25.01.2021.

Lai arī mākslinieku tandēms Christo & Jeanne-Claude vienmēr uzsvēra, ka viņu radītā māksla ir vienīgi par skaistumu, ne dziļākām, slēptām koncepcijām, tomēr, iesākot jaunu gadu, domas kavējas pie viņu radītās mākslas, vēloties darbiem piešķirt dziļāku jēgu. Asociatīvi – viņu slavenākajiem darbiem, kuros viņi ievīstīja ēkas, kokus, tiltus. Savā ziņā mūsdienu situācijā, kad pasaule ir it kā sastingusi gaidās, kad beidzot mūsu dzīves atgriezīsies kaut cik ierastā ritējumā, un brīdī, kad mākslas un kultūras dzīve šķietami pamirusi vai risinās slēgtās telpās, liedzot to redzēt un izjust publikai, - Christo & Jeanne-Claude darbi būtu ļoti daiļrunīgi. Varētu pafantazēt, ko mēs, estētiski skaisti ietītu, vēlētos redzēt. Varbūt kādu lielu Eiropas lidostu, no kuras paceļas vairs kāda retā lidmašīna? Bet varbūt kādu no mākslas muzejiem vai koncertzālēm, kuras nu jau var baudīt tikai kā arhitektūras objektus? Īstais brīdis novērtēt arhitektūras apjomus, formas un varbūt pat arī ēku funkciju. Kas ir šī ēka, ja tajā nav cilvēku, tā nepilda savu uzdevumu? Otrs aspekts – esam spiesti meklēt mākslu ārpus telpām. Un šobrīd tas būtu vitāli svarīgi, nevis iepauzēt un gaidīt savas ierastās dzīves ritējuma atgriešanos, bet meklēt jaunus veidus un ceļus, kā tomēr iegūt savu dienišķo kultūras devu. Būtu tik neaizmirstami piedzīvot kādu no Christo & Jeanne-Claude vides instalācijām pilsētvidē vai dabā! Šoruden šāda laime ir lemta parīziešiem, kaut gan kas to lai zina, vai šajā nenoteiktajā laikā tas patiešām īstenosies, un Parīzes Triumfa arka tiks ievīstīta neskaitāmos metros auduma. Tomēr, lai arī mākslinieku pāris nesen aizgāja mūžībā, pāris viņu idejas vēl ir paredzēts īstenot. Šis laiks ir ideāli piemērots vides mākslas uzplaukšanai un nepieciešamībai pēc skaistuma triumfa.

Christo & Jeanne-Claude bija mākslinieki, kas pasaulē pazīstami ar lielformāta vides instalācijām, bieži vien monumentāliem vides objektiem un ainavas elementiem ietītiem audumā. Neparastais mākslinieku pāris piedzima vienā dienā katrs savā pasaules malā. Kristo (Christo Vladimirov Javacheff) piedzima 1935. gada 13. jūnijā Gabrovā, Bulgārijā, bulgāru rūpnieku ģimenē. Tajā pašā gadā un dienā Kasablankā, Marokā, franču militāristu ģimenē piedzima Žanna Kloda (Jeanne-Claude Marie Denat). 1958. gadā abi satikās Parīzē, un Žanna Kloda kļuva par Kristo līdzgaitnieci ne tikai dzīvē, bet arī mākslā. Kaut arī ilgus gadus Kristo un Žannas Klodas darbus pasaulē izrādīja kā Christo darbus, tomēr vēlāk, 1994. gadā, viņi nolēma oficiāli mainīt mākslinieka vārdu Christo uz māksliniekiem Christo & Jeanne-Claude. Viņi strādāja kopā kopš pirmās vides instalācijas Stacked Oil Barrels and Dockside Packages, Ķelnes ostā 1961.gadā. Tā kā Kristo jau bija mākslinieks, kad abi satikās Parīzē, un Žanna Kloda toreiz nebija māksliniece, viņi nolēma, ka viņu vārds būs Christo & Jeanne-Claude, nevis Jeanne-Claude & Christo. Žanna Kloda aizgāja mūžībā 2009. gada 18. novembrī. Kristo nomira pērn - 2020. gada 31. maijā savās mājās Ņujorkā, kur viņš kopā ar Žannu Klodu nodzīvoja 56 gadus.

Ceļš līdz Parīzei

Mātes pamudināts, Kristo sešu gadu vecumā sāka apmeklēt zīmēšanas un gleznošanas nodarbības. Vēlāk, 20.gs. 50. gados Nacionālajā mākslas akadēmijā, Sofijā, viņš studēja sociālistisko reālismu, tādējādi esot tālu prom no Rietumu modernās mākslas. Studijās viņš apguva zīmēšanas, glezniecības, tēlniecības un arhitektūras kursu. 1956. gada rudenī Kristo ieguva atļauju apmeklēt radiniekus toreizējā Čehoslovākijā. Prāgā viņš pirmo reizi ieraudzīja Pablo Pikaso un Žuana Miro darbus. Kad sākās Ungārijas revolūcija, Kristo nolēma neatgriezties Bulgārijā. Viņš piekukuļoja kādu dzelzceļa darbinieku un ar aizzīmogotu kravas automašīnu 1957. gada 10. janvārī devās ceļā uz Vīni, Austriju. Lai izvairītos no nosūtīšanas uz bēgļu nometni, Kristo iestājās Vīnes Tēlotājmākslas akadēmijā. Oktobrī Šveices pagaidu vīza viņam lāva doties uz Ženēvu. Gan Vīnē, gan Ženēvā Kristo uzturēja sevi, mazgājot automašīnas un traukus, kā arī gleznojot turīgu sabiedrības dāmu portretus, kurus viņš parakstīja ar savu uzvārdu Javacheff.

Līdz 1958. gada martam Kristo jau bija izdevies iegūt Francijas vīzu un ietaupīt pietiekami daudz naudas, lai dotos uz Parīzi. Tur viņš noīrēja sev istabu, un nelielu kalpones istabu citā ielā viņš izmantoja kā savu studiju. Neilgi pēc ierašanās Kristo sadraudzējas ar Lurdešu Kaštru (Lourdes Castro) un Renē Bertulu (René Bertholo) - portugāļu mākslinieku pāri, un pievienojās viņu izveidotajam žurnālam un mākslas kustībai KWY (apzīmēts ar trim burtiem, kas nepastāv portugāļu alfabētā). Visus vienoja kopīgs fakts – bēgšana no savas valsts politisku iemeslu dēļ.

Tā paša gada vasarā Kristo devās uz Briseli, kur togad norisinājās Pasaules izstāde, un pirmo reizi dzīvē redzēja amerikāņu avangardistu darbus. Ap to laiku Kristo studija pamazām sāka piepildīties ar lētiem vai atrastiem priekšmetiem - kastēm, kannām, mucām un izmestiem ikdienas priekšmetiem, kurus viņš aptina ar audumu un virvi. 1958. gada oktobrī Kristo iepazinās ar Žannu Klodu, laikā, kad Kristo gleznoja Žannas Klodas mātes portretu. Žanna Kloda pēc izglītošanās Marokā, Francijā, Šveicē un Tunisijā bija ieradusies Francijā, lai mācītos par stjuarti Air France. Jau gada beigās Kristo un Žanna Kloda pārcēlās uz nelielu vienistabas dzīvokli, Žannas Klodas iepriekšējā dzīvokļa pagrabu turpmāk izmantojot par noliktavu. 1960. gada 11. maijā Žanna Kloda dzemdēja abu dēlu Sirilu (Cyril Christo). Divus gadus vēlāk 1962. gada 28. novembrī Parīzes rātsnamā Kristo un Žanna Kloda apprecējās.

Attēlā: Kristo savā darbnīcā Parīzē, 1962. gadā

Tandēms

1960. gadā Kristo bija nepieciešams vēl vairāk vietas savā darbnīcā, tādēļ viņš pārcēlās uz savu otro studiju Gentilly, Parīzes priekšpilsētā. Plašā garāža, kas piederēja viņa draugam, vācu māksliniekam Janam Vosam (Jan Voss), atradās rūpniecības zonā un robežojās ar izlietoto eļļas mucu pārstrādes laukumu. Jaunā studija ļāva Kristo pirmo reizi veidot arī liela mēroga darbus. 1961. gada jūlija beigās Ķelnes galerijā Galerie Haro Lauhus tika atklāta Kristo pirmā personālizstāde. Par godu šim notikumam Kristo un Žanna Kloda Ķelnes ostā īstenoja savu pirmo kopdarbu Dockside Packages un Stacked Oil Barrels. Instalācijas tika izgatavotas no papīra ruļļiem un eļļas mucām, kas ietītas brezentā un pārsietas ar virvi. Šis projekts bija ne tikai Kristo un Žannas Klodas pirmā sadarbība, bet arī pirmais, īslaicīgais vides mākslas darbs. Tandēms bija radies.

Kamēr Kristo uzturējās Vācijā, sākās Berlīnes mūra celtniecība. Atgriežoties Parīzē, Kristo un Žanna Kloda ierosināja uzcelt naftas mucu sienu, kas bloķētu Rue Visconti - vienu no Parīzes šaurākajām ielām. Lai gan mākslinieki nesaņēma oficiālu atļauju no pilsētas varas iestādēm, viņi nākamajā gadā projektu īstenoja nelikumīgi, par godu Kristo personālizstādei Galerie J. Ielu vairākas stundas bloķēja no 89 mucām veidots mākslas darbs ar nosaukumu “Dzelzs priekškars” (The Iron Curtain) – kā poētisku atbildi uz Berlīnes mūri.

Attēlā: Wall of Oil Barrels-The Iron Curtain, Rue Visconti, Paris (1961-1962)

Attēlā: Ievīstītā sieviete 1962. gadā

Kristo turpināja attīstīt iettīšanas ideju. 1962. gada janvārī Kristo sava drauga un mākslinieka Īva Kleina (Yves Klein) dzīvoklī mākslas performancē pirmo reizi ietina kailu sievieti. Turpmākajos gados šis darbs tika atkārtots vairākkārt. Jau pieminētās izstādes laikā Galerie J, Kristo pirmo reizi demonstrēja savu 1961. gada ieceri Project for a Wrapped Public Building. Mākslas kritiķis Pjērs Restanī (Pierre Restany) Kristo nosauca par “Nouveau Réalisme arhitektūras vizionāru”.

Laikā no 1961. līdz 1963. gadam Kristo un Žanna Kloda ierosināja Parīzē ietīt divas sabiedriskās ēkas - École Militaire (Žannas Klodas patēva, ģenerāļa Žaka de Gilibo galveno mītni) un Triumfa arku. Tā kā Kristo studija atradās Triumfa arkas tuvumā, ikoniskais piemineklis bija acīmredzama izvēle, jo Kristo tam gāja garām gandrīz katru dienu. Tomēr mākslinieki nelūdza oficiālu atļauju.

1963. gadā, gatavojoties izstādei Galerie Schmela Diseldorfā, Vācijā, Kristo īslaicīgi izmantoja sava drauga un vācu mākslinieka Gintera Ukera (Günther Uecker) studiju. Atrodoties Vācijā, Kristo un Žanna Kloda par godu personālizstādei īstenoja vairākas īslaicīgas skulptūras: Wrapped Volkswagen, Wrapped Woman un Wrapped Mannequins.
Novembrī Kristo pirmo reizi ietina pieminekli - vienu no skulptūrām Villa Borghese dārzā Romā, Itālijā. Trīs mēnešus vēlāk Parīzē Kristo ietina vienu no Esplanade du Trocadéro apzeltītajām statujām, kas atradās netālu no Žannas Klodas dzīvokļa. Abi darbi tika īstenoti bez atļaujas.

Turpmāko gadu laikā Kristo un Žanna Kloda centās paplašināt Wrapped Monument konceptu daudz lielākā mērogā, kā rezultātā tika iesniegti daudzi pieteikumi vairākām pilsētām visā Eiropā.

Jaunā mākslas meka - Ņujorka

1964. gada februārī Kristo un Žanna Kloda ar kuģi atceļoja uz Ņujorku – jauno pasaules mākslas galvaspilsētu. Sākumā viņi dzīvoja viesnīcā, līdz decembrī pārcēlās uz pamestu 19. gadsimta ēku SoHo. Neilgi pēc tam Kristo radīja pirmās kolāžas, iedvesmojoties no kuģa priekšgalā redzētās Manhetenas centra panorāmas: Two Lower Manhattan Wrapped Buildings, #2 Broadway un #20 Exchange Place. Kad Kristo un Žanna Kloda vēlāk tikās ar noskatīto vietu īpašniekiem, lai lūgtu atļauju projektu īstenošani, atbilde bija negatīva. Turpmāk viņi itin bieži sastapās ar atteikumiem īstenot viņu ieceres publiskā vidē. Ņujorkā, iedvesmojoties no pilsētas arhitektūras, Kristo uzsāka savu Store Front darbu sēriju, kas tika radīta no lūžņu kaudzēs un nojauktu ēku paliekās atrastiem arhitektūras elementiem. Veikalu vitrīnas tika pārklātas ar audumu vai iesaiņojuma papīru. Store Front sērija demonstrēja mākslinieku arvien pieaugošo interesi mainīt veselas telpas un vidi.

Attēlā: Viens no Store Front sērijas darbiem 1964.gadā, Ņujorkā, ASV

Pieaugot vērienam

Kristo pirmā personālizstāde muzejā tika atklāta 1966. gadā Van Abbemuseum Eindhovenā, Nīderlandē. Sākotnēji Kristo plānoja ietīt muzeja ēkas pulksteņa torni. Tomēr pēc muzeja arhitekta atteikuma viņš īstenoja Air Package – virs muzeja ieejas novietoja polietilēnā ietītu un ar virvi apsietu, milzīgu gumijotu audekla balonu.

Attēlā: Air Package, Eindhovenā, Nīderlandē, 1966. gadā

Izstādei Van Abbemuseum muzejā Kristo izveidoja arī savu pirmo Wrapped Tree. Koka saknes tika ietītas audumā, un zari ietīti polietilēnā. Ievīstītais koks tika eksponēts muzeja telpās, kur tas tika novietots uz pjedestāla. Atgriežoties ASV, Kristo un Žanna Kloda vēlējās attīstīt Wrapped Tree ideju, ierosinot ietīt apmēram četrdesmit dzīvu koku vainagus netālu no Sentluisas mākslas muzeja Forest parkā, Misūri štatā. Mākslinieki plānoja kokus ietīt ziemā, kad tie ir bez lapām, un atrodas miera periodā, taču projekts izgāzās, jo universitāte, kurai piederēja parks, tam iebilda. 1966. gada rudenī mākslinieki radīja darbu 42 390 Cubic Feet Package. Tas bija milzīgs, uzpūsts balons, kas piepildīts ar 2800 mazākiem, krāsainiem baloniem, un tika pacelts ar helikopteru virs Mineapoles Mākslas skolas Minesotā, ASV.

Attēlā: Wrapped Fountain, Spoleto, Italy (1968)

1968. gadā festivāla Festival of Two Worlds ietvaros Spoleto, Itālijā, Kristo un Žannai Klodai bija iecere ietīt pilsētas operas teātri Teatro Nuovo, taču ugunsdrošības noteikumi liedza māksliniekiem ietīt ēku. Tā vietā Žanna Kloda izvēlējās tirgus laukumā ietīt viduslaiku torni un baroka strūklaku. Tajā pašā laikā Kristo strādāja Bernē, Šveicē, ietinot pilsētas izstāžu zāli Kunsthalle 2400 kvadrātmetros polietilēna un trīs kilometros neilona virves. Šis muzejs bija pirmā publiskā ēka, kuru ietina Kristo un Žanna Kloda. Tā kā abi projekti Itālijā un Šveicē tika veikti vienlaicīgi, Kristo nekad neredzēja Wrapped Medieval Tower un Wrapped Fountain Spoleto, savukārt Žanna Kloda nekad neredzēja Wrapped Kunsthalle Bernē. Tajā pašā vasarā viņi izstādes dokumenta IV ietvaros Kaselē, Vācijā, izveidoja darbu 5600 Cubicmeter Package - 85 metru augstu gaisa balonu, kas tobrīd bija lielākā, ar gaisu pildītā konstrukcija bez strukturāla rāmja.

Attēlā: 5600 Cubicmeter Package Kaselē, Vācijā, 1968.gadā

 
1969. gadā tika īstenots projekts Wrapped Museum of Contemporary Art (1968–1969), Čikāgā, ASV. Ēku klāja 930 kvadrātmetri brezenta un viens kilometrs virves. Kopā ar muzeja ietīšanu mākslinieki izgatavoja arī mākslas darbu muzeja interjeram - Wrapped Floor and Stairway. Līdzīgu iekštelpu instalāciju Wrapped Floor and Stairway viņi īstenoja arī Wide White Space galerijā Antverpenē, Beļģijā. Galerijas grīda tika atbrīvota no jebkādiem priekšmetiem un pēc tam nokrāsota balta, tāpat arī flāmu kāpnes ar visām margām, bet pēc tam viss tika pārklāts ar drapētu kokvilnas audumu.

Drīz vien tandēma Christo & Jeanne Claude ideju skaits un ieceru vērienīgums pieauga, tāpāt kā spējas tās realizēt. Arvien biežāk viņi guva atbalstu savu mākslas darbu īstenošanai, tomēr ne vienmēr viss bija tik gludi, kā cerēts, un nācās sastapties arī ar aizliegumiem un noraidošu attieksmi.

Rakstu sagatavoja: Kristīne Markus

Reklāmkarogs: Kristīne Markus