25.06.2019.
"BAUHAUS" — 100!
1919. gadā, sekojot Vācijas izvirzītajam mērķim spēcināt rūpniecisko ražošanu, apvienojot divas skolas — Veimāras Saksijas Lielhercoga Mākslas skolu un Veimāras Mākslas akadēmiju —, Veimārā tika dibināta jauna veida progresīva mācību iestāde ar skanīgu nosaukumu "Bauhaus". Tās dibinātājs un pirmais ilglaicīgais direktors bija arhitekts Valters Gropiuss (Walter Gropius). Skola pastāvēja vien 14 gadus, to 3 reizes aizvēra, un tās pārstāvji bija vairākkārtīgi spiesti pārcelties, taču neraugoties uz sarežģīto likteni, tā ir visu laiku slavenākā dizaina skola. Vēl vairāk — "Bauhaus" šodien saistās ne vien ar mācību iestādes nosaukumu, bet primāri spēcīgu, globālu vīziju par modernu, funkcionālu un demokrātisku dizainu un arhitektūru. Ar vērienīgu pasākumu programmu "Bauhaus" šogad atzīmē savu simtgadi, tādēļ piedāvājam īsu kopsavilkumu par to, kādēļ skolas nozīme nav mazinājusies arī šodien.
DIZAINS KĀ JĒDZIENS
Lai arī "Bauhaus", tulkojot no vācu valodas, nozīmē "mājas būvēšana", primāri tā bija skola, kurā studējošie apguva dažāda veida dizaineru prasmes. Tā bija pirmā mācību iestāde, kas par dizainu (ar to saprotot radošu, uz lietotāju orientētu problēmu risināšanas veidu) runāja līdzvērtīgi tam, kā dizainu skaidrojam un izprotam šodien. "Bauhaus" krasi atšķīrās no citām tā laika augstskolām. Gadsimta sākumā mākslas skolas bija konservatīvas un elitāras, tehniskās koledžas — sausas un paredzamas. Zem vienas skolas jumta Gropiuss eksperimentālā kārtā savietoja šķietami pretrunīgas idejas — racionālo ar radošo, tehnisko ar māksliniecisko, teorētisko ar praktisko. Pirmo reizi vienas augstskolas ietvaros studentiem bija iespēja apgūt lietišķo mākslu un tēlotājmākslu ar mērķi savas zināšanas nākotnē pielietot rūpnieciskajā ražošanā. Šodien "Bauhaus" dizaina mantojums asociējas ar pragmatiskām, estētiskām un godīgām lietām — ar izteikti atturīgiem, funkcionāliem priekšmetiem, kas nav radīti mākslīgi dekoratīvi, bet ir demokrātiski un pieejami sabiedrībai.
UNIKĀLA STUDIJU PROGRAMMA
Viens no būtiskākajiem jaunievedumiem, ko ieviesa "Bauhaus" un ko drīz pārņēma daudzas citas skolas, ir mācību programmas uzbūve. "Bauhaus" aicināja studijām pieteikties ikkatru, neatkarīgi no pieredzes vai līdzšinējās izglītības, paredzot, ka vispirms visi studenti tiks apmācīti gadu ilgā ievadkursā. Šī kursa laikā topošie mākslinieki apguva pamatzināšanas par krāsu, formu, kompozīciju un dažādu materiālu lietojumu. Kad studijas ievadkursā bija noslēgušās, studenti kārtoja eksāmenus un talantīgākie atkarībā no uzrādītājiem rezultātiem tika aicināti pievienoties tematiskajām (metāla, stikla, mēbeļu u.c.) darbnīcām. Šajās darbnīcās viņi apguva teorētiskas un praktiskas iemaņas. Nodarbības vadīja divi pasniedzēji — formas meistars, kura pārziņā bija estētikas jautājumi, un tehnoloģiju meistars, kurš sniedza atbalstu tehniskajos jautājumos. "Bauhaus" visvairāk lepojās ar savām darbnīcām, jo neraugoties uz to, ka skolas mērķis bija industriālā ražošana, Gropiuss bija pārliecināts, ka viss, kas tiek piedāvāts rūpnīcām, vispirms ir kārtīgi jānotestē darbnīcās, pašrocīgi izgatavojot mēbeles, lampas un citus interjera priekšmetus.
"Bauhaus" skolotāji (ap 1926) / Foto: www.bauhaus100.com
AVANGARDA MĀKSLINIEKU ELITE PASNIEDZĒJU LOMĀ
Jau pašos pirmsākumos Gropiuss vēlējās jaunajā skolā redzēt tikai labākos no labākajiem, tādēļ pasniedzēju rindām viņš aicināja pievienoties slavenus praktiķus no visas Eiropas. Viņu vidū bija Johanness Itens (Johannes Itten) — ekscentrisks mākslinieks, ievadkursa izveidotājs un vienīgais, kurš pirms darbības "Bauhaus", bija ar līdzšinēju pedagoga pieredzi. Lāslo Mohojs Naģi (László Moholy-Nagy) — ungāru multimākslinieks, ievadkursa vadītājs un pasniedzējs, kurš "Bauhaus" skolas darbību pavērsa izteikti funkcionālā, uz masu ražošanu orientētā virzienā, kā arī padarīja fotogrāfiju par sevišķi populāru radošo mediju skolēnu vidū. Nozīmīgi 20. gadsimta avangarda mākslinieki — Vasīlijs Kandinskis (Wassily Kandinsky), Pauls Klē (Paul Klee), Oskars Šlemmers (Oscar Schlemmer), viens no "Bauhaus" direktoriem un atzītākajiem modernisma arhitektiem Ludvigs Mīss van der Roe (Ludwig Mies van der Rohe), talantīgs radošais duets — Anni un Josefs Alberi (Anni un Josef Albers) un daudzi citi.
1) "Bauhaus" studentes pie stellēm, 2) Paklājs, autors - Anni Albērs (ap 1926) / Foto: www.bauhaus100.com
PIRMĀS DIZAINERES
Lai arī "Bauhaus" valdīja laikmetam netipiska demokrātija — uzņemti tika visi, neatkarīgi no pieredzes, nacionalitātes vai dzimuma — dāmas, kuras vēlējās studēt "Bauhaus", pēc ievadkursa pabeigšanas ilgu laiku varēja izvēlēties vien studijas tekstila darbnīcā (alternatīvas bija keramika un grāmatu iesiešana). Skolai attīstoties, izņēmuma kārtā dažām māksliniecēm izdevās pievienoties citām darbnīcām, taču lielākā daļa progresīvo mākslinieču joprojām izvēlējās tekstila jomu līdz pat skolas slēgšanas brīdim. Viņu darbi iezīmē būtisku 20. gadsimta avangarda tekstila mantojumu. Pazīstamākās no māksliniecēm — Anni Albēra (Anni Albers) un Gunta Štelcla (Gunta Stölzl), kuras tostarp darbojās arī kā "Bauhaus" pasniedzējas.
Krēsls "B3", autors – Marsels Broiers (1926) / Foto: www.bauhaus100.com
RADIKĀLAS MĒBELES
Interjera priekšmeti, kas ir veidoti no liektām nerūsējoša tērauda caurulēm, cieši saistās ar skolas estētiku. "Bauhaus" ir radīts gan pirmais krēsls, kas ir veidots no metāla caurulēm, gan inovatīva konstrukcija — krēsls bez aizmugurējā balsta. "B3" jeb "Vasīlija krēsls" ierindojas starp populārākajiem skolas darbiem. Tā autors ir Marsels Broiers (Marcel Breuer) — tolaik 23 gadus jauns "Bauhaus" absolvents un pasniedzējs. Metāla caurules viņš izvēlējās, iedvesmojoties no velosipēda stūres, savukārt par Vasīliju šis krēsls tika nodēvēts, pateicoties autora kolēģim, ievērojamam māksliniekam, Vasīlijam Kandinskim, kurš pirmais atzinīgi novērtējis jaunā dizainera oriģinalitāti.
"Triadisches" balets, autors – Oskars Šlemmers (1922) / Foto: www.bauhaus100.com
GALVU REIBINOŠS BALETS
Līdzās aktīvai darbībai mēbeļu, grafikas un interjera dizaina jomās, par vienu no skolas atpazīšanas zīmēm kļuva "Triadisches" balets — sirreāls un ārkārtīgi moderns dejas uzvedums, ko pirmo reizi Bauhaus skola prezentēja 1922. gadā Štutgartē. Togad "Bauhaus" studiju virzienu piedāvājums tika papildināts ar jaunu darbības virzienu — skatuves darbnīcu, ko dibināja un vadīja mākslinieks Oskars Šlemmers. Vienas mācību programmas ietvaros skatuves darbnīca apvienoja scenogrāfijas, tērpu mākslas un dejas performances virzienu, piedāvājot skatītājiem abstraktus, krāsā un telpā reducētus uzvedumus. Papildus radošajām performancēm darbnīcās, skolas ikdienu papildināja arī dažāda veida ārpusstundu pasākumi — festivāli un tematiskas balles —, kurās gan studenti, gan pasniedzēji tērpās pašu veidotos, oriģinālos tērpos. Par akustisko noformējumu šajos pasākumos rūpējās "Bauhaus" ansamblis, kas atbilstoši skolas radikālajam garam spēlēja tikai modernāko tā laika mūziku – džezu.
DIZAINS, KAS MAINĪS PASAULI
Viens no nozīmīgākajiem "Bauhaus" atklājumiem, kas būtiski ietekmēja turpmāko paaudžu dizaineru domāšanas veidu, ir doma, ka dizains nav tikai savrupi, indivīdam paredzēti priekšmeti, interjers vai arhitektūra. "Bauhaus" skola demonstrēja redzējumu, ka, projektējot kvalitatīvu, progresīvu un uz lietotāja vajadzībām orientētu dizainu, ar tā starpniecību var veicināt sabiedrības attīstības procesu. Viņi bija pirmie, kas pierādīja, ka dizaina mērogs var svārstīties no galda lampas līdz arhitektūrai vai pat pilnīgi jaunai metodei, kā tiek plānota un izmantota dzīvojamā telpa vai priekšmeti ap mums. "Bauhaus" ticēja un pierādīja, ka dizains var būt ļoti dažāds un ka ar tā palīdzību var mainīt pasauli.
Autore: Jeļena Solovjova
Titulattēls: "Bauhaus" ēka Desavā, arhitekts — Valters Gropiuss, 1925—1926, (www.bauhaus100.com)
Reklāmkarogs: Kristīne Markus, www.bauhaus100.com