt un, kas, cerams, būs saistoši, ka arī, iespējams, rosinās vēl kādus RDMV saimes cilvēkus izlemt par labu Itālijas apciemojumam. Arī man kā skolotājam tā bija jauna pieredze un emocijas, lai arī tas nebija pirmais brauciens, ko esmu organizējis. Jauniešu priecīgās acis un sirsnīgais “paldies” bija kā gandarījums, ko nevienmēr izdodas saniegt mācību stundās.
Foto: G. Gritāna personīgais arhīvs
Roma ir pateicīga vieta tieši antīkās kultūras, baroka un 20. gadsimta 30. – to gadu fašisma arhitektūras izzināšanā. Taču vēl saistošāka ir vienkārši klīšana par mazām ieliņām un kvartāliņiem pilnīgi bez jebkāda mērķa, jo tieši tādās reizēs var “uzķert” to pilsētas nervu, par kuru neraksta ceļvežos. Tās ir reizes, kad katrs mēs atrodam savu Romu, Parīzi vai Londonu...
Ar grupu izlēmām, ka dienas pirmajā pusē izzināsim Romu kopā ar mani, pēcpusdienā katrs dosies savās gaitās, bet vakariņās iesim visi kopā. Kas notiks pēc vakariņām, tad kā pieauguši cilvēki vienojāmies, ka brīvā laika pavadīšana neietekmēs mūsu kopīgās nākošās dienas programmu. Un – gods un cieņa jauniešiem – šis mans lūgums tika respektēts. Un, vēlreiz par ēdieniem: to jums pateiks jebkurš itālis, ka Itālijas izziņa un sapratne nav iespējama, ja nav nogaršoti nacionālie ēdieni. Un ne tikai ēst, bet arī runāt par ēdienu ir kaut kas tāds, kas, iespējams, mūsu nacionālajam kodam nav īsti saprotams, bet tā nu tas ir. Kā arī žesti, kas pastiprina jūsu stāstījumu par nobaudīto, ir jāapgūst! Jo citādi itāļi mūs pieskaitīs parastajam tūristiem.
Otrajā dienā apmeklējām Sv. Pētera katedrāli un daudz kas no tā, ko audzēkņi parasti skatījās kā prezentāciju powerpoint programmā, nu parādījās visu priekšā kā kaut kas dzīvs un īsts. Lai cik liela distance (telpā) mūs šķir no Mikelandželo slavenā jaunības dienu darba “Pieta”, ģēnija garu var just. Un tad seko Bernīni baldahīns, Sv.Pētera kaps, neskaitāmas skulptūras, pieminekļi un sarkofāgi ar mumificētiem pāvestiem... Neizpaliekot jautājumam: “viņi tiešām ir īsti?” Katedrāle ar savu divu futbola laukumu mērogiem ir gana apjomīga, lai tajā uzkavētos ilgāku laiku. Savukārt, pēc tās apskates interesi, vismaz meitenēm, parasti piesaista pāvesta šveiciešu gvarde. Ir viedoklis, ka sargu ikoniskā tērpa dizaina autors ir pats Mikelandželo.
Kā jau tika minēts, tad slavenākie objekti, tādi kā Piazza Navonna, Piazza del Popolo, Spāņu kāpnes un daudzi citi, – tie visi tika apskatīti. Taču īpaši jāizceļ slavenā Trevi strūklaka – izcils baroka meistara Nikola Salvi meistardabs. Nejautāju, vai kāds no audzēkņiem ir jau redzējis slaveno Federiko Fellīni filmu “Saldā dzīve” ar tās ikonisko kadru, kur Anitas Ēkbergas un Marčello Mastrojani atveidotie varoņi stāv Trevi strūklakā un kaislīgi skūpstās. Mēs toties izdarījām to, ko veic ikviens, apciemojot mūžīgo pilsētu: iemetām monētiņu. Tas ir uz atgriešanos! Man gan kāds itālis stāstīja, ka, ja met vēl vienu, tad arī pastāv iespēja šajā pilsētā satikt savu Lielo mīlestību. Pēc šī mana stāsta, jāsaka, ka divas monētiņas meta gandrīz visas grupas meitenes!
Kas attiecas uz restorāniem, mums ļoti veicās, jo ēdināšanas vietas bija atsaucīgas un atrada iespēju uzņemt mūs visus kopā. Ir vēl viena itāļu tradīcija: ja tā ir draugu grupa, tad visiem ir jāsēž pie viena galda! Vakariņas jāpavada sarunās, jāmainās ar ēdieniem un to nevar izdarīt, ja sēžam viens no otra pa gabalu! Pasta, pica, lasaņja, risotto, jūras veltes...Tas viss tika degustēts. Un, protams, itāļu gelatto! Nekur nav garšīga saldējumā kā Itālijā, to jums pateiks katrs itālis! Un, kas attiecas uz visu šo ceļojuma gastronomisko daļu, es vēlreiz gribētu pateikt paldies audzēkņu ģimenēm: jo tās ir naudas summas, kādas pašreiz jaunieši vēl nepelna. Un jā, sanāca tā, ka mūsu grupas ceļojuma laikā bija arī divi jubilāri: Ella Viļumsone (FT) nosvinēja savu pilngadību, bet Niks Bergs (MD) – 19. Dzimšanas dienu. Jācer, ka šīs Šūpuļsvētku dienas jauniešiem paliks atmiņā kā īpaši svētki.
Foto: G. Gritāna personīgais arhīvs
Viens no vakara restorāniem atradās dažu soļu attālumā no slavenās Sv. Ignācija baznīcas. Tajā ir baroka meistara Andrea Poco apgleznotie griesti, kas jau mācību stundās izcauc sajūsmu, bet, aplūkojot tos klātienē, var dzirdēt frāzi visās iespējamās valodās: “kā to iespējams panākt?” Glezniecība, kas pāriet šķietami arhitektoniskā risinājumā. Un baroks šeit pilda savu funkciju – pārsteidz un skatītājiem liek justies kā teātrī. Baroks jau ir dzīves teātris. Un tās minūtes vai stundas, kad skatāmies uz Poco griestiem, mums lika sajusties kā aktieriem. Tovakar neraksturīgi ierastajam pilsētas ritmam baznīca bija atvērta līdz vēlai naktij. To apskatījām pirms vakariņām. Taču tad, kad bijām pasūtījuši ēdienus un gaidījām, kad tos pasniegs, pamanīju, ka viena meitene ir nozudusi. Kā izrādījās, viņa bija aizgājusi atkal atpakaļ uz Sv. Ignācija baznīcu, lai pabūtu viena, sajustu šo vārdos nepasākamo noskaņu un, nekautrējoties, arī ļautu nobirt kādai asarai, jo “iemesls ir”. Lūk, tās ir reizes, kad, savukārt es, izjutu to, ka būt par pedagogu ir kas īpašs.
Novembris Romā ir diezgan “riskants” mēnesis, jo bieži līst. Mums paveicās, jo tāda sīka smidzināšana bija pirmajā vakarā un pēdējā dienā no rīta, kad braucām prom. Laikam jau Roma raudāja. Taču esmu pārliecināts, ka, ja ne visi, tad lielākā daļa no maniem audzēkņiem tur atgriezīsies, lai turpinātu meklēt savu Romas garu, sajust to, ko nevar parādīt neviena filma vai pastāstīt draugs. Pa ceļam uz lidostu vēl bija iespējams uzmest skatu mūsu ēras 52. gadā celtajam imperatora Klaudija akveduktam. Un arī to audzēkņi atpazina. Tāds noslēdzošais attēlu tests no autobusa loga. Romas brīvdienas beidzās, taču – uz laiku.
Romieši saka tā, ka kamēr vien būs Romas Kolizejs, būs arī Roma. Nedod dievs, ja tas sabruks, tas sabruks arī Roma, bet, ja sabruks Roma, tad sabruks arī visa pasaule...Pasaule tepat kaimiņos ir nemierīga, tāpēc jācer, ka Kolizejs nekad nesabruks, miers atnāks un būs tik stabils un nopietns kā šis amfiteātris. Kas bija arī simboliski šo pārdomu sakarā: vienā no vakariem varēja redzēt piketu Ukrainas atbalstam, tas norisinājās turpat blakus Kolizejam. Savā gandrīz 2000 gadu ilgajā mūžā tas ir redzējis cilvēlu miljonus un, cerams, atcerēsies arī RDMV izglītojamo tam veltīto apbrīnu. Tapēc: “Addio Roma e alla prossima volta!” (Paliec sveika, Roma un līdz nākošajai reizei!). Braucot mājās, sarunu centrālais temats bija par nākošo ceļojumu un šoreiz – uz Parīzi! Tūlīt mācīsimies impresionisma mākslu un nav labākas vietas par Orsē muzeju Parīzē, kur to redzēt un baudīt. Bet tas jau būs cits stāsts un jaunas emocijas, bet, pavisam droši: “Paris! Nous allons, ca c’est sure!”