29.01.2018.
Jēdziens "dizains" mūsdienās tiek lietots bieži un dažādos kontekstos. Krēslu dizains, nagu dizains, kāzu ielūgumu dizains, mājaslapas dizains, piena pakas, kurpju un somu dizains. Dizainam ir dažādas, gadu desmitiem kultivētas izpausmes, taču ar to galvenokārt mēdzam apzīmēt izstrādājumu, kas izceļas citu vidū un ir īpaši veidots. Taču kā būtu, ja dizains tiktu attiecināts nevis uz objektu vai interjeru izstādi, bet gan Barona ielas rekonstrukciju? Nevis bruģa dekoratīvo klājumu vai tā krāsu izvēli atbilstoši modei, bet gan dizaina metodoloģijas lietojumu, pieļaujot iespēju, ka tās ietekme uz lēmumu pieņemšanas procesu ielas tehniskos labojumus varētu padarīt pilsētas iedzīvotājam draudzīgus?
Vairāk nekā gadsimta garumā dizains asociējās ar fiziskiem objektiem: Raimonds Lovi projektēja vilcienus, Lekorbizjē – namus. Čārlzs un Reja Īmsi zīmēja mēbeles. Koko Šanele modelēja apģērbu. Duglass Engelbarts bija pirmais, kurš uzprojektēja datorpeli. Arī latviešu valodas un svešvārdu vārdnīcās vārds dizains tiek skaidrots kā "priekšmetu un vides mākslinieciskā projektēšana un konstruēšana" vai "izstrādājuma veidols, kas ir saskaņots ar tā funkcionālo uzdevumu, materiāliem, izgatavošanas tehnoloģiju, modes tendencēm, ekoloģijas prasībām u. c. faktoriem". Ilgu laiku dizains ir bijis taustāms, saprotams un vienkārši izvērtējams. Priekšmeti – autora talanta apliecinājums – radīti, balstoties uz viņa intuīciju, mākslinieciskajām dotībām un spēju paredzēt sabiedrībai nepieciešamo. To, vai dizaina priekšmets ir labs vai slikts, varēja novērtēt jebkurš vērīgs lietotājs – apsēsties krēslā un secināt, vai tas ir ērts, izvērtēt, vai dīvāna auduma faktūra iederēsies viesistabā, vai iegādātā galda lampa spīd pietiekami spoži un garāžā esošais auto modelis atbilst laikmeta tendencēm. Tik ilgi, kamēr dizaineru darba kartībā bija relatīvi vienkāršu priekšmetu projektēšana, tradicionālas dizaina metodes darbojās lieliski. Situācija sarežģījās mirklī, kad informācijas tehnoloģija kļuva par ierindas lietotāja ikdienu. Lai iepazīstinātu pasauli ar datoru, internetu vai skārienjutīgu ekrānu lietošanu, dizains dažu desmitgažu laikā ir modificējies abstraktā, lietotāja acij bieži netveramā procesu kopumā. Tas ir kļuvis par pamatotu un loģisku darbību ķēdīti, rīku ar uzdevumu demokratizēt un padarīt priekšmetus, procesus un pakalpojumus lietotājam saprotamus un ērtus izmantošanā. Agrāk radošums tika pielīdzināts ekskluzīvam indivīda talantam, mūsdienās 200 dizaineru komanda spēj vienoti un mērķtiecīgi strādāt, lai paveiktu to, ko viens cilvēks vēl pirms divām desmitgadēm nespētu paveikt pat mūža garumā, – piemēram, nolaist robotu uz Marsa virsmas.
Citētākā 20. gadsimta dizaina atziņa vēsta, ka "forma seko funkcijai". Šī arhitekta Lūisa Salivana paustā frāze ir gadsimta sākuma dizaina un arhitektūras moto, kas trāpīgi definēja modernistu revolucionāro vīziju par pasaules rekonstrukciju, atsakoties no liekā. Trīsdesmit gadus vēlāk dizaineri kara nomocītajai un pēc skaistā izslāpušajai cilvēcei piedāvāja šo formu padarīt ne tikai funkcionālu, bet arī izteikti pievilcīgu un elegantu, septiņdesmitajos pārvērta to par mākslu, gadsimta nogalē – pielāgoja mārketinga un pārdošanas rezultātu prasībām. Lielākā atšķirība starp 20. un 21. gadsimta priekšstatu par dizainu ir tā, ka mūsdienās definēt dizainu tikai ar formu vairs nevar. Izdzīvojot dažādas attīstības stadijas, dizains daudzējādā ziņā ir atgriezies pie idejas, kas reiz industriālās revolūcijas iespaidā kļuva par nozares rašanās iemeslu, – sabiedrības dzīves kvalitātes uzlabošana ar tehnoloģiju palīdzību. Dizains kā māksla, dizains kā izredzēto personu dzīvesveids, dizaina zvaigznes, ikonas, kulti, zīmoli pakāpeniski, bet neizbēgami paliek pagātnē, un industrija atklāj jaunus, progresīvus apvāršņus. Bez produktu, grafikas, modes, interjera un citiem tradicionāliem dizaina veidiem mūsdienās aktuāli ir kļuvuši tādi dizaina termini kā servisa dizains, interaktīvais dizains un dizaina domāšana.
Servisa dizaina mērķis ir radīt tiltu starp lietotāju un sistēmu, veidojot procesu iespējami intuitīvu, vienkāršu un lietotājam saprotamu. Tā kā servisa dizains visbiežāk ir netaustāms un neredzams, par tā klātbūtni aizdomājamies reti, visticamāk, mirkļos, kad sajūtam tā trūkumu. Taču tā ir neatņemama ikdienas daļa no tik relatīvi vienkāršām servisa dizaina formām kā iepirkšanās internetā un naktsmītnes rezervācija "airbnb.com" līdz e-talona ieviešanai pilsētas sabiedriskajā transportā, aviokompānijas biļešu iegādei vai pacientu aprūpes kārtībai slimnīcā. Nonākot jebkuras lielpilsētas metro stacijā, mēs ikreiz veicam līdzīgas darbības. Uzmeklējam pilsētas kartē metro pieturu, nokāpjam pazemē, iegādājamies biļeti, atrodam nepieciešamo virzienu, iekāpjam vilcienā, ērti atlaižamies krēslā, tiekam brīdināti par mums nepieciešamo pieturu, izkāpjam un esam apmierināti ar paveikto. Likt dienu no dienas miljoniem cilvēku veikt precīzas, drošas un koordinētas darbības nokļūšanai no punkta A punktā B ir uzskatāms servisa dizaina piemērs. Ar dizainu šajā kontekstā saprotot ne tikai vizuālus komponentus, bet arī aisberga neredzamo daļu – stratēģijas un komunikācijas plāna izstrādi, izglītojošas kampaņas, aplikāciju saskarņu un interneta platformu izveidi un neskaitāmas citas starpdisciplināras aktivitātes, kas, dizaina procesam noslēdzoties, kļūst par daļu no lietotāja pieredzes.
Interaktīvā dizaina uzdevums ir veicināt pozitīvu komunikāciju starp lietotāju un tehnoloģijām. No digitālām iekārtām un vietnēm – datoriem, viedtālruņiem, mājaslapām un aplikācijām – līdz tik ierastiem sadzīves priekšmetiem kā veļas mašīna un elektriskā zobu birste. Pirms trīsdesmit gadiem telefona zvana veikšanai bija nepieciešams vairākkārt mehāniski pagriezt tālruņa ciparnīcu. Dizainera uzdevums bija to uzzīmēt un piemeklēt atbilstošu burtveidolu ciparu attēlošanai. Laikam ritot, ciparnīcu aizstāja pogas, tad par lietotāja ikdienu kļuva mobilais telefons, tehnoloģijām attīstoties – viedtālrunis, kas nelielajā ierīcē savienoja tālruņa un būtiskākās portatīvā datora funkcijas. 2007. gada janvārī "Apple" prezentēja "iPhone" – pirmo viedtālruni, kas bija aprīkots ar skārienjutīgu interfeisu un ļāva pilnībā atteikties no taustiņu tastatūras. Tālrunis nu bija spējīgs pilnvērtīgi aizstāt fotokameru, grāmatas, preses izdevumus, mūzikas atskaņotāju, datoru, diktofonu un neskaitāmas citas iekārtas. Pie pirmās paaudzes "iPhone" projekta izstrādes darbojās vairāk nekā tūkstotis inženieru, un viņu radītās inovācijas tika patentētas ar 200 patentiem. Cilvēkiem saprotamā, intuitīvā un arī iekārojamā formā šīs inovācijas modificēja 16 dizaineru komanda. Bez šiem sešpadsmit teorija nekad nekļūtu par vēlamo rezultātu – kvalitatīvu lietotāja pieredzi. Dizaineru klātbūtne ir vitāli būtiska jebkurā tehnoloģiju projektā, ne tikai attiecinot dizainu uz jau gatavas idejas iepakošanu vai komunicēšanu, bet arī iesaistot dizaineru komandu tehnoloģiju, produktu un uzņēmuma darbības stratēģijas izstrādē ar mērķi šajos procesos ieviest dizaina domāšanas pamatprincipus.
Dizaina domāšana ir gan servisa, gan interaktīvā dizaina pamatā – mūsdienās dizaina pasaules aktuālākais vārdu savienojums ar atšķirīgām definīcijām un pielietošanas metodēm. Viens no populārākajiem skaidrojumiem, ka dizaina domāšana ir "metodoloģija inovāciju radīšanai, kas apvieno kreatīvu un analītisku procesu vadību un veicina starpdisciplināru sadarbību". Definīciju var papildināt ar vienu no multifunkcionālā amerikāņu dizaina uzņēmuma "Ideo" un Stenforda "d.school" dibinātāja Deivida M. Kellija komentāru: "Mēs vairs sevi neuzskatām par dizaineriem, bet gan definējam kā dizaina domātājus. Tas, ar ko mēs, dizaina domātāji, atšķiramies, ir radošā pārliecība – ja mēs saskaramies ar sarežģītu problēmu, mums ir pārbaudīta metodoloģija, kas ļauj rast risinājumus, par kuriem neviens cits iepriekš nav iedomājies." Pateicoties Deividam M. Kellijam un "Ideo" komunikācijas speciālistu pūlēm, uzņēmuma deviņdesmitajos gados noteiktā darbības filozofija "Design Thinking" mūsdienās ir kļuvusi par ikdienišķu dizaina industrijas sastāvdaļu. Jēdziena vēsture gan ir senāka – pirmo reizi dizaina domāšana tiek minēta 1969. gadā Nobela prēmijas laureāta Herberta Saimona darbā "The Sciences of the Artificial". 1992. gadā Ričards Bjūkenans papildināja šo teoriju ar rakstu darbu "Wicked Problems in Design Thinking", kas aicināja dizaina industrijas izstrādāto procesu secību pielietot komplicētu, ar priekšmetu projektēšanu nesaistītu jautājumu risināšanā. Pilsētplānošana, veselības aprūpe, transporta sistēma, izglītība un uzņēmējdarbības sektors ir sfēras, kas aktīvi izmanto dizaina domāšanas metodes. Tehnikas un paņēmieni atšķiras, bet kodols ir nemainīgs – tā pamatā ir trīs burti I – Inspiration, Ideation, Implementation (iedvesma, ideju izvirzīšana un konceptu radīšana, realizācija). Katrai fāzei ir vairāki apakšposmi. Tie var mīties un atkārtoties, pārklāties un sākties no jauna, bet to galvenā būtība paredz maksimālu iedziļināšanos kontekstā – lietotāja ikdienā un vajadzībās –, jaunu problēmu definēšanu, neskaitāmu prototipu būvēšanu un testēšanu, secināšanu, tad atkal būvēšanu un atkal testēšanu un visu darbību atkātošanu, līdz izkristalizējas nepieciešamais inovatīvais risinājums. Proti, ja Barona ielas rekonstrukcijas darbu plānošanas procesā tiktu pielietota dizaina domāšana, vispirms tiktu domāts par lietotāju. Tiktu izpētītas viņa vajadzības un viņa dienas plāns no automašīnas lietošanas biežuma līdz maršruta gājienam uz veikalu pēc piena. Balstoties uz izpēti, tiktu radīts rīcības plāns, kas rekonstrukcijas procesu dalītu secīgās iterācijās, izvairoties no haotiskiem un lietotājam traucējošiem lēmumiem. Izstrādātais rīcības plāns tiktu testēts darbībā un koriģēts, mainot sastāvdaļu secību, biežumu, daudzumu, bet neļaujot sabrukt sistēmai kā veselumam. Lai veiktu saskarnes dizaina uzlabojumus, "Facebook" dizaina komanda neatslēdz interneta vietni, paralizējot 1,7 miljardu lietotāju komunikāciju, tieši otrādi – inženieru un dizaineru darbība ir nemanāma. Kādēļ lai pēc līdzīga principa netiktu sakārtota viena no centrālajām galvaspilsētas ielām?
Raksta autore: Jeļena Solovjova