08.02.2017.

Gan mākslas eksperti, gan politologi uzskata viņu par vienu no mūsdienu ietekmīgākajiem planētas cilvēkiem. Katrā ziņā viņa vārds tiek likts mākslas pasaules lielo personību pirmjā pieciniekā. Tas ir ķīniešu mākslinieks, arhitekts, kurators, kritiķis un disidents, britu Karaliskās Mākslas akadēmijas akadēmiķis Ai Veivejs (Ai Weiwei). Viņš ir dzimis 1957. gada 28. augustā, Pekinā. Tātad tagad sasniedzis jau 60 gadu vecumu.

Ceļš uz pasaules mākslu caur tualeti

Lai saprastu šī mākslinieka dramatisko likteņa līniju, ir svarīgi nedaudz pakavēties arī pie viņa tēva dzīves gaitām. Ai Veiveja tēvs Ai Cins (1910. - 1996.) bija viens no ķīniešu modernās dzejas spožākajām zvaigznēm. Pirms II Pasaules kara izglītojies Francijā (1929 - 1932). Par Čankaiši gomiņdaniešu varas (Sociāldemokrātiska tautas partija Pirmajā Ķīnas republikā) kritiku sēdējis cietumā jau 30. gados. Savukārt 40. gados, būdams kreiso ideju piekritējs, Ai Cins pievienojās komunistiem. Tomēr pēc Ķīnas Tautas republikas nodibināšanas 1949. gadā ne mazāk vajāts arī no savu līdzgaitnieku, Mao Dzeduna komunistu režīma puses, jo iestājās par tolaik apspiesto vārda brīvību. Kopš 1958. gada 16 gadus pavadīja “pāraudzināšanas” izsūtījumā, iesākumā  Mandžūrijā, tad Ķīnas “sibīrijā” Sindzjaņā. Tur arī tika pieredzēta tā sauktās Kultūras revolūcijas (1966 – 1976) dramatiskās norises. Dzejnieka galvenais darbs esot bijis tīrīt lielā ciema sabiedriskās tualetes. Šo nodarbi intelektuālis cēlis teju konceptuālas mākslas līmenī, demonstratīvi vēršot šīs prozaiskās vietas nepieredzētos tīrības un spožuma “tempļos”, kas vienu otru pat atturēja no to lietošanas. Šo iedvesmas avotu savos jaunības gados atceras arī Ai Cina dēls, nākamais mākslinieks Ai Veivejs: “To (tīrīt tualetes) viņš iemācīja arī man. Tēvs bija izcils domātājs. Viņa tualetes mirdzēja tīrībā, viņš tās pārvērta mākslas darbos, kā muzejā.”

Foto: www.artsy.net

Bēgšana uz Ameriku

Bērnību un jaunību Ai Veivejs pavada tēva izsūtījuma vietā Sindzjaņā – Ķīnas tālākajā ziemeļrietumu stūrī. Pēc atgriešanās galvaspilsētā 1978. gadā jauneklis uzsāka animācijas studijas Pekinas Kinoakadēmijā. 1980. gadā viņš bija viens no mākslinieku avangardistu grupas “Zvaigznes” dibinātājiem. Tā izcēlās ar pievēršanos Rietumu modernās kultūras prototipiem un atklātu valdošā komunistiskā režīma kritiku. Grupai izdevās sarīkot virkni izstāžu, bet to uzkrītošais disidentisms, protams, izraisīja varas dusmas un virs mākslinieku galvām sāka biezēt represiju draudi. Ai Veivejs nolēma negaidīt reāli iespējamo arestu un 1981. gadā viņam izdevās bēgt uz ASV. Tur viņš turpināja mācības Ņujorkas “Parsons School of Design”, kas ir labākā nozares mācību iestāde visā Amerikā. Ai Vejvejs nodzīvoja ASV divpadsmit gadus, līdz pat 1993. gadam. Šai zemē viņa mākslinieciskos uzskatus dziļi ietekmēja tur plaukstošais poparts un arī konceptuālisms. Ņujorkā viņš cieši satuvinājās ar vieno no vadošajiem Amerikas dzejniekiem – Alenu Ginsbergu. Savukārt pieredze Atlantiksitijas spēļu namos vērta Ai Veiveju par kāršu spēles blackjack augstākās klases profesionāli.

Foto: www.artsy.net

Dzimtenes vilinājums un brīvības ilūzijas

Arī Ai Veiveja tēvs jau 1979. gadā bija atgriezies Pekinā un kļuva par godājamu Ķīnas Rakstnieku savienības vicepriekšsēdētāju. Taču izsūtījums bija sabeidzis dzejnieka veselību, un viņa slimība 1993. gadā rosināja Ai Veiveju atgriezties dzimtenē. Arī komunistiskais režīms Ķīnā šķitās liberalizējies un kļuvis iecietīgāks pret uzskatu dažādību. Ai Veivejam izdevās nodibināt eksperimentējošu mākslinieku apvienību «China Art Archive & Warehouse» un kļūt par jauno mākslinieku paaudzi propogandējošu grāmatu sērijas līdzizdevēju. Lielu skandālu raisīja provokatīvā ķīniešu avangarda mākslas izstāde Fuck Off, kur Ai Veivejs bija ko-kurators kopā ar Fen Boiji, vienu no vadošajiem valsts kuratoriem un mākslas kritiķiem. Tā notika 2000. gadā Šanhajā paralēli III Mākslas Biennālei.

1999. gadā Pekinas ziemeļaustrumu trendīgajā priekšpilsētā Kaočangdi Ai Veivejs realizē pirmo arhitektūras projektu, uzbūvējot savu māju – darbnīcu. Lai attīstītu intereses arhitektūras jomā, 2003. gadā viņš nodibināja studiju FAKE Design. Tai laikā viņš tika uzaicināts par dizaina ekspertu slavenā nacionālā olimpiskā stadiona “Putna ligzda” izveidē, kas tika uzsākta, gatavojoties 2008. gada Olimpiskajām spēlēm Pekinā.

Zemestrīce

Šajā periodā Ai Veivejs aprrecējās ar mākslinieci Lu Cina un ārlaulības attiecībās piedzīvoja arī dēlu. Šķiet, no tēva mantotais disidenta gēns arī pašu Ai Veiveju nelika mierā, un laikam komunistu režīma represīvais gars jau bija piemirsies. Šā vai tā, kopš 2005. gada Ai Veivejs iesaistījās izvērstā interneta programmā, kur cīnījās par cilvēka tiesībām un nemitīgi kritizēja Ķīnas varas iestādes. Vadzis lūza 2008. gadā, kad Ai Veivejs uzsāka “pilsoņu izmeklēšanu” sakarā ar Sičuānas zemestrīci. Šī 8 balles stiprā katastrofa nieka 2 minūtēs izraisīja vairāk kā 69 tūkstošu cilvēku bojā eju. Ķīnas varas iestādes visādi centās mazināt posta apmērus, bet Ai Veivejs uzsāka atmaskojošu kampaņu, parādot korupciju celtniecības jomā. Viņš publicēja 5385 bērnu vārdus, kas zaudēja dzīvības sagruvušajās skolās. Beigu beigās tiesību aizstāvi smagi piekāva policija, kas noveda pie asinsizplūduma smadzenēs. Ai Veiveju glāba vācu mediķu veiktā galvaskausa operācija, kas notika Minhenē.

Foto: www.artsy.net

Ģimenes tradīcija – būt arestētam

Pēc atgriešanās Šanhajā jau 2010. gadā mākslinieks nonāca pastāvīgā varas iestāžu uzmanības lokā. Viņam tika inkriminēti dažādi pārkāpumi. Iestājās aizliegums izbraukt no Ķīnas. Šanhajas varas iestādes fiziski iznīcināja mākslinieka darbnīcu. Pekinā skandalozi atcēla iecerēto pirmo lielo Ai Veiveja retrospekcijas izstādi Mūsdienu mākslas centrā. Politiska rakstura vajāšanas Ai Veiveju rosināja 2011. gadā pārcelties uz Berlīni. Jau lidostā pirms iekāpšanas lidmašīnā, kas devās uz Honkongu, Ai Veivejs tika arestēts. Pavadītājiem tika paskaidrots, ka māksliniekam esot kārtojamas “citas lietas”. Mājas, studijas un galerijas kratīšanās tika konfiscēta visa datortehnika. Ai Veiveja vārds tika bloķēts visā Ķīnas interneta tīklā.

Notikušais sacēla grandiozu internacionāla protesta vilni. Varas iestādes neveikli taisnojās, ka notiekot izmeklēšana sakarā ar “aizdomām par ekonomiskiem noziegumiem” un “iespējamu divsievību”. Tomēr protesti vērtās plašumā pa visu pasauli. 2011. gada aprīlī pie Ķīnas vēstniecībām notika globāls flešmobs “1001 krēsls”. Cilvēki nāca pie Ķīnas vēstniecībām un katrs vienu stundu sēdēja uz krēsla iepretīm tai, izrādot “sēdēšanas” solidaritāti ar Ai Veiveju. Tika savākti desmitiem tūkstoši paraksti ar mākslinieka atbrīvošanas pieprasījumiem, rakstītas neskaitāmas petīcijas. Publiski ar aizstāvību uzstājās pats Salmans Rušdijs. Tika draudēts uz vienu dienu aizvērt visas pasaules muzejus, atcelt britu kultīras pasākumus Pekinā. Lietā tika iesaistīts pat britu premjers Deivds Kamerons. Tas jau būtiski apdraudēja Ķīnas Valsts padomes premjera Ven Dzibao Eiropas vizīti. Un vara kapitulēja. Pec astoņiem ieslodzījuma mēnešiem Ai Veivejs beidzot tika atbrīvots ar “pūkainu” formulējumu, kā tāds, kas “atzinis savu vainu un sakarā ar veselības stāvokli”.

Pie neskaitāmajiem pasaules apbalvojumiem un godiem 2015. gadā Ai Veivejs kopā ar slaveno amerikāņu dziedātāju Džoannu Baezu par ieguldījumu cilvēku tiesību aizstāvēšanā saņēma Amnesty International “Sirdsapziņas vēstnieka” balvu. To saņemt Londonā varēja gan tikai viņa dēls Ai Lao, jo tēvam atkal kārtējo reizi tika liegta izbraukšana no Ķīnas.

Foto: www.artsy.net

Provokatīvā māksla

Politiska kritika un izaicinājums caurauž arī Ai Veiveja konceptuālos un instalāciju darbus, kā arī video-mākslas sērijas, nereti konfrontējoties gan ar varas iestādēm, gan sabiedrisko domu. Ielūkosimies tikai dažos piemēros.

Viņš norāda uz Ķīnu kā lētu viltojumu producētāju, provokatīvā veidā apstrīd tradicionālās kultūras vērtības, dažkārt pat apzināti bojājot senus artefaktus. Piemēram, uzgleznojot uz kādas 2000 gadus vecas Haņ dinastijas vāzes Coca Cola logotipu. Keramika ir mākslinieka izteiksmes iecienīts materiāls. Darbā “Pīlari” skatītājs tiek ievests lielu keramisku vāžu mežā.

2007. gada Kasseles “documenta” tika pārsteigta ar Ai Veiveja akciju “Pasaka”. Uz šo pasaules avangarda salidojumu viņš atveda 1001 ķīnieti. Tie bija parasti cilvēki, viņa interneta bloga lasītāji, kuriem Ai Veivejs izmaksāja pilnīgi visus Eiropas ceļojuma izdevumus un kuri pirmo reizi dzīvē vispār nonāca jebkādās ārzemēs. To klātbūtni pastiprināja “documenta” ekspozīcijas vietās noliktie 1001 Cin dinastijas krēsli, kurus Ai Veivejs bija sapircis Ķīnas antikvariātos.

Ievērību guva arī instalācija “Uz visiem laikiem” - it kā bezsvara apļa konstrukcijā sakārtoti 42 klasiskie ķīniešu velosipedi. Te rodama skaidra vēsturiska atsauce uz dadaistu lielmeistara Marsela Dišāna ready-made objektiem.

Kā norāde uz Ķīnu pasaules darbnīcas lomā izpaudās Ai Veiveja instalācija “Pasaules karte”. To veido 2000 kārtās izgriezti apģērbu gabali. Šeit mākslinieks savas ieceres realizācijai mobilizēja lielu skaitu tekstilrūpniecības strādnieku darba roku.

2010. gadā Londonas Tate Modern Turbīnu zālē Ai Veivejs izstādīja 100 tūkstošu saulespuķu sēkliņu klājumu. Tās ar rokām tika izgatavotas no porcelāna un turklāt katra vēl apkrāsota. Šī darba izgatavošanā tika iesaistīti 1600 ķīniešu strādnieki.

Ai Veiveja mākslas pēdējā vērienīgākā izstāde Eiropā nule janvārī noslēdzās Itālijā,  Florences Palazzo Strocci.

Foto: www.artsy.net

Raksta autors: Jānis Borgs

Attēls: Kristīne Markus