21.02.2018.

Drukāto plakātu izplatību 19. gs. 60. gados sekmēja bavārieša Aloīza Zēnefelda izgudrotā daudzkrāsu iespiedtehnika – litogrāfija. 19. gs. 90. gados plakātu māksla jau piedzīvoja īstu bumu, to uzskata arī par laiku, kad grafikas dizains kļuva par profesionālu arodu un dizainers – par profesiju. Jaunā tehnika māksliniekiem deva iespēju radīt liela izmēra plakātus un iziet ar tiem ielās – tiražētie darbi ieguva tūkstošos mērāmu auditoriju. Plakāts kļuva par demokrātisku, visiem pieejamu mākslas formu, ar ko izgreznot mājokli, un arī par kolekcionāru intereses objektu. 19. gs. beigās, māksliniekiem intensīvi eksperimentējot, strauji mainījās arī plakātu grafiskā valoda. Par plakāta reformatoriem tiek uzskatīti tādi mākslinieki kā Anrī de Tulūzs-Lotreks (Henri de Toulouse-Lautrec, 1864–1901), Teofils Aleksandrs Steinlens (Théophile Alexandre Steinlen, 1859–1923), brāļi Begarstafi (Beggarstaff Brothers, īst. v. William Nicholson (1872–1949) un James Pryde (1866–1941), Lucians Bernhards (Lucian Bernhard, 1883–1972), Vīnes secesionisti u. c. Šie mākslinieki izmantoja lielus monohromus krāsu laukumus, stilizāciju, tēlu vienkāršošanu, atteikšanos no ilustratīvām detaļām, lai plakātā ietverto ziņu momentā novadītu līdz skatītājam. Vācijas ebrejs Lucians Bernahrds, kurš 20. gs. 20. gadu sākumā izceļoja uz Ameriku, vēl laikā pirms Pirmā pasaules kara izkopa izteiksmes veidu, kas ieguvis apzīmējumu "objektu plakāts" (Sachplakat). Viņš pilnībā atmeta liekas detaļas un izcēla vēstījuma objektu, kuru pavadīja minimāls, taču masīvi uzsvērts teksts.

Vienu no saviem slavenajiem reklāmas plakātiem 1913. gadā Lucians Bernhards

izstrādājis vienai no tolaik pasaulē vadošajiem gumijas ražotājiem – Rīgas fabrikai "Проводник".

20. gs. sākumā un pirmajā trešdaļā plakātu skāra gluži revolucionāras pārmaiņas. Art Deco laikmetā grafikas dizaineri aizņēmās avangardisko mākslas virzienu paņēmienus. No kubisma laikmetīgie plakāti patapināja formas ģeometrizāciju, tēlu fragmentizāciju, reālu un abstraktu motīvu sintēzi, no futūrisma – spēka, ātruma simbolus, mašīnu un tehnikas slavinājumu, no konstruktīvisma – tīras līnijas, krāsas un formas un mērogu pārspīlējumus, no ekspresionisma – kāpinātas emocijas u.t.jpr. Par vienu no nozīmīgākajiem Art Deco plakātistiem tiek uzskatīts Harkovā dzimušais franču mākslinieks Ādolfs Muro (Adolphe Jean-Marie Mouron, 1901–1968), kurš pēc pārcelšanās uz Parīzi strādāja ar ekstravagantu pseidonīmu Kasandra (Cassandre). Jau savos agrīnajos darbos 20. gs. 20. gadu sākumā Kasandra formulēja savus mākslinieciskos principus – stingru, lineāru formu, tēlu stilizāciju un pārspīlētu perspektīvu, kas radīja straujas dinamikas un bezgalības ilūziju. Šos pašus paņēmienus savos labākajos darbos lietojuši arī latviešu mākslinieki. Vienā no populārākajiem Kasandras plakātiem, kas radīs "Nord Express" dzelzceļa kompānijai, nolasāms viss autora māksliniecisko ieroču arsenāls – strauja lineāra perspektīva, stilizēta forma, lokomotīves riteņi, kas rada kustības ilūziju. Speciālisti uzteic autora manipulācijas ar burtiem, gan ļaujot tiem "peldēt" simboliskā vilciena maršrutā, gan kopējā kompozīcijā atsevišķiem burtiem mainot krāsu.

Kasandra. "Ziemeļu ekspresis". 1927. Vilciena pieturvietu sarakstā atzīmēta arī Rīga. 

Kā visas tā laika modernās mākslas, tā arī laikmetīgo plakātu epicentrs bija Parīze, kur bez pieminētā Kasandras darbojās vēl virkne spožu meistaru. Tostarp atzīstami grafikas dizaina centri bija Vācijā, Itālijā, Šveicē, Lielbritānijā, arī tādās tālās zemēs kā Japāna un Austrālija. Šim periodam īpaši raksturīga mākslinieku migrācija un pasūtījumu eksports – jau tobrīd norisinājās globalizācija, kas veicināja arī radošo ideju izplatību. Baltijas valstu kontekstā var pieminēt Igaunijā dzimušo vācbaltu mākslinieku Gertu Zelheimu (Gert Sellheim, 1901–1970), kurš 20. gs. 20. gadu vidū emigrēja uz Austrāliju, nodibināja savu biroju, un šodien ir atzīts par austrāliešu Art Deco klasiķi – viņa darbi lieliski kotējas mākslas izsolēs.

Gerts Zelheims. "Sērfošanas klubs". 1936.

Dažu valstu panākumus grafiskajā dizainā noteica nevis mākslinieki, bet atsevišķas kompānijas, kuras savām reklāmām piesaistīja starptautiski slavenus māksliniekus. Tā angļu plakāta sekmes veicināja britu metro un dzelzceļa kompānijas.

Latvijas plakātu mākslas vēsture ir panākumiem bagāta. Taču šķiet, ka 20. gs. 70.–80. gadu meistaru plejādes – Georga Smeltera, Gunāra Lūša, Jura Dimitera, Ilmāra Blumberga u. c. – slavas pilnais mantojums, kas ir atzīmēts arī Latvijas kultūras kanonā, ir novērsis uzmanību no 20. gs. 20.–30. gadu Latvijas plakātu spožākajām virsotnēm. Iespējams, ka šo situāciju radījusi aplūkojamās jomas komerciālā daba, dizaineru veikums mākslu hierarhijā bieži vien tiek stādīts zemāk par “augsto mākslu”. Latvijas starpkaru laikā radītā grafikas dizaina kvalitāte no tiesas  nav viendabīga, starp reklāmām atrodams arī liels daudzums viduvēju paraugu un autodidaktu darbu. Tomēr daļa no Art Deco laikmetā Latvijā tapušajiem plakātiem, kurus radījuši gan pazīstami mākslinieki, gan tādi, kas strādājuši tikai kā ilustratori un grafikas dizaineri, noteikti izceļami vismaz Ziemeļeiropas un Austrumeiropas kontekstā.

Viens no starpkaru laika populārākajiem māksliniekiem, kurš strādājis teju visās dekoratīvās mākslas jomās, Sigismunds Vidbergs (1890–1970) starpkaru laikā radījis virkni mākslinieciski vērtīgu plakātu. Pie tādiem var nosaukt plakātu Dānijas mākslas izstādei Rīgā, kur Art Deco plakātos ierastā motīva – dinamiskā puspagriezienā vērstā okeāna lainera silueta vietā, atbilstoši tēmai, attēlota vikingu laiva, bet pārspīlējums Art Deco garā – attēlota milzu bura kā Dānijas karogs.

Sigismunds Vidbergs. "Dānijas mākslas izstāde Rīgā". 1936.

Kā apdāvināts grafikas dizainers, kura labākie darbi būtu iekļaujami Art Deco plakātu "zelta fondā", atzīmējams Kaukāzā poļu virsnieka ģimenē dzimušais grafiķis Raimonds Šiško (1894–?), kurš 1939. gadā pierādīja vācisko izcelsmi un no Latvijas repatriējās. Plakātos viņš pārliecinoši lietojis visus Art Deco paņēmienus – strauju perspektīvu, kas tiecas bezgalībā, formas stilizāciju, minimālus izteiksmes līdzekļus, spilgtus krāsu kontrastus u. c. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras izstādes plakātā viņš izmantojis diagonālu kompozīciju un strauju perspektīvu, papildinot kompozīciju ar laikmeta iemīļot varoņtēlu, muskuļoto Hermeju spārnotā galvassegā.

Raimonds Šiško. "Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras izstāde Rīgā". 1937.

9. Latviešu dziesmu svētku plakātā ģeometriski stilizētās, vienādās figūras ritmiski atkārtotas, kompozīcija balstīta diagonālēs.

Raimonds Šiško. 9. Latviešu dziesmu svētki. 1938.

Akciju sabiedrības "Augļu eksports" plakātā centrālais tēls ir vienkāršots un tipizēts, izmantota uzsvērta perspektīva un oranži melnas krāsas kontrasti.

Raimonds Šiško. "A/s Augļu eksports".

Pie sekmīgas pasūtītāja reklāmas stratēģijas, kas vainagojušās ar grafiskā dizaina veiksmēm, var atzīmēt saldumu ražošanas uzņēmuma "A/s V. Ķuze" sadarbību ar grafiķi Oskaru Šteinbergu (1882–1937). Līdzās formu stilizācijai un krāsu kontrastiem Šteinbergs sekmīgi lietojis abstrakciju un laikmetam aktuālās spēles ar fontiem. Vienā no plakātiem melns fons papildināts ar košiem akcentiem un masīvu zeltījumu, saldumi traukā pārtapuši burtos.

Oskars Šteinbergs. "V. Ķuze".

Kā talantīgs meistars, radot gan produktu reklāmas, gan sporta plakātus, darbojies vācbaltu izcelsmes mākslinieks Alfrēds Švedrēvics (1887–?), kura rokrakstā tāpat nolasāmi Art Deco izteiksmes līdzekļi. Galda tenisa sacensību reklāmā viņš lietojis diagonālu, dinamisku kompozīciju, stilizētu tēlu un sarkani melni baltās krāsas kontrastus, kurus Art Deco esot palienējis no krievu konstruktīvisma.

Alfrēds Švedrēvics. "Galda tenisa pasaules meistars Barna (Ungārija) sacentīsies ar Latvijas meistaru Ošiņu". 1932.

Daļai no teicamiem sava laika plakātiem joprojām nav atšifrēti autori. Tikai nesen noskaidrojies, ka tādus radījuši brāļi Gabriels un Maksims Šeftelmani, kuri pēc emigrācijas uz Telavivu 1935. gadā izveidoja "Brāļu Šamiru studiju" un izstrādāja arī Izraēlas valstiskās identitātes zīmes. Latvijas saldumu uzņēmuma "E. Mežits" reklāmas plakātā Maksims Šeftelmans (1910–1990) izmantojis perfekti stilizētu figūriņu – arī nēģeru motīvi bija populāri Ar Deco tēli. Tostarp tas nozīmē, ka Latvijas izcilo starpkaru laika plakātu jomā vēl iespējami atklājumi.

Maksims Šeftelmans. "E. Mežits".

Raksta autore: Ilze Martinsone

Foto: Latvijas Nacionālā bibliotēka un pinterest.com 

Attēls: Kristīne Markus