29.01.2021.

Ideju grandiozitāte un plašais atvēziens

Turpmākos gados Christo & Jeanne-Claude projektu vēriens pieauga. Līdz ar viņu atpazīstamību nāca arī arvien vairāk atļauju īstenot viņu projektus. Tomēr tandēms joprojām paši izvēlējās vietas, kur savus darbus īstenot, tāpat kā sedza visus ar projektiem saistītos izdevumus. Līdzekļus viņi ieguva, pārdodot savu darbu ieceru skices un dokumentācijas. Tas ļāva viņiem saglabāt neatkarību savu ideju tapšanā.

Attēlos: Wrapped Coast, Little Bay Sidnejā, Austrālijā, 1969. gadā

1969. gadā tika īstenots vērienīgais projekts Wrapped Coast, Little Bay (1968-1969) Sidnejā, Austrālijā. Mākslinieki apjoza 2,4 kilometrus garu Austrālijas piekrastes posmu ar 93 tūkst. kvadrātmetru auduma un 56 kilometriem auklas. Ieceri palīdzēja realizēt 125 algoti darbinieki.

Attēlā: Wrapped Monument to Vittorio Emanuele II, Piazza del Duomo laukumā, Milānā, Itālijā, 1970. gadā

Gadu vēlāk, 1970. gadā, tika īstenots pieminekļu ietīšānas projekts Wrapped Monuments  Milānā, Itālijā. Wrapped Monument to Vittorio Emanuele II, Piazza del Duomo laukumā un Wrapped Monument to Leonardo da Vinci, Piazza della Scala laukumā ietītos pieminekļus varēja redzēt vienlaicīgi no Galleria centra, katru savā 19. gadsimta velvju ejas pusē. 1971. gadā tika īstenoti Wrapped Floors, Wrapped Stairway, Covered Windows un Wrapped Walk Ways projekti Haus Lange muzejā Krēfeldē, Vācijā. Ēkas grīdas un kāpnes tika pārklātas ar drapētu kokvilnas audumu, bet logi ar brūnu iesaiņojuma papīru. Papildus mākslinieki īstenoja nelielu 1969. gada idejas versiju par Japānu un Nīderlandi, ietinot celiņus muzeja dārzā.

1971. gadā, desmit gadus pēc pēc pirmās idejas ietīt kādu sabiedrisko ēku, Kristo un Žanna Kloda piedāvāja īstenot Wrapped Reichstag, Project for Berlin, paredzot ietīt Reihstāga ēku Berlīnē, Vācijā. Kristo bija īpašas attiecības ar Berlīni, īpaši tāpēc, ka pats nāca no komunistiskas valsts. Tolaik sašķeltajā Berlīnes pilsētā, satikās Austrumi un Rietumi, un Reihstāga ēka atradās vienlaikus uz Liebritānijas un Padomju Savienības robežas.

Attēlos: Valley Curtain (1970-1972), Kolorado, ASV, 1972.gadā

1972. gadā tika īstenots projekts Valley Curtain (1970-1972), Kolorado štatā, ASV. Milzīgs oranžs aizkars, kas uzstādīts starp divām Kolorādo kalnu nogāzēm, stiepās 380 metrus platumā un bija izgatavots no 18,6 tūkst. kvadrātmetriem neilona auduma. Pēc neveiksmīga mēģinājuma uzstādīt aizkaru 1971. gada beigās jauns inženieris un celtnieks-būvuzņēmējs 1972. gada augustā beidzot uzstādīja audumu. Darbs stāvēja tikai 28 stundas, iekams vējš saplosīja audumu. Šis darbs, kas līdz šim bija visdārgākais un pirmais, kurā tika iesaistīti būvniecības darbinieki, tika iemūžināts Deivida un Alberta Meislu (David and Albert Maysles) dokumentālajā filmā Christo`s Vallery Curtain (1974). 28 minūšu īsfilma tika nominēta Kinoakadēmijas 1974. gada balvai kā labākā dokumentālā īsfilma. Vēlāk Meisli filmēja vairākus mākslinieku turpmākos projektus.

Video: Īsfilma Christo`s Vallery Curtain (1974)

Turpmākos gadus sekoja virkne neatbalstītu projektu, kuriem mākslinieki nespēja iegūt atļauju to īstenošanai iecerētajās vietās. Līdz 1974. gadā Romā, Itālijā, tika realizēts The Wall - Wrapped Roman Wall, Via Veneto and Villa Borghese projekts (1973–1974). 250 metrus gara Aurēlija sienas daļa 40 dienas bija satīta ar austu polipropilēna audumu un pārsieta ar virvi.

Attēlā: The Wall—Wrapped Roman Wall, Via Veneto and Villa Borghese (1973–1974), Romā, Itālijā, 1974. gadā

Pēc šī projekta sekoja daudzas neatbalstītas vai vienkārši nerealizētas idejas, jo māksliniekiem pēc atļauju saņemšanas projekts tomēr vairs nebija aktuāls. 1976. gadā tika īstenots vērienīgais vides mākslas darbs Running Fence (1972–1976) Sonomas un Marinas apgabalā, Kalifornijā, ASV. 5,5 metrus augstā siena, kas izgatavota no 200 tūkst. kvadrātmetru bieza, balta, neilona auduma un balstījās uz tērauda stabiem un stieplēm, stiepās 40 kilometru garumā pa kalniem, līdz pievienojās Klusajam okeānam pie Bodegas līča.

Attēlos: Running Fence (1972–1976) Sonomas un Marinas apgabalā, Kalifornijā, ASV, 1976. gadā

Ideja par Running Fence radās 1972. gadā, iedvesmojoties no sniega barjerām. Lai dotu atļauju projekta īstenošanai, notika 18 publiskas apspriešanas, trīs Kalifornijas Augstākās tiesas sēdes un tapa 450 lappušu garš ziņojums par iespējamo ietekmi uz vidi. Pēc atļaujas saņemšanas mākslinieki vienojās ar zemes īpašniekiem par zemes īslaicīgu izmantošanu, piedāvājot viņiem samaksu un izmantotos konstrukcijas materiālus. No idejas līdz projekta īstenošanai pagāja četri gadi, bet pats mākslas darbs bija skatāms vien divas nedēļas, un pēc tam to nojauca.

1976. gadā piecus gadus pēc idejas par Reihstāga ēkas iesaiņošanu Kristo pirmo reizi apmeklēja Berlīni, lai uzsāktu sarunas par atļauju projekta īstenošanai. Bundestāga prezidents šo ideju 1977. gadā noraidīja, tāpat kā viņa pēcteči - vēlāk 80. gados.

Attēlā: Wrapped Walk Ways (1977-1978) Jacob Loose parkā 1978. gadā, Kanzasas pilsētā, Misūrī štatā, ASV

Wrapped Walk Ways (1977-1978) projekts, kuru Kristo un Žanna Kloda centās realizēt citās vietās, beidzot tika īstenots Kanzasas pilsētā 1978. gadā, Misūri štatā. Pilsētas parkā tika izmantoti 12,5 tūkst. kvadrātmetri safrāna krāsas neilona auduma, kopumā aptverot četrus kilometrus dārza un skriešanas celiņu.

80. gadu sākumā Kristo un Žanna Kloda vienlaikus strādāja pie sešiem projektiem: ietītas ēkas projekta Wrapped Reichstag, Project for Berlin (kopš 1971. gada), ietīta tilta The Pont Neuf Wrapped, Project for Paris un ietīta pieminekļa Wrapped Monument to Cristobal Colón, Project for Barcelona (abi kopš 1975. gada), mucu skulptūras The Mastaba, Project for the United Arab Emirates (kopš 1977. gada), vides mākslas projektiem The Gates, Project for New York City (kopš 1979. gada) un Surrounded Islands, Project for Biscayne Bay, Greater Miami (kopš 1980. gada). Visas bija lielas un ambiciozas ieceres, kas prasīja daudz neatlaidības, lai iegūtu nepieciešamās atļaujas. Ikreiz, kad Kristo un Žanna Kloda apsprieda jaunu projektu, tas parasti kļuva lielāks nekā sākotnēji bija domājuši. Piemēram, kad Žanna Kloda ierosināja ideju par Surrounded Islands (1980-1983), viņa bija domājusi ieskaut kādas trīs vai četras salas, bet beigās projektā tika ieskautas vienpadsmit salas.

Attēlā: Surrounded Islands (1980-1983), Biskeinas līcī, Maiami, Floridā, ASV, 1983. gadā

Attēlā: Kristo un Žanna Kloda savā studijā Ņujorkā ar projekta Surrounded Islands vizualizācijām 1981. gadā

 
Projektu Surrounded Islands Biskeinas līcī pie Maiami, Floridā, ASV, īstenoja 1983. gadā. Vienpadsmit salas ieskāva 600 tūkst. kvadrātmetru peldošs, rozā polipropilēna audums, klājot ūdens virsmu ap katru salu. Pirms Christo & Jeanne-Claude projektiem bieži uzvirmoja diskusijas par projekta ietekmi uz vidi. Daudzi iestājās pret projektu, aizbildinoties, ka mākslinieki nodarīs kaitējumu videi. Pēc projekta īstenošanas daļa skeptiņu tomēr saprata, ka viss tiek novākts, jo mākslinieku lielizmēra mākslas darbi bija īslaicīgi. Norises vietas tika atjaunotas to sākotnējā stāvoklī, un lielākā daļa materiālu tika pārstrādāti. Izņēmums bija projekts Surrounded Islands. Šī vieta, par laimi, netika atjaunota tās sākotnējā stāvoklī, jo pirms projekta uzsākšanas Kristo un Žannas Klodas nolīgtie darbinieki vispirms izveda 40 tonnas atkritumu no vienpadsmit salām (viena no salām bija iesaukta par “alus bundžu salu”). Izmaksas sedza abi mākslinieki, un, protams, atkritumi salās netika atjaunoti. Surrounded Islands instalāciju bija paredzēts skatīt no ēkām visapkārt līcim, no tiltiem, ceļiem un celiņiem, laivām ūdenī un arī no gaisa. Šis bija vienīgais projekts, kad Kristo lidoja ar helikopteru, lai apskatītu Surrounded Islands. Žanna Kloda lidoja vairākas reizes, jo tas bija ātrākais veids, kā pārbaudīt darba gaitu, un viņa vēlējās fotografēt vienlaikus ar viņu fotogrāfu Volfgangu Volcu (Wolfgang Volz). Mākslas darba uzstādīšanā palīdzēja 430 nolīgti strādnieki, un tas bija skatāms divas nedēļas.

1985. gadā, 10 gadus pēc idejas tapšanas, beidzot saņemot atļauju, Kristo un Žanna Kloda Parīzē īstenoja ideju par tilta ievīstīšanu The Pont Neuf Wrapped (1975-1985). Tilts tika pārklāts ar 42 tūkst. kvadrātmetru poliamīda auduma un aptīts ar 13 kilometriem virves. Vecākais tilts Parīzē bija ietīts divas nedēļas, un to apmeklēja trīs miljoni apmeklētāju. Tilta ievīstīšana turpināja iesākto tradīciju skulpturālo dimensiju pārveidot par mākslas darbu. Audums saglabāja tilta galvenās formas, vienlaikus izceļot detaļas un proporcijas.

Attēlā: The Pont Neuf Wrapped (1975-1985) Parīzē, Francijā 1985. gadā

1991. gadā piepildījās Kristo un Žannas Klodas 1978. gadā radusies ideja par divdaļīgu projektu. The Umbrellas, Japan - USA (1984-1991) projekts tika īstenots vienlaicīgi divās valstīs, atspoguļojot līdzības un atšķirības dzīves veidos un zemes izmantošanā divās iekšzemes ielejās Japānā un ASV. Japānā Ibaraki ielejā 19 x 4 kilometru platībā tika izvietoti 1340 zili lietussargi. Vienlaicīgi Kalifornijas štatā, ASV, 29 x 4 kilometru platībā tika novietoti 1760 dzelteni lietussargi.

Attēlos: The Umbrellas, Japan—USA (1984–1991) ASV un Japānā 1991. gadā

Šis mākslas darbs nebija tikai estētisks, par prieka un skaistuma radīšanu. Mākslinieki vēlējās salīdzināt, kā zemi izmanto divas Klusajā okeānā dzīvojošo tautas, un parādīt līdzības un atšķirības viņu dzīvesveidos un vietas izmantošanā sauszemes ielejā ASV un sauszemes ielejā Japānā. Viņiem bija nepieciešams brīvstāvošs modulis vai forma, ko viņi novietotu vidē un kas atspoguļotu vietas pieejamību. Turklāt Kristo un Žannai Klodai bija nepieciešams objekts, kuru varētu atvērt ļoti ātri. Tas bija saistīts ar projekta pagaidu raksturu - bija nepieciešamas 45 sekundes, lai atvērtu katru no 3100 lietussargiem. Vairāk nekā divi tūkstoši darbinieku četru stundu laikā atvēra lietussargus abās valstīs vienlaikus. Lietussarga forma bija veidota līdzīga mājas jumtam, bet augstums bija kā divstāvu mājai. Kristo un Žanna Kloda teica, ka viņi būvēja mājas bez sienām, it kā veidojot pagaidu apmetnes, jo lietussargs ir patvēruma simbols gan pret lietu, gan pret sauli. Tas ir simbols, kuru viegli saprot jebkura paaudze, jebkura valsts, jebkura civilizācija jau tūkstošiem gadu. Krāsu izvēle balstījās asociatīvi un apsvērta ainavas estētikā – dzeltenie lietussargi tika izvietoti Kalifornijā sausā laika dēļ, bet zilie izvietoti Japānā, jo tur visu vasaru līst lietus.

Salīdzinājumam - visa Japāna ir apmēram tikpat liela kā Kalifornijas štats. Tā kā Japānā ir mazāk vietas, jo vulkānisko kalnu dēļ apdzīvojama ir tikai maza daļa, Kristo un Žanna Kloda lietussargus novietoja diezgan tuvu viens otram, dažreiz sekojot rīsu lauku ģeometrijai. Kalifornijā zemes konstrukcijas konfigurācija parādīja neapstrādāto ganību platību - lietussargi izplatījās katrā virzienā kā koka zari. Lietussargi tika novietoti gar ceļiem un pieejamās vietās, lai sabiedrība tos varētu brīvi apskatīt, baudīt un fotografēt. Tos nebija paredzēts skatīt no gaisa. Pēc 18 dienām lietussargi tika aizvesti. Tie tika nojaukti, un lielākā daļa materiālu tika pārstrādāti. Projekts izmaksāja 26 miljonus ASV dolārus un piesaistīja trīs miljonus apmeklētāju.

1994. gadā pēc gadu desmitiem ilgas cīņas par idejas realizēšanu, kopš ieceres rašanās 70.gados, Vācijas parlaments septiņdesmit minūšu ilgās debatēs nobalsoja par Reihstāga projektu un galu galā apstiprināja tā īstenošanu ar 292 balsīm “par” un 223 - “pret”. Tā bija pirmā reize, kad parlaments apsprieda mākslas darbu. Gadu pirms debatēm Kristo un Žanna Kloda apmeklēja 352 parlamenta deputātus, lai klātienē apspriestu projektu. Projekts Wrapped Reichstag (1971-1995) Berlīnē, Vācijā, tika īstenots nākamajā gadā pēc tā apstiprināšanas. 1995. gadā Reihstāga ēka tika pārklāta ar 100 tūkst. kvadrātmetru ar alumīniju pārklātu polipropilēna auduma un 15,6 kilometriem garu, zilu virvi, izceļot ēkas strukturālās iezīmes un proporcijas.

Attēlā: Wrapped Reichstag (1971-1995) Berlīnē, Vācijā, 1995.gadā

Kristo Reihstāga ietīšanu raksturoja kā autobiogrāfisku, pamatojoties uz viņa bulgāru izcelsmi. Ēkas ietīšana kļuva par vienotas Vācijas simbolu un iezīmēja Berlīnes atgriešanos kā pasaules pilsētai. The Guardian šo darbu pēc viņu nāves raksturoja kā viņu visiespaidīgāko sasniegumu.

1998. gadā, 32 gadus pēc sākotnējā mēģinājuma ievīstīt dzīvus kokus, Kristo un Žannai Klodai beidzot izdevās Šveicē īstenot projektu Wrapped Trees (1997–1998), ievīstot kokus pie Beyeler Foundation un tuvumā esošā Berovera parka, Rīenā.

Attēlos: Wrapped Trees (1997–1998) Rīenā, Šveicē, 1998. gadā

1999. gadā Vācijā, Gasometer Oberhausen, tika izveidota daudzkrāsaina eļļas mucu mozaīka The Wall - 13 000 Oil Barrels (1998–1999), kuras radīšanā tika izmantotas 13 tūkstoši mucas. Instalācijas augstums bija 26 metri, un tā aptvēra 68 metru plato gāzes tvertni, kas bija viena no lielākajām gāzes tvertnēm pasaulē.

Attēlā: The Wall - 13 000 Oil Barrels (1998–1999), Gasometer Oberhausen, Vācijā, 1999. gadā

Pēc tam, kad 60. gadu vidū Kristo un Žanna Kloda nesaņēma atļauju ietīt divus Ņujorkas debesskrāpjus, viņi arvien vairāk sāka interesēties par to, kā Ņujorkas iedzīvotāji izmanto pilsētas ielas, celiņus un parkus. Apzinoties, ka viņi nekad nesaņems atļauju īstenot projektu, kurā iesaistītas noslogotas ielas un gājēju celiņi, viņi 1979. gadā ierosināja Manhetenas Centrālparka projektu The Gates.

Attēlos: Kristo un Žanna Kloda un The Gates (1979–2005) 2005. gadā Ņujorkas Centrālparkā, ASV

No ieceres līdz realizācijai pagāja 26 gadi, iekams Ņujorkas iedzīvotāji piedzīvoja šo mākslas darbu, kas bija pēdējais šī mākslinieku pāra kopīgi īstenotais projekts. Ņujorkas Centrālparkā tika izvietoti 7503 vinila vārti. Katrs no tiem bija 4.87 metrus augsts, brīvi krītoša neilona auduma panelis, kas nostiprināts pie vairāk nekā 15 tūkst. tērauda pamatnēm 37 kilometru garumā. Vārti bija pieejami sabiedrībai no 2005. gada 12. līdz 27. februārim. Pilsētas mērs par šo projektu Kristo un Žannai Klodai pasniedza Doris C. Freedman publiskās mākslas balvu. Projekts izmaksāja 21 miljonu ASV dolāru, ko mākslinieki plānoja atgūt, pārdodot projekta dokumentāciju. Pēc Žannas Klodas nāves 2009. gadā Kristo turpināja darbu pie abu iesāktajiem darbiem un vēl nerealizētajiem projektiem.

Rakstu sagatavoja: Kristīne Markus

Reklāmkarogs: Kristīne Markus