15.06.2018.
Nākošgad tiks atzīmēta Bauhaus skolas simtgade. Savulaik progresīvās mācību iestādes dibināšanas fakts tiks izcelts ar vērienīgām tematiskajām izstādēm, semināriem, lekcijām un citiem izglītojošiem pasākumiem dažādās pasaules vietās. Ironiski, taču, ja skolas dibinātājs Valters Gropiuss (Walter Gropius) šodien būtu starp mums, viņam, līdzīgi kā viņa Bauhaus kolēģiem un domubiedriem, ieplānotais pagātnes atskats, iespējams, liktos mulsinošs. Ne mazāku neizpratni Bauhaus pārstāvjos varētu raisīt fakts, ka 21. gs. iespēju kontekstā tiek skatīts tērauda cauruļu liekšanas jautājums un ka pirms 100 gadiem radītā dizaina metodoloģija joprojām tiek atzīta par pietiekami inovatīvu lietošanai mūsdienās. 1919. gadā Bauhaus skola Veimārā tika dibināta ar mērķi savienot mākslu un amatniecību ar rūpniecisko ražošanu, tādejādi pilnībā atskatoties no pagātnes. Tā bija jauna arhitektūra (kā rezultāts nosaukto komponentu vienībai) jaunam cilvēkam jaunā laikā. Vēlme aizmirst karā piedzīvotās šausmas un radīt mūsdienīgu pasauli kļuva par katra modernista, tostarp Bauhaus pārstāvju, ideju katalizatoru.
Kad Valters Gropiuss nacistu režīma iespaidā bija spiests emigrēt uz ASV, starp viņa līdzpaņemtajām mantām atradās arī Bauhaus makets. Nogādāt otrpus okeānam šo trauslo, izmēros iespaidīgo veidojumu, steigā pametot dzimteni, noteikti sagādāja ne mazums raižu, taču arhitektam tas šķita pašsaprotami. Bauhaus skola bija viņa dzīves vērienīgākais projekts, kas, neraugoties uz skolas neilgo pastāvēšanas laiku, ideoloģisko eksistenci turpināja vēl daudzus gadus pēc mācību iestādes slēgšanas 1933. gadā. Gropiusa paša izstrādāts un paša pasūtīts nama prototips, kas šobrīd ir apskatāms Bauhaus arhīvā Berlīnē, ilustrēja ne tikai 1926. gadā uzcelto jauno skolas ēku, bet arī Bauhaus ideoloģiju kopumā. Skolas ēka Desavā (Bauhaus atrašanās vieta no 1926. līdz 1932. gadam), kas lieliski iederas postindustriālās pilsētas 21. gs. ainavā, divdesmito gadu vidū saistījās ar pilsētas nomalē novietotu citplanētiešu kuģi. Askētiski balta apdare, asimetrisks apjomu kārtojums un ultramoderna stikla fasāde bija satraucošs jaunums ne tikai Vācijas, bet arī starptautiskajā arhitektūrā. Pārfrāzējot amerikāņu autora L. Sulivana sacīto un formulējot to kā Bauhaus darbības moto, jaunuzceltajā namā forma sekoja funkcijai. Skolas ēkai, tāpat kā visam citam, ko radīja Bauhaus, bija jābūt racionālam, demokrātiskam un piemērotam industriālajai ražošanai. Ierobežotais budžets izskaidroja nama fasādes vienkāršību, stiklotās fasādes bija īpaši pielāgotas ražošanai un demonstrēja skolas inovatīvo garu, korpusu izvietojums tika izkārtots atbilstoši skolas funkcijām un pieļāva vienīgo Gropiusa izvēlēto dekoratīvo papildinājumu – apjomu asimetriju. Raugoties uz ēku no augšās, ģeometriski precīzie skolas korpusi savienojas vijīgi un gandrīz rotaļīgā secībā, papildus uzmanību piesaista studentu kopmītņu balkoni, kas ir izvirzīti uz āru. Ieejas daļa nav izcelta, un ēkai nav galvenās fasādes.
Walter Gropius, Bauhaus skolas dibinātājs un pirmais direktors (1983 -1969) / © VG Bild-Kunst, Bonn 2016
Līdz tik racionālam un ražošanai pielāgotam dizaina redzējumam, ar kādu Bauhaus asociējas šodien un kādu to 1926. gada projektā interpretēja Gropiuss, skolai būs jānonāk. Atskatoties uz dibināšanas brīdi un turpmākajām norisēm, Bauhaus skolas pastāvēšana iedalāma trijos periodos: Veimāras skolas posms (1919–1924), Bauhaus skola Desavā (1925–1932) un pēdējais pastāvēšanas gads Berlīnē (1932–1933). Staatliches Bauhaus skola tika izveidota 1919. gadā kā valsts iniciatīva un ieguldījums Vācijas industriālās ražošanas nākotnē uz jau eksistējošas lietišķās mākslas akadēmijas bāzes nelielajā un tradīcijām bagātajā Vācijas pilsētā Veimārā. Skolas dibinātājs un pirmais direktors, Vācijas avangarda arhitektūras pārstāvis Valters Gropiuss 1919. gada 1. aprīlī prezentēja jauno mācību iestādi ar Bauhaus manifestu – 4 lapaspušu brošūru, kas skaidroja skolas uzbūvi un mērķus. Jaunajai Veimāras skolai bija jākļūst par internacionālu talantīgu jauniešu pulcēšanās vietu, kas sniedz audzēkņiem starpdisciplināras izglītības un darbošanās iespējas. Pirmo reizi dizaina vēsturē zem viena jumta tika apvienotas dažādas mākslas un dizaina nozares un tika sniegta iespēja mācīties jebkuram interesentam, neatkarīgi no tautības vai dzimuma piedāvājot vienlaikus apgūt gan praktiskas, gan teorētiskas mākslas un amatniecības iemaņas. Skolas pedagoģisko spēku veidoja spoži internacionālā avangarda pārstāvji, kas pēc Gropiusa aicinājuma Bauhaus komandai pievienojās dažādos laikposmos, pārstāvot dažādus mākslas virzienus.
Bauhaus skolas mācību sistēmas shēma, Walter Gropius, 1922, publicēts: Staatliches Bauhaus Weimar, 1919–1923. Bauhaus-Archiv Berlin / © VG Bild-Kunst, Bonn 2016
Katra studenta gaitas Bauhaus skolā sākās ar ievadkursa apgūšanu, kas ilga vienu mācību gadu un krasi atšķīrās no citām gadsimta sākuma akadēmiju sagatavošanas programmām. Kursa izveidotājs un vadītājs no dibināšanas brīža līdz 1923. gadam bija Šveices izcelsmes gleznotājs Johannes Itten – viens no pirmajiem Gropiusa uzaicinātajiem pasniedzējiem. Itena izstrādātā programma tika sadalīta vairākās daļās: dabas un materiālu studijas, krāsas un formas teorija, vecmeistaru darbu analīze un improvizēta zīmēšana. Viņš bija pirmais un pēdējais Bauhaus pedagogs, kurš mācību programmā iekļāva mākslas vēstures analīzi, aicinot studentus darbus nevis kopēt, bet interpretēt. Itena darbība Bauhaus darbnīcās balstījās uz individuālu mākslas izpratni, kas, salīdzinot ar vēlākiem Bauhaus posmiem, šķiet mazāk racionāla un sniedza studentiem neierobežotu radošo brīvību. Viņa klātbūtne saistās arī ar Bauhaus skolas agrīnā perioda neviennozīmīgo reputāciju. Būdams Mazdaznan kulta sekotājs, viņš reliģiskās sektas vērtības un rituālus ieviesa arī nodarbībās. Itens ticēja un aicināja ticēt arī savus skolēnus, ka intelekts un radošās spējas ir saistītas ar fiziskā ķermeņa vienību ar prātu un garu. Katra nodarbība sākās ar elpošanas un meditācijas vingrojumiem, ko ekscentriskais meistars uzskatīja par kritiski svarīgiem jaunatnes radošā gara atbrīvošanai. Veģetārās diētas un badošanās kūres, paša modelētas un izgatavotas mūka drānas un kailais galvaskauss bija neatņemama Itena tēla daļa, kas, cienot sava guru mācības un dzīvesveidu, kļuva arī par skolēnu dzīves ikdienu. Bauhaus studentu izskats, izturēšanās un skolā notiekošie procesi mulsināja pilsētas iedzīvotājus un pievērsa pilsētas amatpersonu uzmanību. Dibināšanas mērķis un nospraustie uzdevumi, viņuprāt, nesakrita ar skolas ikdienu, un Gropiuss bija spiests lūgt Itenu pamest Bauhaus, kā iemeslu minot «nespēju būt atbildīgam par Itena inovatīvajām, bet nepārprotami neparastajām pedagoģiskajām metodēm».
Johannes Itten ievadkursa kontrastu studijas.
autors: Moses Mirkin, 1922 / rekonstrukcija: Alfred Arndt (1967),
Bauhaus-Archiv Berlin / © VG Bild-Kunst, Bonn 2016
Pēc Itena aiziešanas ievadkursa vadību pārņēma jaunākais Bauhaus pedagogu kolektīva dalībnieks – ungāru multimākslinieks konstruktīvists László Moholy-Nagy. Atšķirībā no priekšgājēja Moholy-Nagy noliedza individuālu radošo izpausmju un ezotērikas nepieciešamību mākslā un pedagoģijā, mākslinieka arodu pielīdzinot radoša inženiera profesijai. No Itena kursa viņš saglabāja tikai materiālu izpētes daļu, liekot studentiem apgūt atšķirīgu materiālu tehniskās un fiziskās kvalitātes, nevis veicinot romantizētu dizaina redzējumu. Racionalitāte un atbilstība industriālajai rašanai kļuva par prioritātēm, kas lieliski atbilda Gropiusa nostājai par mākslas un tehnoloģiju vienību. Metāla darbnīcas vadītāja Moholy-Nagy pārraudzībā studentu idejas no manuāliem prototipiem un amatnieku izgatavotiem objektiem pirmo reizi tika realizētas rūpnieciskās ražošanas formātā. Paša meistara portfolio variēja no fotogrāfijas un kino žanra līdz gaismas dizainam un kinētiskajām skulptūrām. Klasisku audekla glezniecību Moholy-Nagy atzina par novecojušu.
Pabeidzot pirmo mācību gadu, studentiem bija jāizvēlas turpmākais darbības virziens un savām interesēm atbilstoša darbnīca, kuras ietvaros tika aizvadīti nākamie studiju gadi. Izvēlei tika piedāvāta keramikas, aušanas, galdniecības, metāla apstrādes, grafikas, skatuves mākslas, stikla un sienu apdares disciplīna. Bauhaus Desavas posmā piedāvājums tika paplašināts ar fotogrāfijas, reklāmas un arhitektūras kursu. Katrs mācību virziens sastāvēja no teorētisku zināšanu un praktisku iemaņu apguves. Katras darbnīcas priekšgalā bija vismaz divi pasniedzēji – tehnisko procesu vadītājs, kurš konsultēja studentus tehnoloģiju un ražošanas jautājumos, un formas meistars, kurš bija atbildīgs par estētikas un radošajiem aspektiem. Pedagogu komandas sastāvā bija tādas dizaina, arhitektūras un mākslas vēsturē nozīmīgas personas kā Paul Klee, Lyonel Feininger, Gerhard Marck, Oskar Schlemmer, Wassily Kandinsky, Marcel Breuer, Ludwig Mies van der Rohe un daudzi citi.
Bauhaus ballīte Ilmschlösschen restorānā netālu no Veimāras 1924. gada 29 novembrī, foto: Louis Held. / © Klassik Stiftung Weimar
Lai gan, salīdzinot ar vēlākiem Bauhaus posmiem, Veimāras perioda saglabājušos dizaina oriģinālu mantojums ir neliels, vairāki darbi kļuvuši leģendāri. To starpā Josef Harvtwig veidots šaha komplekts (Model XVI, 1924), kas bija ne tikai īpaši piemērots industriālajai ražošanai, bet arī izteiksmīgi ilustrēja skolas daudzinātās dizaina vērtības. Abstraktās šaha figūras bija reducētas līdz esencei – morāli novecojušu un pārmērīgi dekorētu siluetu vietā Hartvigs lietoja dažādās kombinācijās kārtotus pamatelementus: kubus, lodes un konusus. Šaha komplekts ilustrēja Bauhaus moto vistiešākajā veidā – forma sekoja funkcijai ne tikai projekta izgatavošanas kontekstā, bet informēja spēlētāja par figūru lietojumu. Lai atspoguļotu laidņa diagonālās kustības, attiecīgās funkcijas kauliņš tika veidots x burta formā, zirga manevru interpretēja figūras neordināra ģeometrija, bet dāmas neierobežotās iespējas tika prezentētas ar universālas lodes veidolu. Īpaša vērība tika pievērsta šaha komplekta iepakojumam, kas tika izstrādāts Hartviga kolēģa Joost Schmidt vadībā. Šaha komplektu saturam raksturīgais kauliņu haoss tika sakārtots atbilstoši Bauhausa realitātei – figūras formas taisnstūra formas kārbiņā iegūlās precīzi un pārredzami.
Bauhaus šaha komplekts (Model XVI), Josef Hartwig, 1924
Ne mazāk precīza un revolucionāra konstrukcija ir Bauhaus slavenākajam gaismeklim WA24. Maksimāla vienkāršība un ekonomija laika resursu un materiālu patēriņu ziņā – tā autori Wilhelm Wagenfeld un Carl Jakob Jucker raksturoja pašu radīto gaismekli, kas pazīstams ar apzīmējumu Bauhausa lampa. 1923. gadā šī lampa tika izgatavota Moholy-Nagy vadībā Bauhaus metāla darbnīcā. Priekšmeta formas vienkāršība un tiešums bija savam laikam pārsteidzošs – vadi, gaismekļa detaļu savienojuma vietas un to elementi bija lietotāja acij neslēpti. Pirmie lampu eksemplāri tika izgatavoti manuāli skolas darbnīcās, taču tagad Wagenfeld lampa tiek ražota industriāli.
Bauhaus lampa (metāla versija), Wilhelm Wagenfeld, 1924 /
foto: Joachim Fliegner. © Wilhelm Wagenfeld Stiftung, Bremen.
Ar racionālu ģeometrisku formu variāciju aizrāvās arī Marianne Brandt – pirmā sieviete, kas absolvēja Bauhaus metāla apstrādes nodaļu un pēc studiju noslēguma kļuva par tās vadītāju. Lai arī progresīvā augstskola izglītības iespējas piedāvāja neatkarīgi no studējošo dzimuma, sievietes pēc ievadkursa pabeigšanas lielākoties tika ievirzītas darbam ar tekstilu vai keramiku. Brantas gadījumā jaunā, talantīgā dāma pastāvēja par tiesībām darboties Moholy-Nagy vadītajā darbnīcā, kļūstot par vienu no talantīgākajām audzēknēm. Lielāko ievērību guvušais viņas projekts MT49 tējkanna ir Bauhaus sākuma gadu optimisma un ideālu atspoguļojums. Radīta īsi pirms tam, kad skola no Veimāras pārcēlās uz Desavu, kanniņa ietvēra tās pašas kvalitātes, ko Gropiuss prezentēja jaunās skolas projektā. Līdzīgi kā ēkai, arī tējkannas aprises ir reducētas līdz pamatformām, kas ir strikti funkcionālas ar vienīgo dekoratīvo atkāpi – apjomu asimetriju. Atšķirībā no laikabiedru izstrādājumiem, Brantas tējkanna nekopē dabas motīvus, neslēpj savienojumu vietas un skrūves, un vienīgā tās sasaiste ar tradicionālo mājsaimniecības lietu kultūru ir materiālu lietojums. Sarežģītā sudraba un melnkoka apstrāde kļuva par iemeslu tam, ka sapnis par MT49 industriālu ražošanu nepiepildījās. No 1924. līdz 1927. gadam Bauhaus darbnīcās tika izgatavotas 7 kanniņas, no kurām lielākā daļa šodien atrodas muzejos, un pēdējais pieejamais eksemplārs tika pārdots Sotheby’s 2007. gada izsolē par 361 000 dolāru, kļūstot par dārgāko tējkannu 20. gadsimta vēsturē. Izgāšanās – būtu nodomājusi Bauhaus komanda saistībā ar skolas kredo, ka lietas, kas veidotas ar mērķi radīt pieejamu, funkcionālu un kvalitatīvu produktu par pieejamu cenu, šodien ir kļuvušas par kulta objektiem.
Tējas kanniņa (MT 49), Marianne Brandt / foto: Lucia Moholy, 1924. Bauhaus-Archiv Berlin / © VG Bild-Kunst, Bonn 2016
Raksta autore: Jeļena Solovjova
Attēls: VG Bild-Kunst, Bonna, 2016