02.03.2017.
Pēdējais Eiropas sapņu karalis Ludviķis II (1845 – 1886) tika uzaudzināts ar skarbām metodēm, kur nereti pielietoja arī iekaustīšanu. Tronī viņš uzkāpa 18 gadu vecumā pēc tēva Maksimiliana II nāves (1864). Ludviķis bija nelabojams romantiķis, kas mīlēja neapvaldītu greznību un pompu. Šīs karaļa kaslības vainagoja četrus gadus vēlāk uzsāktā Noišvānšteinas (Neuschwanstein) pils celtniecība. iecerē. Īsti nelaikā, jo Bavārija pērn- 1866. gadā bija zaudējusi tā dēvēto Septiņu nedēļu karu pret Prūsiju un atradās ļoti spiedīgos apstākļos. Bavārijas suverenitāte tagad daļēji pakārtojās Prūsijas interesēm, kur pie teikšanas bija pats dižais Bismarks. Tas Ludviķi atsvešināja no politikas, un viņš aizvien vairāk pievērsās mākslas un dailes ideālajai pasaulei ar tikai homoseksuālistiem piemītošu estētisma kaisli un izjūtu. Viņš nemitīgi sapņoja par tādu absolūtisma varu, kāda zaigoja Francijas karaļa Ludviķa (Luija) XIV piemērā. Taču Bavārijā absolūtisms nu bija kārtīgi ieslodzīts moderno laiku konstitūcijas krātiņā. Tomēr arī šāds krātiņš izrādījās pietiekami liels, lai jaunais valdnieks pamazām attīstītos par vienu no neparastākajiem un valdzinošākajiem ekscentriķiem visā Eiropas vēsturē. Ludviķis II ieguva pustraka karaļa slavu. No problēmām un politikas viņš bēga Alpu dabas dailē un savā sapņu pasaulē. Pilnību karalis rada teātra un mūzikas mākslā. Tur valdīja Ludviķa II mūža elks - Rihards Vāgners. Uzkāpjot tronī, Ludviķis ar vienu no pirmajiem rīkojumiem pieprasīja nekavējoties atrast Vāgneru un piedabūt to uz galvaspilsētu - Minheni. Bez tam - karaliskā rocība ar 4,5 miljonu marku ienākumu gadā tagad ļāva Ludviķim materializēt arī savas rojālās fantāzijas grandiozu pasaku piļu projektos un celtniecībā. Jaunas pils celšana uz Alpu sliekšņa Bavārijai bija kā finansu “melnais caurums”. Jo šīs vācu zemes monarhs Ludviķis II nemitējās daudzināt, ka “nauda nespēlē nekādu lomu”.
Karalis Ludviķis II
1867. gadā Ludviķim II iegadījās būt vēsturiskajā Vartburgas pilī Eizenahā. Tajā pat, kur savā laikā 16.gadsimtā uzturējās dižais baznīcas reformators Mārtiņš Luters un tur arī izdarīja slaveno tintnīcas sviedienu pret sienu. Lielais tintes traips uz baltā apmetuma vēl joprojām pāri gadsimtiem apliecina šī garīgā vadoņa temperamentu. Taču Ludviķi II vairāk iedvesmoja nevis šis gara titāns, bet gan Vartburgas pils - cietokšņa romāniskā arhitektūra, kalna galotnē izveidotās viduslaiku celtnes monumentālais diženums, kā arī tās varenā un ar senām tradīcijām bagātā dziedoņu zāle. Pils bija kā ērgļu ligzda ar skatu uz apkārtējām tālēm un mežiem apaugušajiem kalniem. Un no dzirksteles iedegās apsēstības liesma. Valdnieka fantāzija sarosījās kā vēl nekad agrāk.
Ludviķis II gan nevarēja žēloties par pienācīgas mītnes trūkumu. Rau, princis Maksis Emanuels pie Minhenes jau bija izveidojis Šleisheimas (Schleissheim) pili, kas savā veidolā sacentās ar pašu slaveno Versaļu. Ludviķim II arī piederēja vēl divas paša celtas rezidences – Lindenhofas un Herrenheimzē (Herrencheimsee) pilis. Savukārt viņa tēvs Maksimiliāns II (Max II) pārcēlās ar visu galmu uz jauncelto Feldafingas (Feldafing) pili pie Štarnbergas ezera. Karaliskajai ģimenītei bez tam piederēja vēl arī cēlā Hoenšvangavas (Hohenschwangau) pils Dienvidbavārijā, kas kalpoja kā vasaras rezidence. Šī bija Ludviķa II jaunības mītne. Un apkārtnes Alpu patētiskais skaistums inspirēja nākamo karali uz celtnieciskiem varoņdarbiem vēl vienas savas, pilnīgi jaunas pils izveidē. Un tieši šeit Hoenšvangavas apkārtnē jau viduslaikos atradās kādas četras pilis, par kurām nu vairs atgādināja tikai gleznieciskas ruīnas. Ludviķis bija ļoti norūpējies, lai viņa jaunceltnei būtu ne mazāk vērtīgs ainaviskais ielogs, kurā pils tad iezaigotos kā dimants. Un tāda vide tieši šeit arī bija. Visapkārt vareni kalni, dramatiskas aizas un ielejā - mirdzoši ezeri.
1868. gadā Ludviķa II sapņus vizualizēt sāka uzticību izpelnījušies mākslinieki. Vispirms grāfs fon Pocci un tad Minhenes teātra gleznotājs Kristiāns Janks (Christian Jank), kura skices karalim likās visatbilstošākās viņa vīzijām. Tad pie lietas ķērās Karalisko Būvju virsuzraugs Eduards Rīdels, kurš nodrošināja visu pils celšanu. Rūpīgi izraudzītajā pakalnā atradās divu kādreizēju piļu drupas, kas nu tika pilnīgi nojauktas, un kalna virsotne spridzinot- noplacināta un paplašināta. Uzbūvēja pievadceļus, pievilka ūdensvadu... Iedarbināja vismodernākās tehnoloģijas. Tika uzstādīti ar tvaika dzinējiem darbināmi celtņi. Būvdarbi varēja sākties.
Foto: www.neuschwanstein.de
Noišvānšteinas pils pamatakmeni ielika 1869. gada 5.septembrī. Ludviķis II celtniecības gaitu, nepacietībā dīdīdamies, novēroja tālskatī no netālās sava tēva Hoenšvangavas pils Tasillo istabas. Lai uzraudzību varētu veikt tiešā darbu tuvumā, vispirms tika uzcelta lielā galveno vārtu celtne. To pielāgoja karaļa pagaidu mītnes vajadzībām. Un tad sāka pašas pils būvi. Tika mobilizēta tā laika modernākā tehnoloģija, iztērēts gigantisks daudzums būvmateriālu. Nemitīgi darbojās ap 200 labi atalgotu amatnieku un celtnieku. Vēl jo vairāk – celtniecība tika saistīta ar tiem laikiem visai neparastu sociālu avangardismu - visus strādniekus sociāli apdrošināja pret iespējamiem nelaimes gadījumiem vai slimībām.
Celtniecības gaitā būvdarbu vadītāju Eduardu Rīdelu nomainīja galvenais arhitekts Georgs fon Dolmans un vēlāk – arhitekts Juliuss Hofmans. Nenoliedzami viņu darbs nemitīgi tika pakārtots Ludviķa II vīzijām. Un tā kopīgiem spēkiem Noišvānšteina tika izveidota atbilstoši 19.gadsimta II pusē visā Eiropā valdošajai estētikai un stilistikai – romantismā motivētam historicismam un pagājības vēsturisko stilu sajaukumam – eklektismam. Noišvānšteina būtībā ir elegants bizantijas, romānikas un gotikas tēmu kokteilis. Un arī Ludviķa II personība daudzejādi sabalsojās ar to Rietumu civilizācijas apjukumu uz modernā tehnokrātiskā laikmeta sliekšņa, kad ideāli un glābiņš iepretim “nākotnes šokam” tika meklēts pagājības paraugos.
Un viņa ideālus piepildīja Vāgnera operas. Rihardu Vāgneru Ludviķis sev atklāja jau 13 gadu vecumā, kad viņa guvernante izstāstīja jauneklim stāstu par Gulbju bruņinieku Loengrīnu. Šīs operas libretu jaunais princis iemācījās no galvas. Un 1861.gada 2.februārī notika Ludviķa pirmā dzīvā tikšanās ar Vāgneru, šoreiz gan tikai pastarpināti – caur Loengrīna operas uzvedumu. Vāgners Ludviķim kļuva kā visas dzīves bāka, un viņā uzreiz nobrieda cēla misijas apziņa par visa veida atbalsta sniegšanu dižajam mūzikas meistaram. Nenoliedzami arī viss Noišvānšteinas pils projekts bija ar Vāgnera operām apgarots un caurstrāvots, pils interjeru sienas noklātas ar Vāgnera operu sižetu gleznotām ainām. Šis ir viens no retiem un unikāliem “interdiciplināras” mijiedarbības piemēriem, kurā atspoguļojas neparasta mūzikas ietekme uz arhitektūras meistardarbu, operas filozofijas iespaids uz arhitekta tēlainību. Diemžēl pils nepiedzīvoja paša Vāgnera ierašanos tajā. Jo Ludviķis II Minhenes operu pie Vāgnera kājām nolika jau krietni agrāk pirms Noišvānšteinas, 1864.gadā. Un jau 1865.gadā Minhenes galma teātrī notika triumfāla Tristana un Izoldes pirmizrāde.
Rihards Vāgners
Abu lielo personību “mīlas deja” ritēja strauji un dramatiski. Tur aiz oderes gan slēpās zināms paradokss – kontrastā iepretim Ludviķa absolūtisma ideāliem Vāgners necik sen bija iejaukts kreiso sociālistu revolucionārajā kustībā, un viņa mājā Drēzdenē viesojās pat slavenais krievu anarhists Mihails Bakuņins. Taču domājams- monarha dāsnums, gan morālais, gan finansiālais, atvēsināja Vāgnera kreisumu un satuvināja abus uz mūžīgo vērtību pamatiem. Katrā ziņā Ludviķis nomaksāja Vāgnera mūžīgos parādus (kuru dēļ tas bija spiests bēgt arī no Rīgas) un ievirzīja meistaru bezrūpīgā radošā darba un panākumu gultnē. Taču tieši tajā laikā un vietā, proti – Minhenē, mainīgais liktenis izmeta kārtējo “forteli” un sajauca visas Ludviķa lielās draudzības kārtis. Vāgners satika 24 gadus jaunāko Ferenca (Franča) Lista un konteses Marijas d’Agulas (Marie d’ Agoult) ārlaulības meitu Kozimu fon Bīlovu, kas turklāt bija precēta sieva. Viņi tika ierauti patiesi kvēlas mīlas atvarā, kā rezultātā pasaulē nāca vēl viens ārlaulības bērns – meita Izolde. Ludviķa galms jau ilgstoši kurnēja par karaļa atkarību no Vāgnera. Klīda baumas, ka Ludviķis esot sēdinājis Vāgneru savā tronī un pat pielaikojis uz tā galvas Bavārijas kroni. Galms bija greizsirdīgs un bažījās, ka Vāgners jauno karali var novest arī politiskos neceļos. Un nu iemesls nokārtot rēķinus nāca kā Dieva dots. Morālajam sašutumam nebija robežu. Smalkajā Eiropas galmā izvirtulim un deģenerātam nav vietas! Ludviķis tika iedzīts stūrī, un viņu piespieda izraidīt Vāgneru no Bavārijas. Karalis Vāgneram gan tūdaļ pazemīgi piedāvājās doties līdzi trimdā, taču mūziķis šādu ideju naski apcirta. Tomēr izkļūt no karaliskajām aprūpes skavām viņam neizdevās (visticamāk – uz to viņš arī nemaz necentās), un Ludviķis gādīgi izmitināja Vāgneru sev tuvumā- tepat otrpus Alpiem, villā Trībšen (Triebschen) pie Lucernas ezera. Tur 1867.gadā tapa Vāgnera Meistardziedoņi, kas arī tūdaļ piedzīvoja pirmizrādi Minhenē.
Atgriežoties pie Noišvānšteinas pils, varam droši secināt, ka tā bija kā ola, kas ilgstoši tika perināta vāgnerisma teiksmainajā ligzdā. Tās celtniecībā spāru svētkus atzīmēja jau 1881.gadā. Šī daudzejādi bija unikāla pils. Neraugoties uz akcentētu romāniska cietokšņa veidolu, 19.gadsimta nogalē šeit vairs nevarēja būt nekāda nopietna defensīva funkcija. Pils vienīgā motivācija bija romantiski dekoratīvi apsvērumi. Pilij nepiemita arī valstiski reprezentatīvs statuss. Ludviķis II to iecerēja kā patvēruma vietu sev, kur pavadīt laiku vientulībā vai kopā ar Lielo mākslu un dabu. Nepieminam draugus – jo par tādu esamību vēsturnieki klusē.
Foto: www.arhdaily.com
Ieeja pilī rit cauri Sarkanajam gaitenim 2.stāvā. Šeit atrodas arī neparasti grezni iekārtotas kalpotāju istabas. Savam tuvākajam sulainim Štiham 1886. gada 12.jūnijā dramatiskās deportācijas laikā Ludviķis II, jau paredzot savu traģisko galu, vēl paguva teikt novēlējumu: “Štiheriņ, uzglabā istabas manai piemiņai! Neļauj tās profanēt ziņkārīgiem lūriķiem. Šeit esmu piedzīvojis savas dzīves rūgtākās stundas, un es te vairs neatgriezīšos!” Diemžēl Štiheriņš tur nu neko nevarēja darīt, un pils pamazām pārtapa par pasaules tūrisma industrijas triecienobjektu, kuras telpām cauri katru gadu plūst straume ar miljoniem cilvēku, no kuriem lielākā daļa ir mazi, rosīgi ar fotoaparātiem apkārušies japāņi... Ja atceras, ka tieši šī celtne tapa par visu Disnejlendu pasaku piļu prototipu un iegūlās Disneja filmu studijas logotipā, tad redzam, ka arī novēlējums attiecībā par profanāciju nepiepildījās un noišvānšteinisms jaunajos laikos (no kuriem tā baidījās Ludviķis II un citi 19.gs. eiropieši) pārtapa par vulgāru masu kultūras faktoru.
Pa galvenajām karaliskajām kāpnēm apmeklētāji nonāk 4. stāvu ieejas hallē. Slaidi velvju loki, vitrāžas, ozolkoka paneļi, kalti kroņlukturi. Telpas sienas noklātas ar Minhenes profesora Vilhelma Haushilda freskām, kur attēlotas Zigurda sāgas ainas no Eddas eposa un Nībelungu dziesmas tēli. Šeit arī lieli romāniski akmenī cirsti logi, kam pēc Ludviķa ieceres bija jāpaliek neiestiklotiem. 12.gadsimtā stiklu logos vēl nelietoja, tas parādījās tikai 13.gadsimtā, bet bija nesamērīgi dārgs. Tāpēc viduslaikos no aukstuma sargājās logus aizklājot ar eļļotu papīru vai piesedzot ar koka slēģiem. Tagad tur esošais stiklojums arī ir viena no jauno laiku mīkstčaulīgajām profanācijām.
Viena no pils visgreznākajām telpām nenoliedzami ir Troņa zāle. Tās centrālais objekts- pats tronis, kuram šeit bija jāatrodas uz marmora pacēluma bizantiska altāra vietā, sakarā ar karaļa pēkšņo nāvi nekad tā arī netika uzstādīts. Taču tas nemazina zāles svinīgo patosu. Mēs atceramies, ka pils nebija iecerēta valstiskai reprezentācijai. Šī drīzāk ir privāta izpausme, Dieva iesvaidītas monarhijas idejas apliecinājums. Ne velti apsīdas velvē virs troņa vietas attēlots Kristus - Jaunavas Marijas, Jāņa Kristītāja un eņģeļu pulka ielokā. Savukārt virs apsīdas zeltītā paneļa ap troni starp uzgleznotām palmām sastājušies par svētajiem kanonizētie vēsturiskie karaļi – Polijas Kazimirs, Ungārijas Stefans, Vācijas Indriķis (Henrijs) II, Francijas Ludviķis IX, Spānijas Ferdinands un Anglijas Edvards. Jāpiezīmē, ka visā pilī Ludviķis nepieļāva nevienu savu attēlu jebkādā gleznā vai skulptūrā. Tikai mūsdienās, pērnā gadsimta 80.-ajos gados tur tika uzstādīts viens karaļa krūšu tēls bronzā. Troņa zāles sānu sienu freskās tiek piesaukti arī 12 apustuļi, Vecā derība ar Mozu, Lex Romana jeb Romas likumi ar imperatora Augusta un Zaratustras tēliem, Lucifera krišana un Sv. Jura cīņa ar pūķi, ainas no svēto karaļu dzīves... Intensīvi dekorēto un dārgi apdarīto zāli vainago milzīgs bizantisks , gandrīz tonnu smags kroņlukturis ar 96 svecēm. No Troņa zāles balkona atklājas majestātisks skats uz Bavārijas kalnainajām tālēm ar Alpu un Gulbju ezeru ielejās. Tur redzama arī Ludviķa bērnības mītne, tēva Maksimiliana II (jeb Maksis II) Hoenšvangavas pils. Tur Austrijas Tiroles Alpos aizvijas vēl romiešu būvētais Via Claudia ceļš.
Foto: www.arhdaily.com
Tajā pat piesātinātas greznības toņkārtā veidotas arī pils dzīvojamās telpas – Ēdamistaba, Ludviķa II guļamistaba, garderobe un plašs salons, kā arī karaļa darba kabinets. Visas telpas apdarinātas ar smalkiem kokgriezumiem rotātiem paneļiem un neskaitāmām gleznām un freskām. Ēdamistabā tajās apcerētas ainas no Eizenahas pils galma dzīves, uzsverot 13.gadsimtā notikušo dziedoņu sacensību norises. Uz nelielā ēdamgalda zeltītas bronzas formās mūžīgajā cīņā ar drakonu sastindzis Zigfrīds.
Kokgriezumu izsmalcinātība kulminē gotiskās “mežģīnēs” Ludviķa guļamistabā. Tā darināta vēlās gotikas stilā. Impozanta ir karaļa milzīgā gulta (valdnieks bijis ražens augumā – 1,91 cm) katedrāles veidolā ar kokgriezumiem rotātu jumtu un masīviem bieza auduma aizkariem. Galvgalī uz vara plātnes gleznota Madonnas ikona. Pilī bez modernas gaisa apkures sistēmas bija arī ūdensvads. Un caur sudraba gulbja knābi ūdens nonāca tieši uz Ludviķa rokām, kad tas rītos šeit pie mazgāšanās galdiņa mēdza apslacīties. Pie smaiļarku logiem, cauri kuriem paveras dramatisks skats uz kalnu aizu ar ūdenskritumu un Karalienes Marijas tiltu 90 metru augstumā, izvietots lasāmgalds ar gotisku troņveida sēdekli, kas tāpat ir rotāts ar ažūriem kokgriezumiem. Sienu gleznojumos – ainas no Vāgnera tristana un Izoldes.Tieši šajā telpā 1886.gada 12. jūnijā no Minhenes ieradusies komisija pasludināja Ludviķi II par traku, atstādināja to no troņa un deportēja uz Berga pili pie Štarnbergas ezera.
Ludviķis bija dziļi reliģiozs cilvēks. Šai funkcijai pilī tika izbūvēta neliela personālā kapella, arī gotiskā stilā. Tajā varēja nokļūt gan no guļamistabas, gan no garderobes. Uz altāra novietots ziloņkaula krucifikss, taču altāra gleznā Kristus vietā atainots Francijas karalis SvētaisLudviķis IX enģeļu ielokā. Un visa kapella ar tās gleznu un vitrāžu sižetiem ir it kā veltīta Ludviķa IX piemiņai. Jāpiezīmē, ka savukārt Bavārijas Ludviķa II iecerētā pils baznīca tā arī netika uzcelta, un tās plānotā vieta ir tikai atzīmēta pagalma bruģakmeņos.
Atbilstoši kopējam pompam arhitekts Juliuss Hofmans dizainēja arī lielās dzīvojamās istabas interjeru, kas ar romānisku marmora kolonādi sadalīta divās daļās. Tās mazākajā daļā, tā dēvētajā Gulbju stūrī, aizsedzot ieeju ar ziliem zīda aizkariem, Ludviķim patika gremdēties grāmatu lasīšanā. Telpas lielākā daļa, tāpat kā visi citi pils interjeri, noklāta ar bagātīgi rotātiem ozolkoka paneļiem. Arī šeit starp griestu masīvajām sijām iekārts milzīgs zeltītas bronzas kroņlukturis gotiskā stilā.Telpā ievietots apgleznots grāmatu skapis, kas ir kopija no analoga Ludviķa iemīļotajā Vartburgas pilī Eizenahā. Uz galda atrodas liels Nimfenburgas manafaktūras porcelāna gulbis. Istabas sienas dekorētas ar gleznām, kur atkājās ainas no Loengrīna sāgas. No šīs istabas varam nonākt līdzās esošajā mākslīgajā grotā ar stalaktītiem un pasakainu skatu uz tālāk sekojošo ziemas dārzu un Forgenzē ezeru. Minhenes tēlnieks Augusts Dirigls šeit centās atdarināt Hoerzel kalna alu no Tanheizera sāgas.
Foto: www.neuschwanstein.de
Visu Noišvānšteinas pils interjeru kulminācija atklājās Dziedoņu zālē, kas veidota pēc Vartburgas pils prototipa. 5. stāvā, kas faktiski jau ir bēniņu telpa zem divslīpu jumta, stiepjas majestātiska zāle arī ar priedes koka pildiņu griestiem, milzīgu zeltītas bronzas kroņlukturu un kandelabru rindām, slaidā ritmā kārtojas romānisku logu virtnes un marmora kolonādes. Lieliskie gleznojumi ataino skatus no Parsifāla sāgas. Diemžē Ludviķim II tā arī nekad neizdevās sevi iepriecināt kaut ar vienu koncertu šajā zālē, nemaz jau nerunājot par īstām viduslaicīgām dziedoņu sacensībām vai mīļotā Vāgnera operu skanējumu šajās sienās. Šis Ludviķa sapnis realizējās tika III Reiha laikā, kad 1933. gadā šeit notika pirmais Noišvānšteinas koncerts veltīts Riharda Vāgnera 50. nāves dienas atcerei. Šādi Vāgnera festivāla koncerti tur skanēja līdz pat kara sākumam 1939. gadā. Un arī tagad tie atkal pieder pie Noišvānšteinas pils apmeklējumu programmas smalkākās daļas.
Ārēji pils izskatās neparasti augsta, ekspresionistiski izstiepta trauksmē uz debesīm, taču tā ir optiska ilūzija, jo tajā kopā ir tikai kādi seši stāvi. Šo šķietamību, pirmkārt, nosaka kalna masīvā iebūvētie slaidie pamatu nostiprinājumi, un, otrkārt, pils torņu trauksmainais kārtojums. Starp tiem pāri visam apvidum 90 metru augstumā slejas galvenais tornis.
Noišvānšteinas esamībā racionāli iekārtots prāts var saskatīt arī zināmu infantīlu kaprīzi vai donkihotisku māniju. Mīlestības deficīts un skarbā audzināšana bērnībā domājams ievirzīja Ludviķi pienācīgas kompensācijas meklējumos viņa jaunībā un brieduma gados. Šie centieni par laimi attīstījās reti labvēlīgā apstākļu un resursu augsnē. Jāpiezīmē, ka infantilisma komplekss cilvēkos ir daudz izplatītāks, nekā to varētu iedomāties. To, piemēram, jo dāsni apliecina mūsu jaunbagātnieku dzīvojamie rajoni, kas gan salīdzinājumā ar Ludviķa sasniegumiem ir nožēlojami mizerābli, tomēr arī tajos skaidri parādās smilšu kastes sindroms. Retrogradisms, kičs, “pārbaudītas vērtības”, parādiskums utt. – lietas, ko šeit rodam ik uz soļa, taču nevienam nepiemīt Ludviķa izglītības zeltījums un fantāzijas vāgneriskais lidojums, kas varētu pārvērst arī mazus centienus par Eiropas kultūras notikumu...
Raksta autors: Jānis Borgs
Attēls: Kristīne Markus