10.03.2017.

Ludviķis II Noišvānšteinas pili bija iecerējis kā savu galveno mājvietu. Likteņa ironija atklājās faktā, ka, neraugoties uz titāniskajiem finansu un materiālo resursu ieguldījumiem, Ludviķis Noišvānšteinas pilī nodzīvoja tikai 170 dienas, un tā beigu beigās izrādījās tikai par fona dekorāciju karaļa dzīves traģiskajam noslēgumam, par ko raksta gaitā jau pāris reizes ieminējāmies. Tāpēc būtu jāpakavējas arī pie Noišvānšteinas drāmas pēdējā cēliena.

1885.gadā pils būvei plānotais budžets 600 000 marku apjomā jau bija pārsniegts vairāk kā 10 reizes. Celtniecība apstājās uz jau iztērēto 6,180,047 marku līmeņa, bet objekts joprojām artradās tikai tapšanas stadijā. Tālab mūsdienās mēs varam vērot tikai daļēji pabeigtu pili. Vēl bija jāizveido teju 30 procenti no iecerētā. Te jāpiezīmē, ka 19.gadsimta marka bija desmitiem reižu “smagāka” par mūsdienu marku, dolāru vai eiro. Ludviķis gods godam pamatā tērēja pats savus līdzekļus, taču, kad tie apsīka, viņš nekautrējās izmantot savu autoritāti un aizņemties no valsts kases. Bavārijas Ministru kabinetam tapa aizvien skaidrāks, ka Ludviķis grimst bankrota purvā un tiecas tur ieraut arī visu valsti. Jāatgādina, ka Noišvānšteinas pils bija galvenā Ludviķa celtne, bet nebūt ne vienīgā. Paralēli ritēja darbi arī viņa Linderhofas, Herrenheimzē un Falkenšteinas pilīs. Un jau pavisam konkrēti iezīmējās aizvien fantastiskāki nākotnes projekti – Ķīniešu pils Austrijā, Bizantijas pils, kā arī marmorā un zeltā kalts Parsifala Svētā Grāla templis Alpu kalnos.

Apstākļus ļaunāk vērsa fakts, ka Ludviķis konsekventi izvairījās no tiešiem kontaktiem ar saviem ministriem, un lietas kārtoja ar savu kalpotāju starpniecību. 1884. gadā viņa parādi ietiecās 7 miljonu marku līmenī. Finansu ministrs Eduards fon Reidels sāka bremzēt aizdevumus, motivējot to Ludviķim ar valsts ekonomiskajām interesēm. Tomēr pat tad Ludviķis jau pēc gada iemanījās savu parādu līmeni dubultot līdz 14 miljoniem marku. Nu ministrs pieprasīja pilis atdot kreditoriem, uz ko Ludviķis gluži otrādi uzstāja pēc papildus 20 miljonu aizdevuma. Tas tika kategoriski atteikts. Tad Ludviķis sūtīja savus kalpotājus uz visām pasaules pusēm šo summu izdiedelēt. Par aizdevuma iespējām tika aptaujāts Persijas šahs, Konstantinopoles sultāns, Zviedrijas un Norvēģijas karaļi, Austrija imperators, Vestminsteras hercogs, tika meklēti ceļi kā piekļūt pie Parīzes, Berlīnes un Frankfurtes bankām...

www.arhdaily.com

Ministru kabinetā aizvien vairāk nobrieda atziņa, ka karalis ir pēc iespējas ātrāk jādabū nost no troņa. Vēl jo vairāk tāpēc, ka savukārt Ludviķis II sāka pētīt jautājumu par iespējām atlaist šo Ministru kabinetu. Tas Minhenes valdošo kliķi pārbiedēja līdz nāvei, jo neviens nu galīgi nebija gatavs šķirties no savām treknajām vietām. Ludviķa neuzmanība maksāja viņam visdārgāko cenu. Iesākās cīņa uz dzīvību un nāvi. Visu izšķīra slepenība un rīcības ātrums, jo Ludviķa varā bija nekavējoša kabineta atlaišana. Šeit nederēja apvērsums. Šķirt Ludviķi no troņa varēja tikai konstitucionālā ceļā. Tam bija vajadzīgs pienācīgs iemesls – piemēram, ja karalim konstatētu psihisku slimību un viņu varētu pasludināt par nepieskaitāmu personu. Par nākamo valdnieku jau tika nolūkots Ludviķa tēvocis Luitpolds.

Lai “slimības vēsturi” varētu apaudzēt ar “faktiem”, tie tika savākti no dažādu neapmierinātu kalpotāju, nelabvēļu un skauģu baumām un apmelojumiem, kas mijās ar patiesi ekstravagantu Ludviķa izdarību atstāstiem. Tika sastādīts reti dīvains ziņojums, starp citu adresēts Ludviķim personīgi, kur Viņa Majestātei tika apskaidrots bezcerīgais mentālais stāvoklis, kas tam neļauj valdīt ilgāk par gadu. Šī piebilde izrietēja no Bavārijas konstitūcijas nosacījumiem. Aplūkojot ziņojumu no mūsdienu pozīcijām, tas neizturētu nekādu psihiatriskās ekspertīzes kritiku. Taču tas bija visai skaidrs arī tolaik - 19.gs. nogalē. “Medicīnisko” ziņojumu parakstīja viens no Vācijas vadošajiem psihiatriem – Dr. Guddens un vēl virkne zemāka ranga ārstu, lai gan neviens no viņiem “slimnieku” ne acīs nebija redzējuši, nedz to citādi profesionāli pētījuši. Ziņojuma gaitu uz trim mēnešiem vēl piebremzēja vecišķais princis Luitpolds, jo viņš jau apjauta savu uzurpatora lomu šajā varas spēlē. Par karaļa “trakumu” sazvērnieki izplatīja preses pīles, un tā arī sabiedriskā doma daļēji tika sagatavota lielām pārmaiņām.

1886.gada 9.jūnijā pēc ilgstošas gatavošanās valdības komisija apmēram 10 cilvēku sastāvā beidzot devās uz Noišvānšteinu, lai arestētu Ludviķi II. To vadīja Bavārijas ārlietu ministrs barons fon Krailsheims. Viņi tur ieradās ap pusnakti un apmetās kādā no pilij tuvumā esošām mītnēm. Nakšņošanu ievadīja īsti bavāriska uzdzīve. Septiņu ēdienu mielasta laikā tika izdzertas 40 kvartas alus un 10 pudeles šampānieša. Pēc vēlajām vakariņām nodevīgais grāfs fon Holnšteins, viens no aktīvākajiem sazvērestības iniciatoriem un kurinātājiem, vēl nevarēja nomierināties. Viņš devās meklēt karieti, kas arestēto karali varētu nogādāt uz Bergas pili, kur bija paredzēts iekārtot “trako namu” Ludviķim. Holnšteins satika Ludviķa zirgu puisi Osterholceru, kurš kārtoja karieti karaļa iemīļotajam nakts izbraucienam. Holnšteins norādīja, ka šonakt ir jāsagatavo pilnīgi cita kariete un cits kučieris. Uz Osterholcera iebildumiem grāfs nodemonstrēja savu lielīgo muļķību un atcirta, ka tagad rīkojumus dod nevis karalis, bet gan Viņa Karaliskā Augstība Princis Luitpolds. Zirgu puisis izrādījās pieteikami attapīgs un arī lojāls Ludviķim, lai saprastu notiekošo. Viņš ātri aizdevās ar draudīgo vēsti uz pili un brīdināja Ludviķi. Uzticamie kalpotāji centās pierunāt karali bēgt. Taču Ludviķis nesaskatīja patiesas briesmas. Tomēr pils apsardze tika pastiprināta ar vietējo policiju un ugunsdzēsēju brigādi. Vārtus cieši noslēdza.

Tikmēr ielejā Osterholcera prombūtni pamanīja, un sazvērnieki pareizi secināja, ka viņu tīkojumi ir atklāti. Tagad visu varēja izšķirt tikai ātra rīcība. Jau cieši gulošos komisijas locekļus ap trijiem naktī uzrāva no miega kājās, un tie pa nakts tumsu un lietu devās uz pils vārtiem. Tur tos sagaidīja policisti ar kaujas gatavībā nolaistiem durkļiem. Komisija tika apturēta.

www.neuschwanstein.de

Pakāpeniski drāma sāka izvērsties operetiskā farsā. Vietājā Hoenšvangavas villā uzturējās Spānijā dzimusi krievu baronese Špēra fon Tručšess, kas karalī bija neglābjami samīlējusies. Viņa bija lielākā vietējo tenku vācele ar izvērstu savu “aģentu” tīklu. Un lielais Valsts komisijas “noslēpums” jau zibenīgi nonāca viņas ausīs. Viņa metās aizstāvēt mīļoto Ludvigu. Špēra personīgi pazina katru no sazvērniekiem, un viņi nu dabūja izjust sievietes niknumu, saņemot belzienus ar lietussargu. Baronesei izdevās iekļūt pilī, kur viņa pavēstīja karalim visu komisijas sastāvu. Ludviķim tas bija liels šoks, dzirdot uzticamo ministru un pat šķietami tuvo draugu vārdus. Karali pārņēma svētas dusmas, un viņš nekavējās ar rīkojumu arestēt nodevējus. Pa to laiku ziņa par apdraudējumu karalim izplatījās kā ugunsgrēks pa visu tuvāko apkaimi. Vīri un sievas kopā ar bērniem devās aizstāvēt pili. Komisiju pie pils vārtiem ielenca vesela kalnu zemnieku armija, kura dievināja savu karali. Šo cilvēku lojalitāte bija pilnīgi neparedzēts faktors.

Saniknotais pūlis nodeva komisiju apsardzes rokās, kas to iespundēja Noišvānšteinas pils kalpotāju istabās. Ludviķis niknumā zvēroja un meta uz visām pusēm zibeņus, draudot šos neliešus saplosīt gabalos. Barons fon Karlsheims pārbijās līdz nāvei un tālab iemanījās piekukuļot vienu no apsargiem, lai tas nogādā uz Minheni zīmīti: “Nepieciešama ārkārtēji ātra rīcība. Mēs esam nāves briesmās. Karalis ir piespriedis mums nāves sodu. Sūtiet palīdzību, cik ātri vien iespējams.” Bet tā izrādījās viltus trauksme, jo komisiju jau pusdienlaikā atbrīvoja un tā devās atpakaļ uz Minheni. Moderno laiku smagā vēsturiskā pieredze ar tās rafinētas nežēlības neskaitāmajiem piemēriem ļauj tikai pabrīnīties par to, cik dažkārt gan valdnieki, gan sazvērnieki visizšķirošākajos brīžos tomēr izrādījušies naivi un “čammīgi”.

Drīzumā Noišvānšteinā ieradās Ludviķa sabiedrotais un draugs Dirkheims, kas mēģināja pierunāt karali publiski parādīties Minhenē un nodemonstrēt, ka baumas par viņa “trakumu” ir sadomātas. Karali atbalstot, pats Bismarks, kurš iestājies par taisnīgu jautājuma nokārtojumu. Tikai labvēlīgs sabiedriskais viedoklis var glābt situāciju. Ludviķis šo ideju noraidīja. Ne velti pat galma ballēs viņš mēdza slēpties aiz ziedu aizkara. Pūlis, galms, ministri – viss tas derdzās vientulību mīlošajam karalim. Tad Dirkheims rosināja valdnieku izšķirties par bēgšanu uz tepat dažu kilometru attālumā esošo Austriju. Ludviķis attiecās. Arī vietējie zemnieki un Kemptenā izvietotais strēlnieku bataljons ir gatavi aizstāvēt savu karali. Ludviķis noraidīja visus variantus, un, kā vēlāk atzīmēja Bismarks –“... nodeva sevi likteņa varā...”.

Dirkheims tika atsaukts uz Minheni. Pirms šķiršanās Ludviķis draugu mēģināja veltīgi pierunāt doties uz vietējo ciematu un sagādāt tur viņam indi: “... es nevaru vairs tā dzīvot...”. 11.jūnijā Noišvānšteinā ieradās valdības un prinča Luitpolda spēki. Karalim uzticamos zemniekus, policistus un ugunsdzēsējus pamazām izklīdināja. Pie Ludviķa palika tikai uzticamākie kalpotāji. Ciematā izlīmēja paziņojumus par jauno reģenta varu.

Dziļā depresijā iekritušais Ludviķis perināja pašnāvības idejas un ar saviem kalpotājiem apsprieda dažādus variantus.” Vai tu tici dvēseles nemirstībai?” viņš jautāja savam sulainim Vēberam: “Es gan ticu...”. Naktij tuvojoties, Ludviķis pavēstīja Vēberam, ka tomēr būtu labāk bēgt, nekā ļauties brīvības atņemšanai, kā tas jau agrāk bija noticis ar viņa brāli – “Trako” Oto (kurš nonāca psihiatru uzraudzībā). Bet bija jau par vēlu. Tad Ludviķis uzticamajam sulainim izsniedza 1200 zelta markas, dimantu un sapfīru un pateicās par dienestu.

11.jūlija pusnaktī no Minhenes atkal ieradās Valsts komisija. Ludviķis nesekmīgi lāgoja izlekt pa logu. Kariete karaļa transportēšanai uz Bergas pili tika sagatavota četros naktī, un komisija devās uz pili. Karali sagūstīja Noišvānšteinas augstākā torņa kāpnēs. Psihiatrs Guddens paziņoja Ludviķim, ka tas ir atzīts par vājprātīgu un ka Valsts galvas vara tiek nodota princim Luitpoldam. Pēc astoņām stundām Ludviķi jau nogādāja viņam labi pazīstamajā Bergas pilī, kas nu jau bija pielāgota mentālas dziednīcas vajadzībām ar visām “trako nama” pazīmēm, balsinātām sienām, durvīm bez rokturiem, slepeniem novērošanas caurumiem utt.

13. jūnijs iesākās ar rīta sakopšanos, brokastīm un pastaigu kopā ar Dr.Guddenu. No aktīvajām sarunām ārsts secināja, cik tomēr ļoti normāls esot bijis Ludviķis. Tad ritēja dāsnas pusdienas ar kārtīgu iedzeršanu, ko beigu beigās Guddens ierobežoja. Bet Ludviķis sarunās ar kalpotājiem lāgoja noskaidrot, cik liela ir apsardze un kur tā novietota.

Vakarā, kad mitējās lietus, Ludviķis ierosināja ārstam Guddenam atkal doties pastaigā uz Štarnbergas ezera krastu. Tas jau sāka uzskatīt “slimnieku” par ļoti tolerantu un saprātīgu, un noraidīja pavadoņus. Abi ietērpās lietusmēteļos, paņēma lietussargus un pusseptiņos vakarā izgāja no pils, piesakot kalpotājiem vakariņas uz pulksten astoņiem. Kad jau deviņos abi staigātāji vēl nebija pārradušies, iesākās panika. Laukā valdīja tumsa un stipri lija. Visi pilī mītošie vīri ar lāpām un lukturiem rokās devās pārmeklēt parku. Ap pusvienpadsmitiem naktī Štarnbergas ezera ūdeņos 20 metrus no krasta tika ievērots Ludviķa līķis, kas peldēja ar seju ūdenī. Tur pat līdzās uzgāja ar ārsta Guddena līķi ar smagi savainotu galvu. Izmeklēšana nedeva nekādu skaidru atbildi par viņu nāves cēloni, par to, kas bija noticis... Joprojām pastāv dažādas versijas – nelaimes gadījums, pašnāvība, bēgšanas mēģinājums, politiska slepkavība... Ļoti daudzi pētnieki tiecās to novērtēt kā slepkavību... Tā vai citādi- joprojām pēc 120 gadiem skaidra atbilde nav rasta, un Ludviķa II nāves apstākļi ir viena no lielajām vēstures mīklām.

Ludviķa II dzīve noslēdzās 40 gadu vecumā. Viņa nāve šokēja visu Eiropu, un nacionālo sēru sakāpinājumu varētu salīdzināt ar princeses Diānas bērēm 1997.gadā. Tauta mīlēja savu Gulbju karali. Atvadīšanās no Ludviķa notika Minhenē un ritēja veselu nedēļu. Viņu apbedīja Karaliskajā kapličā pie Sv. Miķeļa (St. Michael) baznīcas Minhenē.

Troni formāli pārņēma Ludviķa brālis “Trakais” Oto, taču faktiskais valdnieks bija princis – reģents Luitpolds. Viņš sabija pie varas līdz pat savai nāvei 1912.gadā, kad to nomainīja pēdējais Bavārijas monarhs Ludviķis III. Viens no pirmajiem Luitpolda rīkojumiem bija Ludviķa II piļu atvēršana publikas apmeklējumiem. Apzinoties tos naudas kalnus, ko Bavārijai mūsdienās ienes Gulbju karaļa celtniecības kaisle, varam tikai grūtsirdīgi pasmīnēt par likteņa ironiju un bijušā Bavārijas Ministru kabineta netālredzību finansu jautājumos. Būtu piešķīruši Ludviķim kaut vēl 40 miljonus un viņa fantāzijas lidojums priecētu visu pasauli ar vēl neiedomājamiem arhitektūras un mākslas šedevriem...

Vērojot Noišvānšteinas pils cēlo un mierīgo diženumu, pamatoti varam atcerēties Gētes atziņu, ka arhitektūra ir sastingusi mūzika. Še nekas it kā neliecina par tām demoniskajām enerģijām un vāgneriskajām kaislībām, kas reiz virmojušas varenajās sienās. Gulbju karalis cēla sev mūža mājokli, bet uzcēla pārlaicīgu pieminekli.

Raksta autors: Jānis Borgs

Attēls: Kristīne Markus