CEĻŠ AR VAN GOGA DRAIVU UN MADONNAS ŠOVU - Iesakām - Aktualitātes

A A

CEĻŠ AR VAN GOGA DRAIVU UN MADONNAS ŠOVU

17.01.2025.

Guntars Gritāns

CEĻŠ AR VAN GOGA “DRAIVU” UN MADONNAS ŠOVU

Intervija ar Fjodoru Podgorniju

Mūsu saruna notika decembra sākumā Kaņepes Kultūras centrā, kur fonā skanēja skaļa mūzika un bērnu čalas. Par Fjodoru, protams, biju lasījis, kā arī apmeklējis viņa izstādi Pulka ielā Muzeju krātuvē. Neraugoties uz daudzajām intervijām Latvijas slaveniem medijiem, biju patīkami parsteigts, ka viņš neatteica interviju arī RDMV mājas lapai. Fjodors ir RDMV absolvents. Sarunājoties viņš bieži lieto vārdus angļu valodā un demonstrē izcilas zināšanas mākslas vēsturē. Ja tā būtu eksāmena diena, tad, neapšaubāmi, Fjodors dabūtu atzīmi 10. Viņš runā par saviem ietekmes avotiem, taču tas ir tikai sekundāri. Fjodoram svarīgi ir tas, ko jaunu viņš var pats piedāvāt un vienalga – tā ir Londona vai Rīga – galvenais ir darboties. Par šo un citu tad arī mūsu saruna.

G.G. Es esmu lasījis tik daudz intervijas ar Tevi, arī tās, kas ir ļoti specifiskas un skar Tavu tiešo modes dizainera specialitāti. Nejūtos tik kompetents šajā tēmā, tāpēc, iespējams mani jautājumi būs vairāk saistīti gan ar Tavu pieredzi, studējot RDMV, gan arī tādi, kas interesē tieši mani. Bet bez modes, protams, neizpaliks. Mans pirmais jautājums būtu šāds: varam taču teikt, ka Tu pašreiz Latvijā zināmā mērā esi kļuvis slavens, populārs. Kādas ir Tavas izjūtas?

F.P. Zini, es laikam tomēr teiktu, ka populārs. Un tas ir arī tāpēc, ka tikko man bija izstāde Muzeju krātuvē Pulka ielā, kas šo visu veicināja. Bija daudzas intervijas un sākās citi projekti, kā, piemēram, ar Mārtiņu Mielavu. Notiek daudzas paralēlas lietas un es turu to vārdu aktuālu, ja tā var teikt. Par slavenību? Sevi par tādu neuzskatu un daudz uz to neieciklējos. Sevi pieskaitu pie aroda darītājiem, kurš veido apģērbu. Es fokusējos uz konceptu, nevis uz vārda popularizēšanu. Sevis kā personības pasniegšanu.

G.G. Tu gribi teikt, ka tas Tev pat nav svarīgi?

F.P. Nē, tam, protams, ir nozīme. Bet man ir mans darbs, par ko es runāju un ko es prezentēju, stāstu un rādu. Par sevi kā cilvēku – mazāk. Es varu cilvēkiem stāstīt par to, ka mode nav auksta un par savu pieredzi, to radot. Un ko es gribu radīt.

G.G. Iespējams, ja šis viss ar Tevi notiktu 16 gadu vecumā, Tev arī sāktos “zvaigžņu slimība”?

F.P. Zini, man tik daudz ir jāstrādā, ka tiešām nav laiks reflektēt par tik triviālām lietām. Vairāk enerģijas paņem domas, kur dabūt izstādei naudu, ar kādu partneri strādāt un tā joprojām.

Backstage bildes no FYODOR GOLAN arhīviem; Foto: ©AsiaWerbel FyodorGolan SS20

G.G. Tavas izstādes tērpi Muzeju krātuvē bija izkārtoti tā, ka tie harmoniski iekļāvās grieķu un romiešu, kā arī renesanses skulptūru atlējumos. Un, tā kā es RDMV pasniedzu mākslas un kultūras vēsturi, mani ļoti interesē, ko Tev nozīmē šie daudzie mākslas vēstures periodi? Tie inspirē, dod kādu ierosmi?

F.P. Mākslas vēsture bija mans mīļākais priekšmets. Kad man bija intervija Zuzeum muzejā, uz to atnāca arī mana RDMV mākslas vēstures skolotāja: viņa mani atcerējās, pat manu pierakstu kladi. Atceros, ka es printēju un griezu laukā bildītes un tad tās līmēju. Kad vēl mācījos Ventspilī, tad mani jo īpaši interesēja Senā Ēģipte (man paradoksāls atklājums, jo pat mani vistalantīgākie audzēkņi Senās Ēģiptes mākslu īpaši nemīl – G.G.) Amons, Ehnatons…tas viss mani ļoti saistīja. Ehnatons taču bija mākslas reformators! Man ir ļoti daudz grāmatu par Ēģipti. Tad sekoja grieķu mīti. Vēlāk mani uzrunāji tādi mākslinieki, kas it kā gāja pret savu laiku, faktiski sacēlās pret to. Piemēram, Karavadžo ar savu kontraversālo dzīves stāstu. Tāpat arī van Gogs ar savām košajām krāsām un ne mazāk košu dzīvi. Patika arī Leonardo da Vinči, kuram ne vienmēr bija svarīgi pabeigt darbu, bet būtiski bija kaut ko jaunu izzināt. Tāpat varu minēt Dīreru ar savu smalko rokrakstu vai Bošu, kura elles atainojums lika daudz domāt.

G.G. Vai Tu pamanīji, ka faktiski nosauci visus “akadēmiskos” māksliniekus, faktiski, līdz impresionismam? Tā bija nejaušība vai apzināta izvēle? Jo skolā, tiekoties ar mūsu audzēkņiem, Tu minēji 20. gs. vidus periodu kā inspirācijas avotu.

F.P. Van Gogs noteikti ir mans mīļākais mākslinieks. Viņš ir mans “draivers” uz krāsu izvēli. Viņā ir kaut kāda harmonija: starp košumu un spiritualitāti. Bet es neteiktu, ka ciklējos tik senā pagātnē. Mani ļoti interesē laikmetīgā māksla. Piemēram, vācu māksliniece Katarīna Grūs (Grosse). Es skatos uz vēsturi un lecu iekšā laikmetīgajā mākslā. Un jāsaka, ka mēs maz mācāmies laikmetīgo mākslu. Man vispār patīk cilvēki, kas iziet ārpus saviem rāmjiem un rada ko jaunu.

Backstage bildes no FYODOR GOLAN arhīviem; Foto: ©AsiaWerbel FyodorGolan SS20

G.G. Tu esi ilgi dzīvojis Londonā un droši vien Teita galerijā redzējis Marka Rotko darbus. Tu spēj izjust tos? Vari sēdēt un meditēt stundām pie viņa gleznām?

F.P. Es ilgus gadus viņa mākslu nespēju pieņemt. Bet tad, kad noskatījos par viņu dokumentālo filmu un sapratu, kas ir tās idejas, kas viņu virzīja, man daudz kas kļuva skaidrs. Man vajadzēja zināt to stāstu. Bet es daudzus viņa darbus vēl neesmu redzējis, piemēram, viņa slaveno kapelu Hjūstonā, Teksasā. Es vēl daudzus varētu šeit minēt...Frīda Kalo, Eižens Delakruā….

Backstage bildes no FYODOR GOLAN arhīviem; Foto: ©AsiaWerbel FyodorGolan SS20

G.G. Klausoties Tevi, rodas sajūta, ka savas studijas RDMV Tu vērtē pozitīvi?

F.P. Tas ir bijis labs sākums. Pamats tam, kā vispār veidot un apgūt zināšanas. Ja es, piemēram, domāju par svārkiem, tad es jau tos spēju iztēloties kā tādu 3-D objektu. Tas mums tika iedots. Lai arī man joprojām nepatīk šūt, bet man patīk konstruēt, domāt par formu. Es ļoti detalizēti izstrādāju visas savu darbu proporcijas un tas man nāk no kompozīcijas stundām.

G.G. Kā bija ar zīmēšanu un gleznošanu?

F.P. Zīmēšana man ļoti patika, tas bija viens no mīļākajiem priekšmetiem. Ar gleznošanu bija kārtībā, bet tā mani interesēja mazāk. Man patīk grafika. Es joprojām protu reālistiski zīmēt, kas, manuprāt, ir ļoti labi. Kā jau teicu, es vairs tik detalizēti nezīmēju savu tērpu modeļus, bet gan vairāk ieskicēju ideju. Tad seko darbs ar audumu, viss pārējais man jau ir apziņā. Ir gadījumi, kad kādam klientam kaut ko apstrādāju “fotošopā”, jo ne visi spēj iztēloties uzreiz to manu ideju. Daudziem trūkst vizualizācijas spēju, bet, ja man pasaka – vismaz apmēram – ko grib, es spēju to realizēt.

G.G. Tu pieskāries tēmai, kas kādu laiku nodarbina arī mani. Esmu daudz lasījis modes dizaineru biogrāfijas. Koko Šanele neprata skicēt, bet Karls Lāgerfelds visu spēja izdarīt perfekti: skices, zīmējumi…Kurš ceļš, Tavuprāt, ir labākais? Ja tā var vispār definēt. Jeb katram ir tiesības būt?

F.P. Man pašam patīk konceptualizēt un domāt par drēbēm. Man liekas, ka nav tāda pareiza vai nepareiza ceļa. Ir jāizmanto savs spēks un var realizēt lietas. Tagad tomēr ļoti svarīgas ir komunikācijas spējas. Cilvēkiem ir svarīgi redzēt, kāda ir dizainera nostāja, kam viņš tic, kas ir viņa vērtības. Vai sakrīt dizainera un klienta mērķi. Nav runa tikai par estētisko pusi, bet arī par dzīves filosofiju. Zīmols ir dzīves stils. Kādam tā ir pārbagātība, citam sportiskums…Ir jāatrod tā kopiena. Agrāk bija vai nu konceptuāla mode vai “sexy” mode. Es mēģinu integrēt šos iepriekšējos vēstures elementus un iet uz priekšu. Labs piemērs ir Albert Elbaz, kā viņš domāja par modi tādā cilvēciski filosofiskā formā, kā viņš lika neapstrādātus audumus, rāvējslēdzējus uz āru, parādīt to jutekliskumu, to, ka it kā tas darbs nav pabeigts.

G.G. Arī Tavā izstādē daudziem tērpiem man šķiet nebija tāda pabeigtības efekta?

F.P. Jā, tā bija. Jāsaka, ka šis dizainers mani tiešām ietekmēja. Mani saistīja tas, ka viņš teica: svarīgi ir tas, kā tērps izskatās nevis no priekšas vai no aizmugures, bet gan no sāniem. Viņš runāja par tēla veidošanu. Tērps ir pārdomāts no jebkura skatpunkta.

G.G. Bet, ja nu atgriežamies pie mana sākotnējā jautājuma… Koko vai Lāgerfelds?...

F.P. Ja godīgi, tad neviens, ne otrs. Mani Koko neuzrunā kā personība. Ja jau man precīzi jāatbild, tad mani uzrunā Kristobals Balenciaga, Pols Puarē vai Elza Skiaparelli. Karls bija foršs stilists, viņš spēlējās ar tēlu. Bet jā, viņam bija daudz apsēstību, piemēram, grāmatu un žurnālu lasīšana. Tas arī mani saista, es gribētu izveidot lielu bibliotēku, kur man patiktu būt. Karls bija hameleons. Man patīk tādi, es teiktu, ekstrēmisti. Uztaisīt katru reizi kaut ko jaunu, nevis biznesa produktu, ar ko dzīvot gadiem.

Backstage bildes no FYODOR GOLAN arhīviem; Foto: ©AsiaWerbel FyodorGolan SS20

G.G. Mēs ar RDMV skolēniem divas reizes gadā braucam uz ārzemēm, iepazīstam vietas, muzejus un vietējo kultūru. Tu esi cilvēks ar pieredzi dzīvot dažādās vietās, esi ceļojis, bet pašreiz atgriezies Latvijā. Jautājums ir par to, kāpēc tāda izvēle? Esmu runājis ar daudziem māksliniekiem, kuri pēc ilgstošas ārzemju pieredzes atgriežas mājās un dažbrīd izskan pat doma, ka zināmā mērā viņiem tā ir trauma. Kā ir ar Tevi?

F.P. Man ir pilnīgi pretēji! Jā, sākotnēji bija tā, ka es ļoti tiecos uz tām vietām, kur es varētu sasniegt savā karjerā to, ko Latvija man nevarēja piedāvāt. Bet vienmēr manī bija tā izjūta, ka manī ir piederības sajūta Latvijai. Tā ir un no tās nevar paslēpties. Atgriezties sanāca tīri nejauši. Londonā es sāku darboties tieši tajā laikā, kad tur veidojās daudzi jauni zīmoli. Tad sākās kovids...Man Rīgā patīk tas, ka tā nav tik liela un tas ir kontrasts pēc Londonas, kas ir liela un neaptverama. Daudzus tas baida, bet mani nē. Es to ritmu jutu. Daudziem, piemēram, patīk Berlīne, bet man galīgi nē. Man patīk pretpoli: megapole un pilnīgi kaut kas pretējs. Šeit, Rīgā, manī ir iestājies tāds zināms miers. Man patīk tas, ka šeit es kā dizainers varu savu projektu izbaudīt un man nav “jābliež”. Londonā viss mainījās ik pa divām dienām. Es neko nenožēloju, man viss patīk un tas vienkārši ir cits posms manā dzīvē. Bet nekas nav uz mūžu. Viss mainās un viss ir periodiski. Mani bieži vien biedē cilvēku samierināšanās ar vienu lietu un darbošanās. Man nepatīk nožēlas, es vinkārši gribu darīt to, ko es varu.

G.G. Es, protams, biju Tavā izstādē, ļoti patika atmosfēra. Centos motivēt arī audzēkņus to izdarīt. Domāju, ka nekļūdīšos, ka daudziem jauniešiem maģiskais vārds bija Madonna, lai apmeklētu šo izstādi. Viņa ir bijusi Tava kliente. Bet es lasīju, ka Tu veido tērpus operdziedātājai Kristīnei Opolais, vijolniecei Kristīnei Balanas...Saki, lūdzu, vai darba process būtiski mainās, ja Tu zini, ka tērps būs domāts akadēmiskajam mūziķim? Madonnu, protams, Tu personīgi nepazīsti, bet šīs mākslinieces – jā. Vai darba process kaut kā būtiski mainās, zinot personu, kam radi?

F.P. Man ļoti patīk mūzika, bet tad, kad es veidoju kolekcijas, es mūziku neklausos. Mūzika manī rada izjūtas un tā var mani “aizvilkt” nepareizajā virzienā. Es mūziku klausos tikai tad, kad pavisam konkrēti zinu, kas ir mans mērķis un tad, klausoties, es to procesu pastiprinu. (izcēlums mans – G.G.). Bet ceļi ir dažādi. Es pazīstu cilvēku, kas tieši klausās mūziku, kad veido kolekcijas. Man tas neder. Es neesmu liels klasiskās mūzikas pazinējs, bet man tā patīk un tā man rada tādu “safe space” (drošu vidi). Man patīk elektroniskā mūzika. Jā, protams, Madonna. Bērnībā viņu ļoti daudz klausījos. Viņa strādā tieši ar vizuālo tēlu.

G.G. Kā Tev šķiet: Madonna ir brends vai tomēr mūziķe?

F.P. Es domāju, ka viņa ir “performence artist” (performances māksliniece). Viņa ir izcila dejotāja un viņai ir lielisks kodols, prot labi komunicēt ar publiku. Viņa nav dziedātāja, bet, kā jau teicu, laba perfomatore. Jā, viņas balsi nevar salīdzināt ar Vitnijas Hjūstones...bet kas notika ar pēdējo? Alkohols, narkotikas un vardarbība ģimenē. Madonnā es saskatīju zināmā mērā mātišķumu. Es savu mammu zaudēju, kad man bija septiņi gadi, man vajadzēja dabūt tādu zināmu mātes tēlu un, lai cik dīvaini neizklausās, Madonnā es tādu sajutu.

G.G. Kad Tu taisi tērpu Opolais, Tev vajag dzirdēt kā viņa dzied? Tosku vai lēdiju Makbetu?

F.P. Ir tā, ka tagad es veidoju attiecības ar klientiem diezgan personīgi. Kad es viņus satieku, es cenšos iztēloties, kādi ir viņu mērķi, ko viņi domā...Agrāk bija pretēji: es veidoju kolekcijas un klienti nāca pēc tam. Tagad ir Kristīne Dzudzilo, Agnese Lāce...Man interesē, kurp viņas dosies manos tērpos. Caur šiem cilvēkiem es komunicēju ar sabiedrību. Cenšos atrast balansu, lai kaut kas nesanāk “too much” (par daudz). Mani tagad šāds darba process ļoti aizrauj. Es it kā veidoju psiholoģisku portretu. Bet vispār es neiedalu tos pašus mūziķus tādās kategorijās kā “zemās un augstās” mūzikas izpildītājus. Mani interesē personība.

G.G. Vai klients var piedalīties radīšanas procesā?

F.P. Es netaisu mākslas darbu, mans uzdevums ir radīt funkcionējošu tērpu. Tāpēc ieteikumus varu pieņemt. Te drīzāk ir jautājums par pašu dizaineri: viņš skaidri zina, ko dara? Tie būs tērpi teātra izrādei, vēsturiskas replikas vai laikmetīga interpretācija? Tērpam ir jābūt komfortablam un kvalitatīvam vienlaikus. Tāpēc es sevi neuzskatu par mākslinieku, bet gan dizaineri. Bet pašreiz es arī domāju par to, kā lai rada kaut ko modernāku tieši Latvijas videi. Modi nevajadzētu uztvert kā tādu luksusa preci, manuprāt. Kā to varētu eksportēt tālāk. Varbūt tas būs kāds jauns zīmols, ko radīšu? Kafejnīcu vai biznesa online veikalu? Lai būtu vieta ar dizainu, kur būtu apvienotas dažādas disciplīnas. Tāds zināms dzīves stils. Mode kā kopums, daļa no kaut kā. Mēs neesam liela valsts, nav daudz dizaineru, bet tie, kas ir, varētu veidot arī kopdarbus. Mēs esam pārāk sašķelti. Kā var atrast kopsaucēju? Man bija interesanti, ka Valsts Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) sadarbojās ar mani zināmā mērā kā uzņēmēju un ļāva eksponēt savus darbus tādā vēsturiskā vidē. Tas, manuprāt, bija labs piemērs kā var piesaistīt jauniešu auditoriju un ne tikai. Izstādi apmeklēja vairāk kā 11 000 cilvēku. Iespējams, ka centrā būtu trīs reizes vairāk apmeklētāju, bet tā vieta Pārdaugavā bija izcila un es gribēju, lai tas ir kā tāds sava veida “destination” (virziens). Laikmetīgais un vēsturiskais – viss savijās kopā.

G.G. Palabo mani, ja es kļūdos: Tev taču nav bijusi vīriešu modes līnija? Tu arī būsi tas dizainers, kas radīs tikai sievietēm?

F.P. Tu nekļūdies. Esmu veidojis atsevišķus tērpus mūziķiem, bet man ir bijušas unisex lietas. Bet citādi tās ir divas dažādas pasaules. Arī vīriešu un sieviešu modes skates nenotiek paralēli. Vīriešu modes nedēļas norisinās kopā ar Augstās modes skatēm. Mazam uzņēmumam tas nav fiziski tehniski iespējams. Financiāli, protams, sieviešu mode ir ienesīgāka, bet arī vīriešu mode pēdējā laikā kļuvusi daudzveidīgāka. Sieviešu modē ir daudzi kodi, kurus var lauzt un veidot. Man vienkārši saistošāka ir sieviešu mode.

G.G. Kā Tu raksturotu savu ģērbšanās stilu?

F.P. Kad man bija zīmols, es jutu, ka to caur sevi nevaru laist un man ir jābūt tādam... neitrālam. Krekls un džinsas...iepirkos varbūt trīs reizes gadā. Tagad, kad es radu mazāk, es sāku fokusēties uz sevi. Man stils ir diezgan svarīgs, bet tas nav piederīgs kādai no subkultūrām. Interesē idejas, kuras es varu interpretēt pa savam un ir svarīga konceptuāla domāšana. Man ir diezgan liela garderobe, kas sakrājusies pa šiem gadiem. Es varu pavalkāt kreklu divas dienas un tad tam nepieskarties pusgadu. Es ļoti ticu savām izjūtām. Ir monohromāki periodi un ir laiks, kad es pievērsīšos spilgtākām krāsām. Man patīk skatīties uz modi, bet ne tik ļoti to laist caur sevi. Jā, tā ir krāsa, kas dominē manā garderobē. H&M es, protams, neiepērkos. Domāju, ka ar savu vizualitāti es kaut kādā veidā papildinu šo kultūrtelpu un, iespējams, arī nedaudz izaicinu.

G.G. Mani audzēkņi apgalvo, ka savu stilu viņi var arī uztaisīt “second hand” veikalos. Kā Tu raugies uz lietoto preču veikalu sortimentu? Jo man jau šķiet, ka cilvēkam, piemēram, man pēc 40 gadu vecuma tur grūti kaut ko atrast, lai izskatītos stilīgi...

F.P. Viņiem, domāju, tas ir iespējams. Un ko vispār darīt ar iepriekšējās “generation” (paaudzes) pieredzi? Mest nost? Man patīk jauniešu piegājiens, ka viņi uz to neskatās ar šausmām. Es saprotu, ko Tu domā. Jā, arī es tur neiepērkos, bet man ir vienas foršas bikses no tāda tipa veikala. Kad es braucu studēt uz Antverpeni, tad jā, arī tur vintage veikalos šo to sev nopirku. Bet tā ir pagātne, mani interesē nākotne. Bet varu arī pārstrādāt vecus materiālus, piemēram, mežģīnes. Man bija tāda kolekcija. Tāda divejāda pozīcija. No pagātnes var veidot arī nākotni.

G.G. Modes vēsturnieks Aleksandrs Vasiļjevs saka, ka stilu var izveidot arī bez naudas, bet, lai būdu modīgs, ir jābūt bagātam cilvēkam.

F.P. Stilu noteikti bez naudas var uztaisīt! Par modi? Laikam nē...Vasiļjeva kungs tiecas uz augsto vidi, augsto kultūru...tāda Karla Lāgerfelda tēla būvēšana, iespējams. Vasiļjevs tirgo savu tēlu. Man patīk modes vēsture, bet es to daru savā formā.

G.G. Man vienmēr ir ļoti saistījis franču – krievu izcelsmes žurnālists Vladimirs Pozners, kurš saviem viesiem beigās uzdod jautājums, kurus paņēmis no franču rakstnieka Marsela Prusta. Es arī šoreiz tā darīšu. Kas ir tā lielākā laime un lielākā nelaime, kas ar Tevi varētu notikt?

F.P. Esmu ļoti pozitīvs cilvēks...Nelaime...Esmu tāds vizuāli tendēts cilvēks, tāpēc, ja sanāktu tā, ka es nespētu redzēt vai vizualizēt lietas, tad man būtu ļoti, ļoti grūti. Lielākā laime?...(ilgi domā) Es nezinu, es mēģinu darīt lietas, kas man patīk...

G.G. Process vai mērķis?

F.P. Atkarībā no projekta. Man ir bijuši abi varianti dzīvē. Bet pašreiz man vairāk patīk process. Es vispār esmu ļoti mainījies.

Foto: Reinis Hofmanis