28.11.2022.
"Cilvēks drīkst būt neatkarīgs" (31. pants Viļņas republikas Užupis konstitūcijā) jeb RDMV izglītojamo ekskursija uz Lietuvu, Viļņu
Mākslas vēstures un kultūras priekšmetam, protams, kā ikvienam no akadēmiskajām disciplīnām ir savi piekritēji un noliedzēji. Kādam studentam iepazīt gleznas, tēlniecību un arhitektūru sagādā kārtējās atestācijas problēmas, taču ir arī tādi, kuri grib un spēj to visu pārvērst radošā procesā. Nav veikts precīzs pētījums par 2. un 3. kursa audzēkņiem, taču gribas cerēt (un tam ir iemesls), ka lielākajai daļai no viņiem daudzu gadsimtu mākslas apguve ir daļa no savas mākslinieciskās esības. Tāpēc, jo īpaši uzteicama ir 3. kursa Reklāmas un Apģērba dizaina audzēkņu (flagmanis Mārtiņš Reinbergs, RD3) ideja par to, ka ir vajadzīgs vienas dienas ceļojums uz Lietuvas galvaspilsētu Viļņu. Pirmajā semestrī studiju lielākā daļa tika veltīta tieši baroka mākslai. Lai arī Latvijā ir baroka ievērojami objekti (Rundāles un Jelgavas pilis, daudzas baznīcas Latgalē), tomēr jāatzīst fakts, ka kaimiņvalsts baroka kultūras mantojums ir viens no ievērojamākajiem Ziemeļeiropas reģionā.
Šis ievads ir domāts tam, ka jebkura, pat “vissausākā” stunda pārvēršas par baudāmu, ja mākslas objektus var redzēt klātienē. Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas ieviestā prakse par mācību ekskursijām ir vērtējama kā radoša un audzēkņu profesionalitāti veicinoša un daudzi pedagogi šajā procesā piedalās ar aizrautību. Konkrētais ceļojums uz Viļņu, kas šoreiz ieguvis arī skolas mājas lapas raksta formātu, tomēr īpašs ar to, ka ir mācību iestādes izglītojamo organizēts: abu kursu audzināmie veica aptauju par atbilstošāko laiku, komunicēja ar pedagogu, kā arī risināja visus tehniskos jautājumus: transporta biļetes, vajadzīgos izdevumus utt. Manos pienākumos bija novadīt ekskursiju un parūpēties par to, lai līdzās mākslas objektiem būtu paredzēta arī vakara izklaides daļa – lietuviešu vakariņas.
Ceļotāju grupa nebija ļoti daudzskaitlīga – kopā 9 cilvēki. Lietuvas galvaspilsēta sagaidīja ar nelielu lietu un, ja var ticēt kaimiņzemes gidu stāstiem, tad tā tam ir jābūt, jo pašā valsts nosaukumā ir vārds “lietus”. Tātad – zeme, kur bieži līst. Ekskursiju sākām no vietas, kur saglabājušies pilsētas vienīgie vārti, kas palikuši no kādreiz tik nozīmīgā pilsētas mūra, kurš uzcelts 16.gs. sākumā. Aušras jeb Auroras vārti ir īpaša svētvieta ne tikai lietuviešu katoļticīgajiem, bet ikvienam, kurš sevi uzskata par reliģisku cilvēku, neatkarīgi no konfesijas. Vārtu otrajā stāvā ir kapela, kurā ir 16. gs. otrajā pusē uz melna ozolkoka gleznotā Madonna svētbilde (autors nezināms). Viņas rokās – netradicionāli reliģiskajiem kanoniem – nav bērna. Viļņa 16. un 17. gadsimtos tika dēvēta par ziemeļu Jeruzālemi, jo 40 procenti no pilsētas iedzīvotājiem bija ebreji, jūdaisma reliģijai piederīgie. Taču pilsētas vecākie iedzīvotāji zina teikt, ka ne tikai kristieši, bet arī ebreju vīrieši senāk un tagad, kad šķērso vārtus, godbijīgi noņem cepuri, bet sievietes paklanās.
Nākošais apskates objekts atrodas turpat līdzās vārtiem, un tā ir viena no pirmajām baroka baznīcām Viļņā – Sv. Terēzes baznīca (arh. K. Tenkalla, 17.gs.). Baznīcas krāšņais interjers un stuka veidojumi neatstāja vienaldzīgu nevienu. Un, jāsaka, ka smaidu un patīkamas izjūtas izsauc audzēkņu izmisīgā vēlme katrā figūriņā atrast vai nu jau rokoko stila pazīmes vai kaut ko, kas ir “ļoti tipisks baroks”. Ārpus visiem kanoniem, kādai ir jābūt pareizticīgo baznīcai, ir Sv. Gara dievnams – nozīmīgs lietuviešu baroka paraugs. Baznīca pašreizējo veidolu ieguva 19. gs. un pārliecinoši rāda to, cik baroka estētika bija spēcīgi un ilgstoši iesakņojusies Viļņas pilsētvidē. Gan vārti, gan Sv. Terēzes un Sv. Gara baznīcas atrodas uzkalnā, tāpēc turpmākā pilsētas apskate likās viegla un bez piepūles. Vecpilsēta tiešām ir veidojusies kā tāda “bļodas forma”, tāpēc sākumā ir izjūtas, ka nav nekur jāiet un viss ir blakus. Tomēr tā tas gluži nav.
Ievērības cienīgs objekts ir Sv. Trīsvienības baznīcas konventa vārti – izcils, šoreiz jau lietuviešu meistaru, baroka paraugs, ko realizēja J.K.Glaubics 18.gs. otrajā pusē. Nākošais apskates objekts bija viens no pilsētas lielākajiem laukumiem ar klasicisma arhitektūras pērli tajā – L. Gucēviča projektētais Rātsnams. Turpat blakus – ebreju Lielais un Mazais geto, Sv. Gara baznīca (18.gs.) ar rokoko krāšņo interjeru. Visapkārt sastopami uzraksti, kā, piemēram, “Žydos” kvartāls. Interesanti, ka vārds, kurš ir bijis tik raksturīgs arī Latvijas kultūrtelpā, par Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienām Silmačos” nerunājot, tagad tā lietotāju var uzreiz “ielikt” antisemītos...
Foto: G. Gritāna personīgais arhīvs
Lai cik skaista ir māksla, ir brīdis, kad vienkārši vajag pauzi. Un tieši geto rajonā ir izcila kafejnīca ar kūkām. Vēl priecīgāks top noskaņojums, kad maršrutā gadās kaut kas iepriekš neplānots. Viļņas 16.gs. jezuītu dibinātajā universitātes kompleksā parasti ir jāpērk biļetes, taču, ja pedagogs un audzēkņi atklāj, ka var ieiet arī no otrajiem vārtiem, kur biļeti neprasa un nauda nav jātērē – prieks ir dubultā. Universitātes Lielais pagalms veidots renesanses stilā ar ģeometrisku rakstu, to iekļauj arkādes, uz tām – freskas, bet laukuma dominante – Sv. Jāņa baznīca. Audzēkņiem bija vienreizēja iespēja atcerēties arī renesanses periodu un salīdzināt to ar baroku. Pēc universitātes kompleksa apmeklējuma programmā bija vēl divi objekti: Viļņas katedrāle ar slaveno Sv. Kazimira kapelu, kā arī nedaudz ārpus pilsētas centra esošā Sv. Pētera un Pāvila baznīca. Pēdējā ir dievnams, kas savā būtībā ir visas Lietuvas un tās iepriekšējās teritorijas (Baltkrievijas un Krievijas atsevišķas zemes, Latgale) spilgtākais baroka ansamblis. Apmēram 2000 stuka veidojumi jau izsenis tiek dēvēti par “balto baroka pērli”. Sv. Pētera un Sv. Pāvila baznīcas apskate bija visilgākā, jo katrs tajā var ieraudzīt kaut ko savu. Visi baroka termini: teatrālisms, drapērija, ekspresija un tā joprojām – ir klātesoši šajā baznīcā un ticu, ka arī audzēkņu zināšanās.
Foto: G. Gritāna personīgais arhīvs
Mēdz teikt, ka ir divu veidu viesi, kas apmeklē svešas zemes: tūristi un ceļotāji. Jātiecas, nenoliedzami, uz otrā statusu. Jebkurš ceļojums nav tikai objekti un mākslas pieminekļi. Lai cik īss vai apjomīgāks laiks ir dots ekskursijai, jācenšas saskatīt to, ko – lai arī banāli skan – sauc par tautas dvēseli. Katras valsts kultūras neatņemama sastāvdaļa ir tās virtuve un nacionālie ēdieni. Tāpēc, pēc tik apjomīgas staigāšanas un faktu iegaumēšanas, lietuviešu tradicionālais restorāns uz Pilies ielas bija kā sava veida kulminācija mūsu braucienam.
Leišu cepelīni, biezpiena plācenīši un gira (mājas kvass), kā arī daudzi citi ēdieni bija – lietojot mūzikas terminoloģiju – noslēdzošā koda Viļņas izziņai. Arī neliela pastaiga pēc vakariņām pa slaveno mākslinieku un hipsteru kvartālu Užupis, ko mēdz salīdzināt ar Parīzes Monmartru. Pie vienas no māju sienām vairākās valodās, arī latviešu, ir uzrakstīta savdabīga šīs mini republikas “konstitūcija”. Viens no tās likumiem ir par to, ka “cilvēks drīkst būt laimīgs, bet drīkst būt arī nelaimīgs”. Jo mums, lai kā arī negribas to atzīt, tomēr parasti ir izvēles brīvība par to, kā mēs gribas justies un kādu lomu ieņemt nevis baroka teātrī, bet tajā, ko sauc par dzīves teātri. Ikdienā, satiekoties ar jauniešiem, arvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka absolūti lielākā daļa no viņiem izvēlas dzīvot ja ne gluži “mierpilsoniski laimīgi”, taču tomēr tā, lai būtu interesanti un jēgpilni un ar savu izpratni par to, kas ir “mans personīgais stils”. Un tādas prasmes jau var saukt par mākslu.
Raksta autors: Guntars Gritāns