08.05.2023.
Dizains no krāmu tirgus uz galda
Kādā sestdienā, kādā pļaviņā, kur sabraukuši auto un turpat blakus izlikti galdi un izklāti palagi, uz kuriem gozējās visdažādākās lietas, es paņēmu rokās kādu skaistu apakštasi, un tajā brīdī kāds vīrietis lietpratīgi nokomentēja manu darbību, lietišķi nosakot: “Tas ir Kuzņecovs. Izsolēs “iet” pa vairākiem desmitiem. Ja ņem uzreiz, “atdošu” pa` 10 eiro.” “Paldies, es padomāšu!” pateicu un devos tālāk, pārdomājot redzēto un mazliet iekvēlināta ar domu par iespējami vērtīgu ieguvumu.
Pēdējos gados Latvijā uzplaukusi Rīgas porcelāna nostalģija. Iespējams, tas saistās ar vēlmi saglabāt ģimenes atmiņas, iespējams - ar patriotismu un domu, ka kādreiz Latvijā bija savas porcelāna rūpnīcas, bet varbūt vienkārši latvietī mīt kolekcionāra gars. Bet ja nu tomēr saradušies daudzie krāmu tirdziņi apliecina, ka vēlamies atrast ko unikālu, kas mūsdienās vairs reti sastopams un kas vienkārši nav “made in China”? Ja vēl samērā nesen krāmu tirgus asociējās ar dzelžiem no “Latgalītes”, tad tagad šādi tirdziņi veidojas savā ziņā par ilgtspējīga dzīvesstila kustību un, protams, arī kolekcionāru satikšanās vietu. Biķerniekos pāris reizes gadā norisinās senlietu kolekcionāru un restauratoru saiets, krāmu tirdziņi norisinās Spīķeros un manis pieminētajā pļaviņā Ādažos, šosejas malā netālu no Gaujas. Neticēsiet, cik daudzi to apmeklē! Eiropā gan šādi tirdziņi pat ir ar vēsturisku nozīmi, piemēram, Madrides senākā krāmu tirgus El Rastro aizsākumi meklējami 18. gadsimtā. Ir ceļotāji, kas savos galamērķos ietver “blusu” tirdziņa apmeklējumu kā obligātu, cerībā mājās atvest kādu īpašu pērli, īpaši Parīzes, Londonas vai Milānas tirdziņos, kur tiek meklēti arī dizaineru darbi.
Rīgas porcelāna popularitāte vainagojas ar izstādēm un arvien plašāku cilvēku interesi par to, kas tad īsti guļ noputējis omes trauku skapī vai kastēs nonests pagrabā. Zuzeum-ā pusgada garumā var apmeklēt “Porcelāna dzīres - ielūdz Kuzņecovi”, kurā izstādīta Jāņa Zuzāna trauku kolekcija, un arī citi steidz rādīt savas kolekcijas, pat tik ļoti, ka nonākuši līdz valsts mēroga skandālam. Kas ir tas, kas šajos traukos uzrunā cilvēkus? Zuzeum skatāmās izstādes kuratore Marta Šuste norāda, ka “Kuzņecovu porcelāna impērijas popularitātes fenomens šodien slēpjas plašajā priekšmetu izplatībā, ne tik ļoti to izslavētajā kvalitātē vai mākslinieciskajā augstvērtīgumā.(..) Kuzņecovu porcelāna produkcija bija domāta visiem – tā teikt, no ķeizara galma līdz zemnieku būdiņām. Kopumā tā raksturojama kā raiba, ļoti dažāda, izsmalcināta, krāšņa un tajā pašā laikā vienkārša, līdz ar to – eklektiska.” Jebkurš, kurš kaut reizi rokā turējis sasprēgājušas glazūras fajansa šķīvi vai porcelāna tasīti ar melniem punktiem, to sapratīs. Kuzņecova porcelāna fabrikā aizsākās arī daļa Rīgas porcelāna rūpnīcas stāsta. 19. gadsimtā Krievijā darbojās 13 Kuzņecova fabrikas, no kurām viena bija Rīgā. Tagad vecā ēka Ķengaragā pārtapusi par iepirkšanās centru “Akropole”. Kuzņecova fabrika ar savu nosaukumu Rīgā darbojās no 1841. gada līdz Otrajam pasaules karam, līdz tā okupācijas sākumā tika pārdēvēta par “Rīgas keramikas fabriku”. Pēc kara tā atkal tika pārsaukta par “Rīgas porcelāna un fajansa fabriku”, līdz 1963. gadā tā tika apvienota ar “Rīgas porcelāna fabriku” (bijušo Jesena porcelāna fabriku Jaunmīlgrāvī), kļūstot par apvienotās rūpnīcas 1. iecrikni. Apvienotās rūpnīcas sākotnēji nodēvēja par “Rīgas porcelāna un fajansa fabriku”, bet, kad 1968. gadā pārtrauca ražot fajansu, rūpnīcu atkal pārdēvēja par “Rīgas porcelāna rūpnīcu”. Ja Kuzņecova rūpnīcas ražotās trauku formas bieži bija aizgūtas no citu Eiropas rūpnīcu ražojumiem, tad jāizceļ Jesena fabrikas ceļš. 1886. gadā Jaumīlgrāvī to dibināja vācietis Jakobs Karls Jesens. Tā, ar pārtraukumu Pirmā pasaules kara laikā, darbojās līdz Otrajam pasaules karam, kad 1939. gadā fabrika tika slēgta fabrikas īpašnieku un strādnieku repatriācijas dēļ. Gadu vēlāk rūpnīca, jau ar “Rīgas porcelāna fabrikas” nosaukumu, atjaunoja darbību. Tās produkcijā nozīmīga loma bija māksliniecei Zinai Ulstei (1928-2006), kura 1953. gadā kļuva par fabrikas galveno mākslinieci, savā karjerā radot daudzas nozīmīgas servīžu formas un dekorus. Tuvojoties katriem valsts svētkiem, Facebook trauku kolekcionāru grupas pārpludina meklējumi un piedāvājumi, piemēram, ar Zinas Ulstes romantiskās “Laimas” vai Jēkaba Bīnes “Tautas” servīzēm, kurām jau nu esot jābūt servētām katra sevis cienoša porcelāna kolekcionāra svētku galdā. Domājot par šo Rīgas porcelāna “drudzi”, kas, starp citu, skāris visu Baltiju, rodas jautājums, vai šajos traukos slēpjas patriotiskas jūtas, nostalģija vai tomēr, neskatoties uz trauku trūkumiem (ne tikai ražošanas brāķiem, bet arī laika zoba pieskārienam), cilvēkus uzrunā to estētika un dizains? Mēs visi esam dizaina lietotāji, jo ar rūpniecisko dizainu mēs sastopamies ik dienas (arī šajos traukos), pat ja mums nav ne Īmsu krēsla vai Starka sulu spiedes. Taču nu arī Rīgas porcelāna un fajansa izstrādājumu lielā pieprasījuma dēļ to cenas izsolēs brīžiem līdzinās pasaulslavenu dizaineru darbu cenām.
Attēlā: Rīgas porcelāna fabrikas porcelāna tējas servīze “Laima”. Formas autore: Zina Ulste. Ražoja no 1954. – 1958. gadam. Foto: www.rigasporcelans.lv
Attēlā: Rīgas porcelāna un fajansa fabrikas porcelāna kafijas servīze “Tauta”. Formas autors: Jēkabs Bīne. Ražoja no 1939. -1950. gadiem. Foto: www.rigasporcelans.lv
Starp citu, ja labi pameklē, arī Latvijā var atrast tos “pasaulslavenos”. Zināms, ka pēdējos gados Latvijā arvien sarodas jaunas krāmu bodes, kurās tiek iztirgota skandināvu un rietumeiropiešu vecā iedzīve, sākot no mēbelēm, beidzot ar traukiem. Varētu piekrist apgalvojumam, ka te, līdzīgi kā savulaik ar daudzajiem humpalu veikaliem, tiek atvesti bagāto valstu sadzīves atkritumi, tomēr, mums, kas vienmēr pieraduši skatīties bagāto Rietumu un Skandināvijas virzienā, te var atrasties, kas tāds, kas nemētājas katras vasarnīcas pažobelēs. Pirms kāda laika vienā šādā bodē es pamanīju itāļu arhitekta un dizainera Etores Sotsasa (Ettore Sottsass, 1917-2007) priekš Rinnovel dizainēto ābola formas ledus trauku Mela. Interesanti, ka viņš savu karjeru veiksmīgi iesāka kā arhitekts un rūpnieciskais dizainers, bet vēlāk pateica, ka vairs nevēlas ražot patērētāju produktus, jo “bija skaidrs, ka patērētāja attieksme ir diezgan bīstama”, un 1980. gadā Milānā kopā ar citiem dizaineriem nodibināja Memphis grupu. Tā meta izaicinājumu tolaik aktuālajam, funkcionālajam modernismam un dizainā atļāvās būt krāsaina un dekoratīva, ikdienas priekšmetus bieži pārvēršot mākslas darbos un būtībā neņemot vērā to, ko tolaik uzskatīja par “labu gaumi”. Citā reizē tie bija skandināvu stikla izstrādājumi, piemēram, ietekmīgā somu dizainera un tēlnieka Timo Sarpanevas (Timo Sarpaneva, 1926-2006) priekš Iittala dizainētās Senator sērijas glāzes. Sarpaneva pazīstams ar spēju savos novatoriskajos stikla darbos apvienot mākslu ar utilitāru dizainu. Sarpanevas unikālā pieeja rūpnieciskajam dizainam palīdzēja starptautiskā mērogā izcelt Somijas dizaina reputāciju. Vēl citā reizē tie bija trauki no leģendārā zviedru uzņēmuma Kosta Boda. Annas un Gorana Varfu (Ann & Göran Wärff) dizainētās Party sērijas stikla trauki ar augu motīviem, piemēram, stiklā nospiestām zemeņu lapām, vai Meta Jonassona (Mats Jonasson) radītais svečturis rozes pumpura veidolā Rosebud. Spriežot pēc cenas, šie iepriekš nosauktie priekšmeti ierindojas kategorijā “krāmi”, jo bija iegādājami cenu amplitūdā no pārdesmit centiem līdz pāris eiro. Redzētais raisīja pārdomas, vai spējam ieraudzīt un novērtēt dizainu? Protams, ne jau cena nosaka labu dizainu, jo kapitālismā pastāv tāds jēdziens kā “pieprasījums”.
Attēlā: Rinnovel ledus trauks Mela. Dizaina autors: Etore Sotsass. Ražoja 20. gs. 50. gados. Foto: Kristīne Markus.
Attēlā: Iittala glāžu sērija Senator. Dizaina autors: Timo Sarpaneva. Ražoja no 1969-1981. gadam.. Foto: bukowskis.com
Attēlā: Glāze no Iittala sērijas Senator. Dizaina autors: Timo Sarpaneva. Ražoja no 1969-1981. gadam. Foto: Kristīne Markus
Prātīgāk droši vien būtu bijis iesākt ar jautājumu, kas vispār ir dizains? Taču šis jēdziens pēdējā laikā tiek tik plaši izmantots tik dažādās jomās, līdzīgi kā vēl nesen viss bija māksla. Kultūras ministrijas mājaslapā atrodams skaidrojums, ka “dizains ir stratēģiskas attīstības process, pieeja un veids, kā identificēt problēmas un rast to risinājumu.” Tas vairāk asociējas ar pēdējā laikā Latvijā populāro “dizaina domāšanu”, taču tālāk paskaidrots, ka “dizaina jēdziens pilnveidojas līdz ar dizaina nozares izaugsmi, un tiek attiecināts gan uz materiālu, gan nemateriālu vērtību radīšanu.” Proti, mūsdienās dizains sastopams ne tikai taustāmos un redzamos produktos, bet arī pakalpojumos dažādās sfērās. 21. gadsimtā lietojam tādus jēdzienus kā servisa dizains, interaktīvais dizains un, jau pieminētā, dizaina domāšana. Taču pagājušā gadsimta jēdzieni joprojām nav izzuduši, jo, kamēr vien cilvēks būs fiziska būtne, mums būs nepieciešami visi tradicionālie dizaina veidi, tostarp, produktu dizains. Vēl Kultūras ministrija savā dizaina skaidrojumā par būtisku piemin arī inovāciju. Tā neapšaubāmi ir svarīga industrijai un, protams, arīdzan dizaina lietotājiem, jo visi mēs taču attīstāmies un vēlamies, lai mūsu ikdiena uzlabotos. Inovācija bija svarīga arī industriālajā revolūcijā 18. gadsimta beigās un 19. gadsimtā sākumā, bez tās noteikti nebija iespējama dizaina nozares rašanās. Tās mērķis bija sabiedrības dzīves kvalitātes uzlabošana ar tehnoloģiju palīdzību, un šis mērķis nav mainījies arī 21. gadsimtā, tikai izmantotās tehnoloģijas papildinājušas digitālā laikmeta iespējas. Mūsdienu tehnoloģiju attīstības ietekmē radusies tāda joma kā UX/UI (User Experience/User Interface), kurā pēta, attīsta un veido digitālā produkta lietotāja pieredzi, pielāgojot dizainu lietotāja vajadzībām un padarot produkta lietošanu pēc iespējas ērtāku un patīkamāku. Šo pieeju var attiecināt uz ikvienu produktu, ko rada dizainers. Fukcionalitāte un estētika - šie ir divi atslēgvārdi, kā lietotājs uztver jebkuru dizainu. Dizainā svarīgs ir lietotājs, neskatoties, vai tā ir telefona aplikācija vai ikdienas krūze, no kuras dzert kafiju. Ja 20. gadsimta sākuma dizainā valdīja uzskats, ka forma seko funkcijai, tad gadsimta vidū forma bija ne tikai funkcionāla, bet arī estētiki pievilcīga. 20. gadsimta 70. gados dizaina formas pārvērtās mākslā, bet gadsimta beigās dizains arvien tika pielāgots pieprasījumam, proti, ražoja to, ko labāk varēja pārdot.
Ņemot vērā to, ka pieprasītākās porcelāna formas ir tieši no pagājušā gadsimta vidus, tad latvietim joprojām svarīga ir gan dizaina funkcija, gan tā estētika. Arī Rīgas porcelānā vērojamas tās pašas tendences, kas valdīja citviet pasaulē. To uzver arī “Porcelāna dzīres - ielūdz Kuzņecovi” kuratore Marta Šuste: “Starpkaru periods sakrita ar nozīmīgu pārmaiņu laiku pasaulē, kas atsaucās arī uz mākslu, kurā veidojās pavisam jauni un atšķirīgi stili. Likumsakarīgi, ka to ietekme vērojama arī šajā laikā tapušajā Kuzņecova porcelāna produkcijā – apvienojumā ar savdabīgu vietējo rokrakstu, ko veidojuši latviešu mākslinieki.” Lai gan funkcionalitāte tā laika produkcijā bija nozīmīga, tomēr atzīšos, manas lakoniskās Rīgas porcelāna “Maijas” tasītes, kaut gan gana ietilpīgas kārtīgam kafijas dzērājam, tomēr iegūlušas augšējos plauktos, jo tasīšu osiņas nav gana ērtas ikdienas lietošanai, piespiežot lēnai un nesteidzīgai malkošanai (lasīt – uzmanīgai). Te gan vietējos meistarus nevar vainot, jo servīzes forma tika aizgūta no Vācijas porcelāna fabrikas “Rosenthal”. Laika gaitā ir mainījušies cilvēku paradumi, un līdz ar to – produktu dizains. Kaut gan šī brīža pircējam estētika varētu būt noteicošā, no otras puses, iespējams, krāmu bodēs tieši funkcionalitāte ir galvenā. Cilvēks, kas nav ne kolekcionārs, ne “pērļu” mednieks, meklē tieši kaut ko tik funkcionālu, lai atvieglotu savu ikdienu, ka, būdams pragmatisks, nepievērš uzmanību kaut kādam metāla ābolam, kur nu vēl iedomātos, kāda ir tā paredzētā funkcija. Tas vedina domāt, vai mēs dizainu uztveram un saprotam tikai kontekstā? Vai, starp citiem krāmiem būdams, tas kļūst par tādu pašu krāmu un vairs nav starpības starp “Made in China” un “Made in Italy”? Katrs dizains iemieso kādu ideju, un visi šie priekšmeti ir kluvuši par laikmeta atspulgu. Gan Rīgas porcelāns un Iļģuciema stikls, gan skandināvu dizains un zīmols “made in Italy” izstāsta vēsturi. Daudzi iepriekšminēto dizainu autori ir laikabiedri, kas dizainā pauduši savu māksliniecisko skatījumu un strādājuši pēc tā laika tendencēm savu iespēju robežās.
Attēlā: Rīgas Porcelāna fabrikas porcelāna servīzes “Maija” daļas. Forma aizgūta no Vācijas porcelāna fabrikas “Rosenthal”. Ražoja 20. gs. 30.-50.gados. Foto: Kristīne Markus
Raksta autore: Kristīne Markus
Avoti:
1.https://www.zuzeum.com/pasakumi/porcelana-dzires-ieludz-kuznecovi/
2.https://www.rigasporcelans.lv/
3.https://www.km.gov.lv/lv/dizains?utm_source=https%3A%2F%2Fwww.google.com%2F
4.https://www.memphis-milano.com/ettore-sottsass/
6.https://www.artsy.net/article/artsy-editorial-design-icon-ettore-sottsass
7.https://satori.lv/article/ko-musdienas-nozime-dizains
8.https://www.iittala.com/en-gb/about-us/designers/timo-sarpaneva