17.10.2022.

INTERVIJA AR JELENU FORSTI  UN ELĪNU KUZŅECOVU

Intervijas autors : Guntars Gritāns

Ir reizes, kad Rundāles pils apmeklētājiem, klīstot pa zālēm un hercoga istabām, gadās, ka pēkšņi kādā no telpām ienāk dāmas rokoko modes tērpus. Nereti tās pavada ceremonijmeistars un citi galminieki. Šie cilvēki nesteidzīgi un aristokrātiski cēli iet pa pili, kādas lielākas vai mazākas tūristu grupas pavadīti. Visiem pārējie tabrīd, iespējams, šķiet, ka viņi ir iekāpuši laika mašīnā un tiešām aizceļojuši baroka vai rokoko periodā. Taču tās nav arī ne Rundāles pils Baltā vai Melnā dāmas – divi slavenākie  spoki, kā jau tas normālai pilij piedien – bet pilnīgi reāli mūslaiku cilvēki: Jelena Forste un viņas meita Elīna Kuzņecova. Abas jau vairāk kā 10 gadus ir pārņemtas ar vēsturisko tērpu radīšanu un teatralizētu ekskursiju organizēšanu. Par šo baroka un rokoko kaislību 21.gadsimtā arī šis stāsts, kuru uzklausīju Stiļķenes Pamūsas muižas kādreizējā klēti, kas nu tagad ir tērpu galerija. Pāris kilometru tālāk jau ir Lietuvas teritorija.

G.G. – Mēs ar Tevi esam pazīstami jau kādus 15 gadus. Es atceros, ka es tajā vasaras dienā tikko biju novadījis ekskursiju Rundāles pilī, sēdēju uz kāpnēm un Tu mani uzrunāji, prasīdama, vai es nepazīstu kādu flautistu Rīgā?...Tālākais jau ir vēsture: mūsu kopīgie teatralizētie uzvedumi Rundāles pilī, kur es spēlēju un Tu ar savu komandu vadīji ekskursijas. Es tikai tagad sapratu, ka nekad neesmu Tev pajautājis, kāda ir Tava izglītība un kā Tu vispār nonāci pie šīs idejas radīt baroka un rokoka tērpu kopijas?

J.F. – Sāksim ar to, ka es esmu dzimusi Sibīrijā, kur bija izsūtīti mani vecāki. Kad mammu reabilitēja, Volodskas apgabalā es pabeidzu savu pirmo skolu, tad Ivanovas pilsētā mākslas vidusskolu un vēlāk, privātu apstākļu pēc, es pārcēlos uz Bausku. Tur sākumā strādāju vidusskolā par māksliniecisko noformētāju. Un tad mani 1982. gadā uzaicināja uz Rundāles pili. Nonācu uzreiz Imanta Lancmaņa kunga rokās. Sāku pilī strādāt kā gide krievu valodā. Bija tik daudz tūristu! No Jūrmalas brauca desmit grupas dienā. Tomēr jāatceras, ka ekspozīcija toreiz bija stipri mazāka – praktiski tikai parādes zāles. Uzreiz nākamajā gadā es iestājos Iļja Repina Mākslas institūtā Ļeņingradā, kur absolvēju Mākslas vēstures fakultāti.

G.G. – Izskatās, ka mums nav pilnīga informācija par šī slavenā institūta latviešu absolventiem. Līdz šim zināju par trim: Romi Bēmu, Eduardu Kļaviņu un Oļģertu Bieti.

J.F. – Nē, es Bauskā vēl divus zinu. Tā ka vari trīs pielikt klāt pie kopējās statistikas (smejas). Jā, tā ir laba skola. Kā izteicās Lancmaņa kungs, tā ir skola, kas vēl spējusi saglabāt klasisko akadēmisko mācību sistēmu. Tā ka mēs ar Tevi esam kolēģi.

G.G. – Un tērpu rašanās brīdis?

J.F. – Ideja jau bija visu laiku, ka varu ko jaunu, lai arī strādāt par gidu man ļoti patīk. Visu laiku ir improvizācijas moments un divu vienādu ekskursiju nekad nav. Protams, daudz kas atkarīgs no klienta. Patīk erudīti cilvēki. Kad atvēra robežas un sāka braukt tūristi no Eiropas, man nereti lūdza padomāt par tematiskām izstādēm, faktiski stilizētiem uzvedumiem. Es tobrīd jau taisīju suvenīrus, jo alga deviņdesmitajos gados nebija nekāda dižā...Bet ar šūšanu es aizrāvos jau no bērnības. Atceros, ka pirmo es sev uzšuvu ceremonijmeistara tērpu un piedāvāju ekskursiju: tūristus sagaida gids, ģērbies 18. gadsimta tērpā.  Tad jau sekoja tērps galma dāmai, kuru tēloja mana meita Elīna. Viss paplašinājās un sāku meklēt cilvēkus, kas var spēlēt, dejot un sadarboties. Un visi tērpti manis radītos rokoko tērpos. Pārējo Tu jau zini, jo pats esi piedalījies šajos uzvedumos.

G.G. – Daudzi Rundāles pils apmeklētāji vitrīnās noteikti ir redzējuši divus skaistus – hercoga Pētera un hercogienes Dorotejas tērpus, taču ne visiem zināms, ka to autore esi Tu. Pastāsti par šo tērpu rašanos! Mūsu skolā ir arī Apģērba dizaina nodaļa, domāju, tieši viņiem tas varētu būt ļoti saistoši.

J.F. – Sākšu ar priekšvēsturi. Man tā kolekcija ļoti krājās, taču pienāca brīdis, kad manas “galma dāmas” pateica, ka vairs negrib vilkt “pagājušo sezonu” tērpus. Man arī pašai bija interesanti izveidot kaut ko jaunu. Ziema, kā zini, ir nesezona tūrismā un brīvā laika vairāk. 2016. gadā Elīna pieteica projektu Eiropas  fondam un ieguva šīs telpas, kur pašreiz dzīvo un ir izveidota galerija. Savukārt 2011. gadā hercogienei Dorotejai bija 250 gadu Jubileja. Es jau ilgstoši draudzējos ar mecenātu Borisu Teterovu un tieši viņš mani pamudināja realizēt šo projektu. Viņš visu sponsorēja. Kleita, kurā hercogiene pozē šajā portretā, ir viens no Dorotejas skaistākajamiem, vēl Kurzemes hercogistes laika. Tā sākās darbs. Taču viena lieta ir kaut kas reāls un taustāms, otra – kad tērpu var apskatīt tikai gleznā. Visu vajadzēja atšifrēt. Man vajadzēja ļoti daudz apgūt un pētīt tā laika modi vispār, iepazīties ar rakstītiem avotiem. Bija iespēja tikt Pēterburgas muzeju fondos. Ļoti svarīgi bija redzēt un pataustīt oderi un šuves, jo tādu informāciju glezna taču nesniedz. Pie mums Rīgā ir salons “Ticiāns”, kur var pasūtīt jebkura laikmeta raksturīgo audumu. No sākuma, protams, uzzīmēju skici. Vēlāk sāku mēģināt vienkārši veidot izšuvumus. Vajadzēja arī “savecināt” krāsas, lai nav tik košas. Vēlāk pievienojās divas kolēģes un gada laikā mēs ar to tikām galā. Tas ir simtprocentīgs roku darbs. Piešuvām katru spīdumiņu! Par audumiem: šeit ir izmantots zīda reps uz kokvilnas pamatnes, to es pasūtīju Francijā. Un vēl te ir zīda tafta. Tajās fabrikās, kur var pasūtīt vēsturisko tērpu audumus, nav gluži tā, ka ir plauktos salikti gatavi ruļļi. Klientam speciāli auž tik daudz, cik ir pasūtīts.

G.G. – Man uzreiz jautājums: tad ir izslēgta jebkāda iespēja kļūdīties, ja tas ir tik dārgi!?

J.F. – Absolūti! (smejas) Tāpēc pirmo variantu, lai to visu izmēģinātu, mēs izšuvām uz lētāka auduma. Bet es tā vienmēr daru.

G.G. – Un kā ar izmēriem? Kā tu aprēķināji tos?

J.F. – Rūpīgi pētot gleznu (man palīdzēja arī muzeja zinātniskā līdzstrādniece Lauma Lancmane), mēs konstatējām, ka hercogienes ķermeņa figūra ir nedaudz neproporcionāla un it kā deformēta. Es tomēr gribēju tērpam piešķirt reālas proporcijas, lai to varētu arī uzvilkt, nevis, lai tas atrastos tikai vitrīnā.

G.G. – Ir dzirdēts, ka dāmu vidukļi mūsdienās vairs nav tik “lapseņveidīgi”...

J.F. – Jā, bet ir visādi! Mana mūziķe pavisam nesen tajā spēlēja un viņa ir ļoti tieva. Taču mana pētnieciskā pieredze ir tāda: tērpus, kurus nēsāja ne tik šmaugas meitenes, novalkāja līdz pēdējam, taču šie – ar tik tievo vidukli – saglabājās, jo to īpašnieces kādā brīdī vienkārši vairs nevarēja tajos ielīst. Arī Rundāles pils vitrīnās, kur ir dažas oriģinālās kleitas, viena ir bijusi ļoti korpulentai dāmai, kā var spriest pēc izmēriem.
Pēc gada mēs šo projektu turpinājām un pievērsāmies hercoga Pētera tērpa izstrādei pēc 1785. gada gleznas. Šeit sākām pētīt un bija skaidrs: izšuvumā ir zelta diegi, bet nevarējām saprast, kas ir tas, kas spīd. Atklājās, ka tie visi ir bijuši briljanti. Izšuvums arī nebija vienkāršs, bet kombinēts ar aplikāciju. Izgrieztas sarkanas un zaļas lapiņas no atlasa. Uz tērpa redzam ordeni, kas ir Svētā Andreja ordenis, tas bija visaugstākais Krievijas impērijas apbalvojums. To mēs nopirkām Maskavā Vēstures muzejā, tur var nopirkt jebkuru ordeni. Kopiju, protams. Lenti pasūtīju no Lielbritānijas, taču tonis, diemžēl, nav īstais. Kādreiz būs jānomaina. Kurpes pasūtījām Pēterburgā.

G.G. – ...atvaino, bet ko Tu liki briljantu vietā?

J.F. – Svarovska kristālus! (smejas) Tie ir ļoti kvalitatīvi un nav lēni, starpcitu.

G.G. – Kāda bija reakcija, publikas un profesionāļu atsauksme, kad tērpi bija gatavi?

J.F. – Visvairāk mani priecēja, protams, tas, ka Teterova kungs bija apmierināts, lai arī viņš nebija speciālists. Nepšaubāmi – svarīga bija Lancmaņa kunga atzinība. Pilī ir autentiski interjeri, un manam pienesumam bija jābūt līdzvērtīgam, jo Rundāles pils ir Eiropas līmeņa restaurācijas paraugs. Bet, jā: bija atbraucis no Vācijas princis Bīrons, kurš vienkārši pateica: “O!”

G.G. – Lai gan neesmu tērpu speciālists, taču arī varu pateikt, ka tā sajūta mūsu kopīgajos koncertos bija neatkārtojama: arī mūziķu tērpi ir kvalitatīvi, šūti atbilstoši augumam. Mūziķiem ir slikta pieredze ar lētām izrādēm, kad īsi pirms koncerta organizētāji no kastes izvelk kādu kostīmu “antīkā stilā” ar piebildi, ka gan jau derēs...

J.F. – Paldies! Bet tagad pastāstīšu par pārējiem galerijā redzamajiem tērpiem. Tie visi lielākoties saistīti ar Rundāles pils laiku, tāpēc mēs runājam par 18.gs., kaut gan, arī  šis laiks iedalās atsevišķos posmos. Te ir galminieku tērpi, jo muižnieki tik greznus nenēsāja. Šeit galerijā ir arī 19. gs. tērpi, jo mums bija sadarbība ar Mežotnes muižu, tāpēc vajadzēja darināt ampīra tērpus. Drīz būs bīdermeijera tērps. Tie ir nedaudz vienkāršāki un prasa mazāk darba. Ir šeit arī karalienes Viktorijas laika tērpi, bet visa ekspozīcija beidzas ar jūgendstilu. Pētīju Eiropas modi, gleznas – tā tapa tērpi. Iegādājos izšūšanas mašīnu, jo ar rokām to visu veikt ir pārāk sarežģīti. Franču mode ir nepraktiska, vajag daudz auduma, bet no Anglijas tomēr nāca praktiskāka, siluets bija ļoti skaidrs. 1770. gados mainījās vīriešu mode, to redzam žaketēs. Faktiski tā jau ir frakas priekštece. Audumus iegādājos ārzemēs par savu naudu.

G.G. – Man tāds praktisks jautājums: Tu esi veikusi visu tērpu reģistrāciju un aprakstu, kā to dara muzejā? Cik Tev vispār tērpu ir?

J.F. – Ir visi šie, kas galerijā. Tāpat vēl glabājas tie, kurus iznomājam fotosesijām...Bet jāprasa Elīnai – viņa pārņēma menedžmentu.

G.G. – Vai vari padalīties pieredzē, ja runājam par šo Tavu aizraušanos tādā materiālā kontekstā. Tas taču ir biznesa projekts? Strādājot ar jauniešiem, esmu pamanījis, ka viņu darbošanās jau sākotnēji – vismaz lielākajai daļai – ir tādā kā tandēmā ar apziņu: kā es ar to nopelnīšu? Vai vari ko ieteikt?

J.F. – Tūrisms, neapšaubāmi. Taču tagad ir arī galerija. Tāpat teatralizētas lekcijas, kur demonstrējam tērpus. Elīna vada meistarklases. Un, protams, tērpu noma. Man ir sadarbība ar baroka mūzikas diriģentu Māri Kupču, tāpat arī ar dažām muižām, kuru ekspozīcijām vajag tērpus. Uzturu sakarus ar kolēģiem Somijā un Krievijā. Neapšaubāmi – tas ir mans maizes darbs.

G.G. – Vai slavenais modes Maestro Aleksandrs Vasiļjevs ir redzējis Tavus tērpus?

J.F. – Jā, redzēja. Un arī kritizēja (smejas). Taču es zinu tās nedaudzās kļūdiņas. Protams, viņa viedoklī ieklausīties vajag.

G.G. – Lena, ja tas nebūtu 21.gs.: kurš ir tas laiks, kurā Tu pati gribētu dzīvot un ģērbties, atbilstoši modei? Tavs iecienītais baroks un rokoko?

J.F. – Nē, man nekāds cits laiks nepatiktu! Es esmu izmēģinājusi uz sevi šos sarežģītos, neērtos tērpus, ka zuda jebkāda vēlme kaut sapņos dzīvot citā laikā (smejas). Man patīk mūsu laiks: tehnoloģijas un progress, nevis korsetes. Kā viņi toreiz mocījās! Ne velti saka: “mode prasa upurus”. It sevišķi 18.gs. mode. Pūderī, ko lietoja sejai, lika klāt svinu. Cilvēki slimoja, bija acu problēmas. Cilvēks nepiederēja sev. Nevis tērps priekš cilvēka, bet gan cilvēks priekš tērpa.

G.G. – Vai varu teikt, ka pēc visa, ko man pastāstīji, tad Tava darba rezultāts ir maksimāli precīza vēsturisku tērpu kopēšana, kas realizēta, pirms tam veicot pamatīgu zinātnisko darbību, un tā nav vienkārši parafrāze par tēmu?
J.F. – Noteikti! Vismaz es tā domāju un strādāju.

(mūsu sarunai pievienojas Elīna)

Elīna –  Šī ir vecās klēts ēka, kas saglabājusies no Stiļķenes Pamūsas muižas, kas liecina, ka tobrīd tā atradusies Lietuvas teritorijā. Kaimiņu īpašumā ir saglabājusies kungu māja. Vēl bija vairākas saimniecības ēkas, kas jau ir nojauktas. Ir pagājuši jau desmit gadi, kā šī klēts – māja – galerija ir mūsu īpašumā. 2014. gadā mēs sākām būvdarbus. Visu saviem spēkiem. Pirmais stāvs ir koplietošanas telpa, jo to apsaimnieko biedrība “Rokoko”, kas ir vēsturisko rekonstrukciju studija, kur es arī darbojos. Vēlāk, 2016. gadā mēs iesniedzām projektu Lauku atbalsta dienestā zāles ēkas rekonstrukcijai un 2018. gadā tā jau bija atvērta plašākai publikai. Mēs, biedrības locekļi, to saucam par mūsu radošo rezidenci. Esam pieci cilvēki un tie, kas pievienojas atsevišķiem projektiem. Vienā no šī kompleksa daļām es pati dzīvoju ar savu ģimeni, jo viss ir jāpieskata. Kā jau klēts, tā nekad nav bijusi dzīvojamā telpa, tāpēc viss bija jārada no jauna. Galerija ir nepilnus simts kvadrātmetrus plaša.

G.G. – Lena jau iepazīstināja ar galerijas ekspozīciju un tērpu radīšanas vēsturi. Tu varbūt varētu ieskicēt, kādi ir plāni attiecībā un galerijas darbību un kā tā jau darbojas?

Elīna – Nebūšu oriģināla, ja pateikšu, ka arī mūsu plānus un ieceres ir apturējusi globālā pandēmija. Un, protams, esam pakļauti tūrismam, kam ir sezonāls raksturs. Jā, uzņemam grupas, vadām apmēram stundu garas ekskursijas, visvairāk iedziļinoties rokoko laika modē, jo tā mums zināma vislabāk. Un parasti “goda vieta” un stāsts tad ir par kādu no pēdējiem eksponātiem, kas papildinājis kolekciju, kā, piemēram, šis 18.gs. deviņdesmito gadu kunga tērps ar tā saucamo “kukaiņu vesti”. Arī, lūk, vīriešu halāts, kas ir jaunums kolekcijā. Esam pārliecinājušies, ka modes tēma kļūst interesanta arī tiem, kas ikdienā par to daudz neinteresējas. Tāpat cilvēki priecājas par iespēju pielaikot tērpus un nofotografēties. Arī viena daļa no suvenīriem top šeit, otrā ir tematiski pieskaņota. Īsumā – esam tūrisma objekts ar kvalitatīvu izglītojošo programmu. Tam pieejam ļoti skrupulozi.

G.G. – Vai pati, līdzīgi kā Lena, arī domā par tērpu radīšanu?

Elīna –  Man ir nodarbību kurss Lielvārdē “Amatu mājā”, kur astoņās nodarbībās, apskatot rokoko laikmeta tēmu, mēs darbojamies arī praktiski: izšujam un veidojam. Mana iecere bija, lai tas, ko paņemam no rokoko kā ideju tērpā vai kur citur, ir pielietojams ikdienā. Piemēram, veidojām kaklarotas. Es uzskatu, ka šādus aksesuārus, izšuvumus var taču izmantot arī mūsdienās.

G.G. – Tu esi faktiski pateikusi jau to, par ko gribēju jautāt mūsu sarunas noslēgumā.  Ko jūs ieteiktu RDMV audzināmajiem, kuri, protams, meklē to savu ideālo un personīgo stilu, bet, iespējams, tomēr kāds no viņiem gribētu darboties līdzīgu jums?

J.F. – Es teikšu tā: vienalga, lai arī cilvēks darbosies laikmetīgajā apģērbu dizaina mākslā, māksliniekam būtu jāzina modes vēsture. Obligāti! Viss taču atkārtojas.

Elīna – Tas, ko es redzu: no visiem šiem vēsturiskajiem stiliem varam mācīties krāsu harmoniju, estētiku un gaumi. Nevar taču apstrīdēt, ka tur viss ir ļoti saskaņoti. Mūsdienās tā nereti pietrūkst. Tāpēc šāda inspirācija var  noderēt, veidojot laikmetīgās modes kolekcijas. Paņemt labāko un izmantot, vadoties no savas gaumes. Un, protams, mēs ļoti priecāsiies, ja šie jaunie speciālisti atbrauktu pie mums ciemos, iepazītos ar ekspozīciju. Kas zina, kādam radīsies vēlme darboties arī šādā sfērā. Ieguvēji būs visi, neraugoties uz to, kāda būs viņu turpmākā profesionālā darbība.

Jau laiciņu pēc intervijas Lena man piezvanīja, ka esot pārņemta ar jaunu ideju: ir jārada vēl viena hercogienes Dorotejas kleita! Un šoreiz nav pat gleznas – tikai kleitas apraksts. Esmu pārliecināts, ka Lenai tas arī izdosies, bet mums visiem būs atkal iemesls apciemot viņu mākslas galeriju.