03.02.2021.
Pēdējie īstenotie mākslas projekti
2009. gadā pēc sievas nāves Kristo turpināja izstrādāt iesāktos darbus Over The River un The Mastaba. Abi bija vienojušies, ka Kristo turpinās viņu abu darbu. Viņi pat lidoja atsevišķās lidmašīnās, lai gadījumā, ja viens avarē, otrs varētu turpināt darbu. 2013. gadā Vācijā, Gasometer Oberhausen, Kristo īstenoja projektu Big Air Package (2010-2013). Tā bija 90 metrus augsta un 50 metrus plata gaisa tvertne ar 177 tūkst. kubikmetru tilpumu. Monumentālais mākslas darbs uz brīdi bija visu laiku lielākā ar gaisu pildītā skulptūra pasaulē, un tajā varēja iekļūt apmeklētāji. Šis bija otrais viņa mākslas darbs šajā vietā, bet pirmais, ko Kristo izstrādāja viens pats pēc sievas nāves.
Attēlā: Big Air Package (2010-2013), Gasometer Oberhausen, Vācijā, 2013. gadā
2016. gadā Senpolā de Vencē, Francijā, 49 gadus pēc pirmās ieceres, Kristo īstenoja The Mastaba pie Fondation Maght - skulptūru, kas izgatavota no 1106 daudzkrāsainām eļļas mucām. Tajā pašā gadā Itālijā, Izeo ezerā, tika īstenotas projekts The Floating Piers (2014–2016).
Attēlos: The Floating Piers (2014–2016), Izeo ezerā, Itālijā, 2016. gadā
100 tūkst. kvadrātmetru mirdzoši dzeltena auduma tika nostiprināti uz modulāras peldošās piestātnes sistēmas, kuru veidoja 220 tūkst. augsta blīvuma polietilēna kubu. Divas nedēļas apmeklētāji varēja staigāt pa ūdens virsmu 3 kilometru garumā, sākot no Sulzano ciemata kontinentālās daļas līdz pat Monte Isola un San Paolo salām. Pēc izstādes visas mākslas darba daļas tika novāktas un pārstrādātas.
Sākotnēji Mičiganas ezeram paredzētais Kristo un Žannas Klodas projekts – peldošā mastaba – 2018. gadā tika īstenots Londonas Haidparkā, Lielbritānijā. Serpentīna ezerā, uz peldošas platformas, horizontāli tika sakrautas vairāk nekā 7 tūkst. mucu. Skulptūra sniedzās 20 metrus augstumā, 30 metrus platumā un 40 metrus garumā. Vēl vienu, no vairāk nekā 400 tūkst. eļļas mucu veidotu, mastabu nākotnē paredzēts uzcelt tuksnesī Garbijā, 160 km attālumā no Abū Dabī pilsētas, Apvienotajos Arābu Emirātos.
Attēlā: The London Mastaba (2016-2018) Serpentīna ezerā Haidparkā, Londonā, Liebrintānijā, 2018. gadā
Attēlā: The Mastaba projekts priekš Abū Dabī, vēl neīstenots
56 gadus pēc tam, kad Kristo un Žannai Klodai radās ideja ietīt Parīzes Triumfa arku, Kristo beidzot 2018. gadā iesniedza pieteikumu atļaujas saņemšanai un saņēma oficiālu atļauju ievīstīt šo Parīzes pilsētas ikonisko simbolu. 2020. gadā Kristo aizgāja mūžībā. Taču Kristo un Žannas Klodas kopīgi iecerētais darbs L'Arc de Triomphe, Wrapped tiks realizēts pēc viņu nāves laika posmā no 2021. gada 18. septembra līdz 3. oktobrim. Sākotnēji šo projektu bija paredzērs īstenot pagājušā gada rudenī, laikā kad Pompidū centrā notika liela retrospektīva, Christo & Jeanne-Claude veltīta izstāde. Tomēr Covid-19 ieviesa savas korekcijas, un Triumfa arkas projekts tika pārcelts uz nākamo gadu. Paredzēts, ka arka tiks ietīta 25 tūkst. kvadrātmetru lielā, pārstrādājamā polipropilēna audumā sudrabaini zilā krāsā un apjozta ar 7 tūkst. metrus garu, sarkanu virvi.
Attēlā: Ieceres L'Arc de Triomphe, Wrapped vizulizācija
Nerealizētie projekti
Mākslinieku pāra idejas bieži netika īstenotas, jo noskatīto vietu īpašnieki vai varas iestādes nedeva atļauju to realizēšanai. Bieži vien Kristo un Žannai Klodai nācās diskutēt arī ar sabiedrību. Tādējādi daudzas ieceres palika neīstenotas, jo viņi vienkārši nesaņēma atļaujas. Vai arī atļauja nāca novēloti un viņiem vairs nebija intereses savu projektu īstenot dzīvē, jo vietā jau bija nākusi nākamā iecere vai projekts.
1967. gadā, Parīzē, gadskārtējā Festival du Marais laikā Kristo un Žanna Kloda ierosināja ietīt pieminekli Luijam XIII, bet ieceri tā arī neīstenoja. Tajā pašā gadā radās pirmā doma par tilta ievīstīšanu. Pirmais tilts, kuru Kristo un Žanna Kloda bija iecerējuši ietīt, bija Romas vecākais tilts Ponte Sant'Angelo, kas šķērso Tibras upi, netālu no Vatikāna. Tāpat viņi pirmo reizi nonāca pie domas par ietītu muzeju -Wrapped Museum, un bija noskatījuši muzeju Galleria Nazionale, arī Romā. Taču ne muzeja, ne tilta projektiem mākslinieki nesaņēma atļauju. Vēlāk, 1972. gadā viņi vēlējās ietīt arī Pont Alexandre III tiltu Parīzē, Francijā, bet drīz vien atteicās no šīs idejas, jo šim tiltam mākslinieki piedēvēja pārāk “kārnu” profilu, un gājēji to arī īsti neizmantoja. Tā vietā viņi ietina vecāko Parīzes tiltu Pont Neuf 1985. gadā.
Attēlā: Ideju skice projektam, kurā bija paredzēts ietīt Ponte Sant'Angelo tiltu Romā, Itālijā (1967)
1968. gadā draugs un mākslas kolekcionārs Džons Pauers (John Powers) Kristo un Žannu Klodu iepazīstināja ar Allied Chemical Corporation valdes priekšsēdētāju, cerībā saņemt atļauju ietīt Allied Chemical Corporation ēku (bijušo The New York Times biroja ēku) Taimskvērā, Manhetenā. Pēc dažu nedēļu ilgām sarunām valde atteicās ļaut māksliniekiem ietīt ēku. Pēc tam, kad viņu mēģinājums ietīt arī Whitney muzeju, Ņujorkā, nebija izdevies, Kristo un Žanna Kloda ierosināja vairākus projektus Ņujorkas Modernās mākslas muzejam, kurus bija iecerēts īstenot vienlaikus. Papildus muzeja ēkas un skulptūru dārza iesaiņošanai mākslinieki plānoja ārpus muzeja uzbūvēt Wall of Oil Barrels, kas slēgtu 53. ielu gan satiksmei, gan gājējiem. Lai arī muzeja galvenais kurators uzsāka pasākumus, lai iegūtu atļauju ēkas ietīšanai, apdrošināšanas sabiedrība attteica.
Attēlā: Iecere Wall of Oil Barrels pie Modernās mākslas muzeja Ņujorkā, ASV (1968)
1969. gadā Fluxus festivāla Intermedia 69 ietvaros Heidelbergā, Vācijā, Kristo un Žanna Kloda ierosināja ietīt pilsētas pili. Pēc aizlieguma mākslinieki nolēma tā vietā ietīt Amerikas institūta ēku. Tomēr vētra un vairāki protesti neļāva instalāciju pabeigt, un projekts palika nepabeigts.
Tajā pašā gadā pa ceļam uz Austrāliju, kur pāris īstenoja Wrapped Coast projektu, Kristo un Žanna Kloda apmeklēja Birmu, Taizemi, Kambodžu un Japānu, kur viņi uzzināja par dārzu ceremoniālo izmantošanu. Tas viņus iedvesmoja izveidot pirmo Wrapped Walk Ways - divdaļīgu projektu, kas vienotu Eiropu un Japānu. Mākslinieki neveiksmīgi mēģināja saņemt atļauju no Japānas varas iestādēm Ueno parkam Tokijā un no Nīderlandes varas iestādēm Sonsbeek parkam Arnemā. Vēlāk šo pašu ideju par ievīstītajiem parka celiņiem viņi atkārtoti mēģināja realizēt Dublinā, Īrijā, ievērojamajā St. Stephen's Green parkā pilsētas centrā, taču jau atkal varas iestādes atteicās to atļaut.
Attēlā: 1969. gadā noraidītā ideja par gājēju celiņu noklāšanu ar audumu Wrapped Walk Ways Japānas un Nīderlandes parkos
Kaut gan pirmais mēģinājums ietīt koku izdevās 1966. gadā, to realizējot savā izstādē iekštelpās, viņi vēlējās paplašināt šo Wrapped Trees koncepciju, ievīstot dzīvus kokus. Tāpēc 1969. gadā Kristo un Žanna Kloda uzsāka sarunas par atļauju ietīt 380 kokus, kas robežojās ar Elizejas laukiem un Parīzes Rond Pointin. Parīzes prefekts projektu noraidīja, tā vietā pilsēta nolēma kokus izrotāt ar Ziemassvētku gaismām. Pirmo reizi dzīvus kokus Kristo un Žannai Klodai izdevās ietīt tikai 1998. gadā.
Attēlā: Viena no nerealizētajām iecerēm ietīt Elizejas lauku avēnijas kokus Parīzē, Francijā (1969)
Lai arī 1970. gadā Milānā, Itālijā, Kristo un Žanna Kloda īstenoja divus Wrapped Monument projektus, tikmēr divi citi palika nerealizēti: ideja par ietītu arku Arco della Pace Wrapped un Curtains for La Rotonda - auduma aizkari, kas aizklātu gandrīz 100 vēlīnā baroka Rotonda della Besana arkas. Togad Kristo un Žanna Kloda ierosināja trīsdaļīgu projektu Monšavas pilsētai Vācijā: Wrapped Castle, Wrapped Tower un Curtains for Monschau. Ar sava drauga, mākslas kritiķa Vilija Bongarda (Willi Bongard) palīdzību mākslinieki ieguva atļauju projekta īstenošanai nākamajā gadā. Tomēr, tā kā Valley Curtain projekts, kas arī sākās 1970. gadā, virzījās ļoti ātri, mākslinieki atteicās no Monšavas projekta, kuru viņu vietā īstenoja Vilijs Bongards.
1972. gadā Kristo un Žanna Kloda ierosināja īstenot vēl vienu projektu Berlīnē - Curtains for West Berlin, kas aizsegtu skatu uz Berlīnes mūri. Kad mākslinieki saprata, ka projektu varēs redzēt tikai pilsētas Rietumu daļā, viņi atteicās no idejas un pilnībā koncentrējas otram savam Berlīnes projektam - Reihstāga ievīstīšanai. Ideja par sienu, kas sastāv no simtiem auduma paneļu, kas piestiprināti tērauda stabiem, tika pārvietota uz Sonomas un Marinas apgabala lauku rajoniem netālu no Sanfrancisko, Kalifornijā, ASV.
1973. gadā pēc neveiksmīga mēģinājuma īstenot Texas Mastaba, Kristo un Žanna Kloda piedāvāja mazāku tā versiju autostāvvietas vidū. To bija plānots būvēt netālu no Kröller-Müller muzeja Otterlo, Nīderlandē, kuram pieder liela Kristo darbu kolekcija. Jau atkal ideja netika realizēta. Pēc tam, kad izgāzās gan Texas Mastaba, gan Otterlo Mastaba projekti, 1977. gadā Kristo un Žanna Kloda projektu pārcēla no pilsētas uz laukiem, piedāvājot uzcelt jau pieminēto The Mastaba of Abu Dhabi Apvienoto Arābu Emirātu tuksnesī. Šis projekts joprojām ir procesā, bet nav zināms, kad tas tiks īstenots.
Attēlā: Viens no Mastaba projektiem, kas veidots no mucu krāvuma
1974. gadā Kristo un Žannai Klodai neizdevās saņemt atļauju trīsdaļīgam projektam Ženēvā, Šveicē, kurā bija paredzēts vienlaicīgi ievīstīt trīs pieminekļus. Nākamajā gadā viņi ierosināja ietīt strūklaku Fontana de Jujol Barselonā, Spānijā, taču drīz vien atteicās no šīs idejas, jo pievērsās ievērojamākam objektam Barselonā - 60 metrus augstajam Kristofera Kolumba piemineklim. Pēc divu atteikumu saņemšanas beidzot pēc deviņiem gadiem - 1984. gadā - Barselonas mērs deva atļauju projekta īstenošanai. Tomēr, tā kā Wrapped Monument ideja viņiem vairs nebija aktuāla, Kristo un Žanna Kloda nolēma projektu nepabeigt.
Attēlā: Projekts Kristofera Kolumba pieminekļa ievīstīšanai Wrapped Monument to Cristobal Colon 1976. gadā, Barselonā, Spānijā
1976. gadā pēc tam, kad Kristo un Žannas Klodas abus iecerētos projektus Triumfa arkai Parīzē 60. gadu sākumā un Arco della Pace Milānā 1970. gadā neizdevās īstenot, Madrides Puerta de Alcalà kļuva par trešo un pēdējo arku, ko viņi vēlējās ietīt. Un atkal projekts neizdevās. Par laimi, vismaz šogad, vairāk kā pusi gadsmita pēc idejas tapšanas, tiks īstenots viņu projekts Parīzes Triumfa arkai!
1976. gadā atrodoties Vīnē, Austrijā, Kristo un Žanna Kloda uzzināja par pilsētas daudzajiem dzelzsbetona gaisa uzlidojuma aizsardzības torņiem, kas celti Otrā Pasaules kara laikā. Atgriežoties mājās Ņujorkā, Kristo izveidoja vairākus darbus, piedāvājot ietīt torni Esterhazy parkā, Vīnē. Taču varas iestādes atteicās to atļaut.
Visbeidzot, 1992. gadā Kristo un Žanna Kloda sāka strādāt pie projekta Over The River, Project for the Arkansas River, State of Colorado. Iedvesma Over The River radās 1985. gadā, kad viņi ietina Pont Neuf Parīzē un virs Sēnas tika pacelts auduma panelis. Kopš 1992. gada viņi trīs gadus meklēja piemērotas vietas šai iecerei, izskatot apmēram astoņdesmit deviņus upju variantus. Beigās izvēlējās Arkanzasas upi, jo tās krasti bija pietiekami augsti, lai atpūtnieki varētu vienlaikus baudīt upi. Mākslinieku redzējumā ietilpa 9,5 kilometru garumā izvietoti, sudrabaini gaiši auduma paneļi, kas jānostiprina horizontāli virs upes astoņās atšķirīgās teritorijās 67,7 kilometru garajā Arkanzasas upes posmā starp Kainonas pilsētu un Salidu Kolorādo dienvidos un centrālajā daļā.
Attēlos: Vizualizācijas projektam Over The River, Project for the Arkansas River, State of Colorado
Projekta plānā bija paredzēts to eksponēt divas nedēļas, ne vēlāk kā 2015. gada vasarā, un upe projekta izrādīšanas laikā būtu atvērta apmeklētājiem. Apkaimes iedzīvotāju reakcija bija saspringta - atbalstītāji cerēja uz tūristu uzplaukumu, bet skeptiķi baidījās, ka projekts sabojās ainavas vizuālo pievilcību un nodarīs kaitējumu upes ekosistēmai. Kristo un Žanna Kloda iztērēja vairāk nekā 6 miljonus ASV dolāru vides pētījumiem, dizaina inženierijai un audumu testēšanai. Lai arī projekts tika oficiāli apstriprināts, tomēr atļauja uzsākt darbus netika dota. Daļa vietējo iedzīvotāju uzsāka tiesvedību pret projekta īstenošanu, kas turpinājās gadiem ilgi. 2016. gadā pēc 20 gadus ilgušā projekta Over The River izstrādes un piecu gadu juridisko strīdu pārdzīvošanas Kristo nolēma vairs negaidīt iznākumu un visu savu enerģiju, laiku un resursus nolēma veltīt cita mērķa sasniegšanai - projektam The Mastaba, Project for Abu Dhabi, United Arab Emirates. Pērn Kristo devās mūžībā.
Ja Christo & Jeanne-Claude radītā māksla būtu jāapzīmē ar kādu mākslas virzienu, tad varētu teikt, ka Kristo un Žanna Kloda sevi drīzāk uzskatīja par vides māksliniekiem, jo viņu darbi tika īstenoti gan pilsētvidē, gan lauku vidē un tie bija domāti cilvēkiem. Pavisam noteikti viņi sevi neuzskatīja ne par konceptuālistiem, ne land art māksliniekiem, jo visas savas ieceres viņi vēlējas īstenot dzīvē, un viņu māksla nekad nebija pamestās vietās. Bet pāri visam viņi nevēlējās ielikt sevi kādos rāmjos - viņu vārdiem runājot - “etiķetes ir svarīgas, taču galvenokārt uz vīna pudelēm”. Tāpat kā “ietīšana” nepavisam nav viņu darbu kopsaucējs. Patiesībā kopsaucējs ir auduma, tekstila izmantošana: trausli, jutekliski un pagaidu materiāli, kas tulko mākslas darbu pagaidu raksturu. Līdztekus iespaidīgajiem vides mākslas darbiem, Kristo un Žanna Kloda īstenoja arī mazākus projektus, veidoja un piedalījās simtiem izstādēs. Viņu darbs parasti bija liels, vizuāli iespaidīgs un pretrunīgs. Viņu ideju īstenošanai bieži bija nepieciešama rūpīga, gadiem un dažkārt gadu desmitiem ilga sagatavošanās - tehnisko risinājumu meklēšana, politiskas sarunas, atļauju lūgšana un gaidīšana, publiskās apspriešanas un sabiedrības pārliecināšana. Viņi atteicās no dotācijām, stipendijām, ziedojumiem vai valsts naudas, tā vietā paši finansējot savus projektus, pārdodot savus mākslas darbus. Christo & Jeanne-Claude saņēmuši daudz balvu par savu darbu, kā arī viņu darbus glabā daudzas nozīmīgas publiskas kolekcijas. Christo & Jeanne-Claude radītie un iesaistītie neskaitāmie elementi, kas palīdzējuši tapt projektiem, ir neatņemama paša mākslas darba sastāvdaļa. Mākslinieki apgalvoja, ka viņu projektos nav dziļākas nozīmes kā to tūlītējā estētiskā ietekme. Viņu mērķis ir vienkārši prieks, skaistums un jauni veidi, kā redzēt pazīstamo.
Kristo ir teicis: “Es esmu mākslinieks, un man ir jābūt drosmīgam. Vai jūs zināt, ka man nav neviena mākslas darba, kas eksistētu? Tie visi pazūd, kad tiek pabeigti. Tikai sagatavošanas skices un kolāžas, ir tas kas maniem darbiem piešķir gandrīz leģendāru raksturu. Es domāju, ka ir vajadzīga daudz lielāka drosme, lai radītu lietas, kas nepastāvēs, nekā lai izveidotu tādas, kas paliks.” Savukārt Žanna Kloda bija pārliecināta par mākslas darbu estētisko skaistumu, sakot: “Mēs vēlamies radīt prieka un skaistuma mākslas darbus, un mēs tos radām, jo uzskatām, ka tie būs skaisti.” Kristo un Žanna Kloda savos darbos ievērpa vēl kādu elementu kā estētisko vērtību – mīlestību un maigumu, kas piemīt cilvēkam. Viņu skatījumā šī spēja cilvēkos izpaužas kā mīlestība un maigums pret pārejošo – mēs mīlam bērnību, dzīvi, jo zinām, ka tā ir pārejoša. Tas, ka viņu mākslas darbs nepaliek, rada steidzamību to redzēt. Viņu vārdiem: “Ja kāds teiktu: “Ak, skaties pa labi, tur ir varavīksne!”, jūs nekad neatbildētu: “Es rīt paskatīšos!””
Rakstu sagatvoja: Kristīne Markus
Reklāmkarogs: Kristīne Markus